Pēdējais eremīts Andrupenes Litavniekos

  • 3 min lasīšanai
Cilvēks plāno, dara Dievs. Un Dievs labi dar`, ko darīdams. Par to uzskatāmi pārliecinājāmies sestdien, kad beidzot bija nobriedis brauciens uz Latgali ar visai rosīgiem plāniem, kas ar katru nobraukto simtu kilometru auga pārmēru ātrāk, nekā ziemas dienas ilgums aug janvārī. Uzreiz jāpasaka – Čertoka ezeru un noslēpumu salu ezerā pie Aglonas ievilka tumsa, tas paliek uz citu reizi. Latgale ir skaista arī rāmā pelēkā ziemas dienā ar plānu sniega segu, kas tīri pa prātam akmeņu meklētājiem, jo pirmajā izpētes objektā Šnepstu pilskalnā Laima un Dainis pazuda tik strauji, ka Zaiga tādai lodāšanai vienkārši nespēja izsekot uz atgriezās uz ceļa pie Riharda, kas filozofiskā mierā apcerēja uz informācijas dēļa izlasīto, raugoties zirgu pajūga un zirga atstātajās sliedēs – jā Latgalē zirgu pajūgs uz ceļa ir tik pierasta lieta, ka vēlāk gluži mierīgi braucām tiem garām, nemaz neķeroties pie fotoaparāta (redakcijas atsauce – sliedes bija vienas un arī pajūgs vēlāk bija tikai viens). Satikšanās vieta ar “Bhakti blici” bija Aglonas bazilika. Kamēr vieni, pie nepareizajām durvīm izklauvējušies, remdējās ar avotiņa ūdeni, tikmēr Māris jau aicināja pa tām durvīm, kas vienmēr vaļā meklētājiem… Tad brauciens sākās pa īstam. Skaists, kalnains, līkumains, balts un slidens ceļš uz Andrupeni pie Edmunda Tukiša. Neviens par viņu daudz nezināja, Laima bija lasījusi un redzējusi kādu bildi. Pie viņa ļaudis braucot skatīties Mēness kalendāru. Te nepieciešama atkāpe Daiņa skaidrojumam, kāpēc tas ir tik īpašs. Atšķirībā no saules, kas atkārto savu kustību precīzi gadu no gada, Mēness kustība atkārtojas daudzmaz tāpat tikai pēc 19 gadiem. Mēness ceļš ir pietiekami labi izpētīts, un to zināja visas senās tautas, bet tas ir sarežģīti attēlojams. Mēness kalendāri ir īpaši ar to, ka šo ceļu attēlo vienā ornamentā. Tukiša segā ir ieausts ne tikai Mēness 19 gadu cikls -saross, bet arī Venēras 8 gadu cikls, kas saistīts ar auseklīša rakstiem. Nu lūk, tagad iestājās Notikums. Kad atbrauc sveši, bet aizbrauc savējie. Nav jau visi gluži sveši – Aivars divas reizes ir ciemojies pie viņa un dziedājis un zina, ka Edmundam tas ir pie sirds. Mārim pie sirds ir gādāt, un viņš mums ir gan ugunskūrējs, gan ūdensnesējs. Krāsns siltums izplatās līdz istabas guļbaļķu sienām un mēs kļūstam par klausītājiem. Edmunds kā karti izritina vecāsmātes austo zvaigžņu segu, rāda un stāsta.. (Viņam ir ļoti daudz ko stāstīt. Segas aizklātajā grāmatu plauktā ir ilgus gadus iegādāti Astronomijas kalendāri, Природа, zinātniski raksti par Baltijas jūru… pie gultas šobrīd lasāmā “Jāzeps un viņa brāļi”.) Pāri visam lasītās dainas: “Neko es nebūtu no tās segas sapratis, ja es nebūtu izlasījis tik daudz tautas dziesmu”. Dainis saprot, par ko Edmunds runā. Viņš ir bijis Karnakā pie mēness kalendāra, un tas nu ir īstais ceļš pie Edmunda un pietiekams arguments, lai mūs ņemtu nopietni. Esam sasildījuši ne tikai telpu, un Litavnieku saimnieks, kas sākumā bija liedzies, nu jau ved mūs rādīt Mēness kalendāru dabā. Atradies arī krivulis (tas nu ir viens īpašs stāsts), kas ir ļoti universāli lietojams instruments, sākumā kalpo kā spieķis. Mums paveras akmeņu pasaule – pa visu mājas apkārtni un tuvējo mežu – mazi un lieli, ar zīmēm un bez, ar stāstāmu nozīmi un klusām nojautām par noslēpumiem. Nevar vienā reizē to uztvert, tikai var apzināties, cik unikāli cilvēki dzīvo mums pavisam nezināmu dzīvi. Akmeņu apskate nobeidzas slietenī – aplī ap pavardu, kuru pie vajadzības būtu pamēģinājuši aizdegt ar visdabiskāko paņēmienu – sitot akmeni pret akmeni tā, ka dzirkstis šķīst (redakcijas atsauce –tas bija krams). Edmunds Tukišs īpaši izjūt akmeņus. Ne visus – tos, kas ir savā vietā no seniem laikiem. Kad mēs pajautājām par lauka vidū sastumto lielo akmeņu grēdu, viņš vienaldzīgi attrauca: “Tie ir nulles!” Viņš kategoriski ir pret akmeņu pārvietošanu no tiem lemtās vietas. Tālāko nevar izstāstīt, tikai vēl joprojām izjust. Viņš nebija to domājis darīt, bet akmeņi laikam sauca un mēs braucām. “Ļaudis, bet ziniet.. šī ir mana svētākā vieta..” Un mēs piedzīvojām īstu svētbrīdi dabā. Ar nocirsto mežu, ataugu apsēm, ceļa malu, parastu nomākušos ziemas dienu.. ar dūdām, ar kokli, ar dainām.. ar kraukļu pārlidojumu pelēkajās debesīs un mūsu kopīgo “Rāmi rāmi Dieviņš brauca..” kad cilvēks jūtas svētīts un grib svētīt. Diena bija piepildīta. Kamēr atceļā Riharda nemierīgais gars plānoja nākotni un jaunas iespējas parunāt ar Edmundu Tukišu par dzīvi un tās jēgu pa īstam, ceļabiedri pārsprieda, cik gan universāla ir Edmunda koda atslēga uz saprašanos: “Vai tev ir?” – “Ir” – “Tad nāc!”. Tas ir katrreiz kaut kas ļoti vajadzīgs mums vienam no otra (un te nav lielu vai mazu lietu), kas nosaka, vai mēs kļūsim viens otram savējie un būsim no tikšanās bagātāki. Pierakstītāja piezīme: Par visu, kas šajā rakstā neatbilst redakcijas ieturētajam oficiāli vēstījošajam stilam, atbildību nes Zaiga, kura, Laimas pavedināta, vienkārši izmantoja doto uzticību, kas bija vēl jo vienkāršāk tāpēc, ka Māris jau ir prom no Latvijas un Vijai, Ingai, Jānim un Aivaram tagad paliek tikai komentāru tiesības. Redakcijas piezīme: “Pēdējais eremīts” un telefona numurs ir rakstīts zīmītē pie E.Tukiša durvīm. Fotoreportāža:http://www.e-misterija.lv/


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais