Lielā futbola elpa klātienē

  • 4 min lasīšanai
Kas zina, kad Eiropas futbola čempionāts tuvākajā laikā notiks vēl tik tuvu Latvijai kā šoreiz – Polijā un Ukrainā. Tādēļ nespēju pretoties kārdinājumam un aizvadītajā svētdienā devos uz Kijevu, lai klātienē apmeklētu ceturtdaļfināla spēli starp Itālijas un Anglijas komandu, kas patiesībā bija fināla cienīgs mačs. Līdz šim ir sanācis apmeklēt diezgan daudz augsta līmeņa futbola spēles dažādās Eiropas valstīs, esmu bijis gan Pasaules kausa izcīņā, gan iepriekš arī Eiropas čempionātā, bet ne uz tā dēvētajām izslēgšanas spēlēm. Uz Kijevu devāmies divi – kopā ar mani vēl viens futbola līdzjutējs no Liepājas. Viņš tikko kā bija atgriezies no Polijas, kur nedēļas garumā apmeklēja Eiropas čempionātu šajā valstī. Ceļojumu uz Kijevu plānojām laikus – tiklīdz kā uzzinājām, ka mums ir paveicies izlozē un par 40 eiro esam tikuši pie kārotā "papīrīša". Labi, ka aviobiļetes uz Kijevu rezervējām vēl aprīlī, tās, lidojot maršrutā Palanga–Rīga–Kijeva un atpakaļ, maksāja nedaudz vairāk par 200 latiem. Salīdzinājumam – ja uz Kijevu kāds gribēja tikt pēdējā brīdī, par lidojumu tikai vienā virzienā vien nāktos samaksāt vairāk nekā 300 latus. Biļetes uz spēli varēja iegādāties Eiropas Futbola asociāciju savienības (UEFA) rīkotajā biļešu izlozē – ja paveicās, divu nedēļu laikā pēc izlozes tās bija jāapmaksā un tad tās tika piegādātas pa pastu. Tāda sistēma liela mēroga sporta forumos pastāv jau labu laiku. Tā kā mums paveicās tikt pie biļetes uz ceturtdaļfinālu, mēs tikai čempionāta laikā uzzinājām, kuras komandas redzēsim, un neko labāku par Angliju–Itāliju patiešām nevarēja vēlēties. Agrā 24. jūnija rītā no Palangas lidostas dodamies uz Rīgu, lai tālāk lidotu uz Ukrainas galvaspilsētu. Lidojums paiet bez aizķeršanās, Kijevā esam jau ap pulksten 14. Tā mūs sagaida ar karstu laiku, lai gan oficiāli tiek ziņots par 25 grādiem, spīd spoža un svelmaina saule, kas liek domāt, ka 30 grādu robeža ir sasniegta noteikti. Tiem, kas lido uz Kijevu, jāņem vērā, ka lidosta atrodas 30 kilometrus ārpus galvaspilsētas (Borispolē) un nokļūt uz tās centru var tikai ar autobusu vai "taksi". Eiropas čempionāta laikā gan ir pieejams bezmaksas autobuss, kas aizved līdz pirmajai metro stacijai desmit kilometrus no lidostas, tālāk var braukt uz centru. Mēs izvēlamies samaksāt 25 grivnas (apmēram divus latus) un ar autobusu 45 minūšu laikā esam pie galvenās dzelzceļa stacijas. Ar kājām dodamies uz pilsētas centru, kas gan ir plašs jēdziens – Kijevā ir vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāji. Ir tik sutīgs, ka pirmais uz ielas nopirktais aukstais alus pazūd dažu minūšu laikā, tiesa, nedaudz cieš fotoaparāts. Patīkami pārsteidz šā dzēriena cena – kioskos no ledusskapja tos var iegādāties par 50 santīmiem, un arī fanu zonā alus maksā tikai divreiz vairāk. Fanu zona ir ar barjerām nožogota iela pilsētas centrā aptuveni kilometra garumā. Pirms ieejas gan rūpīgi pārbauda, vai somās nav stikla pudeles un tamlīdzīgas lietas. Par ieeju fanu zonā jāmaksā nav. Tajā var iegādāties dzērienus, uzkodas, suvenīrus, bet galvenokārt tā domāta, lai uz milzu ekrāna futbolu varētu skatīties tie, kam nav biļetes uz spēli. Kamēr nav futbola, uz skatuves uzstājas mūziķi vai dejotāji. Fanu zonā, kā jau gaidīts, visvairāk mana Anglijas izlases fanus. Ar katru izdzerto alus kausu viņu balsis kļūst skaļākas. Mazāk redzami ir itālieši. Pārējie pārsvarā ir vietējie, kā arī poļi, kuri devušies uz kaimiņvalsti. Interesanti, ka poļu fanu grupiņas Kijevas ielās pirms spēles ir skaļākas par angļiem vai itāliešiem. Blakus fanu zonai var manīt notiesātās Jūlijas Timošenko atbalsta grupas, kas vāc parakstus politiķes atbalstam. Uzrakstus "Atbrīvot Jūliju, Janukoviču – cietumā!" neviens nost nerauj. Vēl vairāki jaunieši ārzemniekus lūdz parakstīties petīcijai, kas aicina pārtraukt politisko izrēķināšanos Ukrainā. Nolemjam remdēt izsalkumu un turpat centrā ieejam kādā vietējā kafejnīcā, kas veidota gandrīz pēc tāda paša principa kā Latvijā "Lido". Vasaras salāti, vareņiki, mājas kotlete un puslitra alus kauss izmaksā zem trim latiem, ēdiens ir sātīgs. Ukrainā populāri dažāda veida gaļas ēdieni. Tie, kam garšo borščs un aukstā zupa, tās var nopirkt par apmēram puslatu. Taču laužu pārpildīti ir arī ātrās ēdināšanas "makdonaldi" un "burgerkingi", kuros ēdieni maksā vismaz par trešdaļu lētāk nekā Latvijā. Pirms spēles manam ceļojuma biedram jāpārdod vēl divas liekās biļetes. Tiesa, cerētā peļņa nesanāk. Jau dienas vidū no biļešu uzpircējiem tās var nopirkt par nominālvērtību, un, tuvojoties mačam, ir grūti pārdot pat par tik. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, Kijevas Olimpiskais stadions ir milzīgs (70 tūkstoši vietu), otrkārt, uz spēlēm nav atbraukuši tik daudz angļu, kā bija domāts, itāliešu ir vēl mazāk, nemaz nerunājot par citiem ārvalstniekiem. Savukārt vietējie kijevieši un citi ukraiņi nav tik maksātspējīgi, lai pirktu dārgas biļetes. Domājams, ja labi paveicās, par 20 latiem uz Anglijas–Itālijas maču varēja tikt. Turklāt spēles biļetei ir papildu priekšrocība – mača dienā tā ir arī bezmaksas biļete sabiedriskajam transportam. Stadiona teritorijā alkoholu iegādāties un ienest nevar, tur pārdod tikai bezalkoholisko "Carlsberg". Šāda kārtība bijusi arī iepriekšējos turnīros, lai nerastos problēmas ar pārāk iekarsušiem faniem. Stundu pirms mača sākuma ieejam stadionā, sēžam gala sektorā aiz vārtiem diezgan tuvu laukumam. Pirms spēles stadiona zālājā ir īsa izklaides programma, veltīta atsevišķi gan angļu, gan itāliešu faniem. Tad, milzu ovācijām pavadīti, tiek pieteikti komandu sākumsastāvi – nosmejam, ka katram spēlētāja uzvārdam vēl vajadzētu pielikt klāt, cik miljonus viņš pelna savā klubā. Nešaubos, ka, visu kopā saliekot, būtu īsts "daudzmiljonu mačs". Spēle neliek vilties, jau otrajā minūtē itālieši trāpa pa vārtu stabu, bet angļi uzreiz atbild ar bīstamu sitienu jau laukuma pretējā galā. Pirmais puslaiks aizrit līdzīgā cīņā, bet otrajā jau sāk izpausties "makaronu zemes" futbolistu pārākums – viņi spēlē daudzveidīgāk, interesantāk un uzbrūk bīstamāk. Lieliski laukuma vidusdaļā Itālijas izlasei darbijas centra pussargs Andrea Pirlo, kura piespēles ir kā "konfektes" partneriem. Angļu uzbrukumi ir vienveidīgi, ar ierastajiem centrējumiem soda laukumā. Pašā pamatlaika beigās itālieši gandrīz izrauj uzvaru, bet lieliski spēlē Anglijas izlases vārtsargs Džo Harts. Protams, ne mazāk lielisks pretējos vārtos ir arī itāliešu leģenda pieredzējušais Džanluidži Bufons. Papildlaikā Itālijas izlases pārsvars kļūst nospiedošs, var redzēt, ka angļiem vai nu trūkst spēka, vai viņi gaida pēcspēles sitienus, ko arī sagaida. Vispirms abas komandas ir precīzas. Tad netrāpa itālieši. Jau nodomājam, ka laikam Itālijas izlasei nāksies "samaksāt" par spēles laikā nerealizētajiem momentiem. Taču nekā – turpinājumā daudz sekmīgāki ir itālieši, kas uzvar ar 4:2 un emocionāli atzīmē uzvaru. Tas viss notiek aiz tiem vārtiem, aiz kuriem sēžam mēs, tāpēc jo labāk sajūtu uzvaras elpu. Manam draugam īpašs prieks – viņam jau daudzus gadus tuvs Itālijas futbols. Arī manas, tāpat kā neitrālās publikas stadionā, simpātijas šoreiz piederēja Itālijai, un tās uzvara, manuprāt, ir pelnīta. Pēc mača dodamies uz staciju, kur autobuss mūs naktī nogādā atpakaļ lidostā. Dažas stundas miega un iekāpjam reisā uz Rīgu. Nogurums pamatīgs, bet emocijas un gandarījums par klātienē redzētu tāda līmeņa spēli ir daudz lielāks. Lai arī Jums izdodas kādreiz klātienē apmeklēt šādas spēles – tas ir to vērts!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais