Pastaiga Barselonas sajūtās

  • 8 min lasīšanai
Par manu pieredzi Barselonas ceļojuma laikā pastāstīt iedvesmoja Parīzes apraksta „Ar Parīzes elpu sirdī” lasītāju vēstules. Uz Barselonu devos tieši vienu nedēļu pirms Parīzes apskates. Un kādēļ gan neceļot, ja aviokompānijas piedāvā tik smieklīgi zemas cenas? Pēc labākās sirdsapziņas un ar man piemītošo pedantes dabu, centos šī ceļojuma atmiņas aprakstīt pēc iespējas detalizētāk. Sāk gan gribētu tieši ar uzsvaru, kādā jāapskata abas šīs tik lieliskās pilsētas. Silti iesaku – vispirms Parīze, tad Barselona. Ar Parīzi jāsāk, jo tā ir mūsdienīga, vidējam eiropietim pieņemamāka kultūras un dzīvesstila ziņā. Barselona šādam eiropietim rada teju vai kultūršoku ar savu temperamentu, sadzīves normām un attieksmi. Par iepriekš Latvijā ietrenēto ielu šķērsošanas manieri – saspringts augums sekundes simtdaļas gatavībā mainīt savu kustības virzību un ciešais acu skatiens autovadītāja stiklā – Barselonā varat aizmirst. Cilvēki šķērso ielu, kad vēlas, bet autovadītāji nerīko autosacīkstes uz ceļiem, aizmirstot par gājējiem. Tūristiem, kas nevēlas pusdienot restorānos, iesaku savlaicīgi iegādāties ūdens pudeli un ko derīgu vēdera dziesmas slāpēšanai attiecīgā brīdī. Dienas viducī (apmēram 12.30-15.30) veikali ir slēgti. Lai gan jāpiebilst, ka pārtikas veikalus (tādus, kā mēs - latvieši - tos iedomājamies) nav vienkārši atrast, jo pilsētas centrs sevī ietver kafejnīcu rindas, bet ne veikalus pārtikai. Slāpju reizē tā var būt milzu problēma, jo būs vien krietni jāmeklē, lai atrastu vietu, kur iegādāties ūdens pudeli. Pačukstēšu, ka mazus pārtikas veikaliņus – nebaidieties, ka to nosaukumus rotā austrumnieciska izcelsme – vienu pie otra varat atrast Barri Gotic rajonā. Ielidoju Gironas lidostā, no kuras ar shuttle bus nokļūstu Estacio del Nord (galvenā autoosta Barselonā). Nedaudz apjūku, jo autobusi apstājas tādā kā pagrabstāvā, no kura jātiek ārā un jāatrod pareizā debespuse, lai dotos uz „Catalonia hostel” Passeig de Gracia ielā. Ir tumšs vakars. Iepriekš lasītas piezīmes par dažādām neretām zādzībām Barselonā, tādēļ iežmiedzu nelielo rokas bagāžas somu vienā plaukstā un pilsētas karti - otrā. Pēc iepriekš izpētītās metro shēmas esmu secinājusi, ka līdz manai naktsmītnei ir 2 metro pieturas, tiesa gan, katra ar savu metro līniju, bet mana spītība ņem virsroku: „Tu taču nebrauci šeit apskatīt metro, bet gan pilsētu!” Protams, tumsā laternu un veikalu reklāmu spožumā pilsētai ir pavisam cita seja, teikšu – vēl skaistāka nekā dienā. Patiesībā, tās ir divas dažādas Barselonas, viena – deviņos no rīta, kad izej uz ielas, lai dotos saldi dusošas pilsētas apskatē, otra – vakarā, kad cilvēki dodas iepirkties, smejas un priecājas, vakariņo kafejnīcās un tiekas bāros. Tieši vakarā var redzēt īstu pilsētas dzīvi, radot iespaidu, ka tās iemītnieki svin dzīvi, sevi un tevi bez maskām, rūpēm un raizēm... Pirmo rītu Barselonā uzsāku ar raitu soli līdz Placa D’Espanya laukumam, lai dotos uz Montserrat klosteri. Blakus Placa D’Espanya atrodas vēršu arēna Las Arenas, diemžēl remonta stadijā, tādēļ nevaru to apskatīt. Virszemē atrodas metro un vilcienu staciju ieejas, kuru starpā sameklēju vilciena līniju R5, kas dodas uz „Manresa”. Tieši pie ieejas R5 atrodas kombinēto biļešu (metro + vilciens + funikulieris) pārdošanas/informācijas stends. Interesentiem, piekodināšu, ka šīs stends atrodas 2-3 stāvā pazemē, savukārt kombinētā biļete par € 19,50 iekļauj visus minētos transporta veidus abos virzienus, kā arī audiovizuālās istabas apmeklējumu Montserratā. Pēc apmēram 30 minūšu maldīšanās pa metro ieejām un izejām, pēc 3-kārtējas cilvēku iztaujāšanas par šīs tirgotavas atrašanās vietu, esmu to veiksmīgi atradusi. Omulīgs papucis ar perfekti iegaumētu tekstu angļu valodā apmāca mani nopirkt man vajadzīgo biļeti automātā. Sēžos metro līnijā L1 un dodos līdz L’Hospitalet – Av.Carrilet stacijai. No turienes stundas laikā ar R5 (galapunkts – Manresa) nokļūstu Monistrol de Montserrat. Tālāk turpinu ceļu ar funikulieri (Cremallera de Montserrat) līdz pašam klosterim kalnos. Ceļā redzamās kalnu ainavas nevar salīdzināt ar kalniem jebkur citur. No Montserrat ēkām raugoties lejup, pilsēta apakšā saplūst ar vidi, ēkas šķiet mazākas par adatas aci... Montserrat (tulkojumā – „robotais kalns”) ir vesels ēku komplekss ar veikaliem, kafejnīcu un pat nelielu viesnīcu. Diemžēl steidzos atpakaļ un nedzirdēju kā plkst.13.00 klosterī eņģeļu balsīm dzied zēnu koris, bet citiem gan iesaku noklausīties. Uz Montserrat vēlams doties rīta pusē, jo ceļš abos virzienos aizņem gana daudz laika, bet pēcpusdienā ap 16.00 funikulieris pārstāj kursēt, neļaujot atgriezties atpakaļ pilsētā. Aiz altāra klostera bazilikā novietota kokā griezta Melnās Dievmātes (Madonna La Moreneta) skulptūra. Pieskaroties viņas rokās esošajai lodei, esot iespējams gūt Dievmātes labvēlību savu vēlmju piepildīšanai. Pēcpusdienā ap trijiem esmu atgriezusies Placa D’Espanya. Šajā laukumā atrodas viens no daudzajiem Barselonas tūristu informācijas centriem, sniedzot visprecīzāko informāciju par transporta veidiem uz tūristu iecienītākajiem objektiem, darba laikiem, naktsmītnēm u.tml. Starp citu, tur strādājošais puisis man bezmaksas izsniedz vērtīgu pilsētas karti, kas ne par mata tiesu labā nozīmē nelīdzinās iepriekš pirktajai. Pārsimts metrus no Placa D’Espanya uz Montjuic kalna pusi atrodas Katalonijas Nacionālās mākslas muzejs (Museu Nacional d’Art de Catalunya). Tā priekšā muzikālās strūklakas Font Màgica, kas diemžēl mana viesošanās reizē jau bija devušās pie ziemas miegā. No šī paša muzeja kāpnēm paveras lielisks skats uz pilsētu, cenšoties aptvert tās bezgalīgos plašumus. Pastaigu cienītājiem rekomendēju doties augstāk Montjuic kalnā, izmantojot eskalatorus, kas ved augstāk un augstāk, tuvāk citiem tūristiem nozīmīgiem objektiem. Pastaigājoties starp muzeju ēkām Montjuic kalnā un kāri ķerot lieliskus foto uz pilsētu starp palmu zariem, varat izstaigāt Olimpisko stadionu (Estadi Olimpic Montjuic), kā to darīju es. Tālāk turpinu ceļu pa Avinguda de Miramar uz ostas, nepaejot garām ēkai, no kurienes tādi kā gaisa vagoniņi, saukti „Teleferic de Montjuic”, dodas augšup uz pili Castell de Montjuic. Iesaku uzreiz pirms brauciena biļešu automātā iegādāties biļeti turp un atpakaļ, lai atpakaļceļā nebūtu jāstāv rindā. Pilī atrodas Militārais muzejs (Museu Militar), taču manu dvēseli daudz vairāk baro skati uz ostu no pils cietokšņa mūriem. Skats kā uz krāsainu ostas karti no augšas - ar zilu ūdens valdzinājumu, baltiem kuģiem un raibiem preču konteineriem kontrastam. Braucot lejup ar gaisa vagoniņu, pilsēta tērpjas zeltītos saulrieta torņos, it kā mulsinot tūristus ar savas dailes izrādīšanu, atverot to mutes sajūsmas mīmikai, radot mirdzumu acīs, un atstājot atmiņas fotouzņēmumos. Nogurums dara savu. Dienas laikā esmu staigājusi gana daudz, lai kājas pašas meklētu taisnāko ceļu cauri Poble Sec un El Raval rajoniem, tieši uz naktsmītni Eixample sirdī. Otro dienu dienu sāku ar A.Gaudi Casa Milà jeb citiem vārdiem La Pedrera ēkas apskati tieši blakus krustojumā uz Placa de Catalunya pusi no mana hostela. Skaisti gan... un neierasti. Tieši šīs arhitektūras neierastība ir tā, kas fascinē. Tālāk pa Carrer de Mallorca ielu dodos uz La Sagrada Familia pusi. Tās torņi ir pilsētas simbols. Kā ceļa rādītājs, lai nenomaldītos. Lielākā daļa celtnes atrodas rekonstrukcijā, taču tūristiem atļauts to apskatīt gan no iekšpuses, gan ārpuses. Teikšu atklāti – iekšā nav vērts iet. Savukārt liftu, kas ved augšup pa vienu no torņiem gan noteikti izmantojiet. Tas dod iespēju daudz tuvāk un skaidrāk aplūkot pārējos celtnes torņus un daļēji ari ēkas ārpusi. Lejup varat doties pa šaurām apļveida kāpnītēm, bet atelpu varat gūt izejot uz balkoniem torņa paplašinājumos. Ļoti patīkami, ka tieši šeit, pie lifta, sastapu dažus latviešu atpūtniekus, jo vairāku mēnešu garumā dzīvojot Itālijā, nevienu nebija nācies sastapt. Šīs dienas plāni tālāk mani ved uz La Rambla pusi. No iepriekš plaši aprakstītās un apjūsmotās iepirkšanās un ielas mākslas pārpilnās ielas biju gaidījusi, ko vairāk. Nenoliegšu gan, ka tā ir lieliska vieta pastaigai, spāņu dzīves stila un prieka baudīšanai. Dzīvnieku tirgus, neskaitāmi suvenīru kioski, mīmi, ielu gleznotāji un tūristu burzma šai ielai patiesi piešķir zināmu šarmu. Apmēram vietā, kur noiets pusceļš no La Rambla ielas, tās malā vietu ieņēmusi ieeja uz Mercat de la Boqueria tirgu. Noteikti izstaigājiet to!!! Augļi, to sulas, dārzeņi, saldumi, iepriekš neredzētas izcelsmes jūras produkti – tas viss par labām cenām, ar spāniska temperamenta pārdevējiem un tirgošanās atmosfēru. Iesaku nopirkt augļu asortus, kuri jau sagriezti, glīti sapakoti trauciņā ar plastmasas dakšiņu komplektā gaida savu īpašnieku. Šie augļi garšas ziņā nemaz nelīdzinās Latvijā nopērkamajiem ievestajiem svešzemju produktiem. Hmm, tik garšīgi!!! La Rambla galā galvu izslējis Kristofera Kolumba piemineklis. Blakus – zaļu palmu aleja un ostas piestātne ar tūkstošiem jahtu un laivu. Nespēju iedomāties, kā īpašnieks spēj atrast savējo... Palmu alejā starp vairākiem soliņiem atrodu savējo un kāri notiesāju gardos augļus no iepriekš minētā tirgus. Iesaku arī jums! Neaprakstāma idille, kurā gribas uzkavēties, kāri ķerot saules starus, mieru un nesteidzību no garām slīdošiem tūristiem. Nedaudz tālāk uz Moll d’Espanya savu mājvietu atradis „Aquàrium de Barselona”. Pie ieejas cilvēki steidz iemūžināt atmiņas haizivs zobu skavās. Arī es. Neskatoties uz to, ka esmu šeit ieradusies viena, nebaidos lūgt cilvēkiem mani nofotografēt. Viņi savukārt lūdz fotogrāfēt arī viņus. Tiesa gan, akvāriju iekšpusē ir loti daudz. Dažāda lieluma, ar dažādām zivīm, pat jūraszirdziņiem. Vispaliekošāko iespaidu atstāj lielais akvārijs, ar haizivīm un citām zivīm. No vienas akvārija malas otru nesaskatīt, bet uzkāpjot uz lēni slīdošas lentas, var apbraukt apkārt visam milzīgajam akvārijam. Atzīstot par labu esam nogurušajām kājām, dodos pa jau zināmo ceļu cauri La Rambla uz hosteļa pusi. Nogurums milzīgs un tagad zinu droši, ka nākošo reizi, kur braucot, kājās vilkšu botas, nevis zābaciņus ar papēdi. Ar rūgtumu sirdī jāatzīst, ka trešās dienas vakarā Barselona jāatstāj un jādodas atpakaļ uz lidostu Gironā. Šeit, Barselonā, vēl ir tik daudz, ko apskatīt! Rītu iesāku kā ierasts – deviņos izeju no hosteļa un dodos uz metro līniju L3 (pirmā un vienīgā reize, kad lietoju metro Barselonā, ja neskaita kombinēto braucienu uz Montserrat). Izkāpju pieturā Vallcarca un, sekojot norādēm, dodos uz Parc Guell pusi. Nebiju varējusi iedomāties, ka tas atrodas tik augtu kalnā! Eskalatoru mainu pret trepēm, kur vien tas iespējams, lai tiktu augšup, bet sirdsapziņa tomēr rada pārmetumus, ka ar sportu jānodarbojas biežāk. Cenšos tai arī apsolīt, ka to darīšu. Nonākot virsotnē, sākumā šķiet, ka esmu šeit viena, bet nē. Ik pa brītiņam sastopu kādu vīrieti vecumā 40+, skrienot rīta skrējienu. Ja man būtu šada apņemšanās... Ļauju sev ticēt, ka varbūt dzīvojot šeit, pie Guella parka, es to arī darītu :) Lieliski skati uz miegaino pilsētu. Milzīgi kaktusi...agaves.... Laika nav daudz, bet parks aizņem 15 ha. Cenšos saskatīt norādes, kas vestu uz būtiskākajiem objektiem – Gaudi muzeju un parka ekspozīcijām. Pēc nelielas maldīšanās un bezcerības sadzirdu vientuļa muzikanta vijoles stīgu skaņas. Turpat arī kāds pārītis pastaigājas. Tātad neesmu viena. Saprotu, ka ceļš virzas lejup, līdz pamanu tūristu grupu ar fotokamerām manā virzienā. Izrādās, ka esmu kalna virsotnē, bet tas, ko meklēju, atrodas nedaudz zemāk. Nokļūstot vienā līmenī ar arvien pieaugoša skaita tūristu pūli un paverot acis augšup, redzu lielisku skatu. Kalnam tādos kā 3 līmeņos izveidotas ejas ar margām, bet zem katra no līmeņiem iespējams paiet apakšā gandrīz kā zem tilta. Tas ir nenovērtējams darbs, ko tādu radīt, neaizmirstami redzēt, lai atcerētos visu mūžu. Turpat blakus A. Gaudi muzejs, kur izcilais arhitekts nodzīvojis 20 pēdējos savas dzīves gadus. Ēka ar A. Gaudi projektētām mēbelēm un aksesuāriem. Izcilu detaļu cienītājiem ir vērts to apskatīt, lai gan ekspozīcija ir gaužām neliela. Laiks skrien pārāk strauji uz dodos atpakaļ uz metro. Iepriekš gan biju cerējusi, ka uzspēšu vēl arī ar funikulieri uzbraukt augšā Tibidabo kalnā, kas atrodas tieši 1 metro pietas attālumā no iepriekš minētās Vallcarca metro pieturas pie Guella parka. Ceru, ka nākošreiz, kad šeit atgriezīšos. Nu vismaz mierinu sevi ar tādu domu. Pēdējo reizi dodos cauri Passeig de Gracia ielai, uz kuras atradās mans patiesi jaukais un māju sajūtu radošais hostelis. Vēlreiz pārlaižu acu skatu La Pedreda, bet pretējā ielas pusē pamanos noķert pāris kadrus no citas Gaudi projektētās mājas – Casa Battlò. Pārējās nozīmīgākās Barselonas ēkas uz šīs ielas ir renovācijas stadijā, tādēļ aplūkot nevaru. Vēl viens iemesls, lai atgrieztos. Tālāk mans ceļš ved caur Barri Gotic (gotiskais kvartāls) uz ostas pusi, lai aplūkotu zvejnieku ciematiņu La Barceloneta un izslavēto pludmali tajā. Lasīti nostāsti, ka latvieši mēdz turp peldēties arī ziemā. Šoreiz gan nevienu ūdenī nemanīju. Lai gan divas meitenes peldkostīmos redzēju gan. Visai neierasts skats, ņemot vērā, ka lielākā daļa cilvēku pastaigājas virsjakās. Piebildīšu – ir pedējās 3 novembra dienas. Gaisa temperatūra +17 grādi. Spriediet paši... Pārlaižu pēdējos skatus pludmalei. Dodos uz Citadeles parka (Parc del a Ciutadella) pusi, aiz kura atrodas Estacio del Nord autostacija. Salds miegs autobusā uz Gironas lidostu. Brauciens ir noslēdzies. Es redzēju 90% no tā, ko gribēju redzēt un kas bija jāredz. Bet atgriezties tomēr gribētu. Varbūt ar plānu apskatīt vairākas pilsētas, redzēt vēršu cīņas. Pēc gadiem... Un redzēt kā Barselona un tās iedzīvotāji aug. Ieguvu nenovērtējamas sajūtas. Iespējams, ka pat atgriezos kā cits cilvēks.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais