Toskānas saulē un burvībā

Aelita Biķerniece 09.07.2012 16 min lasīšanai 101 foto

1.diena. 25.jūn.

Izbraucam paredzētajā laikā 6.20 no Bauskas.

Ātri, lietusgāžu pavadīti, izbraucam cauri Lietuvai. un, tikko iebraucam Polijā, tā STOP! - SASTRĒGUMS! Kas tam par iemeslu, kur sācies, nav ne jausmas... Pretīmbraucoši šoferīši saka: eto buģet dolgo... Pēc 30 min stāvēšanas, mūsu šoferīši griež autobusu riņķī un braucam atpakaļ uz Lietuvu. Šķērsojam robežu Lazdijos, esam zaudējuši ap 1st laika.

Meklējam pusdienošanas vietu Lomžā, visur pilns ar ceļotāju busiem, kuri arī tikuši prom no sastrēguma, tamdēļ dodamies tālāk. Ap 15mitiem tomēr atrodam patukšu pusdienošanas vietu. Gardas pusdienas ar jaunajiem kartupelīšiem un salātiņiem puncī iekšā un ceļš turpinās (car)

Gids Vitolds piedāvā mums Mērfija likumus ceļotājiem, un mēs visi piekrītam, jo šorīt esam pārliecinājušies, ka: Piekrauts čemodāns ir tieši divreiz smagāks, kā ceļotājs spēj pacelt. (kachok)

Ap 18.40 esam Lodzā, kura ir otra lielākā Polijas pilsēta. Ceļš līdz viesnīcai vēl esot 270km...uhhh...

Ap pusnakti šķērsojam Čehijas robežu, daži mostas no ziņas, ka līdz viesnīcai esot vēl 80 km!!! ak, šausmas!!! (yawn) (shock) ... bet nekā, nav, nav tik traki, gids ir teicis: 8 LĪDZ 10 km (giggle)

Nu re - esam jau pilsētiņā Tešin Tezin un viesnīcā PIAST. Pirmais ceļa posms mums ticis 1048km garumā...

2.diena 26.jūn.

Mostamies 7.00(cik labi, ka tas ir Eiropas laiks un Latvijā jau ir 8.00) Brokastojam un dodamies cauri Čehijai Austrijas virzienā.

Gids apjautājas, vai šonakt piepildījies vēl viens Mērija likums: Tas, kurš krāc, aizmieg pirmais? Tas, kurš nekrāc, neaizmieg nemaz ? (yawn)

Esam Morāvijā, garām Sudetu kalniem dodamies Brno virzienā. Sudetu kalnu augstākās virsotnes esot 1200-1300m augstas, apkaimē audzē vīnogas, darina vīnu. (d)

Mikulovas pils pakājē neliela pauze roku mazgāšanai un tepat jau plkst 12.44 Austrijas robeža un, lai cik dīvaini tas neizklausītos, bet LEJASAustrija... Ceļa malās kukurūzas lauki, vīna dārzi. Mūsu mērķis ir Karintijas novads, kur ezeri un upes tik tīri, ka var dzert ūdeni nevārītu. Ap 14mitiem dodamies garām Vīnei, sācies jau Štīrijas apgabals, mežiem apauguši kalni. Ap plkst.15.00 apstājamies pie Landzeita pusdienu pauzē. Izvēlamies trakoti piparotu gulašzupu, kuru es tomēr nespēju pievārēt, (devil) biezpiena štrūdeli un visgaršīgāko kapučīno, kādu līdz šim esmu dzērusi - ar kuplu putukrējuma cepurīti. Gardi (lick)

Līdz Klāgenfurtei vēl 200 km. Aiz loga kalni ar stāvām nogāzēm, izvirzām versijas: kā gan austrieši pa tām pārvietojas, pļauj zāli, vāc ražu? (dunno) Vai uzreiz un tikai četrrāpus? (roll) Pa ceļam ienirstam un iznirstam no dažāda garuma tuneļiem. Tepat jau Karintija un tās lielākā pilsēta Klāgenfurte. Pukstenis rāda 19.00.

Info no Vikipēdijas:

Klāgenfurte (vācu: Klagenfurt) ir pilsēta Austrijas dienvidos pie Glānas upes netālu no Slovēnijas robežas. Tā ir Karintijas federālās zemes galvaspilsēta. Pilsētā dzīvo vēsturiska Karintijas slovēņu minoritāte. Apkārtnē ziemas sporta centri.

Mūsu gids Vitolds mums pastāsta, ka pagājušā gadsimta 60mitajos gados Klāgenfurtē tika izveidota pirmā gājēju iela Austrijā. Pilsētas centrs mazliet atgādina Vecrīgu, daudz tornīšu, balkonu, Gētes parks, Vecais laukums. Nogaršojam mango saldējuma-piena kokteili. Mierīga atmosfēra vecpilsētas centrā, cilvēki - mierpilni, smaidoši, izbauda silto vakaru - atpūšas kafejnīcās, ēd saldējumu, dzer vīnu, klusām sarunājas...ceļotāji - tādi, kā mēs - tver labākos skatus un rakursus bildēm. Pie pilsētas teātra kāda austriete pati piedāvā mani ar manu ceļojuma draudzeni nofotografēt. Cilvēki smaidoši, sarunājamies ar žestiem, jo vācu valodu - pati vainīga - slinkoju skolā apgūt. Plkst 21.00 dodamies Itālijas virzienā uz Venzoni ciematiņu, kurš atrodas ap 100km no Venēcijas.

21.40 esam jau Itālijā! (dance) Bet 22.30, mazliet maldoties pa tumsu un kalniem - Alpu kalnu Austrumdolomītu daļu - nonākam gan pilsētiņā, gan viesnīcā. Cik labi! Esam noripojuši 714 km. Viesnīca ir ļoti laba, ar plašu vannasistabu un, ak, cik labi - KONDICIONIERI! (snowman)

3.diena 27.jūn.

Brokastis 7.45. Mistisku iemeslu dēļ nenozvana mans telefona modinātājs (dunno) , bet aizguļamies tik nieka 20 min. Ķeramies pie itāļu minimālā stila brokastīm ar kruasānu, ievārījumu, medu, sviestu un kafiju. Meitenēm ar to gana, bet vīrieša cilvēkam? Bet zinām jau, ka arī paši itāļi tā brokasto, esam gan brīdināti, gan iepriekšējos ceļojumos to piedzīvojuši.

Izbraucam uz 100km tālo Venēciju, gaisa temp. arvien augstāka un augstāka... (sun) Šoferīši uzliek disku ar itāļu melodijām, skan tarantellas un itāļu tautas mūzika, protams, Santa Lučija... (music) dungojam līdzi, jo itāļu valoda ir tik skanīga un šķiet viegla 8)

Drīz esam jau Venēcijas tuvumā, šķērsojam dambi, atstājam autobusu saules piekarsēta stāvlaukumā un 11.00 paši kāpjam uz kuģīša, uz kura esam tikai mūsu grupa vien, jo kuģis laikus aizrunāts, lai apskatītu 2 salas - Murano - stikla pūtēju saliņu un Burano - mežģīņu darinātāju saliņu.

Uz Murano salas apmeklējam stikla pūtēju darbnīcu un noskatāmies, kā no karstām stikla lodēm top zilonītis un graciozs zirgs - ar pāris veiklām kustībām tiek veidota zirga galva, kakls, ķermenis un kājas. Eleganti un ļoti karsti (hot) Visi sabirstam stikla izstrādājumu veikaliņā un apbrīnojam, sajūsmināmies un, protams, arī iepērkamies.

Atkal kāpjam uz kuģīša un peldam tālāk uz Burano salu, kura jau iztālis vilina ar krāsām...katrs namiņš savā košā krāsā un gids stāsta, ka namiņš savu krāsu gadu gaitā nemaz nedrīkst mainīt - no reizes un reizi tas tiek krāsots vienā un tai pašā tonī. Es esmu APBURTA! Ļoti, ļoti skaisti... Staigājam priecājamies par mežģīnēm, suvenīriem, arī Murano stikla izstrādājumiem...un ik pa mirklim sajūtam saules svelmējošo spēku... (sun) Atviegloti kāpjam uz kuģīša un ļaujamies vēja veldzējošajām pūsmām un fotografējam Venēcijas skatus no ūdens puses...

Info no Vikipēdijas:

Venēcija (itāļu: Venezia) ir pilsēta Itālijā, Veneto reģiona un Venēcijas provinces galvaspilsēta. Venēcijas dzimšana vēsturiski saistās ar dramatiskiem notikumiem Romas impērijā 4. gs., kad tai novājinoties, Apenīnu pussalu arvien biežāk pārpludināja iekarotāju karapūļi. Mūsdienu Venēcija ar 458 km² lielo platību un pāri par 270 tūkstošiem pastāvīgo iedzīvotāju, ir viens no populārākajiem tūrisma centriem Eiropā. Pilsēta ir izvietojusies uz 117 nelielām salām, kuras savieno 378 tilti, lielākā to daļa ir no akmens. Venēcijai un lagūnai, kurā tā izvietojusies, UNESCO 1987. gadā piešķīra Pasaules kultūras mantojuma statusu.

Izkāpjam krastā un ienirstam romantiskajā, saules sasildītajā, skaistajā un viesmīlīgajā pilsētā...Es tajā atgriežos otrreiz, bet joprojām tā man šķiet viena no skaistākajām un romantiskākajām pilsētām pasaulē...laikam jau visskaistāk to baudīt divatā ar mīļoto cilvēku (heart)

Mēs apskatām Dodžu pili, Svētā Marka laukumu un baziliku, Rialto tiltu, Nopūtu tiltu, kanālus, gondolas, dzirdam itāļu valodu,... Protams, nogaršojam gelato - itāļu gardo saldējumu... (lick) izbraucam ar gondolu - 45 minūšu brauciens izmaksā 22 eiro. Omulīgais gondoljērs palīdz mums iekāpt, vada gondolu, dungo itāļu melodijas un veikli izvairās no ēku asajiem stūriem, citām laivām...laiks paskrien ātri un tiekam skaisti izceltas no gondolas uz sauszemes :)

Brīvajā laikā apstaigājam Marka laukuma tuvumā esošās mazās ieliņas, bodītes, apēdam karstmaizi ar mocarellas sieru un tomātiem... Noteiktajā laikā satiekamies krastmalā, kāpjam uz kuģīša un dodamies atpakaļ uz autobusu stāvvietu.

Autobuss mūs sagaida saulē sakarsis un ceļotāju vidū izskan jociņš par to, ka ēdienkartē šodien ir 2 veidu minerālūdeņi:

- lielā pudelē, silts; (d)

- mazā pudelē...arī silts (giggle)

Braucam Montekatini Terma virzienā, benzīntanka veikaliņā papildinām minerālūdeņu iztukšoto bateriju (slāpst, slāpst un slāpst) .

Ap 22.30, maldoties uz un no autobāņa(vienu brīdi bija sajūta, ka braucam pa vilciena sliedēm...kas to lai zina vai tā bija patiesa? ;)), nonākam savā pilsētiņā un atrodam arī viesnīcu. Pie tās mūsu buss gan nevar piebraukt, jo pilsētiņa ir maza kūrortpilsēta ar šaurām ielām. Stāvam kāda krustojuma malā, kamēr mūsu gids dodas viesnīcas virzienā...aizrautīgi vērojam, kā itāļi ir apguvuši prasmi izbraukt no krustojuma, nerādot pagriezienu... (car) (shock) viņiem tas izdodas absolūti eleganti...no apmēram 15 auto, pagriezienu parādīja tikai 1. Pie tam kustībā piedalās gan auto, gan divriteņi, gan motorollerīši un gājēji.

Ierodas gids ar ziņu, ka viesnīca Delizia Genovese atrodas ap 500m attālumā, velkam savus čemodānus pa trotuāru un visai skaļi grabēdami ierodamies savā naktsmītnē. Laukā melna nakts, bet gaisa temp. +28 grādi!!! Istabiņa maza, bet ērta, par laimi mums kondicionieris strādā teicami...Vannas istabā gan nākas pacīnīties ar dušas slēdzi, (kachok) bet tiekam galā arī ar to un dodamies gulēt.

Esam pieveikuši 430km.

4.diena 28.jūn.

Mazās itāļu brokastiņas, kuru laikā kafijas tasi izdodas piepildīt ar vairākiem piegājieniem kafijas automāta slēdzim (lick) un 7.00 varam doties tālāk - šodien mūsu programmā Florence.

Info no Vikipēdijas:

Florence (itāļu: Firenze, izrunā: [fiˈrɛntse], latīņu: Florentia) ir pilsēta Itālijas ziemeļdaļā, Toskānā pie Arno upes, Toskānas administratīvais centrs un Florences provinces centrs.

Pilsētas ekonomika lielā mērā balstās uz tūrismu. Modes ekonomikā pazīstama kā kompānijas Gucci dzimtene. Florencē atrodas viens no ievērojamākajiem mākslas muzejiem pasaulē - Ufici galerija. Pilsētas pārbagātība ar mākslas pieminekļiem radījusi jēdzienu Stendāla sindroms. Florence tiek uzskatīta par itāliešu literārās valodas rašanās vietu.

Pilsēta bija viens no ievērojamākajiem vēlo viduslaiku Eiropas tirdzniecības un kultūras centriem. Florence tiek uzskatīta par galveno renesanses izcelsmes vietu un centru. Daudzus gadsimtus pilsētu un apkārtni pārvaldīja Mediči ģimene.

Florencē daudzu ievērojamu renesanses darbinieku vidū darbojušies - Dante Aligjēri, Džoto, Džovanni Bokačo, Mikelandželo Buonaroti, Leonardo da Vinči, Sandro Botičelli, Džirolamo Savonarola, Nikolo Makjavelli, Rafaels.

Aiz busa loga tipiska Itālijas-Toskānas ainava - gaišas mājiņas ar sārtiem dakstiņu jumtiem, pakalni, kalni, lauki, cipreses, labības lauki, daži jau nopļauti, pīnijas, vīnogulāji. Ap 9-ņiem esam Florencē, kura mūs sagaida ar pamatīgu svelmi pat tik agrā rītā (sun) Vispirms Florences panorāmas skati ar Arno upi no Mikelandželo laukuma un tad dodamies uz pilsētas centru, kur pie Santa Croces baznīcas mūs sagaida gide Vita. Tiekam aprīkoti ar maziem aparātiņiem un austiņām, lai varētu bez pūlēm dzirdēt gides stāstījumu un dodamies baznīcā iekšā. Lai arī gide saka, ka Mikelandželo kaps esot visai necils, man tas šķiet ļoti skaists, palicis spilgtā atmiņā no iepriekšējā ceļojuma pirms 7 gadiem. Apskatām citus kapa pieminekļus: arī Dantes Aligjēri u.c. Baznīca dod mazu atelpu no svelmes, bet tad dodamies atkal pilsētas ielās, apstaigājam 3 laukumus, pilsētas Domu, Zelta (tagad suvenīru)tirgotāju tiltu. Ar mazo uztveršanas aparātu gidi var dzirdēt pat ļoti labi, tas palīdz arī tad, kad 1 no mūsu ceļotājiem ir pazudusi no mūsu pulciņa. :S ieejam arī baznīcā, kurā Dante satika savu daiļo Beatriči, (love) gides stāstījums ir gana atraktīvs un interesants.

Brīvais laiks paiet, lavoties pa mazo ieliņu ēnas pusi un ik pēc mirkļa apmeklējot veikalus, kuros darbojas kondicionieri un var kaut mazliet atvēsināties. Šokolādes saldējums izrādās visvisgaršīgākais no visiem, kādus Itālijā nogaršoju. (hot) veldzi sniedz arī daudzās ūdens ņemšanas vietas, pie vienas es vairs neizturu un visa aplaistos ar ūdeni... uz ielas termometrs rāda +34 grādus...

Autobusā atgriežamies sasārtuši un piekusuši, dodamies ciemos pie kāda vīndara. Braucam caur gleznainām mazpilsētām, pamalē savelkas tumši mākoņi. Kad nonākam vīndarītavas terasē, atskan arī pērkons...bet lietus nav un vēsāks ar netop. Mums tiek prezentēti dažādi sausie vīni, dāmas pieprasa saldo vīnu, arī tāds atrodas, to mums piedāvā nogaršot kopā ar cantucci cepumiņiem ar mandelēm. Ļoti gardi (lick) Nogaršojam arī sieru, olīveļļu un cieti žāvētu desu. Vīndaris jau sen sadarbojas ar tūristiem no Latvijas, prot pat dažus vārdus latviski un pats ierosina mums uzdziedāt (music)

Sapirkušies vīnu, olīveļļu, cepumiņus, dodamies uz autobusu un pēdējās 2 pilsētas mūsu šodienas plānā ir viduslaiku Manhetena - Sandžiminjāno pilsētiņa un Piza.

Info:

Sandžiminjano – skaisto torņu pilsēta (San Gimignano) atrodas Itālijā, Apenīnu pussalas ziemeļu daļā, Toskānā, 56 km uz D no Florences. Pilsētiņu raksturo gari kantaini torņi, kas apkārtnes ainavā ļauj Sandžiminjāno atpazīt jau pa gabalu. Mūsdienās no 72 torņiem, kas tika celti kā simbols šejienes patriciešu ģimeņu pārticībai, saglabājušies tikai 12. Sandžiminjano iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Pa pilsētiņas šaurajām ielām kāpjam kalnā, pa labi-pa kreisi top fotogrāfijas... mmm...viss ir tik toskānisks ...bauda acīm ik mirklis (pray) Pilsētiņas kalna virsotnē ir aka ar ūdeni, tas atkal ir mūsu glābiņš ... Atpakaļceļā atkal suvenīru veikaliņi, ievēroju 1 keramikas veikaliņu, kura produkcijā galvenais vadmotīvs ir magone - arī viens no Toskānas simboliem. (flower)

Un tad jau jāpievārē vairs tikai 80km līdz Pizai.

Tā galvenais apskates objekts ir Brīnumu lauks ar slīpo Pizas torni, batistēriju un kapsētu.

Info no Vikipēdijas:

Pizas tornis ir Itālijas pilsētas Pizas katedrāles zvanu tornis.

Tornis ir ieguvis ievērību ar savu slīpumu. Tornis ir 55,86 metru augsts tā īsākajā pusē un 56,70 metru augsts tā augstākajā pusē. Torņa masa sasniedz 14 500 tonnas, tornī ir 244 vai 246 pakāpieni. Rekonstrukcijas laikā, kas notika laikposmā no 1990. līdz 2001. gadam, tornis bija sašķiebies par 5,5 grādiem, taču pašlaik torņa slīpums sasniedz tikai 3,99 grādu. Pizas tornis kopumā tika celts 3 periodos 177 gadu laikā. Būvniecības darbi tika uzsākti 1173. gadā un pabeigti 1272. gadā. Tornim ir 7 zvani, no kuriem smagākais ir 3620 kg, tas ticis izveidots 1654. gadā.

Pamazām satumst debesis un saulrietā top skaisti foto. Šai vakarā notiek Eiropas čempionāta izšķirošā spēle starp Itāliju un Vāciju par iekļūšanu čempionāta finālā. Ielas, kafejnīcas, bāri piepildīti ar aizrautīgiem skatītājiem, ik pa brīdim atskan gaviles un mēs saprotam, ka vismaz 2 vārtus itāļi ir guvuši. (fani)

Pēc atgriešanās autobusā visus priecē ziņa, ka viesnīca ir nieka 40km attālumā (dance)

Viesnīcā atkal prieks par kondicionieri un dušu, no ielas atskan itāļu gaviles par uzvaru, visu nakti tiek svinēts un ik pa mirklim skan auto taurēšana un cilvēku balsis. (fani)

Šodien esam pievārējuši 372km.

5.diena 29.jūn.

Puse ceļojuma aiz muguras, atkal brokastis ar gardu kapučino un arivederči, viesnīca! Pa šīm dienām ir jau tā pierasts lietos jaukos itāļu vārdus: gracia, bondžorno, arivederči... tie atskan jebkur - uz ielas, veikaliņos, viesnīcās, autobusā...teikti ar smaidu, vieglumu, laipnību, viesmīlību...ak, šī dienvidnieku vieglā, dzīvespriecīgā attieksme pret dzīvi un mierīgā dzīves bauda (pray) ...bet saspringuma, stresa un "man vajag tūlīt" režīma...

Esam autobusā un dodamies uz Ligūrijas jūras piekrasti.

Info no Vikipēdijas:

Ligūrijas jūra (franču: Mer Ligurienne, itāļu: Mar Ligure) ir Vidusjūras daļa starp Itālijas un Francijas krastiem (Rivjēra), Korsiku un Elbas salu. Dienvidaustrumos robežojas ar Tirēnu jūru. Tālākā ziemeļu daļa — Dženovas līcis. Lielākā pieteka — Arno.

Jūras robeža rietumos - starp Feratas ragu rietumos no Nicas un Revellatas ragu Korsikā.

Ligūrijas jūras ziemeļrietumu krasts jau izsenis ir slavens ar izcilu ainavisko krāšņumu un lielisko klimatu.

Ap 9ņiem jau iebraucam Ligūrijas provincē, mūsu pirmais galapunkts ir Cinque Terra pilsētiņa. Pilsētiņa mūs apbur - košas ēkas, tumši zilganzaļš ūdens dažādās nokrāsās. lai arī līdz pilsētas centram netiekam ar busu un nākas iet kājām kādus 2km saules svelmē, tas ir to vērts, jo skati, skati ir...brīnišķi! Ostmalā tiekam pie tikko svaigi gatavota bazilika pesto degustēšanas un, protams, to arī sapērkamies par visai...khm...sālītām cenām. Bet vienā mazā bodītē to var nopirkt gandrīz uz pusi lētāk...vienīgā atšķirība – tas nav tikko svaigi gatavots.

11.00 kāpjam uz kuģīša, mums palaimējas tikt 2ajā stāvā un ļauties gan saulei, gan vējam, gan burvīgajiem skatiem uz visām debess pusēm...Meitenes gan ir piesardzīgas un sargājas no dienvidu saules, liekot lietā gan cepures, gan šalles, gan sauļošanās krēmus. Izkāpjam 2 mazās ostiņās - Rio Madžore un Portovenere...Skati uz pilsētiņām no kuģīša brīnumskaisti - klintis, ūdens, dažādu krāsu namiņi, ziedi, kāpnes, izcirstas klintīs...cilvēki peldas, atpūšas, pat sauļojas, nebīstoties saules, malko aukstu Sangria vīnu, ēd saldējumu...

Es nogaršoju kādu „Cinque Terra desertu” - tādu kā biskvītu no saldiem vārītiem rīsiem un olām, ļoti aromātisku un gardu. Mūsu kuģīšu ceļojumu galapunkts ir pilsētiņa Monte Rosso, kur tiek dots arī brīvais laiks pusdienām, pastaigām, saulei un peldēm.

Fotografējam un dodamies tālāk pa piekrasti, nonākam kādā peldvietā, nokāpjam pie ūdens, kurš ir silts...bet kādi ir piekrastes akmeņi!!!!! (grill) (shock) uzliekot uz tiem basu pēdu, ātri ielecu atpakaļ savās tupelītēs (roll) tie taču ir nokaitēti, kā uz krāsns...Tagad saprotu, kamdēļ ārzemnieki ir tādā sajūsmā par mūsu zeltaino smilšu jūrasmalu...jo uz tādiem kvēlošiem akmeņiem nevar kāpt ar basu kāju, par apsēšanos uz tiem peldkostīmā pat nedomājam... mēģinu atrast variantu, kā pa tiešo no kurpēm izkāpt uzreiz ūdenī, nav nemaz tik viegli noturēt līdzsvaru uz karstajiem, slidenajiem un nestabilajiem akmeņiem (cash) bet kaut kā tieku ūdenī un uhhh...PELDU! (pool) strauji kļūst dziļāks un arī viļņi visai spēcīgi un gāž no kājām...bet ir FORŠI! nuja - pilnā vārda nozīmē (pray) ūdens ir sāļš, un, kad tiek acīs, cērt ne pa jokam... pasauļojamies, nopeldamies un dodamies pārģērbties...jo laiks skrien ātri, bez tam arvien stiprāk uz savas ādas jūtam saules staru iedarbību...Esmu bijusi mazliet neapdomīga un, sēžot uz kuģīša, esmu ļāvusi saule apmīļot tikai vienu sānu, tā nu kreisās rokas augšdelms svilst arvien izteiktāk (sun) Pastaigājam pa piekrasti, kādā maiznīcā nopērkam gardus, bet visai dārgus cantuccini cepumiņus(kā nekā svaigi ceptus), laikus sameklējam vilciena staciju, mazliet gan pamaldoties vispirms tai garām, un tad atvieglotas sēžam ēnā un atpūšamies... pamazām sāk ierasties pārējie ceļotāji, mūsu cerības, ka vilcienā būs kondicionieris, piepildās. Vagoni ir mazi, ērti, snauduļojam un skatāmies pa logu. Brauciens līdz La Specia ilgst 30 minūtes. Pa gājēju ielu dodamies autobusa virzienā, esam apsolījuši neiepirkties veikaliņos, jo laiks jātaupa, bet tas tomēr neizdodas :)

Līdz mūsu naktsmājām San Vito viesnīcai Negrar ciematiņā vēl 260km. Braucam, mazliet iestrēgstam un atkal braucam, bet nevaram atrast savu mazo pilsētiņu (shock) Līdz mums laipni izpalīdz puisis un meitene uz maza motorollerīša, viņi brauc pa priekšu, mēs sekojam un ap pusnakti galā esam! Ar prieku uzņemam ziņu par vēlākām brokastīm - 8.15. varēsim izgulēties! (yawn) Esam nobraukuši 407km.

6.diena. 30.jūn.

Brokastis...

Izbraucam 9.00 - virziens Gardas ezers un Sirmiones pussala.

Info no Vikipēdijas:

Gardas ezers (itāļu: Lago di Garda) - pēc platības lielākais ezers Itālijas teritorijā. Atrodas Itālijas ziemeļos, pusceļā starp Milānu un Venēciju. Alpu ezers, veidojis ledājs pēdējā ledus laikmeta beigu posmā. Lielākais no Alpu dienvidu nogāzes ezeriem. Ūdens apmaiņas periods - 27 gadi. Nozīmīgs tūrisma piesaistes objekts, tā krastos atrodas liels daudzums viesnīcu un kūrortu. Populārākie apskates objekti - senā, nocietinātā Sirmione pilsētiņa dienvidu piekrastē, Skaligēri pils, romiešu dzejnieka Katulla villa. Ezerā vairākas salas, lielākā - Gardas sala ar Bordžēzes villu.

Ap 11tiem esam jau galā. ahhh...uzreiz jau ūdens smarža, kurp vien skaties(jo esam taču uz pussalas, ir ūdens - gan pa labi, gan pa kreisi), zied oleandri, ainavu grezno jahtas, kuģīši, motorlaivas, cietoksnis, krāsaini namiņi, balkoni...pasaka un burvība! Ar motorlaivu tiekam izvesti apkārt pussalai, mums parāda Katullas villas drupas, vienā vietā ūdenī laiva tiek apstādināta un mēs vērojam, kā no dzelmes augšup ceļas mazi burbulīši, mūsu kapteinis pastāsta, ka apakšā esot vulkāns, kurš šādi elpo... (shock) neparasti un skaisti. Kāpjam no laivas laukā un ejam brīvsolī...atkal suvenīri, fotogrāfijas, daži pat paspēj nopeldēties...Mēs toties nogaršojam picu un saldu augļu miksli, melones, arbūza gabaliņi burtiski kūst uz mēles. (lick) Izdzirdam mūziku un kādā laukumā mirkli klausāmies, kā jauniešu orķestris spēlē draiskas melodijas, viņu diriģents ir jauns un ļoti atraktīvs - diriģē nevis ar rokām, bet ar visu augumu, dzied līdzi (music)

Laiks skrien jo dienas, jo ātrāk...ak, bet jāatvadās no šī Paradīzes stūrīša un jākāpj autobusā, lai dotos uz Veronu. Gardas ezers un tā apkaime ir vēl viena vieta uz pasaules, kurā ļoti, ļoti vēlos atgriezties un pakavēties ilgāku laiku. (heart)

Info no Vikipēdijas:

Verona (itāļu: Verona) ir pilsēta Itālijas ziemeļos, Veneto reģionā pie Adidžes upes. Tā atrodas 59 metru augstumā virs jūras līmeņa, netālu no Gardas ezera.

Romiešu laika celtnes:

Pēcpusdienā ap 15mitiem esam jau Veronā, autobusu atstājam netālu no centra – pie pilsētas senajiem aizsardzības mūriem un dodamies pastaigā. Uzzinām, ka gaisa temp. Šobrīd ir jau +43 grādi... (sun) top skaidrs, ka pastaigā būs jāapietas ļoti taupīgi ar saviem cilvēciskajiem resursiem. Aptveru, ka tik augstu gaisa temperatūru piedzīvoju pirmoreiz mūžā!!! (hot) Izejam pilsēta centrālajā laukumā, ap to izvietotas daudzas skaistas ēkas, pilsētas parlamenta ēka, senā Arēna, kurā mūsdienās tiek rīkoti grandiozi operas uzvedumi. Pa mazo gājēju ieliņu, cenšoties turēties ēnas pusē, dodamies uz Džuljetas pagalmiņu. Pa ceļam baudām ūdeni no kādas mazas stūklaciņas(cik labi, ka Itālijas pilsētās ir tik daudz šādu veldzējošu vietu, no kurām ūdeni var dzert nevārītu, tās ir mūsu glābiņš visa ceļojuma laikā!) Džuljetas pagalmiņā daudz ļaužu, visi fotografējas ar skulptūru, zem balkona... Izejot no tā, mans organisms dod nepārprotamus signālus, ka jāmeklē vēsums – galvā sāk pulsēt ...atsakos no tālākas pastaigas bez lielas nožēlas, jo esmu pilsētā jau bijusi...atvieglota ieeju veikalā, sajūtu kondicionētā gaisa vēsumu un kavējos tajā, kamēr pašsajūta uzlabojas... (pray)

Atgriežos pilsētas centrālajā laukumā, no pirmā suvenīru tirgotāja nopērku vēdeklīti, sēžu ēnā un gaidu atgriežamies pārējos ceļotājus... Daudz ceļotāju sēž ēnā un veldzējas, vēroju, kā citi iepērk mazus polsterētus sēdeklīšus, kuri nepieciešami, apmeklējot operas izrādes Arēnā, kur jāsēž uz akmens pakāpieniem. Kad satieku savu ceļabiedreni, ieejam saldējuma veikaliņā un notiesājam šoreiz jau pēdējo itāļu saldējuma porciju. Top mazliet skumīgi... :(

Izkarsuši un mazliet noguruši kāpjam autobusā un dodamies uz 300km tālo viesnīcu. Apkārt kalni, kalni, kalni, kaut kur tālumā kalnos tumšzils lietusmākonis, pamazām satumst un ap 22iem esam jau savā Kamporosso ciematiņā un viesnīcā Spartacque. Mūsu istabiņai ir skaists, plašs balkons ar greznām koka margām, spīd pilnmēness un tālumā-tumsā nojaušam kalnus... ;)

Veiksmīgi esam tikuši galā ar 484km.

7.diena 1.jūl.

Mostamies un ar sajūsmu izejam uz balkoniņa – protams, ka skati ir fantastiski – kalni tuvāki, tālāki, pļavas, meži, mājas ar ziedu kupenām pie logiem, uz balkoniem. (flower)

Brokastīs kārtējā aizķeršanās ar kafijas automātu, šoreiz gan to nesabojājam, tik pārāk ātri iztukšojam J Bet pie ikrīta kafijas vai kapučīno tases ar nelielu aizķeršanos tomēr tiek visi ceļotāji.

Izejam laukā un ...kāda bauda sajust rīta dzestrumu pēc diennaktīm, kuras pavadītas svelmē un karstumā... J Ļoti ceram, ka Austrijā būs vēsāk un +40 grādus vairs nepiedzīvosim. (dunno)

Kāpjam autobusā un dodamies Grācas virzienā, līdz tai ap 200km. Ap 8.00 jau šķērsojam Austrijas robežu – ARIVEDERČI, ITĀLIJA! Tu biji pasakaina, viesmīlīga, smaidoša, skaista, sveloša! Tagad zināsim, ko nozīmē teiciens „Toskānas saule” (sun) Esam to piedzīvojuši paši uz savas ādas (hot)

Esam Karintijas novadā, atkal tuneļi, gaisma, tuneļi, kalni, tuneļi, saule...Skati ir skaisti jo skaisti, skan austriešu/vācu melodijas akordeona izpildījumā. Un pēc pusotras stundas jau Štīrijas novadā, kuras galvaspilsēta ir Grāca.

Info no Vikipēdijas:

Grāca (vācu: Graz) - pilsēta Austrijas dienvidos pie Muras upes, otra lielākā pilsēta Austrijā. Štīrijas federālās zemes galvaspilsēta. Pilsētā ir labi saglabājusies vecpilsēta.

Liels izglītības centrs, pilsētā atrodas sešas universitātes ar 40 000 studējošo.

Fakts no vēstures: 1797.gadā Grācu ieņem Napoleona karaspēks. 1809. gadā, pamatojoties uz miera līgumu starp Napoleonu un Austriju, tiek nojaukta Grācas pils. Pilsētas iedzīvotāji samaksā Napoleonam izpirkumu, lai netiktu nopostīts pils zvanu tornis, kas kļuvis par pilsētas simbolu.

Ap 10.30 kāpjam no autobusa laukā un dodamies iekšā pilsētas vecpilsētas daļā. Ēkas greznas, staltas, krāsainas, ar skulptūrām, ornamentiem, akmens mūra mežģīnēm, zeltītiem ornamentiem, gleznojumiem. Brīžiem atsauc atmiņā Vecrīgu, arī Alberta ielu Rīgā. Staltais opernams, kurā ārzemju karjeru uzsāka mūsu spožākā operzvaigzne Elīna Garanča un vairākus gadus dziedāja arī Ingus Pētersons. Nonākam pie uzkalna, kura virsotnē atrodas pilsētas simbols – pulksteņtornis, taupīgi un braucam augšup ar liftu cauri kalnam. Virsotnē mūs apņem atkal jau itāliska svelme, bet skats uz leju ar rozā kārniņu jumtiem tik pazīstams, kā no Vecrīgas (flag:lv) Lejup dodamies ar kājām, jo apkārt stalti koki un ir ēna. Brīvais laiks tiek dots pusdienošanai, bet nemaz tik viegli nav atrast kafejnīcu, kura svētdienā būtu vaļā. Pēdējā brīdī atrodam mazu kafejnīcu, kurā, ar vairākiem paņēmieniem pieejot izcili svarīgajam jautājumam(jo ar vācu valodu neiet nemaz tik viegli) (giggle) , tomēr izdodas pasūtīt šoko+zemeņu saldējuma porciju ar karameļu sīrupu un vafelēm. Meklējam ceļu atpakaļ uz busu un...jau gandrīz zaudējušas cerības – to ATRODAM!!! (dance) un nebūt ne pēdējā minūtē :D

Tā kā reti kuram ir izdevies papusdienot Grācā, gids apsola mums pusdienas Vīnes tuvumā jaunatvērtā Rozenbergerā. Solījums tiek pildīts, ap 15mitiem esam pie stiklotas, modernas ēkas...esmu noilgojusies pēc zaļumiem – salātiem, dārzeņiem un augļiem, tamdēļ uz šķīvja sakrauju dažādas salātu lapas, papildinu ar mazām marinētām kukurūzas vālītēm(ļoti gardas!), siera gabaliņiem, pārleju ar jogurta mērci. (lick) Protams, tam seko liels persiku tortes gabals un melanžas kafija, kuru pasūtot, tiek izsniegta 1 krūze uz mājām, kā suvenīrs.

Dodamies Čehijas virzienā, lai tiktu viesnīcā, ir jātiek visai Čehijai cauri. 17.30 Čehijas robeža. Iepērkamies TAX FREE veikalā. Kasierīte laipni apjautājas vai esam no Lietuvas?

21.00 jau Čehijas/Polijas robeža. Ap 22iem esam visai jaunā viesnīcā ORBI, kur foajē kondicionēts un vēss gaiss...bet istabiņa mūs sagaida ar pamatīgu karstumu, jo tajā kondicioniera nav. L atveram logus līdz galam un mēģinām aizmigt...pat īsti nesapratu vai man tas maz izdevās, jo karstums nemitējas un ielu troksnis ar bija skaļš.

Mums aiz muguras 779km.

8.diena 2.jūl.

Brokastis gardas – beidzot kāda šķēlīte gurķa un gards biezpiens un aveņu ievārījums! Un atkal nobeidzas kafijas automāts, šī ķibele kļūst par mūsu ceļojuma tradīciju.

Braucam, braucam, braucam, pie Lomžas ap 15mitiem iestrēgstam nelielā sastrēgumā, bet kaut kā uz priekšu tiekam. Ceļa malās izgāzti koki, vētra ir plosījusies visai plašā apgabalā.

Bistro papusdienojam ar jaunajiem kartupelīšiem, vistas karbonādi un salātiņiem.

20.00 Lietuvas robeža, katrā apstāšanās reizē jūtam, ka gaiss top vēsāks un vēsāks... un ap pusnakti esam LATVIJĀ! Sveikas, mājas! (flag:lv)

Šodien – pēdējā posmā esam veikuši 1045km.

Un ar sajūtu - Jo vairāk es redzu citas valstis, jo vairāk mīlu savējo, kāpju no autobusa laukā pati pirmā, pateicoties gidam, šoferīšiem un ceļabiedriem par visu jauko, ko pieredzēju ceļojuma 8 dienās!