Atgriešanās paradīzē.

16.01.2006
17 min lasīšanai

Latvijas oktobra vējainajās un lietainajās dienās mani sildīja doma par ieplānoto ceļojumu – tūrisma aģentūras “Ar-tur” organizētajā braucienā uz tropiskās paradīzes salu Šrilanku. Ar bijību un satraukumu studēju brauciena programmas nepazīstamos un grūti izrunājamos vietvārdus, pētīju karti, priecājos par paredzētajiem garšvielu dārza, ziloņu un bruņurupuču audzētavu, tējas plantāciju un džungļu apmeklējumiem, bet visvairāk mani sajūsmināja ieplānotā “tikšanās” ar Indijas okeānu. No Latvijas uz Šrilanku iespējams nokļūt ar ČSA aviakompānijas reisu, ar pārsēšanos Prāgā un tranzītpieturu Dubajā. Ņemot vērā laika starpību +4 stundas, vienā virzienā ceļš aizņem gandrīz diennakti līdz brīdim, kad agri no rīta nogurušos ceļotājus apņem siltais, aromātiskais tropu gaiss un atskan tradicionālais lankiešu sveiciens "aijubovan" - kas nozīmē "ilgu jums veselību". Šrilanku bieži dēvē par Indijas okeāna pērli. Pasaules kartē Šrilanka, līdz 1970.gadam pazīstama kā Ceilona, atrodas 30 km uz dienvidiem no Indijas dienvidaustrumu piekrastes un 650 km uz ziemeļiem no ekvatora. Galvaspilsēta Kolombo, iedzīvotāju skaits 18 730 000, no tiem 74% singaļi - Ziemeļindijas un gaišādaino klejotāju pēcteči, 18% tamili - Dienvidindijas tumšādaino iedzīvotāju pārstāvji, 7%"lankijas mauri" - musulmaņi, kas cēlušies no viduslaiku arābu tirgotājiem, neliela eirāziešu grupa - "bjurgeri", portugāļu un holandiešu pēcteči, ķīnieši, eiropieši un vietējie aborigēni - "veddi". Salas teritorija ir tikai 65 600 km 2 (Latvijas – 64 589 km 2), bet tā piedāvā vesela kontinenta cienīgas ainavas. Šrilankas tropiskajās pludmalēs visu gadu gaisa un ūdens temperatūra ir no 25-29°C, taču salas vidienes gleznainajā kalnu zemē gaisa temperatūra mēdz būt pat ap +10°C grādiem. Tik pat krasi mainās arī dabas skati. Šeit ir pludmales ar palmām, ielejas un augstienes, džungļi, bagāta dzīvnieku pasaule, eksotiska flora, upes, ezeri un ūdenskritumi. Šrilanka piedāvā neskaitāmas zeltainu pludmaļu jūdzes okeāna krastā. Tā ir paradīze zemes virsū kokospalmu ēnā ar lielisku iespēju peldēties, sērfot, nirt un makšķerēt. Salas austrumos un dienvidu piekrastē nirēju rīcībā ir "Koraļļu dārzi" ar satriecošiem jūras skatiem, nogrimušo kuģu vrakiem, spilgtu krāsu zivīm, kas savairojušās koraļļu rezervātā. Šrilankā ir lieliskas starptautiska līmeņa viesnīcas par pieņemamām cenām ar labu servisu, kas papildināts ar tradicionālo viesmīlību un sirsnību. Nacionālie parki Jala, Vilpattu un Inginijalalja gaida safari cienītājus. No drošiem bungalo vai slēgtiem džipiem apmeklētāji var vērot leopardus, ziloņus, pērtiķus, briežus, pāvus, iguānas un citas radības, kas šajos rezervātos dzīvo brīvībā. Gadsimtu laikos Šrilanka ir bijusi pazīstama, kā Dārgumu sala. Jau Zālamans savai carienei uzdāvināja milzīgu Ceilonas rubīnu. Marko Polo Anuradhapurē redzētā rubīna lielumu salīdzināja ar cilvēka rokas resnumu - iespējams, viņš mazliet pārspīlēja, taču no Ceilonas nākušajiem dārgakmeņiem vienmēr ir piemitusi pasaules slava. Arī 400 karātu safīrs "Zilā Skaistule", kas rotā Britu impērijas kroni, ir atrasts Ceilonā, krāšņais dabiskas izcelsmes safīrs, kas eksponēts Ņujorkas muzejā, kļūdaini saukts par "Indijas Zvaigzni", tāpat ir atrasts Šrilankā. Šrilankā tiek iegūti arī citi dārgakmeņi - kaķa acs, aleksandrīts, akvamarīns, turmalīns, topāzs, granāts, ametists, cirkonijs, spinels un citi. Dārgumus Šrilankā iegūst atklātās raktuvēs, netiek pieļauta to rūpnieciska ieguve. Salas īpatnība ir tā, ka vienā šahtā var atrast visdažādākos akmeņus. Ceilonas virtuve piedāvā nobaudīt īpašās jūras delikateses - krabjus, omārus, garneles, kalmārus, var pamēģināt vietējos ēdienus no rīsiem un karija, bez pazīstamiem augļiem arī mūsu garšas kārpiņām svešākos marakuju, papaiju, mango, un, protams, pasaulē labāko ceilonas tēju. Šrilanka ir īsta iepirkšanās paradīze - nav iespējams atteikties no amatnieku gatavotajiem suvenīriem – ādas somām, ķeblīšiem un vieglas konstrukcijas atzveltnes krēsliem, batikas tehnikā veidotiem sienas dekoriem un apģērbiem, no kokosriekstiem izgrieztām dzīvnieku figūriņām, dažāda koka skulptūriņām, krāšņajiem sari un sorongām – tradicionālā sieviešu un vīriešu apģērba, un, protams, zeltā un sudrabā iestrādātajiem dārgakmeņiem – vismaz acis pamielot, ja maka biezums neatļauj ko vairāk. Mūsu ceļojums paradīzes salā sākas ar brokastīm “zaļajā” restorānā – nojumē ar kokospalmu lapu jumtu, kam apkārt zaļo banānu un bambusu “krūmi”. Lai gan pusgulētā nakts lidmašīnā, četru stundu laika starpība un neierastais mitrums un karstums padarījuši mūsu uztveri miegainu un palēninātu, baudām neierasto skatu visapkārt, atsvaidzināmies ar svaigi spiestu ananāsu sulu un liekam šķīvjos neierastus ēdienus – šī ir mūsu pirmā ēdienreize svešajā, bet laipnajā pasaulē. Kafiju atzīstam par nebaudāmu (tāda tā būs visu ceļojuma laiku, diemžēl), bet mēs taču esam slavenās Ceilonas tējas dzimtenē, tāpēc uz šīm desmit dienām rīta kafiju vienprātīgi nomainām ar tēju . Brokastis dod jaunu pieredzi jau zināmu ēdienu baudīšanā. Mūsu gids Sadu uzber ananāsam sāli un piedāvā mums pagaršot. Pats tam pievieno vēl kārtīgu sarkano piparu šķipsnu – sekot viņa piemēram mēs gan neriskējām, bet salds, sulīgs, dzeltens ananāss ar sāls piedevu izrādās garšo lieliski! Pēc sātīgajām brokastīm labi nāk miegs, un mēs steidzīgi kāpjam autobusā, lai nosnaustos līdz pirmajam galamērķim – viesnīcai Sigīrijā. Pie autobusa nedaudz saminstināmies – pierastajā iekāpšanas pusē nav durvju… tā mēs klejosim ap autobusu, durvis meklēdami, vēl bieži – Šrilankā ir kreisās puses satiksme, un iekāpšana autobusā ir pa to pusi, kur mēs esam pieraduši redzēt šoferīti. Tāpat ne reizi vien nodrebēsim šausmās, ka šoferis taču vada autobusu pa pretējās braukšanas joslu! Vēl būs jāpierod pie daudzām atšķirībām no mūsu pasaules – piemēram, braukšanas ātruma, kas nepārsniedz 50 kilometrus stundā, bet kalnos ir vēl lēnāks. Ātrāk pārvietoties vienkārši nav iespējams, jo piekrastē pilsētiņas ir viena pie otras, ar šaurām ieliņām un ceļiem, blīvu satiksmi, līkumiem, kuros mūsu lielais autobuss (mēs esam netipiski liela tūristu grupa) vienmēr rada sastrēgumus un problēmas izmainīties ar pretimbraucošo transportu. Kalnos ceļi ir ļoti šauri un līkumaini, un 100 kilometru attālumu iespējams pārvarēt labi ja 3 stundās. Viesnīca “Sigyria village” mūs sagaida ar ziedu virtenēm un vēsiem, mitriem, smaržīgiem dvielīšiem, ar ko atsvaidzināt seju un rokas, un vēsu dzērienu pirms izvietošanas numuros, kur pavadīsim pāris dienas. Viesnīcas teritorija ir ziedošu koku, krūmu ieskauta, ar skaistu, lotosiem pilnu baseinu teritorijas centrā. Viss zaļo, zied un smaržo, baseinā krīt balti ziedi, apkārt skraida vāverītes un citas radības, viesnīcas personāls brīdina neatstāt ārpus numura peldkostīmus – tos ļoti iekāro mazie pērtiķīši… Viss ir tik neierasts un lielisks. Pusdienas gādā par nākamo pieredzi – izrādās, tie skaistie, labi smaržojošie ēdieni uz galda “pa kreisi” ir domāti aso ēdienu cienītājiem. To, protams, pasaka mums mūsu mēle, asarojošās acis un visi citi orgāni, pa kuriem pārvietojas ēdiens līdz pat kuņģim. Neriskējam turpināt ēdienkartes izpēti, tāpēc daudziem no mums pirmās pusdienas pārsvarā sastāv no augļiem, kas izskatās miermīlīgi. Lai gan nogaršojam piesardzīgi – kas zina, kur te var slēpties kārtējais asais pipars. Vislieliskākās, protams, ir svaigi spiestās sulas – ananāsu, mango, papaijas, apelsīnu, citronu – kādas vien vēlamies, un tās nu mēs patiešām vēlamies. Pēc pāris stundu atpūtas pie baseina nolemjam veikt varoņdarbu – uzkāpt Sigīrijas kalnā. Sigīrijas vārds saistīts ar iespaidīgu cietoksni, kas 5.gs. p.m.ē. kalpoja karalim - tēva slepkavam. Kalna galā atradusies viņa pils, no kuras palikušas, protams, tikai drupas. Apskatīsim slavenās Sigīrijas freskas, kuras grezno vienu no alām pa ceļam uz kalna virsotni. No 5. gadsimta 500 freskām palikušas vairs tikai 19, bet, pateicoties tām, Sigīrija iekļauta Pasaules Kultūras Mantojuma sarakstā. Šeit apskatāmas arī Lauvas Trepes, Spoguļsiena un Sigīrijas Ūdens Dārzi. Pa ceļam uz virsotni iepazīstamies ar vietējiem “iedzīvotājiem” – pērtiķīšiem, kam, spriežot pēc neapmierinātajiem ģīmīšiem, tūristu bari jau sen ir apnikuši. Saulriets mūs pārsteidz lejupceļā. Ilgi nekavējamies pie skaistā skata, jo līdz tumsai mums ir jānokļūst lejā – mākslīgā apgaismojuma šeit nav. Kalna pakājē satiekam čūsku meistaru, kurš steidz nopelnīt kādu rūpiju, demonstrējot tūristiem savu māku – noturēt no groza līdz pusei izlīdušas, kapuci izpletušas, pēc izskata nejaukas kobras uzmanību. Nakts ir gandrīz tikpat karsta kā diena, vienīgi nav saules svelmes. Vakariņojam pie baseina, pirms tam īsinot laiku ar vietējā brendija “Araka”, kas gatavots no kokospalmu ziedu sulas, kokteiļiem, un klīstam pa viesnīcas teritoriju. Tumsā redzamas mazas, spīdošas, lidojošas būtnes, līdzīgas mūsu jāņtārpiņiem. Īsti nesaprotam, vai viesnīcas personāla brīdinājumus neaizklīst projām no viesnīcas teritorijas ņemt nopietni – esot reālas “meža ziloņu briesmas”… Ir pagājusi tikai viena diena, bet jau ir miljons iespaidu un jaunu sajūtu. Nākas noticēt, ka atrodamies tālu prom no mājām, citā pasaulē – brīnumainā un pārsteidzošā. Mums vēl būs deviņas dienas, lai to izpētītu un iepazītu. Katras valsts iepazīšana parasti sākas ar tās vēstures apskatu. Arī mūsu programma paredz ielūkoties Šrilankas vēsturē, kas nesaraujami saistīta ar budismu un ticības lietām. Ceļš uz Polonaruvu - Šrilankas Viduslaiku galvaspilsētu, lielākoties ved caur džungļu krūmājiem – pa ļoti maz apdzīvotu salas rajonu, tas ir šaurs kā visi ceļi šeit - drīz mūs tas vairs nepārsteigs. Nespējam atturēties no apstāšanās pie ceļa malā piesietas dzeloņcūkas, kura tur, protams, piesieta tieši ar tādu mērķi – pievilināt garāmbraucošos tūristus. Ja jau esam apstājušies, tad mūsu gida, cienījamā mūka Sadu pavadībā, iepazīstamies arī ar īstu šrilankiešu māju, kas celta no brūna materiāla (viena no sastāvdaļām esot govs mēsli), un dažām sadzīviskām lietām: simpātiska vietējā sieviete parāda, kā no kokosrieksta, kas ir viens no svarīgākajiem lankiešu uztura elementiem, ar ļoti primitīvu rīku pagatavo vispirms skaidiņas, izspiež pienu, un tad ir gatava masa, no kuras gatavot gan pamatēdienu, gan saldumus. Veiklām kustībām viņa parāda, kā lobāmi un vētījami rīsi, gatavojams čilli piparu pulveris. Filmējam un fotografējam cik spēka – šie kadri ir “National Geographic” programmas cienīgi. Protams, par redzēto un fotografēto atstājam katrs pa 50-100 rūpijām. Šai ģimenei ir bijusi veiksmīga diena… Polonnaruva (11. - 12.gs. m.ē.) ir labi saglabājusies tempļu un akmens celtņu megapolise, kur apskatām majestātisko caru padomes istabu, lotosa formas baseinu, izcirstu monolītā akmens bluķī, Polonnaruvas varenā cara Parakramabahu statuju un Gal Vihara tempļa akmens skulptūru - tās ir tikai dažas no ievērojamām vietām. "Parakrama Jura" - milzīga 12.gs. mākslīgā ūdenskrātuve, ieskauj seno pilsētu. Starp senajām drupām - pērtiķīšu desmiti un simti. Kad, aizrāvusies ar filmēšanu, sekoju kādai vientuļai iguānai, pēkšņi attopos pie senas pagodas. Mani pārņem dīvaina sajūta, raugoties uz neparasto ainavu - esmu nokļuvusi bērnībā redzētajā multfilmā par Maugli – apkārt ir senas pilsētas drupas, dzungļu iemītnieki, neierastas skaņas, tveice un senu gadsimtu elpa. Laiks ir karsts, tāpēc arvien vairāk par senās pilsētas vēsturi mūs vilina iespēja izdzert kaut ko vēsu un šķidru, un, pamanījuši nomaļus izvietotās dzeltenās teltis, dodamies atspirdzinājuma meklējumos. Vietējās tirgotavas piedāvā arī ūdeni un pepsikolu, bet mūsu izvēle apstājas pie svaigajiem kokosriekstiem. Tālāk viss notiek gluži kā televīzijā redzēts – ar veiklu mačetes cirtienu dzeltenajam kokosriekstam tiek nocirsts gals, tajā ievietots salmiņš, un vadam baudīt kokosrieksta dzērienu – patiešām garšīgs, slāpes remdējošs un esot arī ļoti veselīgs. Turpat tiek tirgota arī svaigi spiesta laima sula. Gan kokosrieksta kārums, gan sula maksā nieka naudu – tikai 20 rūpijas ( apmēram 0,12 Ls). Senās pilsētas drupas apstaigājot iepazīstam arī vietējo suvenīru tirgotāju “tikumus”. Ja esat piedzīvojuši ēģiptiešu uzmācību un turku veikalos ievilināšanas mākslu tad ziniet – tas ir sīkums salīdzinot ar lankiešu neatlaidību. Vismaz pieci suvenīru tirgotāji pievienojas mūsu grupai visā ekskursijas laikā piedāvādami dažādus niekus. Viņus neattur pat tas, ka cenšamies uzmanīgi klausīties mūsu gida stāstījumā – aiz mēģinājumiem tikt vaļā no šī “dzīvā tirgus” dažbrīd pat nav iespējams saklausīt Sadu balsi. Laikpalaikam viņiem piebiedrojas vēl daži, un brīžiem jau katram ekskursantam ir pa savam tirgotājam, kas neatlaidīgi, soli solī, pavada viņu līdz pat autobusam. Paši to negribēdami un par sevi smīkņājot, autobusā iekāpjam apkrāvušies ar platmalainām pītajām cepurēm, no kokosriekstiem darinātiem pērtiķīšiem, zilonīšiem, un citiem niekiem. Labākai aklimatizācijai un patīkamām emocijai šim vakaram mums paredzētas ajūrvēdu procedūras, bet pirms tam – mazs ceļojums džungļos ziloņu mugurā. Ajūrvēdas, "ilgas un veselas dzīves ziņas", vēsturiskās saknes sniedzas senās Indijas, Ēģiptes, Tibetas un Ķīnas tālā pagātnē. Tā ir pati senākā dabiskās medicīnas sistēma. Ajūrveda cilvēku skata kā miesas, dvēseles, uzvedības un apkārtējās pasaules vienotību. Cilvēka eksistences mērķis - ilgs un veselīgs mūžs, kuru pavada viņa iekšējā attīstība un panākumi. Tāpēc ajūrvēdiskā medicīna ir vērsta uz to, lai uzturētu cilvēka dabisko veselību, bet saslimšanas gadījumā viņu ārstētu ar dabiskām metodēm. Ajūrvēda uzskata, ka viss mūsu organismā, tāpat kā visā Visumā, sastāv no pieciem pamatelementiem - Gaisa, Uguns, Ūdens, Zemes un Izplatījuma. Dažādi savienoti, tie veido trīs sākumus: Vatu, Pitu un Kapu, kas Ajūrvēdā ir apvienoti zem nosaukuma "Doši". Katrai no došām piemīt noteiktas īpašības un katra no tām atbild par tiem vai citiem fizioloģiskiem procesiem, kā arī orgāniem un organisma sistēmām. Visas trīs došas cilvēkā atrodas tikai viņam piemītošā, noteiktā proporcijā. Ja šīs proporcijas tiek izjauktas, cilvēks saslimst. Ajūrvēdas ārsts došu disbalanci spēj atpazīt pēc pulsa, kurā ir pilna informācija par pacienta veselības stāvokli. Ārsts nosaka ne tikai tās kaites, ar kurām cilvēks slimo pašreizējā momentā, bet arī slimības, kuras viņš pārslimojis pagātnē un kuras, iespējams, viņu sagaida nākotnē, ja laikus netiek veikta profilakse. Ajūrvēdu procedūra ietver sevī eļļas masāžu, zāļu vannu un tvaika pirti - noteiktā secībā, kas attīra organismu ar maksimālu efektivitāti. Procedūras ir ļoti patīkamas un nerada diskomfortu. Tās noņem stresu un nogurumu, jūtamies kā no jauna piedzimuši. Pa ceļam uz Kandi pilsētu12 km no Sigīrijas atrodas Dambulla, pazīstama ar savu Alu Templi (1.gs. p.m.ē.), kurš iekļauts JUNESKO objektu sarakstā. Lielākajā alā atrodas 48 sēdošā budas statuetes, turpat arī indiešu dievi Višnu un Šiva. Pavisam templis izvietots piecās alās, vienā no tām – milzīgs guļošais buda. Mūsu gids vērš uzmanību uz budas kājām – ja guļošajam budam kāju īkšķi ir cieši blakus – viņš vienkārši guļ, ja kaut nedaudz nobīdīti – buda ir nirvānā (mūsu saprašanā – miris). Tūristi ieiet templī drīkst tikai pieklājīgi ģērbušies – gan sievietēm, gan vīriešiem jābūt apsegtiem pleciem un ceļgaliem. Nekādu šortu un lencīšblūžu!. Apavus nododam “pieskatītājiem”, kam pie atpakaļsaņemšanas maksāsim 20-30 rūpijas, un templī ieejam tikai basām kājām. Lai sasniegtu ieeju templī, esam kāpuši krietnu laiku kalnā, bet pūles ir tā vērtas – gan pats templis, gan skats, kas paveras apkārt ir ispaidīgi. Nākamā pietura ir Matalē, vispirms pie garšvielu dārza, kur iepazīstamies ar piparu, vaniļas, kanēļa, kardamona u.c. garšvielu augšanas paradumiem. Gids pastāsta par katra auga īpatnībām, vērtību un pielietošanu, iedod pagaršot un pasmaržot. Tam seko produkcijas piedāvāšanas ceremonija – no šeit augošajiem labumiem tiek gatavotas smēres, zāles un skaistumkrēmi vai visām vajadzībām. Atkal smaržojam, nogaršojam, smērējam, izbaudām bezmaksas masāžas un… iepērkamies. Mājup ceļos alojas krēmi, garšvielu tējas, kanēļa stienīši, piparu un citu garšvielu paciņas. Matalē atstājam krietni daudz savu maku satura, jo nav iespējams atteikties arī no krāšņajām batikām un sari audumiem, ko laipni piedāvā vietējās darbnīcas un veikaliņi. Matale ir pazīstama arī ar lieliskiem amatniekiem, kuri izmanto senus paņēmienus un tehniku brīnišķīgus mākslas izstrādājumu gatavošanā no koka. Vakarā sasniedzam Kandi, kur pavadīsim pāris dienas patīkamā, senā koloniālā stilā būvētā viesnīcā “Swiss”. Kandi mums piedāvā folkloras izrādi, kura noslēgumā pārsteigto tūristu acu priekšā notiek īstas dejas uz kvēlojošām oglēm, un slaveno Budas Zoba templi – budistu svētvietu. Apmeklējām arī karalisko Peradenijas Botānisko dārzu, kas atrodas salas visgarākās upes Mahaveli krastā. Visievērojamākais notikums Kandi pilsētā ir Esala Perahera svētki - krāšņa reliģioza procesija svētā Budas Zoba godam, augustā, lieliska ziloņu parāde. Šai laikā pilsēta ir pārpilna tūristiem no visām pasaules malām. Tūkstošiem dejotāju un vairāk kā 100 ziloņu krāšņā procesija ir padarījuši šos svētkus par lielāko Šrilankas gada notikumu. Braucam kalnos, un tuvojas ilgi gaidītais notikums – tējas plantāciju apmeklējums. Pat tie, kuri nekad mūža nav neko dzirdējuši par Šrilanku, noteikti ir dzirdējuši par Ceilonas tēju. Uz šīs nelielās salas ražo vairāk tējas kā jebkurā citā valstī pasaulē, izņemot lielo Indiju. Tēja ir Šrilankas ekonomikas pamats, tā nes lielus ienākumus un ir Šrilankas lepnums. 1990 gadā Šrilanka kļuva par lielāko tējas eksportētāju pasaulē, atstājot Indiju otrajā vietā, nopelnot gandrīz pusmiljardu dolāru. Tējas vēsture Šrilankā sākās 1849 gadā, kad Skots Džeims Teilors, iztīrot 19 akru meža, iestādīja pirmos tējas stādus plantācijās, kuru izmēri 70-jos gados jau sasniedza 100 akrus. Jau toreiz bija skaidrs, ka tēja Ceilonā ir ieradusies uz ilgiem laikiem. Mūsdienās Ceilonas tēja tiek audzēta kalnos, līdzenumos un pie kalniem, atbilstoši šķirnēm tā atšķiras pēc krāsas un garšas. Līdzenumu tēja ir stiprāka, mazāk aromatizēta; pārsvarā tiek eksportēta uz Tuvo Austrumu valstīm. Piekalnes tējai raksturīga intensīva krāsa un smarža, bet kalnu tēja ir visaromātiskākā, lai gan tās krāsa nav tik izteikta. Kvalitatīvas tējas ražošanai svarīgi ir to pareizi novākt: tikai ar rokām un derīgas ir tikai pašas augšējās maigās lapiņas un pusatvērtie pumpuri. Savācējai obligāti pie katra krūma jāpieiet vienu reizi vismaz 5-7 dienās, krūmu vienu reizi 5 gados atjaunošanas nolūkā jānogriež līdz saknēm. Melnās tējas apstrāde, kura sastāda vairāk kā 98% no ražotās ceilonas tējas, iziet šādus etapus: kaltēšana, tīšana un sijāšana, fermentācija, žāvēšana, šķirošana. Kaltēšanas procesā svaigās zaļās lapas, kas tiek nogādātas uz fabriku uzreiz pēc novākšanas, tiek izklātas uz žāvētājiem lai novērstu mitrumu un sagatavotu lapas nākamajam etapam – tīšanai. Pie tam stingri tiek kontrolēta noteikumu ievērošana, kas nodrošina bioķīmiskās izmaiņas, kas ir nepieciešamas, lai turpmākajos apstrādes etapos parādītos tējas raksturīgā kvalitāte. Tējas šķirne tiek noteikta pēc vispārējiem kritērijiem. Neeksistē standartmetodes šķirnes noteikšanai, taču tie, ka ražo un tirgo tēju visā pasaulē pieturas pie vienādiem, kopējiem klasifikācijas principiem. Termini ir radušies no oriģinālo ķīniešu nosaukumu fonētiskajām skaņām, kas raksturo lapas tējas veidu un izmēru. Taču ar laiku ir notikušas dažādas izmaiņas, un tagad angliskie nosaukumi attiecas uz pavisam citiem tējas veidiem, nekā to oriģinālie ķīniešu ekvivalenti, kurus tie savā laikā imitēja. Broken Orange Pekoe (B.O.P.) – šķirne, ar kuru patērētāji ir vislabāk pazīstami. Flowery Broken Orange pekoe (F.B.O.P.) – daļas ir nedaudz garākas kā BOP, stipri savītas, satur skaidri redzamu tējas krūma galotni. Ja BOP sastāda ne mazāk kā 50% tējas, kas tiek audzēta lielā un vidējā augstumā, tad FBOP sastāda aptuveni 10% no visas ražotās tējas apjoma. Šī izmeklētā tēja tiek augstu vērtēta pateicoties tās ārējam izskatam. Orange Pekoe (O.P.) – ir guvusi popularitāti Tuvo Austrumu valstīs, ļoti augstu tika cienīta bijušajā PSRS. Broken Pekoe (B.P.) –pēc izmēra līdzīgs BOP, satur grieztas lapas. Šī šķirne parasti tiek izmantota šķirņu maisīšanā vājas ievilkšanās dēļ. Flowery Pekoe (F.P.) –Lapas ir satītas un gandrīz granulētas, vāji ļauj tējai ievilkties. Pekoe (P.) – vislielākā no lapu šķirnēm, ārēji lapas ir viegli atvērtas un satītas. Pekoe ražošanas apjoms ir ļoti mazs. Tā tiek cienīta dēļ oriģinālā izskata un raksturiezīmēm, kaut gan tā vāji ievelkas un bieži satur grieztas lapas. Tippy Broken Orange Pekoe (T.B.O.P.) – smalka tēja, galvenokārt tiek izmantota paciņu tējai, jo atbilst fasēšanas mašīnas nosacījumiem un ātri ievelkas. Tippy Broken Pekoe (T.B.P.F.) – pēc izmēra ir analoģisks ar BOPF, taču pēc iekšējām raksturiezīmēm tai piekāpjas, jo tai ir brūnganas, trauslas lapas. Šī šķirne tiek veidota griežot lapas apstrādes procesā, reizēm tiek izmantota tējas paciņu pildīšanai. Dust (D) – šķirne, par kuru ir izveidojies nepareizs priekšstats, jo tā nosaukums “dust” (`putekļi`) dezorientē patērētājus un pārdevējus, kas domā, ka putekļi – tie ir pēc ražošanas savāktie pārpalikumi. Patiesībā putekļi ir vērtīga šķirne, vismazākā no visām tējas šķirnēm, melnās un graudainās. Labi tējas putekļi, ir tīri un nesatur šķiedras, no tiem iznāk stiprs un biezs dzēriens. Tējas putekļi ir ļoti iecienīti Ēģiptē, kur tēju ir patīkami dzert no glāzēm: tējas putekļi nesaduļķo stikla caurspīdību. Broken Miks (B.M.) – trauslu lapu samaisījums, kas veidojas izsijājot (zem gaisa strūklas tiek atdalītas koka, kokvilnas daļas utt., kas var nejauši iekļūt tējā apstrādes procesā). Atšķirībā no Latvijā nopērkamās tējas, fabrikā iegādātajai šķirnes apzīmējumi ir uz tējas paciņām, tā ka ir skaidrs, ko pērkam. Patīkama sajūta – likt somā īstu tēju, pirktu turpat pie tējas krūmu dobēm. Vēl tikai jāuzzina gardās tējas vārīšanas noslēpumi – tam mums ir mūsu gids, kurš arī neliedz savas zināšanas. Lai uzvārītu garšīgu tēju, nepieciešams labas kvalitātes ūdens, sasildīts porcelāna tējas trauks, tēja – ar aprēķinu 1 tējkarote uz 1 tasīti tējas, plus vēl viena tējkarote. Tējas stiprums ievelkas trīs minūtes, pēc tam to lej tasītēs, pievieno ūdeni, cukuru, pienu. Raugoties, kā mani kolēģi bagātina papildina savu tējas tasi ar pienu un cukuru, arī es uzdrošinājos pagaršot šo maisījumu. Patiešām – garšo lieliski. Vēl viens paradums, ko pārvedīšu mājās. Ar piepildīta sapņa sajūtu un lielām tējas pakām somās braucam projām no tējas plantācijām – mūsu ceļš ved uz vēl viena sapņa piepildījumu – Indijas okeānu. Kalnu ceļš ir vijās gar ūdenskritumiem un pilns burvīgām ainavām. Vēl tikai viena pietura – safari īstos džungļos, un vakarā jau būsim pie okeāna. Pa ceļam mūsu gids Sadu aptur autobusu un iepērkas pie vietējiem augļu tirgotājiem – jaunumi ir ne tikai ar acīm un ausīm, bet arī mūsu garšas kārpiņām ir ko just – tiekam cienāti ar mango, sarkanajiem un dzeltenajiem banāniem, maizes koka augļiem. Ļoti gribās to visu atvest arī mājiniekiem Latvijā nogaršot. Jalas nacionālajā parkā mūs ieved trīs vaļēji džipi. Izkāpt ir kategoriski aizliegts - mūsu pašu drošībai. Žēl gan, jo es labprāt paskraidītu pakaļ iguānām un parunātos ar krāšņajiem pāviem ceļa malās. Protams, ne jau no tiem jābaidās – šur tur redzami arī pavisam nopietni zvēri – dažādi ragainie un nagainie pārvietojas baros tepat pa ceļa malām. Kalna galā pamanām arī gepardu, un vakara krēslā apturam mašīnas un klusumā baudām diženo ainavu – divas ziloņu mammas ar mazajiem zilonēniem uz saulrieta fona. Klāti ar sarkanajiem džungļu putekļiem un trakās džipmobīļu braukšanas nogurdināti jau tumsiņā izvietojamies viesnīcā pie okeāna – tas gan nav redzams, un vakarā arī turp neejam – bīstami. Bet dzirdams gan – “laikam būs lietus, pērkons dun”, saka mana istabas biedrene. Tikai pēc laiciņa saprotam, ka tas nav pērkons, bet okeāna duna, kurā ieklausāmies numuriņa terasē silto tropu nakti izbaudot. Ar okeānu sasveicināmies no rīta – tas sagaida ar baltām putu galotnēm un līdz šim tikai filmās redzētiem krāšņiem viļņu rakstiem. Protams, mājās jāpārved kāda sauja gliemežvāku – pašas lasītu šai paradīzes krastā. Netālu vietējie zvejnieki laiž ūdenī zvejas laivu, un simpātisks, smaidīgs puisis garāmejot man uzjautā – “looking for sea shells? “ liels ir mans izbrīns, kad ,atpakaļ nākot, viņš man pieber pilnu sauju ar burvīgiem gliemežvākiem, kādus es pati nemaz neprotu atrast! Peldēties gan viesnīcas apsardze šorīt neļauj – esot pārāk lieli viļņi, un atstraume pārāk bīstama. Peldēšanās prieki atlikti pēdējām atpūtas dienām burvīgās viesnīcas “Tangerine Beach” pludmalē. Ūdens ir tik silts, palmas šalko tik maigi, gaiss ir tik glāsmains, ēdiens – garšīgs… jūtamies kā paradīzē, šeit varētu arī palikt un braukt mājās tikai pavasarī. Taču mūsu rīcībā ir tikai divas dienas, un tās nu izbaudām, cik spējam. Jāpārved mājās iedegums, suvenīri, vēl jāsakrāj iespaidi, un mēs izmantojam katru minūti. Saullēktā dodamies gliemežvāku meklējumos, dienā – peldamies un sauļojamies, vakarā – dodamies riskantā braucienā ar mazo tuk-tuk taksometru uz tuvējo pilsētiņu. Apmeklējam arī vietējo bruņurupuču audzētavu, kur par valsts līdzekļiem norobežotā teritorijā tiek ļauts izšķilties un pirmās nedēļas spēkā pieņemties mazajiem rupucīšiem. Šrilankā dzīvo piecas bruņurupuču sugas, un olas esot garšīgas, tāpēc valsts par mazu naudu iepērk tās no vietējiem iedzīvotājiem un savāc šādās audzētavās. Mazajos baseiniņos peld patiešām krāšņi eksemplāri – gan lieli, gan mazi, un varu paturēt rokās tādu divas dienas kā izšķīlušos brīnumu, kurš sparīgi vicinās ar plezniņām. Esam mazliet sabiedēti, ka pēc tumsas iestāšanās nav vēlams doties ārpus viesnīcas, taču nolemjam riskēt, un vēlā pēcpusdienā divatā dodamies izpētīt tuvējās pilsētiņas veikalus. Liels ir mūsu izbrīns, kad ieraugām “parastās” cenas precēm, nevis tās, ko esam pieraduši maksāt tūristiem paredzētajos tirdziņos un veikalos… Mūsu iepirkšanos laikpalaikam pārtrauc melna tumsa – tuvojas tropiskā lietusgāze un nodziest elektrība. Cik saprotam, tā šeit ir parasta lieta, jo pa rokai visiem ir sveces un lukturīši – arī visās viesnīcās uz galdiem noliktas sveces. Pēc pāris stundu ilgas pastaigas saprotam, ka esam šeit “baltie zvirbuļi” – baltās sievietes ielās tumšā vakarā patiešām izsauc vietējo iedzīvotāju izbrīnu. Esam ļoti apmierinātas ar pirkumiem un savu piedzīvojumu, un krietni salijušas atgriežamies viesnīcā. Iztērējusi esmu tikai kādus desmit dolārus, bet manā īpašumā ir jaunas īstas ādas klikatiņas, simpātisks džemperītis, pludmales bruncis (protams, ar zilonīšiem), garšvielu pakas un citi sīkumi. Esmu nolūkojusi arī burvīgu ādas somu īsti koloniālā stilā, un ar pēdējiem 50 dolāriem kabatā nākamajā dienā dodos uz vietējo veikaliņu – iepirkumu ir pārāk daudz, lai šurpceļa čemodānā viss satilptu. Kā jau visās austrumu zemēs, arī šeit kaulēšanās ir lieliska – jūs necienīs, ja vismaz divas reizes šausmās par pārdevēja cenu necelsieties kājās un nemēģināsiet pamest veikalu. Procesa rezultāts – puscena! Esmu ļoti apmierināta ar sevi, un četrdesmitdolāru pirkums patiešām priecē manu tūrista sirdi – liela, primitīvi apstrādāta biezas ādas soma nu ir mans īpašums, un vienmēr atgādinās par šo skaisto braucienu. Mūsu pēdējā pieturvietā Kolombo tā vēl tiks piepildīta ar augļiem un vietējo brendiju no palmu ziediem – Araku. Kolombo ir ne tikai valsts, bet arī komerciālā galvaspilsēta, pilna kontrastiem - debesskrāpji un koloniālas privātmājas, supermārketos un ielu tirgotavās nopērkami rietumu apģērbu modeļi un tradicionālās sarongas, ielās redzamas ātrgaitas sporta mašīnas un motorikšas. Lielā daļa labāko pilsētas viesnīcu savas fasādes pavērsušas uz brīnišķīgo, zaļo okeāna piekrasti. Kolombo tiek salīdzināta ar Maskavu – tā ir valsts valstī, kas skarbi kontrastē ar pārējās valsts dzīves līmeni. Klāt ir atvadu vakars ar izsmalcinātiem ēdieniem un labu vīnu, bet tas nespēj remdēt mūsu skumjas par tuvo aizbraukšanas brīdi. Esam iemīlējuši šo zaļo salu, kas tik laipni mūs uzņēmusi. Vēl ir daudz neizpētīta šeit –nav uzkāpts Ādama smailē, izpētītas dārgakmeņu raktuves, arī ajūrvēdu procedūras gribās izbaudīt visā pilnībā. Gribētos aizbraukt arī uz tik tuvo Indiju, aizlidot uz nirēju sapni – Maldivu salām, un tāpat vien – pastaigāt rītausmā gar okeāna krastu. Es noteikti šeit vēl atgriezīšos. 2003.gada novembris

Atgriešanās paradīzē.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem