Līdz Melnkalnei un atpakaļ. Pirmā daļa.

Iku kuram 10.07.2012 14 min lasīšanai 339 foto

Pēc ilgāka laika esmu nolēmis uzrakstīt kaut ko, par to, ko un kā un kāpēc. Tātad, divas nedēļas līdz Melnkalnei un atpakaļ. Ievadam gribu teikt, ka Melnkalne bija tā valsts, kas mani jau sen domās aicināja. Sasparojos un kopā ar tādiem pašiem zinātkāriem cilvēciņiem devāmies ceļā.

Lai stāsts nebūtu tikai par to, kas tika apskatīts, iekļaušu arī praktisku informāciju, kas varbūt kādam būs noderīga.

1.diena.

Nobrauksim apmēram 970 kilometrus. Kā ierasts tālajos braucienos ar auto, pirmā diena ir skrejamā, ar nelielām atpūtas pauzēm un pusdienām. Izbraucam no Rīgas 5.00 no rīta, lai kaut cik laicīgi nokļūtu līdz Krakovai. Ar visām pauzēm un pusdienošanu Krakovā esam ap septiņiem vakarā. Iečekojamies hostelī, pārģērbjam drēbes un varam doties rāmā vakara pastaigā. Lai gan pēc kartes izskatījās, ka esam pavisam blakus vecpilsētai, dabā, tas attālums bija krietni lielāks un ar kājām ejot vecpilsētā nonākam jau vieglā vakara krēsliņā. Tā kā Krakova šoreiz nav nekas nezināms, tad vienīgais ko gribu atzīmēt, esot šajā pilsētā jau kādu 8 reizi esmu, un ar katru reizi tā izskatās arvien nekoptāka un piemēslotāka. Ja pirms gadiem 9 esot tur pirmo reizi es sajūsminājos, tad šoreiz jāsaka, ka biju nepatīkami pārsteigts, par netīrību un nesakoptību. Kauns poļiem, par kādreizējās Polijas lepnuma, karaļu kronēšanas vietas, izglītības un kultūras centra tādu nolaišanu.

2.diena.

Jānobrauc ap 520 kilometriem. Izbraucam pēc astoņiem no rīta no Krakovas un dodamies Slovākijas virzienā. Šodien ieplānots ir apskatīt Levoču, Spiškas cietoksni un laicīgi nokļūt Budapeštā. Iepildām degvielu, jo Polijā tā ir stipri lētāka nekā Slovākijā. Dodamies Zakopanes virzienā un tad gar Popradu uz Levoču. Pēc plāna Levočā apskatām Sv.Jēkaba katedrāli ar pasaulē lielāko koka altāri. Lai gan pēc internetā atrodamās informācijas bija zināms, ka ieejas maksa ir un iekļūt var cauru dienu, tā procedūra nemaz nav tik vienkārša. No sākuma ielas pretējā pusē ir jānopērk biļetes un tad konkrētā laikā, tevi ielaiž iekšā. Apmeklētāji tiek ielaisti reizi stundā uz 30 minūtēm gida, kas runā skaidrā slovāku valodā, pavadībā. Te gan jāpaslavē vietējie... izskatās, ka Levoča ir vieta, uz kuru brauc daudz latviešu tūristu, jo baznīcā mums tiek piedāvātas arī informatīvās lapas (uz visiem vienā eksemplārā) latviešu valodā. Nedaudz šeit esam iekavējuši laiku un tā kā atgūt to nav iespējas, tad rēķinos ar to, ka mierīgs vakars Budapeštā šodien atkritīs. Nākamā vieta, kas ir pa ceļam uz Spiškas cietoksni ir Siva Brada avoti. Interesants jau ir tikai viens no abiem, jo tas līdzīgi kā geizeri Islandē ar pulsējošu strūklu plūst ārā no zemes. Atšķirība tā, ka tas nav karstais geizers, bet darbojas vairāk kā karsta avots. Ūdens satur ļoti daudz minerālus, pēc garšas man tā ne visai, bet esot diezgan veselīgs. Nezinātāji šai vietai pašaujas garām, kaut gan avoti ir pašā ceļa malā. Tālāk mūsu ceļš uz Spiškas cietoksni. Ievērojams ar to, ka ir viens no pašiem lielākajiem cietokšņiem Eiropā, iekļauts UNESCO. Cietoksnim ir diezgan plaša vēsture, kā arī diezgan pikantas leģendas, par dažiem no bijušajiem pils valdniekiem, kas domājams ir visai patiesas. Pie pils var piekļūt pavisam vienkārši, ātrākais un vienkāršākais ir no Popradas-Košices ceļa aiz Spišske Podhradie nogriezties pa labi un uzbraukt kalnā, otrs variants ir pie Siva Brada avotiem turpināt ceļu uz minēto ciematu un tad jau pašā ciematiņā būs norāde uz stāvlaukumu, tikai tad jāņem vērā, ka kāpiens kalnā būs ievērojami garāks un trešais variants ir izbraukt cauri ciematiņam, izbaudīt čigānu tabora eksotiku un tad pēc kādiem kilometriem 4 jānogriežas pa kreisi un nonāk tajā pašā vietā, kas norādīta manis minētajā pirmajā ātrākajā variantā, bet trešais ir tā vērts lai paskatītos, kā dzīvo čigāni un ko Slovākijas valdība ir darījusi, lai uzlabotu viņu dzīves apstākļus, kā arī lai radinātu pie kārtības un kā tas ir izdevies. Tālākais ceļš ir pavisam vienkāršs, gar Košici uz Budapeštu. Ierodamies pēc deviņiem vakarā un līdz ar to izbrauciens ar kuģīti atkrīt, atliek tikai vakariņas pastaiga un gulēšana, rīts gudrāks par vakaru.

3.diena.

Jānobrauc ap 380 kilometriem. Šeit sākas mani atklājumi, jo ne Serbijā, ne Melnkalnē līdz šim nebiju bijis. Brīvais rīts bez steigas. Izbraucam 11 no rīta uz Belgradu. Tiem kam ir vēlme var pa ceļam iebraukt tādā pilsētā kā Szegeda un apmeklēt un apmeklēt salami ražotni un muzeju. Ungārijas Serbijas robeža, pirmais kontrolpunkts J Jau piemirsies, kā tas ir, ka jārāda pase un citi dokumenti, arī par zaļo karti nav piemirsts. Ceļš līdz Belgradai varētu teikt visai vienmuļš, gara un garlaicīga maģistrāle. Ar iebraukšanu Belgradā nekādu problēmu, lai gan mani brīdināja, ka būs intensīva satiksme, nenormāli sastrēgumi..... varbūt kaut kur viņi arī bija, bet mums netrāpijās. Drīzāk es teiktu, ka bija intensīva satiksme. Ierodamies viesnīcā, kur mūs jau gaida un varam doties pēcpusdienas pastaigā pa pilsētu. Galvenais apskates objekts ir un paliek nemainīgs - Kalemagdāna cietoksnis, Belgradas dzimšanas vieta un šūpulis. Kalemakdāna cietokšņa un parka teritorija ir visai liela un prasīs diezgan daudz laika izstaigāšanai. Ieeja ir brīva visu diennakti, jāmaksā ir tikai par audiogidu, ja ir vēlme. Skaists ir panorāmas skats uz Savas un Danubes (Dunavas) upju sateku un pilsētu. Tāpat ir visai jauki un interesanti pastaigāties pa Kņaza Mihaila ielu, kas ir gājēju iela, kurā ir daudz jauku arhitektūras nianšu un vietas kur paēst, iepirkties vai vienkārši pasēdēt un izbaudīt apkārtējo atmosfēru. Daudzi teiks, ka Belgrada ar savu padomijas arhitektūru ir pilnīga katastrofa un tajā nav ko darīt. Katrā ziņā tikai pasaules labumus atēdušies un šo labumu notrulināti (un pēdējā laikā esmu ievērojis, ka šādu cilvēku kļūst arvien vairāk un vairāk) var teikt, ka Belgrada nav nekas. Es sevi pie šīs kategorijas vēl nepieskaitu, lai arī esmu pietiekami daudz redzējis, Belgrada mani nedaudz tā kā pārsteidza ar savu askētismu, vienkāršību un tajā pat laikā dzīvīgumu, rosību un viesmīlību. Paturu tiesības uz savu viedokli un varu tikai pateikt, ka pilsēta ir interesanta un tajā ir ko redzēt. Jā viņa nav skaista kā Budapešta, bet tomēr nenožēloju ne vienu tajā pavadīto minūti un noteikti vēl tur atgriezīšos, jo ar vienu vakaru man bija par īsu. Ar Eiro norēķināties var tikai viesnīcā. Mēģināju vienā kafejnīcā un benzīntankā – nesanāca. Tā kā būs nepieciešama serbu naudiņa – dināri. Degvielas cena 95 benzīnam – Belgradā bija 147.9 dināri par litru vai 88 santīmi. Runājot par apskates objektiem, tad pirms ierašanās Belgradā, jau iepriekš skaidri jāzina, ko gribēsiet redzēt, jo tā nav Rīga, kur ir Vecrīga un klusais centrs, mākslas muzejs un Pētera baznīca un viss kilometra rādiusā. Attālumi starp apskates objektiem lieli un ar kājām neizstaigāsi, vismaz ne vienā vakarā. Savukārt izbraukāt ar auto arī nebūtu prāta darbs, jo ar stāvvietām nav tik spīdoši kā gribētos un satiksme ir intensīva, arī naktī. Līdz ar to, lai apskatītu vairāk nekā es to izdarīju, rēķinieties ar pilnu dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram.

4.diena.

Rīts, kā ierasti, siltāks nekā daža laba saules pilna diena vasarā Latvijā. Šodien jānobrauc ap 300 kilometriem. Sāk jau izskatīties pēc atpūtas. Pēc grafika arī diezgan daudz kas iecerēts, bet ne visu iespējam. Un laikam jau arī nebija vajadzīgs, tāpat sanāca diezgan piesātināti. Pirmkārt jau izbraukt no Belgradas, lai arī vienkārši tomēr visai lēni, otrkārt brokastis viesnīcā tā kā aizkavēja laiku, jo kontinentālās brokastis viesnīcas izpratnē bija neizprotamas izcelsmes omlete un nenosakāma satura kafija, pie kam, tas viss tika pasniegts lēnām nesteidzoties, un lieki piebilst pēc vismaz trešā atgādinājuma, ka esam atnākuši brokastīs nevis paskatīties, kā apkalpojošais personāls nepārtraukti maina galdautus un pārstumda salvešu traukus. Tātad dodamies Zlatiboras virzienā, kur netālu mums ir jānokļūst tādā vietā kā Mokra gora. Un jānokļūst mums tur ir ne vēlāk kā vienos, jo tā ir vienīgā iespēja izbraukt ar mūsu Alūksnes bānītim līdzīgu vilcienu. Tas mums arī pēdējā brīdī izdodas, jo iebraucot stacijas stāvvietā izdzirdam vilciena taures, ar ko tiek paziņots, ka viss, vilciens uzsāk kustību, bet acīgie pavadoņi ieraugot 3 pilnas mašīnas taču nelaidīs garām iespēju nopelnīt. Esam veiksmīgi ietrausuši savas kuslās miesas „Alūksnes” mazbānītī ar atšķirību, ka šis vilcieniņš kārtīgi izvizina pa sliežu serpentīnu, visu laiku metot cilpas un viņķelējoties ar vien augstāk un augstāk kalnos. Pasākums kopumā ilgst apmēram 3 stundas uzbraukšana ap 30 minūtēm, atpūta, kamēr pārdzen lokomotīvi apmēram 30 minūtes un tad lēns atpakaļbrauciens ar neskaitāmām pieturām, lai „japāņu” tūristi varētu safočēt pilnas atmiņu kartes un pārtinamās lentes(ja kādam paķēries līdzi kāds ziepju trauks), kā nekā esam vietā kur tika filmēta filma Life is a miracle. Izvizinājušies ar mazbānīti un atveldzējuši slāpes avota ūdenī, apēdam pa gabaliņam kaut kur pa ceļam nopirkto meloni, dodamies ciemos pie Kustaricas uz etno ciematu Drvengrad, lai gan mēs nebūsim tik lielas zvaigznes, kā piemēram Džonijs Deps, kas šo vietu apmeklēja pāris gadus pirms mums. Ciematiņš tika uzbūvēts jau minētās filmas vajadzībām un šobrīd tiek izmantots pirmkārt jau kā tūrisma objekts un otrkārt arī kā viesnīca. Kustaricu gan nesatikām, jo viņam par šo vietu jau droši vien sen aizmirsies, bet tādu interesantu kino auru gan te var sajust. Lēnā garā saule sliecas jau uz kalnu galotņu pusi un laiks doties uz naktsmājām. Lai gan ir diezgan agrs tomēr gribas nedaudz mierīgāk atvilkt elpu, un rāmi pavadīt vakaru.

5.diena.

Jāveic ap 160 kilometriem. Iebraucam Melnkalnē.

Nākamās dienas jūsmošu par dabu, kas arī ir pats iespaidīgākais Melnkalnē. Tie nav Karpati, tie nav Alpi un nav arī Tatri. Melnkalne ir tā vieta, kur var izbaudīt Balkānu varenību, skaistumu un unikalitāti. Ne Horvātijā, ne Serbijā vai Bosnijā šādas izjūtu gammas, kādas pārņem esot Melnkalnē, nav. Grūti ir uzlikt uz papīra to, ko redzi ar acīm un sajūti ar prātu un visu organismu. Pirmais jau ceļā mums pēc maršruta trāpās Taras kanjons ar visu slaveno tiltu. Te uzreiz saku, ka biju gaidījis no Taras kanjona ko vairāk, kaut ko iespaidīgāku, jo kā nekā esam pasaulē otrajā lielākajā (dziļākajā) kanjonā, kā to apgalvo paši melnkalnieši. Nezinu vai tam ticēt, bet kāpēc gan ne. Par kanjonu, zaļš, ainavisks, vietām ar stāvām klinšainām kraujām, tomēr uz mani neatstāja tik lielu iespaidu, kā nākamajā un aiznākamajā dienā redzētais. Katrā gadījumā orgasmu sasniegt no elpu aizraujošajiem skatiem neizdevās, droši vien organisms notrulināts J. Protams esot uz tilta un sajūtot to dziļu zem sevis vienaldzīgs nepaliec, bet līdzīgas sajūtas ir arī braucot ar gaisa tramvajiņu pār Gauju. Fascinē Taras zili zaļais zīdaini caurspīdīgais ūdens, kas asi kontrastē ar pelēkajām klintīm un koku zaļumu. Kopējais Taras upes kanjona garums ir ap 82 kilometriem, no kuriem pusi mēs arī izbrauksim ar auto. Pēc pasēdēšanas upes krastā ar jauku skatu uz Taras tiltu un alus iemalkošanas esam gatavi braukt tālāk uz miestiņu ar nosaukumu Žabļoka. Sākumā apmeklējam Črno jezero vai Melno ezeru, kas nemaz tik melns nav. Viss kā priekš vācu tūristiem, asfaltēta taka līdz pašam ezeram, viss labiekārtots, tik ar tualetēm tā paknapāk, nākas izlīdzēties ar kādu egļu zaru aizsegtu laukumu. Arī šeit ezera ūdens ar viegli zaļas dūmakas pieskaņu un jaukiem Durmidoru kalnu atspulgiem ezerā. Apkārtnes maršruti piedāvā vairākas iespējas pastaigāt vienkārši gar ezeru, vai arī, ja ir tāda vēlme tad var arī izmēģināt spēkus kalnu kāpšanā. Visur marķētas takas ar laika un kilometrāžas atzīmēm. Pēc rāmas pastaigas esam gatavi iekarot arī kādu virsotni. Šoreiz bija noskatīta Savin Kuk 2313 m augstā virsotne. Lielākā daļa no braucējiem nav kāpēji, tāpēc dodamies uz slēpošanas kūrortu, lai varētu izmantot pacēlāju. Šeit mums nākas vilties, jo kalnā augšā tomēr netiksim. Pacēlājs nestrādā un pēc vietējās kundzes ieteikuma mums vajadzētu atgriezties pēc nedēļas, tad varbūt strādāšot. Nedēļu gaidīt laika mums nav. Un lai kaut kā aizpildītu laiku braucam atpakaļ uz Taras tiltu un bez kādām problēmām sarunājam raftingu, jo apstājoties ceļa malā un izkāpjot no mašīnas klāt ir meitene ar piedāvājumu. Divu stundu brauciens ar visām pusdienām, kopā ar ekipējuma īri, laivām, pavadoņiem, aizvešanu, atvešanu un ēdināšanu tradicionālā melnkalniešu garā izmaksā 45 EUR no cilvēka. Pats raftings ir labs laika aizpildīšanai un būs interesants tiem, kas vispār nav braukuši pa kalna upi. Jāsaka, ka Tara nav no ekstrēmajām upēm un raftings, vietām ar nelielām krācēm, ir līdzīgs kā nobrauciens pa Gaujas krācēm, vietām pat lēna pludināšanās. Pats nebraucu, jo esmu braucis raftingu Horvātijā, bet tie kas brauca izskatījās apmierināti ar pavadīto laiku. Sanāca redzēt Taras kanjonu ne tikai no augšas, bet arī no apakšas. Pēc raftinga tiekam arī visi pabaroti, ar visai smeķīgu zupīti un uz oglēm ceptām zivtiņām un jaunajiem kartupeļiem. Bija gardi. Tā nu šī diena tiek mierīgi bez steigas pavadīta, atliek tik nobraukt atlikušos 50 kilometrus līdz Kolašinai un iekārtoties viesnīcā, kur pavadīsim 2 naktis.

6.diena.

Jānobrauc ap 200 km. Šodien apmeklēsim divus klosterus, izbrauksim divu upju ielejas un vēl pabūsim Melnkalnes galvaspilsētā. Rīts kā ierasts silts patīkams un ar brokastīm viesnīcā, kas izvietota upes krastā, tā kā ir iespēja pabrokastot klausoties upes burbuļošanu un vēju šalkoņu. Izbraucam nedaudz pēc astoņiem no rīta un dodamies uz Moračas klosteri. Lai gan ir visai agrs (salīdzinoši), tomēr klosteris jau ir pilns ar tūristiem (pārsvarā slāvu tautības no lielās kaimiņvalsts). Daudzviet pieejamā informācija internetā norāda, ka klosterī jāmaksā ieejas maksa, tomēr mums neviens naudu neprasīja, nezinu, varbūt kādā apslēptā vietā bija kāda kase, bet mēs klosteri izstaigājām nesamaksājot. Iespaidīgi sienu un griestu zīmējumi, senatnīga atmosfēra, kā nekā 12.gs. Iesaku apmeklēt šo klosteri. Kaut vai tāpēc, lai salīdzinātu ar citiem pareizticīgo klosteriem, kas atrodas daudz tuvāk Latvijai. Kādu stundu pastaigājuši, pabildējuši un guvuši garīgi vizuālo baudu braucam tālāk pa Moračas upes ieleju uz Podgoricas pusi. Šis bija viens no tiem braucieniem, kuru var baudīt un baudīt. Moračas ieleja ir ainaviski vienkārši fantastiska, tā ir pilnīgi cita daba nekā Taras ielejā un manuprāt neskaitāmas reizes iespaidīgāka savā skarbumā un varenībā. Klintis, stāvas kraujas gan uz augšu, gan uz leju, galvu reibinošas virāžas. Tā vien gribas ik pēc 50 metriem izkāpt no mašīnas un pastāvēt pavērojot apkārtni. Ceļš labs un ja netraucē skaistie apkārtnes skati, tad līdz Podgoricai nonākam ātri. Un tālāk pa jauno apvedceļu apbraucam pilsētu un tālāk pa Zetas upes ieleju braucam uz Ostrogas klosteri. Zetas upes ieleja vairs nav tik iespaidīga, tomēr jāsaka, ka arī tai ir savs krāšņums. Starp citu te ir vīna reģions un ik pa laikam ceļa malā ir norāde iz kādu vīnoga plantāciju vai vīna darītavu, kurā var nobaudīt gan vietējā darinājuma vīnus gan arī neiztrūkstošo Rakiju. Līdz Ostrogas klosterim nokļūt nav nekas grūts, jo visur brūnās norādes, atliek tik izvēlēties ceļu pa kuru braukt. Mums sanāca braukt pa ceļu, pa kuru var izbraukt tikai vieglās mašīnas un kad galā ieraudzīju lielos busus, jutos nedaudz apstulbis, bet kad papētu karti saprotu, ka esam izvēlējušies nedaudz smagāku uzbraucienu. To jau arī varēja manīt, jo vietām auto uz priekšu tiek tikai ar otro ātrumu un kad paskaties pa logu, tad ir sajūta, ka atvērsi durvis un lejā ieraudzīsi bezdibeni un ka viena auto puse jau ir tā ka nedaudz pāri šai bezdibeņa malai. Vēl līdz šim neesmu sapratis nu kāpēc kaut kādiem mūkiem bija jākāpj kaut kur augšā kalnos, jāstiepj būvmateriāli, lai uzceltu klosteri, un tur dzīvotu, pie tam jādabū tur augšā pārtika, ūdens. Dievam jau tuvāks tādēļ tāpat nebūsi. Mēs gan neuzbraucām līdz pašai augšai, bet lielu ceļa gabalu veicām ar kājām, bet tie kas vēlas var uzbraukt līdz pašām klostera durvīm ar auto, galvenais ir pusceļā neapjukt. Jā nu vēl jāsaka, ka Ostrogas klosterī vislielāko iespaidu uz mani atstāja skats, kas paveras no klostera uz Zetas upes ieleju un melnā celle. Pārējais viss ir pilnīgs komercpasākums, kuram nav nedz garīgās vērtības nedz estētiskā baudījuma. Vismaz man kā pareizticībā esošam cilvēkam tas viss šķita kaut kā mazliet nepareizi. Tā kā kāpām uz klosteri ar kājām un arī lejā tāpat, tad tas aizņēma diezgan daudz laika. Laiku var ietaupīt uzbraucot līdz pašam klosterim, tikai var nākties saskarties ar problēmu, ka nav kur novietot auto, nav jau nekāda Alfas Rimi stāvvieta J. Pēc komercsvētgarīguma uzņemšanas braucam pa to pašu ceļu atpakaļ, jo ir vēl agra pēcpusdiena un varam iespēt izstaigāt ar Podgoricu. Atrodam stāvvietu netālu no vecpilsētas. Ārā tikai nieka +39 grādi. Uz ielām cilvēku maz, veikali gandrīz tukši, kāda reta kafejnīca arī strādā. Ja godīgi, tad šīs pilsētas apmeklēšanu var pilnībā izsvītrot no grafika, jo nedz vecpilsēta nedz arī pati pilsēta nerada pilnīgi nekādu iespaidu, platības ziņā 3 reizes mazāka par Rīgu. Protams tās vizuālais izskats radies pēdējos 60 gados, jo otrā pasaules kara laikā pilsēta pārcieta vairāk kā 70 bombardēšanas un tika gandrīz pilnībā iznīcināta. Šobrīd tā vairāk atgādina, kādu laiku provinces centru un staigājot pa vecpilsētu rodas sajūta, ka no blakus ielas tūlīt parādīsies kāds ragu lopu ganāmpulks, par ko es nemaz nebūtu brīnījies. Pēc divu stundu pastaigas un veikala apmeklējuma atgriežamies pie mašīnām un atpakaļ pa Moračas ieleju izbaudot dabas radīto skaistumu atgriežamies viesnīcā.

7.diena.

Agrās brokastis, ko esam sarunājuši jau iepriekšējā vakarā. Braucam Adrijas jūras virzienā. Šodien jānobrauc aptuveni 170 kilometri. No kultūrvēsturiskajiem objektiem šodien apmeklējam divas senās pilsētas – bijušo Melnkalnes galvaspilsētu Cetiņe un Stari Bar cietoksni, kā arī novērtēsim Skadaras ezera burvību un nogaršosim ezera veltes vienā no vecākajiem zivju restorāniem Melnkalnē. Sākam ar Cetiņe – vēsturisko Melnkalnes galvaspilsētu un šobrīd oficiālo Melnkalnes prezidenta rezidenci un sēdekli. Nemaz ilgi nav jādomā, kāpēc prezidents sēž tieši šajā vietā, jo salīdzinot ar Podgoricu, lai arī pilsēta nav liela – ap 16 tūkstošiem iedzīvotāju, vizuāli sakopta, tīra, ar patīkamu Balkānu arhitektūru, kur caurmijas gan baroks, gan redzams jūgends un pastaigājot pa pilsētu var manīt arī vairāku valstu vēstniecības, kultūras ministriju, zilo pili un karaļa pili. Ir vērts to apskatīt un lēnā garā izstaigāt. Ar auto novietošanu arī nebūs nekādu problēmu, var likt visur, kur nav novietota aizlieguma zīme. No Cetiņes tālāk braucam uz Rijeku, kas ir netālu no Skadaras ezera. Brauciens uz Rijeku ir tā vērts kaut vai lai izbaudītu kalnu ainavas un Skadaras ezera panorāmu tālumā, kā arī lai sajustu kārtīgu kalnu ceļu, kas vairāk gan atgādina vienvirziena asfaltētu kazu taku. Šeit galvenais ir nenomaldīties, jo norāde uz Rijeku ir tikai pašā sākumā nogriežoties no lielā Cetiņes un Podgorices ceļa, tālāk tikai ar intuīciju. Ceļš vairākās vietās sadalās un es vadījos tikai pēc viena principa, skatījos uz kura ceļa (nevis ceļa malās) ir mazāk izmestu papīru (jo mazāk brauc jo vairāk sakrājas visādu mēslu) un intuitīvi nebiju kļūdījies. Pēc daudzām virāžām, līkumošanas un skatu, kas izraisa asas izjūtas pakrūtē, baudīšanas nonākam Rijekā. Pati par sevi necila vieta un maršrutā iekļāvu tikai vēdera prieku baudīšanai. Bet senais akmens tilts atsauca atmiņās pastaigu pa Venēciju. Zivju restorāniņi gar upi ir vairāki viens aiz otra, kurš tad īsti ir tas vecākais, lai paliek viņu pašu ziņā, bet apsēdāmies mēs tajā, kur skats uz upi un tiltu labāks un bija jau arī piedāvājums interesants, strauta foreles, marinēts zutis, cepts lasis, tveicēts lasis, cepts zutis, grillēts zutis, tad vēl šādas tādas zivis, kuru nosaukumu nezināju. Kā teica kolēģi zutis marinādē esot bijis visai gards, savukārt par savu foreli gan tā neteiktu, bija jau laba, bet ne izcila. Kaut kas pilnai laimei pietrūka. Vēl piedāvājumā bija arī īpašā zivju zupa. Vispār ja iesāku par ēšanu, tad jāņem vērā, ka Melnkalnē, par salīdzinoši labām naudiņām var arī labi paēst, porcijas 2 reizes lielākas nekā tas ir Latvijā un ja pasūta salātus zupu un otro, tad pārēšanās garantēta. Pilnīgi pietiek ar salātiem vai zupu, vai salātiem un otro. Bet viss atkarīgs no apetītes un vēdera izmēra. Otra lieta, kas būtu jāievēro ir zivju svaiguma pakāpe. Ja ir iespēja apskatīties un paostīt zivtiņas, no kurām ēdiens tiek pagatavots, tad, ja ir kaut mazākās šaubas, kaut vai pēc vieglā zivju „aromāta”, par to, ka zivtiņa ir svaiga, labāk pasūtīt ko citu, nebūs vēlāk problēmu. Tā nu pielikuši punčus ar Skadaras veltēm, braucam tālāk pa kazu taku, kas jo tālāk braucam, jo šaurāka un šaurāka kļūst, vietām pat rodas sajūta viss tupiks un tad tikai atpakaļgaitā, bet.... tas tāds mirkļa vājums raugoties uz stāvajām kraujām un pie reizes ievērtējot Skadaras ezera skatus, kurus redzēs tikai tie, kas izvēlēsies braukt ar kaut ko mazāku par autobusu, jo pa šo ceļu fiziski ar lielgabarīta tūrismam piemērotiem braucamrīkiem izbraukt nav iespējams. Pat „ķertie” latviešu autobusu šoferīši, kā daudzi izsakās, neuzdrošināsies pa šo ceļu braukt. Nobraukuši no serpentīna uz lēzenāka un platāka ceļa, esam pie lielās maģistrāles, kas savieno Petrovac ar Podgoricu un pabraucam pāri dambim Podgoricas virzienā, kur uzreiz aiz dambja ir specializēts vīna veikals. Jāsaka, ka izvēle varēja būt plašāka, bet lai piepildītu pāris kastes pietiks. Man jau galvenais, ka bija rozā vīns, ko varu dzert ūdens vietā. Pēc iepirkšanās laiks vēl vienam kultūras piemineklim – Stari Bar. Atkal atpakaļ pa dambi un tad pa jauno tuneli, kas vēl nav atzīmēts nevienā kartē un arī attiecīgi nav GPS ļoti ātri sasniedzam savu ceļa mērķi. Stari Bar cietoksnis ar iekšpilsētu pēc savas būtības ir viena liela drupu kaudze. Būs interesanta tiem, kam visas šīs lietiņas patīk. Protams, kultūrvēsturiskais mantojums, arī savā ziņā ar visai interesantu vēsturi un cik man zināms par drupu kaudzi pārvērtās pilnīgas nejaušības dēļ 1878.gadā, kad uzgāja gaisā munīcijas glabātava. Savukārt man vislielāko interesi radīja akvadukts, kas joprojām izskatās visai nevainojamā stāvoklī. Nu un vēl viena lieta, ko te var apskatīt ir 2000 gadus vecais olīvkoks. Tas gan nav cietokšņa teritorijā, bet norādes ir un atrast nebūs problēmu. Ak jā, gan cietokšņa teritorijā, gan pie olīvkoka ir ieejas maksa. Starp citu, beidzot var izbaudīt kūrorta atmosfēru, jo esam Adrijas jūras piekrastē un te nu sākas visas nedienas ar sastrēgumiem, tūristu pilnām pludmalēm un kafejnīcām. Uz pāris dienām ierastais klusums būs jāaizmirst. Manījās arī tūristi no Lietuvas, kaut kur pa ceļam arī bija dzirdama latviešu valoda, bet dominante.... milzīgs krievvalodīgo skaits, gan Ukrainas, gan Baltkrievijas un, protams, arī Krievijas. Te veikalos attiecīgi redzama arī uzvedība. Tā nu puse no ceļojuma aizritējusi un šis ir pēdējais vakars ceļojuma sākumam, tagad sāksies mājupceļš. Nakšņojam netālu no St.Stefan salas, bišku uz Budvas pusi, apartamentos, galvenais, ka jūra blakus un mierīgs rajons.