Ar Ņivām uz Rumāniju!
|
Jānis Čilipāns
|
Pagājušajā vasarā sanāca jautrs piedzīvojums, par ko arī rakstījām šeit: draugiem.lv/romania
Šogad padomā atkārtot ko līdzīgu: draugiem.lv/krima
Šeit zemāk Rumānijas brauciena Ņivu borta žurnālu atspoguļojums.
09.09.2011.
19:00 Plānotais izbraukšanas laiks no motormuzeja. Naivi. Ierodamies ar sarkano ņivu ap 19:40, kur jau pavadītāji tādi nīgri gaida :) . Bet izdalām katram pa pasākuma uzlīmei un visi laimīgi. Zaļā ņiva arī vēl nav ieradusies, un tā parādās ap 20:00 izlauzusies cauri 5dienas sastrēgumiem, bet nu tīra un spīdīga. Tāds sīkums tikai, ka tai vēl jāsalīmē identifikācijas uzlīmes. Tas tiek izdarīts, sakrāmētas arī mantas, neliela fotosesija un 21:00 dodamies ceļā. Tad nu braucam mēs seši – sarkanā Nr.2- Jānis (Čilis), Aivars (Hermanis), Normunds (Norķis) -zaļā Nr.1 -Sergejs (Serijs, Serģis), Māris (Asais), Jānis (Janka, Taigers, Tīčers).
21:30 Braucot uz Bausku pie ceļa remonta čalis ar mersi nav ievērojis zīmes un uzlēcis kā piemineklis tieši smilšu čupas pašā augšā. Fūrinieks jau vilka šo nost. Nosmējām, ka mums tāda čupa nebūtu šķērslis un vilkām tālāk.
23:40 Iebraucam 20 km Lietuvā. Piestājam tankā, jo ņiva nr.1, turpmāk „zaļā vardīte” krekšķinās. Uztaisām zaļo pieču, bet braucot prom konstatējam, ka Nr.1 ir pirmais pūpēdis riepā. Asais nav ar domkratu uz „jūs”, neskatoties, ka bija jau paspējis izdzert pudeli ar medalu. Nu riepa kā nekā ražota 1982.gadā, tajā pašā, kurā dzimis mūsu ekspedīcijas vecākais dalībnieks. Bet nekas riepa nomainīta un laižam tālāk.
1:00 Naparņikiem ar Nr.1 atkal problēmas. Šķiet, niķojas zaļās vardītes benzīna sūknis, tajā pašā laikā Janka pārvelk jaunas bikses, laikam Lietuvā cita mode.
3:15 Benzīntanks pie Kauņas. Iepildījām zaļai vardei 20 litrus benzīna no rezerves kannas, lai Baltkrievijā (BLR) būtu tukšas kannas lētajai degvielai (ap 40 sant.).
3:35 Jau kādu brīdi Serijs instalē peperņiku zaļajai vardei, lai beidzot varētu pieslēgt navigāciju, ja ne, tad turpmāk tikai ar kartēm un uz čuju.
5:00 Navigators Janka nav izvēlējies to labāko ceļu uz un caur Baltkrieviju, bet cerams interesantāko. Medalus radījis navigatoram nelielu mīkstumu, tāpēc Beckera programmēšana paņēma 1,5 stundas.
5:10 Beidzot tas ir noticis, kam ar laiku bija jānotiek. Ņivas veic pirmo apdzīšanas manevru – tiek ierādīta vieta sporta golfam.
7:20 Baltkrievijas robeža. Sajūtamies pagātnē, jo šāda robežu šķērsošana jau ir piemirsta. Pirmais jautājums no robežsardzes, gan ar nelielu smaidu uz lūpām, aplūkojot mūsu džipus: „Čto zģes za barahlo?”
8:30 Pēc garas nejēdzīgu papīru kārtošanas un ievedamo preču deklarēšanas (ņiva ir šī prece) iebraucam BLR.
9:40 Pirmās brokastis benzīntankā BLR „check”. Nemanot piebrauc miliči it kā izmest papīrus miskastē, bet uzreiz ar mums parunājas. Neatstāj sajūta, ka šī apstāšanās nebija nejauša, bet gan, ka šeit viss tiek uzmanīgi kontrolēts.
Belariem katra otrā māja zilā krāsā. Ja ne visa māja, tad vismaz logu ailes, vārti, vai pastkastes. Papildus tam visam ciemu galvenajās ielās ir vienāda sēta visa ciema garumā. To laikam valsts uzsauc.
12:00 Zaļajai vardei izšauj izpūtējs, kā no lielgabala. Šobrīd turpinām ceļu, kādas sekas no šī šāviena, redzēsim vēlāk.
13:30 Pirmās brīvdabas pusdienas – kāpostu zupa "Gardi gan" + mednieciņi vārīta uz ar benzīnu darbināma prīmusiņa arī no kādiem 80iem gadiem un LION saldajā. Tiek izmesti pirmie metieni ar makšķeri, bet bez rezultātiem.
Pusdienu laikā no vietējiem puikām tiek iemainīti smuki Černobiļas lieluma kartupeļi pretī dodot pudeli gardā Iļģuciema kvasa. Čaļi gan sākumā prasīja piķi un sūtīja mūs pat uz banku, kur varot dolārus izmainīt pret vietējo "bablo", bet beigās noslēdzām barteru.
16:00 Braucām pa kaut kādiem BLR kolhoza ceļiem, jo mums taču bija ņivas un gribējām pa zeminieku arī izgāzt. Vienā brīdī mūsu braucienu pārtrauca govju bars uz ceļa.
17:10 Zaļajai vardītei ir jauns benzīna sūknis. Vietējais čalis ar kļičku „lakats” aizveda pie vietējā Sašas, kur sūknis 12$ + darbs 8$ + bratella „lakats” ar kobras spoguļbrillēm stāstīja dzīves gudrības par visām tēmām. Viņš jutās kā ciema vecākais un mēs vienojāmies, ka „lakats” bija gudrākais čalis BLR :)
Servisā atkal parunājām par dzīvi BLR. Esot baigais režīms. No ārpuses izskatoties, ka viss tīri ok, bet iekšēji esot slikti. Ja mēģinot izlekt, tad uzreiz zaudēts darbs, citu dabūt nevarot, rezultējoši nav naudas. Izklausījās, ka viņiem ar Reformu partiju varētu būt stipri par „īsu”, lai ko mainītu. Lielā Baķkas ķepa uzlikta un to nost dabūt nevar.
Pirms tumsas piestājam šosejas malā iekārtotā piestātnē paēst vakariņas, kas pārvērtās par "mega action"! Viens no mūsu inovatīvākajiem un zinātkārajiem biedriem Janka iemeta ugunskurā turpat atrastu neatvērtu tušonkas bundžu, kura pēc laika pārvērtās raķetē, bet par laimi nevienu nesavainoja un pie tam Janka pats to visu nofilmēja stāvot uz ņivas jumta. Lasījām viņam kā bērnam lekciju, un viņš atvainojās un visu nožēloja :)
23:15 Esam ieradušies BLR/UKR robežpunktā, kur saņēmām lapiņu un nu jāmēģina iziet čekpoints savācot trīs zīmogus, kas arī veiksmīgi 75 minušu laikā tiek izdarīts.
11.09.2011.
00:30 Jāmeklē, kur nakšņot. Meklējām kartē „rečku”, īsti neatradām, bet apmetāmies kādā pļavā blakus kartupeļu laukam. Viena kokča miega zālēm un gulēt.
9:00 Braucam meklēt pilsētu, lai iepirktu, ko ēdamu (no LV apzināti neko īpašu nepaņēmām līdzi) un UKR karti.
Ukrainā jūtamies nemanāmi, jo labi saplūstam ar vietējām ņivām, žiguļiem, moskvičiem. Pie tam citi liekas vispār knapi turās kopā, bet citi piekabē ved govis.
12:15 Meklējumu laikā kļūstam moderni un tiek izmēģināts „betmenings”, kā arī māju saimnieks, kurš par mūsu izdarībām brīnījās izstāsta ceļu uz tuvējo ezeru.
Pēc ēšanas un mazgāšanās dodamies virzienā uz Ļvovu, kurā reģionā vairākus bērnības gadus pavadījis arī Serijs. Sarkanajai ņivai parādās pirmie simptomi saistībā ar temperatūras celšanos.
Sākas nežēlīgi sūdīgs ceļš. Varētu pat teikt, ka LV tik drausmīgs pat nav redzēts. Asfalts, bet bedre pie bedres, riktīgs slaloms. Nr.1 diezgan uzsita ratu, bet par laimi bez sekām. Ņemot vērā šo ceļa kvalitāti Ļvova netuvojās tik ātri, kā gribētos un tāpēc bija jāmeklē vietu nometnei, lai normāli pa gaismu varētu sacelt teltis.
Iegriezām sānu celiņā, kur uzmanību piesaistīja vietējā dūda, kura izstāstīja, ka pēc 300 m ir horošaja rečka un mesķečka. Un tiešām arī bija laba - ar pļavu, upīti, baltu zirgu un tarzanku. Taču šeit arī 1x tiek uzvārīta Nr.2 un iegūst iesauku „sarkanais čaiņiks”.
Pēc vakariņām pokers – zaudētājam jāmazgā trauki, uzvarētājam no rīta nav jāvāc mantas un nav citu pienākumu. Pirmais off Asais, uzvar Čilis.
12.09.2011.
Pieceļamies tiešām 7os kā runājuši, lai tālāk var aizbraukt. Rīta pelde upē – ūdens dzestrs. Pus10os izbraucam. Testējam ņivas 45° slīpumā – rāpjās kā maziņās. Jau šajā dienā tiek izvirzīts mērķis pie veiksmes sasniegt Rumāniju.
15:00 Esam iegriezušies ciema labākajā servisā, jo „tējkanna” atkal sāk vārīties. Pieņemam lēmumu mainīt termostatu. Ar grūtībām atradām termostatu, jo, neskatoties uz to, ka pilns ar VAZiem, rezerves daļas nekur nebija pieejamas. Kamēr servisā čaļi darbojās, izmēģinājām vietējo bistro, jo laika trūkuma dēļ nevarējām paši taisīt pusdienu nometni. Šašliku diemžēl nedabūjām, bet paēdām tīri garšīgi.
18:30 Ņivas sāk teikt, ka jāmeklē naktsmājas, jo abas taisa niķus un stiķus. Rumānija šodien sasniegta netiks. Atradām ņivām piemērotas naktsmājas pašā kalna galā. Līdz ar tumsu uzslējām teltis. Pa servisiem dzīvojoties piemirsās iegādāties vakariņas. Sausās zupas nebija tās labākās izvēlētas – nākošreiz jāņem roltoni. Ne vienmēr dārgāk (knorr un magi) ir labāk.
Pavadījām labu vakaru pie ugunskura un kārtējo reizi bijām secinājuši, ka ņivai uzrāpties kalnā nav problēma. Zirgiem arī nav, jo te katrā mājā zirgs. Pie tam tie velk normāla resnuma baļķus no meža un ne to vien.
Sākas smuki kalni. Šo pasludinām par pozitīvo Twītu dienu, jo citādi mums pārmet, ka rakstot tikai negatīvo twiterī. Varbūt tā arī bija, bet principā slikti mums negāja īsti nevienu brīdi!
Traucamies uz priekšu un piestājam pilsētā, kur pamanām restorānu ar nosaukumu „Zelta ņiva”. Tas būt zem mūsu goda un cieņas tur nepaēst. Bija diezgan ilgi, garšīgi, bet mums kā riktīgiem mužikiem pamazas porcijas un nedaudz idilli bojāja čalis ar motorzāģi, kurš pašā pusdienlaikā laboja blakus esošo lapeni restorāna pagalmā.
17:00 Vardīte atkal nelec. Vietējā ciemā atradām atkal vietējo VAZ monstru Sašu (laikam tur katrā ciemā ir šāds Saša). Ātri apskatīja un teica, ka pie vainas var būt sliktā degviela, kuru jaucot ar ūdeni. Turpinām braukt, bet vardīte turpina raustīties. Laikam jūt, ka vakariņu laiks un jāmet miers. Otra mazulīte šodien uzvedās godam.
Pēc 10 km vardīte izbeidzas pavisam. 2 varianti – 1)vilkt, 2)braukt atpakaļ uz ciemu pēc Sašas. Lēmums pieņemts pareizais un Nr.2 aizrauc pēc Sašas, kurš 10 minūšu laikā saregulēja karburatoru un teica, ka ņivai var būt miljons iemesli, kāpēc neiet. Uz doto brīdi vairs problēmu nav. Kamēr tika aizvests Saša mājās pārējie nomazgāja upē traukus un salauza Nr.2 amortiņu, jo tos papildus 2 kaklus no zaļās ņivas, kuri bija uzkāpuši uz aizmugurējā bufera sarkanā mazulīte neizturēja. Vēl, starp citu, 1x vizīte pie Sašas bija par brīvu un 2x ar izbraukumu, ja pareizi atceros izmaksāja 50 grivnas (3ls).
20:40 Dodamies uz Rumāniju un drīz sasniedzam robežu, kura pēc brīža izrādās Ungārijas. Turpinām apšaubīt Nr.1 braucošo kartes lasīšanas intelektu.
21:40 Iebraucam UKR – RUM robežpunktā.
22:40 Atstājam robežpunktu – diemžēl uz UKR pusi, jo bratani Nr.1 pazaudējuši tehnisko pasi. Piedzīvojumi var sākties.
14.09.2011.
1:30 Aizejam gulēt pļavā netālu no RUM. Robežā tika pateikts, ka jādabū spravka no milicijas un rekomendēja ar to doties atpakaļ no kurienes esam ieradušies, kas mūs, protams, neapmierināja. Teica, ka ar spravku varam arī netikt RUM.
8:00 No rīta redzējām paraugdemonstrājumus kā ganu suņi gana aitas, kā arī apgrieztas otrādi mantas, taču bez rezultātiem. Tehniskās pases nav. Pazušanas ticamākā versija: Uz BLR-UKR robežas Serijs tehnisko pasi ieliek atlokāmajā saulessarga kabatiņā pie priekšējā stikla. Vēlāk, kad mainījušies šoferi, Asais, lai glābtos no saules, kura spīd pa šofera logu atloka saulessargu uz sānu pie atvērta loga, nemanot tehnisko pasi. Pārējo padara vējš. Nezinu vai ticami, bet šis bija ticamākais variants :)
Plāns doties uz miliciju kā arī salabot Nr.2 amortizatoru.
Ārā laiks foršs. Nopeldamies smukā rečkā, nedaudz piesaistot vietējo uzmanību, no kuriem viens, arī ņivas īpašnieks, mūs pavada līdz vietējam Sašam, kuru šoreiz sauc Igors.
Sadalamies 2 daļās mēs ar sarkano mainām amortiņus, bet puiki ar zaļo aizlaiž uz blakus pilsētas miliciju. Šī Rumānijas pierobeža ir tāda multi kulturāla, jo satiekas ukraiņi, rumāņi un ungāri. Neskatoties, ka bijām UKR, ģimenes servisā visi runāja ungāru valodā. Kad bijā tikuši pie jauniem dzelteniem sporta āmīšiem un tika izmazgāts arī radiators, devāmies uz Beregovu meklēt Nr.1.
Satikām šos barčikā, kur bija paņēmuši 5 izlejamos aliņus par to samaksājot 32 grivnas (2ls). Vietējie miliči bija solījušies stundas laikā sagatavot spravku. Serijs ejot pakaļ spravkai tika nostādīts izvēles priekšā – dodiet kukuli vai izziņa nebūs. Kopīgi vienojāmies par kukuļa lielumu 50 grivnas (3ls). Visi laimīgi. Labā mēnesī alga ukraiņu milicim esot ap 150 $.
Esam iekšā! Beidzot! Atpakaļ gan tomēr nolēmām doties caur ES, jo citādi vēl visādi tas varēja beigties un mums nebija tik daudz laika šādi riskēt.
Braucam no šosejas iekšā pa lauku ceļu starp kukurūzas laukiem, kur ar mūsu džipiem tika izbraukāti vairāki tīrumi, lai atrastu piemērotu zālāju telšu celšanai. Janka, kurš vienmēr šī ceļojuma laikā rūpējās par uguni, šoreiz nebija glābējs, jo nebija iespējams atrast malku, bet tikai ērkšķainus krūmus. Tāpēc ugunskuram nolēmām lietot blakus augošo kukurūzu, ko jums nerekomendējam, jo tas ir pa tukšo un šeit strādā apgriezts likums: ir dūmi bez uguns.
Bet mums bija prīmus un bez garšīgām vakariņām nepalikām. Bija sakrājies labs nogurums, tāpēc laicīgi devāmies pie miera.
15.09.2011.
7:00 Pieceļas pirmie ekspedīcijas dalībnieki, kuriem drīz pievienojas pārējie. Pēkšņi pirmo reizi brauciena laikā mūs pārsteidza lietus. Tas ātri uznāca un tikpat ātri pārstāja, taču spēja nodarīt būtisku kaitējumu mūsu komunikācijā ar dzimto zemi. Lietus laikā savas pēdējās stundas skaitīja Jankas zemē izkritusī nokia, kura bija mūsu twītojamais aparāts. Jau krāmējot mantas, mūs atkal kāds pārsteidza. Tas šoreiz bija kāds traktorists, kurš bija ieradies apmēslot vietējo lauku.
9:40 Braucam prom meklēt ūdenstilpni, kurā veikt mazgāšanās rituālu, kā arī veikalu, kur iegādāt pārtiku un karti.
Sasniedzām Baia Mare, kur atradām ne īpaši labu, bet dārgu karti, kur izlēmām labāk nofotografēt. Tiek iegādāts arī vīns launagam. Konstatējam vēl vienu faktu, ka šajā reģionā ir nenormāli mālaina augsne, ka iekāpjot dubļos ir sajūta, ka esi iekāpis kakiņās. Šī paša iemesla dēļ arī upes šīs pilsētas tuvumā ir kā dubļu peļķes.
Dodamies uz pretējo kalnu un atrodam skaistu nometnes vietu kalnos ar skaistu skatu uz visām pusēm. Pieņemam lēmumu Nr.2 nemocīt, lai nenolauztu arī otru reduktora skrūvi un atstājam to pārdesmit metrus zemāk no nometnes vietas. Ir nedaudz iekšēja vilšanās, bet tomēr veselais saprāts ņem virsroku un līdz mājai arī jātiek 1700km. Velāk gan gudri izsecinājām, ja brauktu kalnā atmuguriski, tad skrūvei nebūtu lauziens :)
Pēdējā nometne un nākošajā dienā dodamies LV virzienā, jo diemžēl ir ierobežoti atvaļinājumi un tālāk Rumānijas vidienē iebraukt pietrūkst laika. Ņemot vērā, ka pēdējais vakars, tad ballīte ar Rumāņu vīnu turpinās līdz pat 4iem rītā.
7:00 Agrākais putniņš Hermanis, kurš pirmais devās pie miera, sāk gatavot Nr.2 mājupceļam noņemot kardānu, jo tas, viņaprāt, dod papildus slodzi uz priekšējo tiltu.
Paēdam brokastis un nolemjam izlocīt kājas un uzkāpt liela kalna virsotnē, ko arī aizelsušies izdarām.
Redzēts daudz skaistu un interesantu vietu un lietu, bet vēl noteikti tikpat daudz būtu iespējams redzēt, diemžēl mums jāgriež mazulītes māju virzienā. Pirms izbraukšanas nākas uzlikt atpakaļ kardānu, jo izrādās, ka šādi mašīna uz priekšu nekustas. Ņemot vērā likstas ar tehnisko pasi mājās brauksim caur UNG, SVK, POL, LTU. Odometra rādījums pirms izbraukšanas 1765 km.
Dienas lielāko daļu pavadījām ceļā uz Satu Mare, ik pēc laika apstājoties un pārbaudot kā turas saštropētais meistardarbs, kas satur kopā kārbu un motoru. Izbraucot cauri, kādām lielākām pilsētām, var secināt, ka Rumānijā pārvietojas ne tikai ar zirgiem, bet ir arī bankas un notiek eiropeiskāka un civilizētāka dzīve.
Dienas pievakarē brīdi pēc uzpildīšanās benzīntankā Nr.1 atkal parādās zaļās vardes raustīšanās sindroms, ko par laimi izdevās novērst salīdzinoši ātri ar smilšpapīru notīrot sadalītāja kontaktus, kura bija viena no ukraiņu Sašas rekomendācijām.
Sāk pamazām satumst. Pēkšņi asā līkumā ceļa vidū mūs pārsteidz vientuļš balts zirgs ar sasietām priekšējām kājām. Tā kā īsti neviens neesam pa īstam dzīvojuši laikā, kad galvenie strādnieki bija zirgi, tad šī fakta teoriju tā īsti nesapratām.
Neskatoties uz to, ka RUM ir mūsu biedri ES, par atstarotāju lietošanu tur nav dzirdēts – neredzami zirgu pajūgi, riteņbraucēji un gājēji (labi, pa retam kādu zaļu vesti redzēja).
Atceroties dienas notikumus vēl varam pieminēt, ka izbeidzās sāna loga atvēršanas/ aizvēršanas mehānisms un stikls vienā brīdī iekrita durvīs. Bet kā jau zināms ar skoču var salabot visu, vismaz uz kādu laiku, kaut gan Norķis bija citās domās un mēģināja uzveikt padomju laikos ražoto trošu mehānismu, diemžēl, neveiksmīgi.
21:30 Veiksmīgi ar pasu atrādīšanu tika pārvarēta RUM-UNG robeža, bet mūsu ātrums aizvien bija ap 70-75 km/h. Vēlējāmies šo vērst pa labu un atrast servisu, kur salabot pieštropēto reduktoru.
Neskatoties uz to, ka pulkstenis rādīja jau ap 22iem ieraudzījām pilsētā servisu, kurā dega gaisma. Nolēmām piestāt un noskaidrot vai džeki var palīdzēt. Veiksme mūsu pusē – zīmju valodā (citas kopīgas valodas mums nebija) paskaidrojām večiem, kas pa štellēm. Pusstundas laikā tika piemetināts uzgrieznis, izskrūvēta vecā skrūve un ieskrūvēta jauna. Lieta darīta, bet cena, protams, vairs nav kā pie Sašas, bet ir kā Eiropā – 20 EUR.
17.09.2011.
Naktī nonstopā turpinām braukt un nospraužam jaunus mērķus. Paspēt uz LV ārkārtas saeimas vēlēšanām. Navigators saka, ka būs tā uz nažiem. No rīta ņivu ātrums jau ir pieaudzis pat līdz 95 km/h, bet pagaidām vēl izskatās, ka īsti neierakstāmies laika limitā. Neilgi aiz Bialistokas Polijā dēļ avārijas bija bloķēta šoseja, bet ņemot vērā, ka mums bija džipi, tad to visu apbraucām pa meža ceļiem bez problēmām.
Sen nebija bijuši izlēcieni no Nr.1, nekas sagaidījām – Suvalkos, Poilijā, beidzās benzīns – par laimi tuvu benzīntankam.
Dēļ nospraustā mērķa – vēlēšanām, īsti nebijām kādas padsmit stundas normāli ēduši (čipši neskaitās). Aplaimojām sevi ar gardām pusdienām restorānā Mc.
Turpinām ceļu un 21:40 veiklā solī iesoļojam Bauskas vēlēšanu iecirknī, kur godam izpildām pilsoņa pienākumu un veicam kolektīvu iemetienu vēlēšanu kastē!
Īsi pirms pusnakts visi pa mājām un piedzīvojumi galā.
**********************
Secinājumi:
Ierobežoto atvaļinājumu dēļ pietrūka kādas 4-6 dienas, lai izbraukātu Rumānijas vidieni, iepazītu tuvāk tās kultūru, redzētu lāci un satiktu Drakulu. Šādam braucienam vajadzētu vismaz pilnas 2 nedēļas.
Nobraukti ap 3500 km
Baltkrievijas un Ukrainas zilās mājas un logu rāmji ir fenomens.
Zirgu pajūgi laukos nozīmīgi dominē pār traktoriem.
Ņivas ir skaļas, bet trijatā nemaz nav tik neērtas, kā bijām iedomājušies. Protams, jārēķinās ar laiku remontiem, jo kā Saša saka, tad ir 1 milj. lietas, kas var salūzt, bet ja ir vismaz pa vienam tehniskam čalim uz borta, nav tik traki.
Redzējām šīs valstis no lauku puses, jo lielās miljonu pilsētas šoreiz maršrutā neiekļāvās un apmeklēt neizdevās. Pieļaujam, ka tur ir atkal pavisam citi iespaidi.
Šāda veida ceļojumi ir budžeta variants un izmaksas ir tiešām saprātīgas. Sagatavosim arī atsevišķi finanšu pārskatu, kuru publicēsim. Būs arī bilžu galerija un kāds video. Jautājiet, ja domājiet, ko līdzīgu pasākt un nepieciešama kāda info.
Ir dažādas idejas nākamajiem līdzīgiem braucieniem un noteikti ir uzkrātā pirmā pieredze, lai veiksmīgi īstenotu. (flag:lv)