KIhmu ceļojuma pēcgarša.
|
Normunds Smalinskis
|
Kihnu salas apceļojums vienā dienā.
Apmeklēt nelielo un tuvo Kihnu salu jau sen bija padomā. Pēkšņi izgadījās brīvs brīdis un zibenīgi tiek izlemts doties uz šo salu!
Kad izbraucam ap 6 no rīta no Rīgas, ir jūtams patīkams aizgājušās nakts vēsums, taču diena solās būt karsta un gana saulaina.
Aiz Ainažiem, Iklas robežpunktā, īsa minīpauze. Debesis sāk klāt viegli mākonīši un tas pat šķiet patīkami. Taču - jo tuvāk Pērnavai, jo nopietnāk nomācas un sāk līņāt. Igaunijas vasaras galvaspilsēta Pērnava sagaida ar pērkona rūcināšanu un pamatīgu ūdens gāzienu no debesīm. Kāds tur atvēris slūžas, ielas un trotuāri vienā mirklī pārvēršas mazās upītēs un strautiņos. Prāmis Līza tiek sasniegts stipri slapjā stāvoklī.
Uz nelielā prāmīša tiek ieņemts pagrabstāvs, jo te sola atvērt mazu kuģa kafejnīciņu. Pēc kāda brīža jau varam sildīties ar kafiju, piekožot līdzpaņemtu Rīgas pīrādziņu. Pieejami dzērieni un našķi – šokolāde un čipši. Alus un padzērieni – 2 eiro. Prāmja cenas ir tādas, kādas ir.
Braucēju nav pārāk daudz, kaut gan uz salas tiks svinēti Zvejnieku svētki. Igauņi tos atzīmē kā agrākos laikos, mēs esam tos pārdēvējuši par Jūras svētkiem un svinam par nedēļu vēlāk tagad. Cik tad nu to zvejnieku mums patiesi palicis, šepat draugos var redzēt kādu galeriju ar senām bildēm, kā mūsu mērsradznieku zvejnieki Atlantijā zvejoja... Tas gan bija sen. Eiropai konkurenci un mūsu zvejniekus nevajag. Bet tas jau ir cits stāsts...
Kad Līze ir kādu nepilnu stundu braukusi, lietus atkāpjas un paliek Pērnavas pusē. Aiz kreisā borta parādās neliela neapdzīvota saliņa ar vientuļu bāku uz tās. Aiz labā borta tālumā redzama cita, jau nedaudz apdzīvota saliņa, tālumā krastā atkal balta bāka. Jūra ir gluda, mazi vilnīši netraucē mūsu kuģīša gaitu. Pilnīga relaksācija, pūšot patīkamam jūras vējiņam.
Beidzot iebraucam mazajā Kihnu ostiņā, kurā jau stāv vairākas jahtas, dažas ar somu karogiem. Ostā stāv policijas mazda 626, iekšā vīriņš melnās saulesbrillēs, atgādina amerikāņu šerifu. Viņš slinki vēro apkārt notiekošo un pēc tam tikpat slinki kaut kur aizripo un vairs todien nav saredzams un sastopams.
Tālāk kāpjam jau pavecā MAN markas kravas automašīnas kravaskastē un gides Evī pavadībā sākas mūsu salas apceļošana. Evī labi runā latvju mēlē, jo mācījusies Salcgrīvā. Viņas mamma ieskatījusies brašā Kihnu puisī un to apprecējusi, pārcēlusies uz dzīvi šeit.
Sākumā braucam pa asfalta klājumu, bet tā te nav daudz. Vairumā grantēti ceļi. Mājiņas skandināviski sarkanbrūnos un citos toņos. Senie pirmiedzīvotāji bijuši zviedri, tagad to šeit, protams, sen vairs nav. Salinieku esot ap 700, reāli uz salas dzīvojot ap 500. Viens otru labi pazīstot.
Mājiņas glīti sakoptas, pagalmi izpļauti, izskatās glīti. Tūrisma bizness šeit svarīgs ienākuma avots. Pa vasaru pat gulēt iznākot maz, jāapkalpo tūristi. Tā stāsta mūsu gide. Iepriekšējo nakti tik 3 stundas esot gulēts.
Šur tur mana pa ziedošam kartupeļu lauciņam, redzējām vienu govi un kādas desmit aitas. Vispār govju esot ap 10, zirgu kādi 4. Vēl vistas un citi mājputni. Zeme gan kā jau uz salas, neizskatās ļoti auglīga. Senos laikos vīri zvejojuši, gājuši jūrā, medījuši roņus, bet sievas veikušas mājas darbus.
Vasarā un bezledus laikā salu var sasniegt ar prāmi, ja jūra aizsalst, tad jālido ar mazu astoņvietīgu lidaparātu no Pērnavas. Ja uzsalst ledus 20 un vairāk cm biezumā, uz krastu atverot ledus ceļu, bet tas katru gadu nenotiek. Tā kā ziemā dzīve šeit veidojas noslēgta. Cilvēki brauc strādāt uz Pērnavu un apkārtni, atgriežas nedēļas nogalēs.
Vietējie stipri pieturas pie senajām tradīcijām, ziemā ejot ķekatās viens pie otra, sievietes adot cimdus, zeķes un darinot tautiskos brunčus. Jaunavām esot jāsadarina līdz kāzām atbilstošs pūrs, daudz cimdu jāsaada.
Elektrība nākot no kontinenta pa kabeli, tāpat atvedot pārtiku ar prāmi. Brīvais internets esot ostā un vēl dažās vietās. Ir sava ātrās palīdzības ekipāža un pažarnieki.
Klausoties stāstījumu, esam nonākuši līdz Kihnu bākai salas dienvidu galā. PSRS laikos te esot bijusi arī neliela karaspēka daļa. Kādi 20 zaldātiņi. Pēc armijas aiziešanas, daži palikuši salā un apprecējušies.
Bāka tiešām izskatās diža uz šis mazās saliņas. Ap tās laternu griežas satraukts putnu bariņš, kas tur salipinājis māla ligzdiņas. Esot čurkstes, konstatē putnu pazinēji.
Bāka norāda salas dienvidu gala izvirzījumu un ar sarkanu sektoru brīdina par apmēram 6 km garu un bīstamu strēli, kas knapi samanāma līdz ar ūdens virsu stiepjas jūrā. Ja jūra sāk viļņoties, tā var nebūt samanāma un var apdraudēt kuģu gaitu šajā vietā. Nu gluži kā mūsu Kolkas rags. Vispār ap Kihnu salu esot ap 100 pavisam mazu saliņu, tās no krasta var labi saskatīt un pavasaros esot īsta putnu paradīze.
Salas dienvidu galā aug kadiķi, to ir daudz un tie veido tipisku igauņzemes salu ainavu.
Kihnu baznīcai uzlikts jauns un spožs vara jumts, ar to vietējie lepojas. Baznīca celta kā luterāņu, bet tagad ir pareizticīgo. Vietējie pārgājuši pareizticībā, kad cara tētiņš solījis zemi dot. Tāpat kā Latvijā tas process noticis. Tiesa, šī baznīca pakļaujas Grieķijas pareizticīgajai baznīcai. Esot bijis pat kāds liels baznīcas priekšnieks šurp no grieķu zemēm braucis. Dievkalpojumi notiekot igauņu valodā. Izrādās, ka kihniešiem esot savs igauņu valodas dialekts!
Baznīciņa neliela un mājīga. Pie vārtiem stāv svētā Nikolaja svētbilde, jo viņš ir kuģenieku aizstāvis.
Jauks un interesants ir arī muzejs. Var noskatīties dokumentālus arhīva kinokadrus par seno kihniešu dzīvi – kā jūrā gājuši un roņus medījuši.
Ir sadzīves priekšmeti, visādas interesantas lietas savāktas. Pat satiekams slavenais kapteinis KIhnu Jens! Kihnieši bijuši čakli burinieku būvētāji. Būvējuši kuģus, braukuši jūrā un tikuši pie turības. Gluži kā mūsējie piekrastes iedzīvotāji. Pie tam kuģu bijis ļoti daudz. Kādi 40 burinieki no salas aizvilkti 1 pasaules karā un nogremdēti Irbes šaurumā, lai tur nevarētu iztralēt ieliktās jūras mīnas. Pēc kara uzbūvēti laikam vēl kādi 40. Vispār gide min kādu kuģu būves meistaru, kura vadībā uzbūvēti 60 burinieki. Tā kā vīri te dīkā uz gultas nav gulējuši.
Pusdienlaikā mūs cienā ar īstu zvejnieku zivju zupu, tikko nožāvētām butēm, kapiju un pašceptu rozīņu klinģeri. Garšīgi. Pusdienas tiek servētas zem niedru nojumēm brīvā dabā, netālu no jūras. Uzraksts vēstī, ka atrodamies Rannu kempingā.
Aizejam līdz jūrai, noobzervējam akmeņainos krasta līcīšus un kadiķu audzes. No Rīgas puses velkas negaiss, smagi dārdina, bet pašļūc salai garām. Gaiss sabiezējis kā pirms negaisa, bet odiem tas netraucē.
Sēžamies atkal auto kravas kastē un braucam uz ostu. Braucam cauri smukam mežam, kurā rudeņos esot daudz sēņu. Sēņotāji pat no Pērnavas braucot šurp sēnēs, bet vietējie ne visai laikam mīl šo nodarbi. Saucot sēnes par pelējumu izaugumiem. Nesaprotam - vai tas igaunisks joks vai taisnībaJ?
Zvejnieksvētku tusiņš ostā nedaudz pierimis. Virves vilkšana un svaru bumbu cilāšana beigusies. Alus un suvenīru tirdzniecība ar lēna kļuvusi. Negaisa tuvums visus padarījis gurdenus.
Kāpjam mazajā prāmītī un dodamies cietzemes virzienā. Jūras vējš nedaudz spirdzina.
Virs Pērnavas samanāms zils mākonis, kas dūšīgi nolijis. Saņemu ziņu, ka Saldū iztrakojies pamatīgs lietus un vētra.
Vēlu vakarā iebraucot Rīgā, krīt mazas lietus lāsītes un ir patīkami vēss – 19*. Ceļojums beidzies.
Skarba un pavisam ne viegla cilvēkiem bijusi un ir joprojām dzīve uz šīs salas. Bet viņi nemūk prom un nekad laikam nav mukuši labākas dzīves meklējumos. Bet varbūt – paliek tie izturīgākie un sīkstākie? Tie, kurus mēdz dēvēt par zemes sāli? Un var jau būt, ka šejienieši ir aptvēruši, ka patiesībā jau dzīvei nemaz tik daudz nevajag?
Kas zina...
Bet sala jauka, kaut maziņa. Tikai kādus 3 kilometrus plata un 7 kilometrus gara.
Rada iespaidus un pārdomas.
