Mirkļi laikā

  • 6 min lasīšanai
Mirkļi laikā Kalni! Vai tie būtu ar roku aizsniedzami, vai tikai acu skata pavadīti caur autobusa loga stiklu – tie mani vilina. Un man ir jābrauc. Ceļa valdzinājumu sāku apzināties jau krietni sen un kā organisku nepieciešamību ceļotkāri izjutu tad, kad, iegūstot finansiālu patstāvību, radās iespēja to darīt. Vienu no „pamatnovirzēm” manā būtībā radīja jau pirmais ceļojums uz Čehiju, kurā ietilpa Čehu paradīzes klinšu rezervāta apmeklējums, kam tajā pat gadā sekoja Norvēģijas elpu aizraujošās, kalnainās dabas ainas. Pārāk agrs rīts, melna tumsa un tramvajs, kura vadītāja nepaslinkoja piecelties no sava posteņa, lai parādītu man plāksnīti ar uzrakstu, kas uzskatāmi vēstīja: šajā diennakts stundā uz centru jādodas kājām, ar taksometru vai personīgo transportu. Pirmais variants nederēja, jo tas prasītu divas stundas laika, ko negaidītu mani ceļabiedri un autobuss, pēdējais arī ne vienkāršā iemesla dēļ, ka auto man nav, atlika neplānoto izdevumu ceļš…Varēju sākt īstenot savu gaišo sentenci - ceļojumos dodos nevis taupīt naudu, bet tērēt sataupīto! Tā nu desmit minūtes pirms izbraukšanas cēli pieripoju pie pasta, no kurienes lielākoties aizsākas mani tālie pasaules aplūkošanas ceļi. Kā jau ierasts, veselu dienu nācās ziedot tranzītbraucienam caur Lietuvu un Poliju. Jāatzīst, pa šiem aktīvās ceļošanas gadiem man Polijas varenās āres šķiet sarukušas mazākas. Pirmajos caurbraucienos tā tiešām šķita bezgalīga, it īpaši bezsniega ziemā, kad pelēkbrūni melnā ainava aiz loga patiesi nogurdināja. Bet tagad vai nu Polija ir sarukusi, vai pacietība pieaugusi, bet stundas aizritēja raitāk un pēc gandrīz 20 stundu brauciena mēs sasniedzām savu pirmo naktsmītni nelielā čehu pilsētiņā Pohorelicē. Pēc neilgas atpūtas bija klāt nākošās dienas rīts, turklāt ar pārsteigumiem. Pirmo reizi savā viesnīcās dzīvotāja karjerā saskāros ar faktu, ka netiek piedāvāta ikrīta dopinga deva kafijas veidā. Gardāka vai ne tik laba, kafija arvien tika galdā celta, bet te pēkšņi čehu jociņi! Karsts ūdens krūkā un tējas maisiņš katram individuāli... Guvu atziņu, ka arvien mazā dozītē jāņem līdzi kafija, dodoties uz brokastīm pie svešiniekiem. Lai arī laiciņš aiz loga neizskatījās mīlīgs un rasināja lietus, devāmies individuālā eksprespastaigā pa Pohorelici. Maza pilsētiņa ar savu šarmu. Svētdienīga noskaņa, ziedošas rozes, cilvēki devās uz baznīcu, turpat laukumā notika neliels lauksaimniecības produktu tirdziņš. Barība gan miesai, gan garam turpat ieblakus. Dienvidū sasniedzām Vīni. Lietaina, pelēka un drēgna, taču majestātiska un cēla, mūs sagaidīja Austrijas galvaspilsēta. Pirmo reizi to redzēju pavasarī, rozā kastaņziedu laikā, un pāris stundās tā mani savaldzināja tik ļoti, ka pēc pusgada es atkal biju klāt... Klasiskais maršruts „Vīnes vēsturiskais centrs” erudītās un simpātiskās gides Nadeždas pavadībā sniedza vispārīgu, bet dziļu ieskatu vēsturē un mūsdienās. Vecpilsētas ielās arhitektūras pieminekļi un tēlniecības meistardarbi ik uz soļa.Es neesmu faktu fane , es kolekcionēju izjūtas un emocijas. Tāpēc tās arī vairāk paliek atmiņā. Zirdziņi ar karietēm kā savdabīga saikne starp laikiem, lai arī mūsdienās tā galvenokārt ir tūristu izprieca un vietējie tādas izklaides atļaujas tikai izņēmuma kārtā. Fiakriem Vīnē ir tāda pat romantiska aura kā gondolām Venēcijā. Jaunais puisis invalīds, kurš ubago tajā pašā vietā kur pavasarī - pie Svētā Stefana doma ieejas durvīm. Lūdzējus nekur citur pilsētā nemanīju. Nesteidzīgā brīvdienas sajūta, lai arī, kā jau tūristi ar plašu ekskursiju programmu pāris dienām , mēs bijām visai mudīgi. Papusdienojām „Rozenbergerā”, kas ir austriešu variācija par mūsu „Lido”, kur cenas patiesi ir patīkamā harmonijā ar kvalitāti un apkalpošanas kultūru. Stiprinājušies miesā, devāmies tālāk vērot Vīnes krāšņumus un bagātības ar segvārdu „Imperiālā Vīne”- slavenā Opera, greznais Rātsnams, Pils teātris un Universitāte. Eklektiskais Hundertvasera nams, kas, neskatoties uz milzumu iespaidīgāku redzētu celtņu, ironiskā kārtā ir vienīgais, ko nekad un nekur nesajauktu ar citu ēku. Tāpat arī modernās mākslas ekskluzīvo wc. Šēnbrunnas pils ( kur apmeklētāju lielās intereses dēļ ierašanās laiki grupām ir strikti noteikti- mūsu laiks bija 14.36) lika dvest : „Majestātiski! Grandiozi!” Un vēl veselu virkni dažādu epitetu. Neskatoties uz gides izjusto stāstījumu, tomēr grūti iztēloties reālo dzīvi, kāda tā bijusi sendienās. Dekoratīvi apburoša pasaku pasaule. Vakara ekskursija „Vīne vakara gaismā” izvērtās par „Miglainā Vīne lietus aizsegā”, un no gaidītās brīnišķīgās panorāmas mēs redzējām mazus gaismas punktiņus tur tālu ielejā.. Vēja izplivinātiem un maķenīt nosalušiem kalna mugurā, īpaši tīkami bija doties uz tradicionālo austriešu krodziņu Hoirigeru un iebaudīt kādu malku jaunā vīna pie siltām vakariņām, skanot dzīvajai mūzikai. Noguruši, bet apmierināti pēc iespaidiem piesātinātās dienas, devāmies pie miera mūsu Vīnes naktsmājās, viesnīcā, kas lepojās ar Mocarta vārdu. No rīta, pēc korektām austriešu brokastīm, kurās katrs varēja apmierināt savas gastronomiskās vēlmes, devāmies braucienā pa rudens krāsu bagātībā slīgstošo Vīnes mežu. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka rudens ir dabas viskrāšņākais gadalaiks. It īpaši, baudot to ar kontrastu metodi.No spilgtās pasaules tikām ievesti dziļi pazemē. Eiropas lielākais pazemes ezers uz mani atstāja drīzāk nomācošu iespaidu. Arī brauciens ar laivu pa tumšajām ejām nespēja raisīt nekādas patīkamas emocijas. Taču ārpasaulē saulīte, tālumā vīdošie kalnu veidoli un daudzkrāsainā flora ātri kliedēja nomāktību. Pārmaiņas pēc laika apstākļi bija nolēmuši mūs palutināt, tiesa gan – ne uz ilgu laiku. Taču Svētā Krusta cisteriešu klosteri un kārtējo pieminekli mēra upuriem aplūkojām spožā rudens saules gaismā. Pie klostera satiktais mūks apliecināja gides stāstījumu, ka šā klostera iemītnieki, neskatoties uz savu garīgo ievirzi un dzīvesveidu, ir visai mūsdienīgi. Uz jautājumu, kādu funkciju īsti veic mazās cepurītes galvvidū, jaunais cilvēks atbildēja ar humoru: ziemā galva nesalstot un tiem mūkiem, kuriem nav bagātīgas matu rotas, šo likstu var nomaskēt. Krāšņie, mēra upuriem veltītie pieminekļi vedināja uz pārdomām, kāpēc tieši Austrijā, nedaudz pārspīlējot, tie ir uz katra soļa? Vai austrieši kā īpaši cietuši no šīs baisās ligas? Arī mūsu zemē zināmā skarbi romantiskā ziņģe „Ak tu, mīļais Augustiņ!” stāsta par šiem laikiem. Leģenda vēsta, ka pirms vairākiem simtiem gadu Vīnē dzīvoja lustīgs vīrs un muzikants vārdā Augustīns Markss. Kad 1679. gadā Vīnē sākās mēra epidēmija, tūkstošiem iedzīvotāju mira šausmīgā nāvē. Iemīļotie krogi vārda tiešā nozīmē izmira. Kādā no nedaudzajiem vēl atvērtajiem krogiem sēdēja Augustiņš un – kā jau tas dažkārt gadās – tik stipri apreiba, ka nespēja nokļūt mājās, pakrita uz ielas un aizmiga. Mēra sanitāri viņu noturēja par mirušu un iemeta masu kapā. No rīta Augustiņam pamostoties, visapkārt vīdēja mirušie. Viņa lūgumus pēc palīdzības neviens nedzirdēja. Laimīgā kārtā arī viņa dūdas bija turpat blakus, un šīs skaņas saklausīja kāds no retajiem garāmgājējiem, kas palīdzēja izkļūt no baisās vietas. Būdams jestrs vīrs, Augustiņš par šo piedzīvojumu sacerēja dziesmu, ko vēl daudzus gadus spēlēja Vīnes krogos. Kā smejies- nav ļaunuma bez labuma un visā vajag rast savu izdevīgumu. Tālāk mūsu ceļš vijās pa burvīgo Svētās Helēnas ieleju, piestājām dramatisku notikumu mājvietā Maierlingas medību pilī, klausījāmies sērīgo stāstu par kroņprinča Rūdolfa mīlas likstām un dzīves traģisko finālu, taču mūsdienīgākā un, jādomā, reālistiskākā versijā kā šis stāsts ir izvērties laika gaitā. Burvīgu dabas ainu ieskauts, mūsu autobuss devās ceļā uz Mocarta pilsētu – Zalcburgu. Nedomājiet, ka mēs autobusā neskatījāmies filmu „Mūzikas skaņas”. Mēs skatījāmies. Ar naktsmītni mums radās sarežģījumi. Pievedceļu remonta dēļ, mēs riņķojām apkārt savai viesnīcai kā vilciņš ap savu asi un nekādi nevarējām tai piebraukt klāt! Tā atradās netālu no vietas, kur Austrija robežojas ar Vāciju un vienā no saviem piebraukšanas mēģinājumiem pat šķērsojām robežu, bet arī tas nelīdzēja nonākt savās midziņās.. Kad jau teju šķita, ka nāksies ģērbt pidžamu turpat autobusā un likties uz auss, viltīgu manevru rezultātā mēs tomēr pielavījāmies izvairīgajai viesnīcai un ar lielu sajūsmu ieklupām numuros..! Pa ceļam uz Sāls pili ( Zalcburgu) iegriezāmies divās šarmantās mazpilsētās. Viena no tām bija iegrimusi snaudā starp vasaras aktivitāšu sezonu , kas bija beigusies un ziemas atrakciju mīļotāju uzplūdiem, kas vēl nebija sākušies. Klusums, kalnu atspulgi ezera ūdeņos un maģisks miers. Zalcburgā es nonācu pie atziņas, ka ar laika apstākļiem šajā ceļojumā ir paveicies tikai tādā ziņā, ka tie nav vēl sliktāki. Taču mēs jau bijām rūdīti un, neko daudz nekurnot pret debesīm, kas atkal mūs liedēja, devāmies iekšā vismocartizētākajā Austrijas un arī visas pasaules pilsētā. Mirabellas dārzu rožu smaržu karstā vasaras dienā nācās vien iztēloties, nolūkojoties uz krāšņumu, kas no tām bija atlicis un domājot par atgriešanos. Kādreiz. Vasarā. Raitā tempā aplūkojuši daļu no obligātajiem objektiem un noklausījušies īsu esenci no katram tūristam nepieciešamā zināšanu kopuma par Mocartu, šo jauko pilsētu un tās dzīvi laiku lokos, tikām apbalvoti ar daudzu ceļotāju ilgpilno balvu – brīvo laiku! Katrs to izmantoja pēc savām vēlmēm un vadoties no interesēm: kāds sparīgi metās tukšot maku suvenīru veikalos, cits muzejos papildināt kultūrvēsturisko zināšanu bagāžu. Es izvēlējos vidusceļu, apmeklējot Mocarta muzeju, dažus veikalus un pastaigājoties pa krēslainajām ielām, kas vietām jau uzvēdīja Ziemassvētku dvesmu. Muzejā uzjautrināja eksponētās Mocarta matu cirtas, jo pie gandrīz visām bija klāt jautājuma zīme kā apliecinājums šaubām par to autentiskumu. Nepretojos kārdinājumam iedzert tasīti karstas kafijas, ko ļoti laipni un gardi servēja Mocarta kafejnīcā. Arī citviet Austrijā, cik gadījās saskarties, apkalpošanas kultūra bija augstā līmenī. Cauri satumstošajai pilsētai uzsākām nedaudz melanholisko mājupceļu. Kārtējo reizi secinot, ka izdevies tikai uzmest skatu visam interesantajam, ko gribētos iepazīt un izjust ilgāk. Ieraudzīt jaunas vietas, kurās atgriezties. Varbūt tieši īso mirkļu burvība padara šos ceļojumus tik īpašus un gaidītus.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais