Šrilankas stāsts

Armīns Taimiņš 03.07.2012 16 min lasīšanai

Bangkokā 2012. gada 28.marta vakars pagāja tāpat kā dienu iepriekš, pirms nedēļas, gada un vairākiem gadiem. Šajā ziņā Taizemes galvenajā pilsētā nekas nemainās un nav mainījies jau ļoti sen. Pat daudzie apvērsumi, ko savulaik karalis ir pastrādājis, ir pagājuši nemanot. Varbūt studentu sacelšanās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, par ko nemīl runāt skaļi, varbūt tad bija kas savādāk un naktīs valdīja citāda kārtība, bet tagad, vakar, aizvakar un gadu, divus u.t.t. iepriekš ir kārtība, kas tūristus liekas apmierina.

Katrs skraida pa savā mazā, nožēlojamā cilvēka gaitām kā prot un spēj. Stāsts būs par Šrilanku. Uz Šrilanku devos 2012. gada 29. marta vakarā, ieraušoties Thai airways lidmašīnā, Bangkokas lidostā. Lidojuma ilgums bija 3h un 15min., kas ir pietiekami daudz, lai izdomātu visu un visā, kas vienam ceļotājam ir jāizdomā. Ceļoju viens, jo tā dzīvē bija sanācis. Līdz man bija 7kg soma, nonēsātas „iešļūcenes”, dzeramais krekls (tā dēvē izejamos vakara kreklus kāds mans draugs, kas jāatzīst ir ļoti trāpīgi), 3 dienas negriezti nagi, labi, ka ausis tīras, pats puslīdz „svaigs”, šorti un visādas „drupačas”, kas nu vajadzīgas – pulkstenis, šķiltavas, mazliet sīknaudas u.t.t. Somā nekā tāda, kas piesaistītu uzmanību, daži apģērba gabali, pašā apakšā kurpes, garās bikses, plāna jaka – tas priekš Latvijas, fotoaparāts, cigaretes, higiēna, daži svarīgi papīri un liekas tas arī ir viss. Naudas lietas šur tur apslēptas, dažādās vietās un salikumos. Būtībā tāds apaļš, plikpaurains teļš arī ieripoju Thai lidmašīnā, lai dotos uz Colombo. Ne vairāk un ne mazāk. Vienkārši, pliekani un savā ziņā nožēlojami!

Pirms 29. marta bija 28, kas man bija brīvs. Steidzu izdarīt vēl darāmo, kas sakrājies, tā arī bizoju pa Bangkoku – te šurp, te turp. Nepilnas divas nedēļas biju pabijis Taizemē, bieži te esmu un šī zeme man tuva, rītdien doma doties uz Šrilanku, jo Thai vīza, kas kārtota uz robežas (derīguma termiņš 15 dienas) beidzas un laiks pamest valsti, visapkārt viss ir redzēts, Šrilankā, Birmā un Laosā nav būts, viss cits apskatīts. Šoreiz izvēle krita par labu Šrilankai. Tātad: satikšanās, masāža, viesnīca, vakariņas. Vakaram pienākot, izlēmu, ka jāpabraukā pa dažiem nakts klubiem, noķēru taxi uz ielas un pēc skaitītāja devos visur, kur biju iepriekš jau nolēmis. Neķeriet taxi Bangkokā pie tūristu plūsmām un tos, kas stāv un velk iekšā, tas dārgāk. Ķeriet uz ielas un pēc skaitītāja.

Tā arī klunkurēja visapkārt, līdz beigās nonācu Soi Cowboy, kas zināma un populāra zināmās aprindās. Un ne jau es pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Bet kas man – aiz neko darīt - interesanti, traģikomiski un mazliet perversi. Patiesībā – viena no Bangklokas šlurām. Tādas vietas BKK ir vairākas, viena no populārākajām ir šī. Slikta, slikta, slikta vieta. Visapkārt balto apkaklīšu daudz, te būtībā arī pazūdu, atrodu kādu ieskrietuvi ar ļoti laipnām namamātēm, skandināvu džentelmeņiem, kondicionēts gaiss, auksts alus, tauriņ...dejas un visu citu, kas pasaulē ir izdomāts, sākot ar cilvēka radīšanu. Nevaru vien nobrīnīties, onkuļiem pāri astoņdesmit, nu tuvāk jau devītais desmits, bet pie katras rokas jaunas lakstīgalas...čivina un appuišo, un katra puse bieži pārliecībā domā, ka tā ir uzvarētāja un patiesā labuma guvēja. Tā nu šis teātris turpinās katru dienu un gadu, nāk lietus sezonas, neizturama tveice, mainās valsts vīri, naudas kursi, politiskie režīmi, bet šīs vērtības paliek nemainīgas – smejies vai raudi. Jaunie mācās no vecajiem buciņiem un grozās līdz, kādā brīdī pazūdot nezināmā virzienā. Patiesībā virziens jau ir gana skaidrs.

Vērojot dzīves teātri, veldzējoties, atceros reiz lasīto Gabriela Garsijas Markesa darbu:”Atmiņas par manām skumjajām ma..ām”. Izcils rakstnieks un viņa darbi. Tā jau arī ir, katrs velk deķīti uz savu pusi, kamēr vien elpo, tas piederas pie cilvēka būtības. Pārcilājot, analizējot, domājot, runājot, remdējot slāpes sagaidu jau ļoti vēlu nakts stundu, kad pieceļu savu, stīvēt nu jau sākušo, augumu un klumpurēju uz savu mazā, nožēlojamā cilvēka migu!

Lidojums paiet vienā mierā – tīrā bauda. Nu tad Šrilanka, nekad tur neesmu bijis. Pašam neviltots prieks, daudz dzirdēts par šo zemi, nu tad beidzot – apskatīšu to vienā vēsā mierā. Stjuartes izdala imigrācijas kartiņas, kas mums ceļotājiem ir jāaizpilda.

Nekad, nekad, nekad tā nedariet, tā ir slikti, slikti, slikti un nav pareizi. Informācija imigrācijas kartiņās ir jāaizpilda pareizi, precīzi un drukātiem burtiem. Man nesanāca un tas nav patiesi pareizi. Pildot imigrācijas karti, tieku pie nodarbošanās, jāuzrāda, ar ko maizīti pelni. Esmu bez darba dotajā situācijā. Ko man tagad rakstīt, šie domās, kas tad šis par bumbieru atbraucis: gaisagrābslis, nekā nedarītājs, švalis, nīkulis un ķertais. Bez darba un vizinās apkārt, uzsēdīsies vēl uz mūsu kārnajiem šrilankiešu naudas maciņiem, izsūks pēdējo darba tautas asiņu lāsi. Nu nē, te kaut kas nav tīrs...

Man ir jāizdomā profesija un izdomāju – manager. Būtībā der, skan labi, mūsdienās jau tikpat kā visi savos darbos ir operatori un manageri. Ok, būšu shop manager. Darīts. Nekrīt acīs, skan diezgan mietpilsoniski un tas arī der.

Nākamā aile – uzturēšanās vieta, adrese. Noskaišos uz sevi, kā gan es bez darba palicis reptelis neiedomājos, ka vajadzētu ieiet Google un „pačekot” konkrētu adresi, kur varētu teorētiski patiesi palikt. Laika taču man patiešām bija daudz. Varēju taču sagatavoties. Bet nē, sēdēs pa Vecrīgas krodziņiem, apspriedīs gaidāmo tabakas ražu Kubā, garām šļūcošās princeses, bet to ko vajag izdarīt – pirms ceļojuma neizdara. Nožēlojams mankurts. Te pat nav diskusijas.

Ok, lai būtu, ierakstu „Paradise Garden Resort” Galle pilsētā. Tā vienkārši. Paradise Garden Resort u.tmldz.ir liekas visur: Bali, Borocay, Samui, Santorini vai Bora-bora. Tas iet visur cauri.

Mazliet jau samelots ir, bet kā Forest Gampa mamma reiz savā daiļradē izrunājās, ka mazi meli nenodara jau tik lielu ļaunumu, galvenais jau būt labam cilvēkam, vismaz domāt tā. Tā jau tas arī ir. Galvenais saglabāt cilvēcību un pozitīvu skatu, mazi meli visiem gadās. Grūti jau man arī bija precīzu adresi minēt: vai es zinu kur došos, kur braukšu, ko satikšu...parasti ceļoju un dodos, kur acis rāda. Ne reizi ir bijis, ka dodies uz vienu vietu, bet aizbrauc uz citu. Piemēram, reiz bija tā, ka pirms ceļojuma, Taizemē esot, izdomājām, ka dosimies uz vienu pilsētu Malaizijā (Kučinga – Borneo sala), bet beigās nokļuvām dziļos brikšņos Kalimantan daļā Borneo Indonēzijas daļas austrumos. Ceļojuma laikos mainās plāni un idejas un tur tas suns arī ir aprakts. Brauc kur patīk, ej kur gribi, nekur neko nebuko, nekur nevienam neesi piesiets – dzīve kā rožu dārzs.

Tik tālu būtu tikuši. Nosēžamies Colombo lidostā. Lidostā manu stipri iedegušus policistus, karavīrus. Stobri tiem pāri mugurai. Atceros tik daudz redzēto Discovery kanālos par lielajiem slaktiņiem ar tamiliem (tamilu apdzīvotās vietas Šrilankā ir salas ziemeļi un nedaudz zeimeļ – austrumu puse). Kā tie trakie vīri tur viens otru svēpēja ārā, krita ļoti daudz mierīgo iedzīvotāju, kā jau tas karos gadās. Šādas visādas ainiņas man nāk prātā, redzot stobrotos Šrilankas zaldātus, pārcilājot vēl š-to savā prātiņā, steberēju uz vīzas punktu, kur man jāiegūst zīmogs pasē, lai soļotu valstī iekšā. Lai iegūtu iebraukšanai nepieciešamo zīmogu, ir nepieciešams: imigrācijas karte (dabūsiet uz borta), 25usd (ja nemaldos), vīzas pieteikšanas forma (atradīsiet uz vietas) un atpakaļceļa biļete. Uz robežas iegūta vīza der liekas 30 dienām, man padomā bija uzturēties tikai 8.

Šrilanka: aptuveni tik pat liela kā Latvija. Nedaudz lielāka, par kripatu. Iedzīvotāju skaits– virs 20 miljoni. Sala, ko apskalo Indijas okeāns ar lielisku floru, ļoti labām pludmalēm priekš sērferiem, te gribētu uzsvērt – laba priekš sērferiem. Sala ar kontrastainu klimatu, bagāta ar dārzeņu, augļu daudzveidību, pliekanu naktsdzīvi, netīra, nabadzīga, bet vietās sakopta, patiesi skaista. Tāda tā mani sagaida un aicina uz labu uzdzīvi 8. Dienu garumā. Ja reiz liktenis tā lēmis-lai tad iet. Par karu nebaidieties, tas beidzies jau 2009. gadā, un aktīva karadarbība notika tikai salas ziemeļu pusē, tagad esot it kā miers uz zemes – tā mani mēģināja pārliecināt vairāki vietējie, ko sastapu ceļojuma laikā. Lai nu būtu, apdraudējumu nekādu nemanīju, laikam jau taisnība.

Vienu nevaru saprast, kāpēc viņi lidostā, tranzītzonā tirgo ledusskapjus, tv, citu sadzīves tehniku. Un to tur daudz. Pati lidosta vēsa, neuzrunā. Lai gan rindā uz iebraukšanas vīzu nebija jāstāv ilgi, pāri pusnaktij, varbūt tāpēc. Izlemju, ka: a) nopirkšu kafiju; b) uzvilkšu dūmu (reiz smēķēju, bet tagad vairs nē, iesaku arī Jums mest mieru); c) tualete; d) nedaudz atkal kafija; e) dūms, dūms, dūms; f) atrast kādu puslīdz klusu vietu, kur piemesties, padomāt un tad austot rītam braukt uz salas dienvidu puses pludmalēm. Doma bija nokļūt līdz Unawatuna pludmalei, kur apmesties un izbraukāt visas labākās Šrilankas dienvidu puses pludmales. Tāds bija plāns, bet tas plāns – dāmas un kungi – ir aplams un es pat teiktu tizls. Man kā salu, pludmaļu mīļotājam ļoti labpatīk baudīt pludmales un vērtēt tās, tāpēc tāda tieksme, bet pasteidzoties uz priekšu jāsaka, Šrilankā ir daudz kas cits krietni pārāks par pludmalēm un patiesību sakot pludmalē snaudējiem un izcilu pludmaļu meklētājiem Šrilankā nav ko darīt, jo tur ļoti labu pludmaļu ir ļoti maz. Tāds ir mans egoistisks spriedums.

Tā nu es, pārdomājot par visiem no a – f, kas man jāizdara, dodos meklēt kafiju. Man priekšā nostājas vīrs labi iededzis, ar brillēm, nedaudz drukns, slīpēts, izskatās gudrs, pieredzējis. Šis vīrs – nodomāju es, ir uzmetis - kā pie mums mēdz teikt, daudzus tūristus. Kā tādas aves, nocirpis un palaidis rikšot tālāk uz visām četrām. Šis smaida, sauc mani uz savu ofisu, uzmetas par draugu, stāstīšot, cik Šrilanka ir skaista, kas jāredz, kas jāizbauda. Sākumā domāju – nē, nē, šie cirpēji man zināmi, bet šis tik ar jaunu jaudu – nāc, nāc, nāc. Pastāstīšu par visu – kas un kā. Nu labi – nodomāju, nav man ko zaudēt, lai šis runā, paklausīšos, izvilināšu info, tāpat man nakts priekšā, īsti dzīties pusnaktī man nav gribēšanas, uzklausīšu svešinieku, kas man – laika pietiek.

Lekcija bija 1h garumā un viņš mani pārliecināja, ka tieši šāds maršruts ir vislabākais tādam kā man, parastam dīkdienim. Tātad uzstādījums bija šāds: tējas dārzi, vērā ņemamākie kultūrvēstures objekti, kāda pilsēta salas vidienē, labākās pludmales, kurām gribēju veltīt pēdējās 3 dienas. Kā Jūs saprotiet, ej nu nosaki, kas tam baltajam burlakam ir aiz ādas. Atbraucis tāds teļš no nezin kurienes, ej nu un apstrādā šo. Kas vienam labs, citam slikts.Bet onka baigi ņemas, skaidro, stāsta, pārliecina un es tiešām ar pietāti klausos, mazliet paplešu vēl muti vaļā, lai iespaidīgāk. Iesaku arī Jums tā citreiz tēlot dabas bērnu – tas palīdz. Man jāsaka, tiešām – visu cieņu. Pārliecinoši, profesionāli. Lielākoties Šrilankā angļu valoda ir labā līmenī. Ir vietas, kur pieklibo, bet kopumā ok.

Rezumē ir šāds: 8 dienu ekskursija. Visas 8 dienas man tiek piešķirts auto ar šoferi, kas runā angļu valodā. Cenā iekļauta nakšņošana 5 naktis (viesnīcas nr. ar visām ērtībām, tualete, duša, auksts, karsts ūdens, kondic.,jāsaka, ka viesnīcas tiesām bija puslīdz ok), auto ved visas 8 dienas, kur acis rāda, šoferis arī ir kā gids . Maršruts: Colombo – Sigiriya – Kandy – Nuwara Eliya – Galle – Hikkaduwa – Unawatuna – Colombo. Tas pa lieliem ceļiem, bet vēl jau pabraukājām pa maziem ceļiem arī, iebāzām degunu iekšā visādos ceļos un neceļos. Pēdējās 3 naktis nav iekļautas cenā, jo pludmales es noskau kur braukt, kur palikšu pa nakti, tātad pēdējās 3 viesnīcas es apmaksāju pats. Ok.

Tā, ok. Prasu – cik man studentam tas maksās? Ātri gan pārtapu no shop managera par studentu. Šim esot jāpadomā. Aizveru es savu muti, jo nu pēc dabas bērna nevajadzētu izskatīties. Kā mēs labi zinām, jo lielāks dabas bērns, jo vairāk aptīrīs... Gaidu cenu, vīrelis paņem kalkulatoru, sit ar pildspalvu pa galda malu, tirina kāju, sazvanās. Tagad laikam domā, cik lai prasa, ir jau arī grūts uzdevums, jāprasa pietiekoši daudz, lai sanāk ar peļņu: auto maksā, degviela, cilvēkam alga jāsamaksā, viesnīca piecām naktīm un ja nu šis baltais ēzelis pēdējās dienās izkalpina manu šoferi, nodzen mašīnu, braukājot un meklējot savu izsapņoti sapņu pludmali, tpu, kādi gan īpatņi nav uz šīs zemes. Atbrauc uz Šrilanku ekskursijā vieni paši, nakts vidū un paši ne velna īsti pat nezin, kur dosies un kur paliks. Vai tādiem ir jāceļo? Deģenerāti nožēlojamie.

560 USD. Par ieejas biļetēm kultūrobjektos un pēdējām 3 naktīm viesnīcā maksā pats, bet pārējais cenā.

Ok, tā, tas man der, vai cik laba cena, tas man tā der, īsts atradums, padomā tik 8 dienas man vienam visa mašīna, komfortabls brauciens, šoferis, kas man stāstīs, palīdzēs kā kungam, 5 naktis viesnīca cenā jau iekšā ar visām brokastīm, mani savāc tepat no lidostas un atved pēc tam kā kungu atpakaļ pēc 8 dienām, īsi pirms izlidošanas, jā tas man der – nodomāju es. Viena smadzeņu puslode man saka – super, ņemu, otra man tur seju grumbotu, smaida nav, izmisums un tukšas acis, knapi atveru muti, lai izdvestu – to expensive (par dārgu)!

Mjā, šis laikam nodomāja – tas gan ir īsts auns. Vairāk nevaru laist lejā – šis saka.

Tad nekā – es saku.

Cik tad vari maskāt – šis jautā?

Man studentam ir budžets – 450 USD, saku es.

Tā mēs vēl tirgojamies, kaulējamies...

Ok, 500 USD un miers. Šo – to pieslīpējam pie ceļojama, abi ļoti laimīgi smaidam, šis domā, ka uzmetis mani, es – ka viņu, tieši tāpat kā tālajā Soi Cowboy Bangkokā kaulējoties klients ar pavadoni vai Rīgas Centrālajā tirgū pārdevējs ar pircēju. Kāda tam nozīme. Darījums ir noslēgts, nauda nevienos laikos nav smirdējusi, ej un salasi to, tehnikai un izpildījumam nav nozīmes. Tādos laikos dzīvojam. Darīts, esmu priecīgs, pēc pusstundas pēc manis piebrauks jauns auto, mani visas 8 dienas sauks par Sēru un šis nožēlojamais Sērs pabūs vietās, kas paliks atmiņā uz visu mūžu.

Colombo lidostā atrodas vairāki tūrkantori, kas piedāvā šādus pakalpojumus. Protams, es saprotu, ka pārmaksāju, bet lai ir. Man mazāk rūpju un tas 2012. gada 30. marta agrs rīts nebija piemērots, lai pārlieku skopotos un sistu ar kāju pa grīdu.

Šrilankā naudas vienība ir rupejas. Ņemiet līdzi USD, tā visērtāk. Mainiet naudu Colombo, pat lidostas valūtas kurss ir krietni labāks nekā provincē. Kurss: 1 usd – 127 rupejas. Viens, divi uz priekšu atpakaļ – tas tā. Ja mainīsiet laukos – kurss būs sliktāks.

Šoferis man labs, runīgs, bet mēreni, draudzīgs, patiesību sakot, viss ir lieliski.

Ceļi Šrilankā ir krietni labāki nekā Latvijā, bet nabadzība ir šaušalīga. Paradokss ir tas, ka faktiski visās valstīs DA – Āzijā (izņemot Kambodžu un Indonēzijas vidieni (Bali salā ceļi ir ļoti labi)) ceļi ir krietni labāki nekā Latvijā. Pat neticas, ka esam ES robežvalsts. Esmu dzirdējis, ka Laosā esot traki, varbūt. Piemēram, Taizeme, reljefs pietiekoši kalnains, nesezonā temperatūra sasniedz pat +40, lielās, smagās mašīnas ved cargo kravas viena pēc otras, vai tur ir izbraukājumi, bedres – nē. Mums Latvijā ir līdzena, bezkalnaina zeme, ar mērenu temperatūru. Krāsa mums parasti nobāl ļoti ātri no ceļiem, jo kā gan savādāk – jāprot vajadzīgo koncentrātu pagatavot un to ka asfalts nokūst kopā ar sniegu – to mēs visi sen jau zinām. Un kas gan krāsos un lies asfaltu kā nākamie – tie paši vecie, kas to darīja iepriekš, super! Un vajadzētu tikai 1500 km noklāt ar kvalitatīvu segumu, kad svarīgākie valsts ceļi būtu kārtībā. Nieka 1500 km. Latvija maza. Nevaram. Pieraduši kā padomju gados, stāsta, ka it kā mums esot ziema vainīga un vēl kas, aizbrauciet pie lietuviešiem un pamācieties. Vaina ir citur un tas taču labi redzams. Iestājos par to, ka jāatbalsta savs ražotājs un Latvijas prece, tur nav jautājumu, bet ceļus, dāmas un kungi, jādod klāt leišiem, jo vietējiem pirksti par garu. Skan skarbi, ka nevaram pat to, bet tādi laiki pienākuši. Nav pat naudas trūkums pie vainas. Savā laikā bija nauda un klāja tā, kā tagad braucam. Acīmredzams piemērs – burtiskā nozīmē. Ja reiz Eiropa tagad naudu dos, jāpiedomā kam uzticēt klāšanu.

Šrilankā paradokss ir tas, ka ceļi ir krietni labāki par Latvijas ceļiem, bet nabadzība un posts daudz krasāks. Ceļa no Colombo līdz Sigiriya jāpavada ap 3h (mierīgi braucot), bet šajā laikposmā neredz pat īsti nevienu ļoti sakoptu īpašumu un tas neviļus uzdzen uz dažādām pārdomām. Tā tendence mest zemē un piecūkot tomēr tajā pusē dzīvojošajiem ir ārprātīga. Ir vietas, kas ir ok, bet vēl tik daudz ir tīrāma un darāma, ka jāsaka, mums Latvija ir patiesi super tīra un izteikta eko valsts. Šeit, paldies Dievam, varam patiesi lepoties.

Sigiriya Rock – fantastiska vieta. Milzīga klints, uz kuras savulaik tika uzbūvēta liela pils, kur dzīvoja karalis, tam apkārt lauvu dārzi, izkrāšņoti parki, vairāki simti skaistāko sieviešu, baseini un par pārējo Jūs visi variet piedomāt paši klāt. Ieejas biļete 30 USD. Man ļoti, ļoti patika. Vietējie to uzskata par 8. Pasaules brīnumu. Zinātāji, nekritizējiet mani, bet man šī klints un ekskursija atstāja lielāku iespaidu kā galvenā pils vieta Angkorā, Kambodžā. Taču, kāpšana, svīšana ir neizmērojama. No pašas pils maz kas palicis, bet uz drupām jeb kauliem vēl padiet varēsiet. Pats gājiens paņems ap 3h, jānolīgst arī gids. „Vēlos” pa klints takām arī es, bet bija tā vērts, patiesi atzīmējama vieta Šrilankas kartē.

Vakars viesnīcā, ēdiens, alus – Lion beer. Manuprāt, baudāmākais. Lēti, garšīgi, nobaudu vietējā ezera zivi, jo esam salas vidienē. Apkārt bļaustās „mankiji”, sabraukuši kāzinieki, izrādās jaunais pāris dzīvos man blakus mājiņā jeb bungalow. Nu labi, man gan, godīgi sakot, nepatīk visa tā padarīšana, te ūjieni, te saucieni, līksmas žēlabas, „pačekoju” līgaviņu – tāda tīri neko. Malacis – labs ķēriens! Simpātiska. Apkārt bļauj mērkaķu bars, tad vēl suņi, divas eiropietes ļoti naski fotografējas ar jauno pāri un dara to jau slimīgi. Fotogrāfē no visiem rakursiem, lien bez maz uz vēdera, visādies ūjina līdz. Nodomāju – tās gan ir zosis, nespēj saredzēt robežu, bet varbūt es pats tāds iestīdzējis auns, kas nenovēršami pārvēršas par smagu nastu nabaga pasaulei. Mēs ar šoferi ēdam vakariņas, turpat krūmos dzied mērkaķi, kāzinieki kopā ar tūristēm visu laiku fotografējas, pusstundu vismaz, suņi, kaķi visapkārt, patiesību sakot – īsta harmonija. Arī es ar skaudību apbrīnoju kāzinieku apģērbu, kas tiešām graciozs, ļoti košām krāsām. Nekādas pelēcības. Jutos ļoti saguris, jo nakts pavadīta ceļā, bet diena uz kalna virsotnes, ieveļos gultā un kā saka veca paruna – iekritu dziļā lāča miegā.

Dambulla templis – izcili. Atrodas netālu no Sigiriya Rock. Noteikti ir jāatbrauc un jāapskata. Neko pielikt, ne atņemt, bet jāredz. Šis ir viens no top Budas tempļiem, kas redzēts. Vienkārši lieliski!

Kandy pilsēta – skaista, pilsētas centrā skaists ezers, arī cietums, kas apsargāts ar automātistiem. Bet no Šrilankas pilsētām laikam būs ievērības cienīgākā ar saviem pasākumiem un notikumiem. Sākotnēji Šrilankā valdīja no eiropiešiem portugāļi, holandieši, visbeidzot briti. Šo cirstās pēdas ir palikušas arī Kandy pilsētā.

Manuprāt, skaistākā vieta Šrilankā ir tējas lauku apvidus un faktiski kalnainākais Šrilankas apvidus, kas sākas uzreiz uz dienvidu pusi no Kandy pilsētas. Kā centrs jāmin Nuwara Eliya, daudzi vietējie šo vietu uzskata par skaistāko. Jā, patiesi skaista. Tīra salīdzinoši. Mājas ir britu stilā izveidotas. Mauriņi, sakopti dārzi. Šeit kalnos, kas ir ap 2000m virs jūras līmeņa, klimats ir mērenāks, nav tveices, kas ir lejā. Aug burkāni un pupas, bietes, kāļi, zirņi. Patiesībā viss tas, kas pie mums arī. Tējas lauki ir patiesi fantastiski. Jā, super. Visapkārt tīrs, īsta idille. Svaigs gaiss, saulains laiks – dāvana vientuļam vīrietim! Pabijām vienā no tējas ražotnēm, tādu tur daudz. Esot Šrilankā, šeit jānokļūst obligāti.

Unawatuna – reiz skatīju Discovery kanālu (pirms daudziem gadiem), kur šī pludmale tika minēta kā viena no top pludmalēm Āzijā. Mans viedoklis – varbūt kādreiz, bet ne tagad, garām. Pirms cunami neesot bijis tik apbūvēts, tagad ir pārapbūvēta pludmales zona un nepārspīlējot, grūti būs pat atrast vietu kur piemesties nogurušam atpūtniekam. Garām braucot, jā, iebrauciet, bet tā nav vieta, lai uzturētos ilglaicīgi. Līdzīgi pēc cunami tika sabojātas Phi-Phi salas Taizemē. Tīrais posts. Kāds gados francūzis zināja stāstīt, ka tā laika Unawatuna bijusi īpaša, bet šī nekāda. Varbūt, ticu. Atceros, kādas bija Phi- Phi salas 2004. gadā pirms cunami un tagad pēc – nesalīdzināmas. Kad redzi atkal, neticas, ka tā ir viena un tā pati teritorija. Tā arī tā pasaules gādība paiet.

Galle – sena pilsēta Šrilankas dienvidos. Senie mūri, vecpilsēta ir sakopta un skaista, atgādina Eiropu, holandieši darījuši savu. Jaunais pilsētas gals nepatiks un tur arī maz kas ir interesants. Netālu no Galles apmetos Paradise Garden Hotel dārza bungalow un kā smej – neko jau aizšāvis garām nebūšu, aizpildot imigrācijas karti uz robežās. Viesnīcas teritorijā viss ir jauki, laba pludmale, ar milzīgiem viļņiem, bet skaisti.

Baseins, kokteiļi, grāmata. Kas man vairāk vajadzīgs. Saulīte silda, garastāvoklis ir lielisks. Redz cik maz tomēr vajadzīgs pilnai laimei, tāpat kā reiz jau rakstīju, - labi paēst, vairoties un uzmanīties, lai kāds neuzpūš indi virsū. Līdzīgi kā dārzu kaitēkļiem. Vairošanās šoreiz nav aktuāla, bet pārējais ir lieliski!

Nākamā diena paiet ekskursijā pētot vaļus. Iebraucam bars tūristu ar divstāvīgu kuģīti vairākus kilometrus no krasta un gaidām, ka šie nāks. Un nāk, nekad nebiju bijis, vēlējos apraudzīt. Jā, iespaidīgi. Tā vērts! Ja esiet Šrilankā, ja ir piedāvājums, noteikti mēģiniet. Bērniem patiks. Sajūsmas saucieni ir lieli, tā viņi iznirst, atrāda muguras, uzšļāc ūdeni, šad tad atrāda savas astes un atkal pazūd. Lielākie pasaules zīdītāji – paliks atmiņā!

Pludmales: kopumā pabiju ļoti daudzās, kas atrodas valsts dienvidos un salas rietumu pusē. Tās ir lieliski piemērotas sērferiem, jo viļņi ir trakoti lieli, bet tās nav piemērotas peldētājiem un tādiem zvilnētājiem kā es. Trakums ir tas, ka daudz kur tās ir piecūkotas. Diemžēl, bet fakts. Daudz kur tās ir viesnīcu teritorijās, kur citiem nebūtu ko darīt. Šur tur, kur pludmale ir, piemēram, starp Hikkaduwa un Bentota (netālu no bruņurupuču fermas, kas atrodas pie okeāna) ļoti laba, bet nav infrastruktūras, ne viesnīcas, ne ēstuves, nekā. Tādas kūrortvietas kā Hikkaduwa vai Bentota nav priekš manis. Man nepatika. Rezumē tāds, krietni labākas pludmales dzīves baudai būs atrodamas Indonēzijā, Filipīnās, Malaizijā, pat Taizemē. Pludmāļu pēc uz šejieni nav vērts braukt.

Šrilankas skaistākās vietas ir valsts vidienē, kalnainajā apvidū. To saku es – pludmaļu un salu mīlis. Tāpēc, Dievs jau nav un nebija mazais zēns, kad lika sastapt man to šrilankiešu tūroperatoru Kolombo lidostā 2012. gada 30. marta agrā rīta stundā. Paldies viņam par to.

Daudz dažādi komiski atgadījumi notikās ceļojuma laikā, bet tas lai šoreiz paliek, brauciet uz Šrilanku, atpūtieties, jo tā ir ļoti kontrastaina zeme, ļoti skaista, neparasta, droša, nedārga. Jā, daudz kur netīra, nabadzīga, bet ļaudis ir draudzīgi. Zeme, kur ir tik ļoti daudz ko redzēt. Šajā rakstā neminēju visas vietas, kur pabiju, ko redzēju – tādu bija daudz, bet galvenās. Paliks atmiņā lieliska viesnīca augstu kalnos, tējas lauku ieskauta, milzīgi rīsu lauki, mazie ciematiņi, Sigiriya Rock, Dambulla templis, šo viesmīlība, garšaugi, pat tēja likās garšo krietni labāk kā pie mums, bet tas jau laikam tikai dabiski!

Mēs nepaguvām apskatīt Šrilankas austrumu daļas pludmales, nepaguvām aizbraukt līdz tā saucamajam Adams Peak, safari, kas esot ok, bet nekas, vēl viss ir priekšā, kad arī būs pamats stāstam par Šrilanku – II.