Salas kā konjaka glāzes.

  • 5 min lasīšanai
  • 17 foto
Palau tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām vietām pasaulē. Zemūdens rifu skaistums neatpaliek no sauszemes. Pirms devāmies uz turieni, daudzi no draugiem un paziņām prasīja, kur tas ir, jo vieta nav plaši pazīstama. Septītā zemūdens brīnuma statuss šai vietai arī piešķirts pamatoti. Tādu zemūdens floras un faunas bagātību vēl nebūsiet redzējuši. Turklāt arī daba nemaz neatpaliek no zemūdens krāšņuma. Vairāk kā 200 arhipelāga salas praktiski nav apdzīvotas. Lielākajā daļā no tām pat izkāpt krastā nav iespējams, jo tās ir klinšainas, apaugušas ar liānām un citiem tropiskajiem augiem, turklāt ūdens salas apakšdaļu „nograuzis” tā, ka tā atgādina lielu konjaka glāzi. Savukārt tās, kurām ir pludmale, tiešām atgādina mazu paradīzi. Ne velti amerikāņi vienā no tādām, sauktu par „Ulong”, filmēja realitātes šovu „Izdzīvotājs”. Palau arhipelāgs atrodas klusajā okeānā, divu ar pus stundu lidojuma attālumā no Filipīnām. Palau arhipelāgs ietilpst Mikronēzijas salu grupā. Pamatā salas atrodas Filipīnu jūrā, tomēr ārējo daļu, tai skaitā Peliliu salu apskalo klusā okeāna viļņi. Tiek uzskatīts, ka pirmie cilvēki šeit ieradušies no Indonēzijas apmēram 2500 gadus pirms mūsu ēras. Palauiešu senči nodarbojās ar zvejniecību. Arī mūsdienās pamatnodarbošanās saliniekiem ir tā pati. Pirmie zināmie eiropiešu ieceļotāji salās ieradās tikai 1543. gadā. Tie bija spāņi. No šī brīža 300 gadus Palau bija spāņu kolonija, līdz tālajā 1899. gadā salas tika pārdotas vāciešiem. Japāņi savukārt okupēja šo vietu Pirmā Pasaules kara laikā. Tā tas palika līdz Otrajam Pasaules karam, kad amerikāņi atspēlējoties par Perlharboru sarīkoja īstu asins pirti un salu grupa nonāca ASV rokās. Par suverenu valsti Palau kļuva tikai 1994. gadā. Šobrīd par pāridarījumiem valsts saņem kompensācijas gan no amerikāņiem, gan japāņiem. Summas ir tik iespaidīgas, ka lielākā daļa salinieku pat neuzskata par vajadzību strādāt. Apkalpojošajā sfērā lielākoties strādā filipīnieši un japāņi. Palau galvaspilsēta ir Korora. Pilsētiņa ir neliela, ar vienu galveno ielu. Visai amizanti šķiet tas, ka automašīnas tāpat kā Eiropā brauc pa braucamās daļas labo pusi, bet automašīnas stūre atrodas nevis kreisajā pusē, kā tas ierasts mums, bet gan labajā. Kāds no mūsu grupas, kurš izīrēja automašīnu, trīs dienu laikā, nekādi nevarēja sevi atturēt no logu tīrītāju ieslēgšanas, pagriezienu vietā. Patiesībā īrēt mašīnu es neieteiktu. Salai ir vien kādi četrdesmit kilometri asfaltēta ceļa, turklāt visai sliktas kvalitātes, savukārt apskates objekti ir tikai pāris. Viens no apskates objektiem ir salas ūdenskritums. Atliek vien pateikt, ka pēc ūdenskrituma tas izskatās tikai tad, kad ilgāku laiku ir lijis lietus, pretējā gadījumā mūsu Ventas rumba ir daudz krāšņāka. Pat ja būsiet pārliecināts, ka šo vietu ir vērts redzēt, piekļūt tai nebūs viegli. Ja izvēlēsieties vakariņot ārpus viesnīcas, žēloties par restorānu un restorāniņu izvēli nenāksies. Tiešais tuvums Āzijai un garie okupācijas gadi, atstājuši iespaidu arī uz ēšanas kultūru. Ja gribēsiet atrast kādu vietu, kur baudīt vietējos ēdienu, tad tādu atrast nebūs viegli. Ja arī atradīsiet, tad izrādīsies, ka ēdieni drīzāk atgādina kaut ko no japāņu virtuves. Toties ja šo domu metīsiet pie malas, vilties nenāksies. Katru vakaru variet ēst citā restorāna, izvēloties starp indiešu, japāņu, taizemiešu un filipīniešu virtuvi. Variet pat vienā restorānā apēst „Tom Jam Gung” zupu un tad doties uz citu, lai baudītu vienkārši satriecoši garšīgu „suši”. Izklausās garšīgi, vai ne? Ja vakarā izdomāsiet doties uz dančiem, vīriešu kārtas pārstāvjiem nevajadzētu brīnīties, ka viņus uzlūdz meitenes. Tas nebūt nenozīmē, ka izsludināta dāmu deja. Palau, atšķirībā no lielākās pasaules daļas, kur valda patriarhāts, noteicošā loma ir matriarhātam. Šeit nu džeki var iejusties meiteņu ādā, kad jāsēž malā un neviens viņus nelūdz uz deju. Jāteic gan, ka īsti par „dīkstāvi” nav jāsūdzas, citzemju tūristus izķer vienā rāvienā. Lielāko baudījumu brauciena laikā guvām nirstot un atpūšoties mežonīgajās salu pludmalēs. Palau lielajā salā vienīgā smilšainā pludmale ir viesnīcai „Palau Pacific resort”. Pārējās viesnīcas atrodas diezgan tālu no piekrastes. Tā kā bijām izvēlējušies nirt katru dienu braucot ar ātrgaitas laivām uz kādu citu niršanas vietu, tad šī nepilnība mūs neuztrauca. Greznās viesnīcas pludmale pat ne par mata tiesu nebija tik skaista, kā tās, kurās mēs bijām savu ikdienas izbraukumu laikā. Nelielās salas ar balto smilšu pludmalēm daudzi no mums bija redzējuši vien fotogrāfijās. Ar tropiskajiem augiem un kokospalmām apaugušās salas bija brīnišķīga vieta atpūtas reizēm starp nirieniem. Daivinga centrs „Necomarine” mūs pārsteidz ne vien ar augsto apkalpošanas līmeni, bet arī ar garšīgajām pusdienām. Niršanas instruktori, katru dienu veica sava veida aptauju, par to, ko kurš nākamajā dienā vēlas pusdienās. Savukārt par saldo ēdienu rūpējās paši grupas dalībnieki. Saldajā neiztrūkstoši bija kokosrieksts. Nezinu, kur mūsu čaklie draugi viņus dabūja, bet pat tad, kad uz salas nebija nevienas kokospalmas, šī pusdienu sastāvdaļa neizpalika. Kad jau likās, ka salas vairs nevar mūs ne ar ko pārsteigt, gidi mūs vienmēr aizveda uz kādu skaistāku par iepriekšējo. Vietējo tūroperatoru piedāvājumā atadīsiet pat tādu pakalpojumu, kā „Nedēļa uz vientuļas salas”. Tas nozīmē, ka jūs aizved uz vientuļu salu un atstāj tur uz nedēļu kopā ar pārtikas minimumu. Tie, kas šo pakalpojumu izmantojuši stāsta, ka tas nemaz neesot viegli. Šķietami neilgais periods bez civilizācijas labumiem dažiem šķiet neizturams. Te nu talkā nāk mūsdienu modernās tehnoloģijas. Viens zvans, un jūs esiet glābti. Tomēr varbūt ir vērts pamēģināt!? Kā jau iepriekš pieminēju, plānojot niršanu šinī zemes malā, izvēlējāmies daivcentru ”Neco Marine”. Jau no paša sākuma tas iepatikās ar kompetento personālu, labo kvalitāti un izcilāko floti visā salā. Daivcentrs pieder vietējas izcelsmes īpašniekam, kura pamatnodarbošanās ir motorlaivu motoru tirdzniecība un serviss. Daivcentrs izveidots pavisam nesen, tāpēc arī mazpazīstams. Katrs rīts mums sākās ar brokastīm, tad astoņos no rīta pie viesnīcas mūs gaidīja autobuss, kurš nogādāja mūs „Neco Marine”. No turienes, jau iepriekš sagatavotās laivās, mēs devāmies uz kādu no niršanas vietām. Parasti nirām divas reizes dienā, citreiz trīs. Ja būtu jāveido Palau niršanas vietu top 10, tad manā skatījumā tas izskatītos šādi: 1. „Blue hole”. 2. Yellow Wall, Peleliu Express un Peleliu Corner. Esmu viņus uzskaitījis vienuviet, jo ja elpojat normāli, tad visus šos saitus redzēsiet viena niriena laikā. Kā tas iespējams, jautāsiet? Atbilde ir vienkārša. Straume gar rifu ir tik spēcīga, ka reizumis sasniedz pat desmit mezglus. Vispirms jūs peldiet gar rifa malu, kas tiešām ir dzeltens. Tas tāpēc, ka tas apaudzis ar mīksto koraļļu paveidu, kam piemīt dzeltena krāsa. Tad straume jūs sāk nest arvien ātrāk. Reizēm jūs jūtiet, kā ūdens plūsma sāk purināt reduktora cauruli, tas ir „Peleliu Ekspresis”. Tad straume panes garām „Peleliu Corner” un jau apmēram pēc desmit minūtēm, kamēr gaidiet kad kompjūters ļaus iznirt, esiet jau apmēram divas jūdzes no krasta. Iespaidīgi! 3. „Chandelier Cave”. Neko tādu vēl nebiju redzējis. Niriens sākas no laivas. Ielēcām ūdeni pie paša salas krasta. Divpadsmit metru dziļumā sākas zemūdens ala. Virzoties pa to apmēram kādus četrdesmit metrus un lēnām iznirstot virspusē, nonācām vienā no četriem „kambariem”. Tās ir stalaktītu alas, kas atrodas salas iekšienē. Kā jau teicu, pavisam ir četri kambari, katrā no kuriem var nokļūt vien ienirstot un tad atkal iznirstot. 4. „Blue Corner”. Šo vietu mēdz dēvēt arī par vienu no septiņiem zemūdens pasaules brīnumiem. Nirām šai vietā vairākas reizes, tomēr teikt, ka nirieni bija līdzīgi nevar. Katra reize bija unikāla un atšķirīga. 5. „German Chanel”, tur vis biežāk sastopamas Manta rajas, lieli grūperi un bruņurupuči. 6. „Ulong Chanel”. Arī šinī kanālā bieži sastopamas Manta rajas. 7. „Iro Maru”. Otrajā pasaules karā nogremdēts Japāņu flotes kuģis. 8. „Siaes Tunel”. Viens no dziļākajiem nirieniem. Ienirstat uz apmēram 39 metriem tunelī. Caur tuneli var vērot kā ārpus rifa riņķo haizivis. 9. „Jellyfish lake”. Slavenais medūzu ezers, par kuru daudzi, kas interesējušies par Palau, noteikti jau būs lasījuši. Ezerā dzīvo miljoniem medūzu, kuras iesprostotas iemācījušās tāpat kā augi pārtikt no fotosintēzes. 10. Helmet Wreck. Nogrimušu kuģu, lidmašīnu šinī pusē netrūkst. Tomēr šim objektam ir sava burvība. Uz tā atrodamas pistoles, šautenes un citas kara relikvijas. Redzamība dēļ krasta tuvuma gan nav diez ko spoža, vien kādi desmit metri. Atšķirību starp nirieniem jūrā un okeānā pamanīsiet uzreiz. Redzamība atšķiras diezgan būtiski. Arī nirienu sarežģītības pakāpe ir dažāda, tomēr, lai arī kāda līmeņa nirējs jūs nebūtu, bez brīnišķīgiem iespaidiem nepaliksiet neviens. Daudzi no tiem, kas bija Palau, teica, ka tas esot bijis viņu labākais atvaļinājums mūžā. No visām tām vietām, kur esmu bijis, arī man pašam šī ir viena no mīļākajām. Tāpēc esmu nolēmis kopā ar draugiem un paziņām turp doties atkal. 24. janvārī izlidojam no Rīgas, mājās būsim 7. februārī. Jā kāds vēlas pievienoties, mums ir vēl dažas brīvas vietas.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais