Salu valsts - Maldīvija

16.01.2006
6 min lasīšanai

Ir vieta pasaulē, kur, atbildot uz formālo jautājumu “how are you?” atbilde “wonderful, perfect, fine…” skan no visas sirds. Tās ir Maldīvu salas. Vieta, par kuru ir vērts sapņot. Aizbraukt turp, iemīlēt, un nekad neaizmirst. Šī ir vieta, kur nav pelēkās krēslas stundas. Vieta, kur no krāsu dzidruma žilbst acis par lietainā dienā. Vieta, kas apbur ar viļņu dunu aiz barjeru rifa, haizivs ēnu zem laipas, palmu šalkoņu, gekona tramīgumu, krabja veiklību. Par Maldīviju runā kā par nirēju paradīzi, lielisku, bet dārgu atpūtas vietu. Tā kā biju ieplānojusi atkal pabūt Šrilankā, nolēmu izmantot izdevību un aizlidot uz šo salu valsti, par kuru tik daudz sajūsmas vārdu dzirdēts. Maldīvu salas atrodas 670 km dienvidrietumos no Šrilankas (Ceilonas). Arhipelāgs ietver sevī divkāršu atolu ķēdi, kas šķērso ekvatoru un ir izstiepta 800 km garumā un 130 km platumā, sastāv no 1190 mazām salām, vairums ir tikai 2 m virs jūras līmeņa. Apmēram uz 200 salām dzīvo vietējie iedzīvotāji, uz 70 salām atrodas kūrorti, bet pārējās ir neapdzīvotas. Maldīvija tiek uzskatīta par vienu no senākajām pasaules valstīm, taču par tās agrīno vēsturi ir zināms ļoti maz. Valsts ir pievilcīga tūristu acīs ne tik daudz ar vēsturi, kā dabu un klimatu. Maigas, baltas koraļļu smiltis, vējā šūpojošās palmas un dzidrais ūdens mierīgās lagūnās vilina šurp tūkstošiem tūristu. Vietējo iedzīvotāju skaits - ap 270 tūktošiem, 2/3 no tiem dzīvo galvaspilsētā Malē. Sauszeme ir mazāk par 1% no visas valsts teritorijas. Naudas vienība: rufija (MVR), (1 USD=12 rufijas) Valodas: dhivehu, angļu. Reliģija - sunnīti musulmaņi. Maldīvu salās ir tropu klimats, tāpēc visu gadu gaisa temperatūra ir +25-32'C, naktīs tā samazinās par 2-3 grādiem. Ūdens temperatūra visu gadu ir +28-30'C. Lidojums no Kolombo lidostas Šrilankā līdz Maldīvijas galvaspilsētai ilgst nedaudz vairāk kā 1 stundu, un pēc nesteidzīgām brokastīm lidmašīnā mēs jau nolaižamies Males lidostā, kur skrejceļa abās pusēs redzama jūra. Lidostas sala atrodas tieši blakus galvaspilsētai, un skrejceļš acīmredzami ir mākslīgi izbūvēts arī ārpus salas dabiskajām robežām. Lai arī esmu atlidojusi ar nelielu mugursomu tikai uz 2 dienām, muitas kontrole lidostā tiek veikta ļoti rūpīgi. Maldīvija ir islama valsts, tāpēc ir jāievēro vietējās tradīcijas. Ir aizliegts ievest cūkgaļu un pornogrāfiju, kā arī šaujamieročus, munīciju un narkotikas. Un... alkoholu. Tā nu pēc somu caurskates tiekam laipni aicināti izkravāt savas somas muitniekam uz galda un nodot Šrilankas lidostā iegādāto „Martini” glabāšanā līdz aizlidošanas dienai. Vēlāk uzzinām, ka alkohols galvaspilsētā vispār nav nopērkams – ne veikalos, ne kafejnīcās, pat viesnīcās ne. Tas pieejams tikai salu viesnīcu bāros, un par traku naudu numuru minibāros. Lai kā gribējās nosvinēt ierašanos sapņu zemē, 50 grami viskija minibārā par 14 USD likās pārāk nesaprātīga cena. No lidostas līdz savai sali varam nokļūt gan ar kuģīti, gan hidroplānu. Tā kā mūsu izvēlētā viesnīca atrodas apmēram 100 km no galvaspilsētas salas, izvēlamies pusstundas lidojumu un visu šo laiku sajūsmināmies par neierasto ainavu aiz iluminatora – skaistajiem koraļļu atoliem zilajā jūrā. Hidroplāns nolaižas pie tādas kā koka platformas okeānā, simpātiskie piloti palīdz veiksmīgi nokāpt pa kāpnītēm, un tur jau arī ir kuteris, kas mūs pārvieto pēdējos pārsimts metrus līdz viesnīcai. Lai arī laiks ir apmācies, sala apbur. Sagaidošais viesnīcas darbinieks ar smaidu nolūkojas mūsu sajūsminātajās sejās, kad gandrīz iekrītam lagūnas dzidrajā ūdenī, zem laipas pamanījušas nelielas haizivis. Viesnīcas „Holiday Island” teritorija izstaro rāmu mieru, ir tikai dabas trokšņi un klusinātas cilvēku sarunas. Šeit nav Turcijas vai Ēģiptes pludmales viesnīcu ņudzoņas – katrai bungalo tipa mājiņai ir gandrīz vai sava pludmale. Vienkopus cilvēki redzami tikai ēdienreizēs, citā laikā tie izklīduši pa salu atpūtai, pastaigām, niršanai. Varbūt tieši šī miera un plašuma dēļ cilvēki ir ar mieru maksāt lielu naudu un lidot ilgas stundas? Maldīvijas viesnīcas vienmēr esot pilnas, un ceļotāji no Latvijas zina, ka dažkārt viņi dabū ne to viesnīcu, ko sākotnēji rezervējuši. Diemžēl tā ir realitāte – brauktgribētāju ir vairāk nekā viesnīcas spēj uzņemt, tāpēc nereti nākas pacīnīties par savām tiesībām – to gan tūristu vietā dara aģentūras, kas pārdevušas viņiem ceļojumu. Mūsu bungalo, tāpat kā visi šai viesnīcā, atrodas pie pašas pludmales, un tai ir divas ieejas – no salas un lagūnas puses. Lai nenestu smiltis istabā, pie pašām terases flīzēm novietota kāju skalojamā duša. Numuri samērā plaši, bet vienkārši – ne jau istabās uzturēties šurp brauc ļaudis. Smaidu izraisa cenu lapa – cik maksā katra sīkuma sabojāšana numurā – pat pelnu trauka cena ir norādīta. Vannasistaba ir lieliska – plaša, ar stiklotām durvīm uz tādu kā pagalmiņu, kas norobežots no pārējās teritorijas ar divmetrīgu baltu sienu. Puse no pagalmiņa flīzēta, un stūrī pie durvīm ierīkota duškabīne – ar pilnu aprīkojumu, tikai bez sienām. Kaut arī vannasistabā bija vanna, to ne reizes netiku lietojusi – duša zem naksnīgām debesīm likās vilinošāka. Pie tam mazgājoties reizē varēja vērot lielacainos gekonus un garastainās ķirzakas, kas vienā mierā pārvietojās savās gaitās pa baltajām sienām. Labprāt kavējamies atpūtas krēslos ārpusē un caur nelielu palmu aizsegu vērojam spilgti balto pludmali un mierīgo lagūnu. Vakarā, kad satumst, parādās krabji – modrām acīm tie vēro mūs, ja nekustamies, pienāk pavisam tuvu, un ātri, ātri aizdiebj, ja mēģinām pieiet klāt. Pludmalē, protams, salasu gliemežvākus – tie šeit ir izcili skaisti – nelieli, savīti, balti kā nopulēti. Daži no tiem ir kustīgi – tos par drošām mājiņām izvēlējušies krabji – vientuļnieki. Pludmales koraļļu smiltis ir tik baltas, ka bez saulesbrillēm žilbst acis. Pat nav ko domāt iztikt bez tām. Saule arī pamatīga – pēc nepilnas stundas pagulšņāšanas mākoņainā laikā vakarā konstatēju lielisku iedegumu. Saulainā dienā bez īpaši stiprajiem aizsargkrēmiem neiztikt. Ekskursijas mums ierastajā veidā šeit nenotiek – nav jau uz kurieni. Var aizbraukt uz blakus salu, paklaiņot pa citas viesnīcas teritoriju, var apmeklēt galvaspilsētu Mali. Blakus salas viesnīca Sun Island ir lielāka – ar ūdens bungalo ciematu, zivju restorānu lagūnā, pie kura vakara stundās tiek barotas haizivis. Teritorija daudz plašāka kā mūsu viesnīcai, un daudzi atpūtnieki pārvietojas ar velosipēdiem, kuru īre maksā 3 dolārus dienā. Šeit ir lielisks ajūrvēdu centrs ar dažādu procedūru piedāvājumu – dārgākā no tām maksā 130 dolārus un ilgst 4 stundas. Saulrietu baudām kuterī, šūpojoties okeāna viļņos. Tas šeit ir īpašs, un cilvēki iziet pludmalēs vērot gaismu spēles mākoņos, kamēr apkārtne pamazām grimst tumsā. Visos aprakstos par Maldīviju rakstīts – apmēram 1190 salas. Tā arī ir – pa hidroplāna logu raugoties redzam, ka vietām mazie koraļļu atoli vēl tikai veidojas par salām ar šauru smilšu strēmeli. Citur jau aug palmas, citur – jau uzbūvētas viesnīcas. Plašās ūdeņu teritorijas tiek pārvarētas ar šādām mazām lidmašīnītēm vai kuteriem. Hidroplānu piloti parasti ir eiropieši – mums gadās īpaši izskatīgi, iedeguši, galanti vīrieši baltos kreklos ar zīmotnēm, šortos un... basām kājām. Atpakaļceļā pat mūsu biļetes nepārbauda – viņi taču mūs atceroties. Galvaspilsētu izpētām pēdējā diena, jo mūsu reiss uz Kolombo ir trijos naktī. Male atrodas uz vienas no salām, tā ir 1 kv/km liela, un tur dzīvo 75 tūkstoši iedzīvotāju. Starp galvaspilsētas un lidostas salu savukārt kursē kuteri – taksometri. Piecu minūšu brauciens maksā tikai vienu dolāru. Ieliņas šeit šķiet šaurākas, ietvītes tāpat, mašīnītes mazākas - pārsvarā visi pārvietojas ar tādiem kā nelieliem motocikliem. Redzot transporta līdzekļu daudzumu nevilšus nodomāju – uz kurieni gan viņi brauc? Šeit taču visur var aiziet kājām. Cilvēki – smaidīgi, laipni, bez arābiem raksturīgā pētošā, mazliet nicīgā skatiena. Kamēr vēl domājam uz kuru pusi varētu būt labākie suvenīru veikali, mums klāt pienāk vietējais puisis, sniedz vizītkarti un labā angļu valodā pieklājīgi aicina apmeklēt tieši viņa veikalu. Pa ceļam parādīšot pilsētas ievērojamās vietas. Tā nu mums ir ekskursijas vadītājs, kas izrāda Males mošejas, vietējo tirgu, prezidenta un sultāna pili, citas jaukās vietas. Noslēgumā apmēram stundu iepērkamies viņa veikaliņā – t-krekli, lakati, gliemežvāki, un, protams, haizivs zobi, kas apdarināti ar sudrabu un pārveidoti par rotaslietām. Tā kā esam šeit iztērējušas apmēram 100 dolārus, puisis mūs laipni pavada līdz „labas kafijas” vietai, kur vēl apmēram stundu pavadām viņa sabiedrībā un interesantās sarunās. Vēlāk atvadāmies un dodamies izpētīt vietējo veikalu piedāvājumu. Veikaliņi šeit kā viss pārējais – maziņi, šauri, piedāvājums visai vienveidīgs, tāpēc atlikušās stundas līdz lidmašīnai pavadām kādas viesnīcas 6 stāva restorānā, baudot silto nakti un jūras produktu ēdienus. Un atkal pārsteigums – oficiants ne tikai pienes mums pasūtītos ēdienus un dzērienus, bet arī izklaidē ar sarunām – viņu interesē kas mēs esam, no kurienes, stāsta arī par sevi - esot no Šrilankas. Secinām, ka Maldivos cilvēki ir neparasti draudzīgi... Patiešām žēl doties projām no šejienes. Un tikai pēc 2 mēnešiem skatīšos šausminošus skatus pa TV par cunami postījumiem ielās, pa kurām pavisam nesen staigāju. Bija pat bail domāt, kādi postījumi nodarīti šim skaistumam. Bet - Maldīvija atgriežas dzīvē un atkal uzņem tūristus. 2004. gada novembris

Salu valsts - Maldīvija

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem