Filipīnas-pozitīvisma terapija

  • 25 min lasīšanai
  • 80 foto

Kādu vakaru „National Geographic” kanālā skatījos pēc patiesiem notikumiem iestudētu raidījumu, kurā kāds anglis gandrīz tiek notiesāts uz astoņiem gadiem Filipīnu cietumā, jo savaņģojis kāda filipīnieša sievu. Turklāt viņu kopīgais bērns pēc vietējiem likumiem piederot nevis saviem tiešajiem radītājiem, bet gan savaņģotās sievietes vīram. Un tikai ar pamatīgām summām uzpērkot amatpersonas, viņiem izdodas pamest šo valsti... Atceros, pēc raidījuma beigām vēl noteicu sievai, ka uz tādu valsti neparko nebrauktu. Neskatoties uz to, ka manas emocijas ir kļuvušas rezistentas pret tradicionālajām tūristu taciņām, un lai tās kaut kādā mērā iekustinātu,nepieciešama arvien tālāku un sarežģītāku ceļojumu deva, tomēr doties uz valsti ,kur visu laiku pār plecu ir jāatskatās, lai tev no mugurpuses kāds neiebliež ar akmeni pa pauri, man nu nemaz nešķiet aizraujoši...Pašsaglabāšanās instinkts, saproties...Bet kopš šī raidījuma nebija vēl pagājusi par diennakts, kad unikālas apstākļu sakritības dēļ es biju iegādājies aviobiļetes no Kuala Lumpuras uz Manilu.

Jau kādu laiku atpakaļ bijām iegādājušies biļetes uz Kuala Lumpuru(Malaizija). Kaut kā bijām palaiduši garām faktu, ka neskatoties uz tiešo robežu ar Taizemi, kurā janvāra beigās ir karstās sezonas pats plaukums, Malaizijā šajā laikā var uzrauties uz pamatīgām lietusgāzēm. Ne jau tādēļ mēs mūkam no pelēcīgās Latvijas, lai otrā pasaules malā atkal uzrautos uz lai arī siltu, bet tomēr slapjdraņķi. Pēc iepriekšējā apraksta par Filipīnām autora Didža Kalniņa silta ieteikuma (liels uz publisks viņam par to PALDIES) sākam nopietni izskatīt iespēju doties uz Filipīnām. Internetā atrodamās ziņas par šo valsti nav diez ko glaimojošas. Piemēram, šī valsts ievietota „godpilnajā” sestajā vietā tūristiem bīstamāko valstu sarakstā ar sekojošu piebildi: ” Šī ir valsts ar, apmēram, 7000 salām(!) Cilvēki ir ļoti draudzīgi, bet dažas valsts teritorijas nav ieteicamas apmeklēt ceļojuma laikā, piemēram, Ziemeļu Cotabato, Mindanao, Zamboanga pussalu, Basilan, Tawi-Tawi un Sulu salu arhipelāgu. Izņemot laupīšanu un nolaupīšanu ir arī citi draudi. Vietējiem iedzīvotājiem ir narkotikas un apmeklētājus tie sazāļo ar dzērienu palīdzību! Kamēr tūrists ir bezsamaņā, pa to laiku tiek aplaupīts! Atsevišķos gadījumos ir ziņots, ka tūristi ne tikai zaudēt savu bagātību, bet zaudē arī kādu ķermeņa daļu, piemēram, nieres”. Vai arī dati par 2010.gadu: ”Žurnālistu aizsardzības komiteja decembra vidū jau ziņoja, ka šogadpasaulē nogalināti 68 mediju pārstāvji. Arī šī organizācija par žurnālistiem bīstamāko valsti atzinusiFilipīnas, otrajā vietā liekot Somāliju, trešajā – Irāku.”. Taču izaicinājums, ko met izlasītā informācija par tiem dabas un cilvēku radītajiem brīnumiem, kas mūs varētu sagaidīt šajā valstī, ir spēcīgāks par risku pazaudēt nieres

Manila,Angeles City un rīsu terases

Garš pārlidojums-Rīga-Londona-Kuala Lumpura. Esam izplānojuši divas dienas pavadīt šajā Malaizijas galvaspilsētā. Jāsaka godīgi-veltīgi. Garlaicīga, ”nekāda” pilsēta. Radās iespaids, ka pirms kādiem 20-30 gadiemgribējuši uzbūvēt ultramodernu pilsētu, bet tad ir vai nu apsīcies piķis, vai arī uzņēmība, un viss ir palicis tāds tā teikt-„ne zivs, ne gaļa”. It kā moderni debesskrāpji, bet apakšā nodrupušas ieliņas, it kā gribējuši iekopt lepnu zālāju, bet atstājuši dzeloņdrāšu nožogojumu. Tikai nesalīdziniet šo aprakstu ar Bangkoku-tur, lai arī ir kaut kas līdzīgs, bet tomēr sajūtas ir daudz savādākas...Varētu teikt-ja Bangkokai ir dvēsele, Kuala Lumpurai tās nav...Man absolūti pietiktu, ja slavenos Dvīņu torņus es apskatītu fotogrāfijās.

Trīs stundas līdz Manilai-Clark lidostai. Piezīme. Noteikti apskatiet aviokompāniju piedāvājumā, uz kuru lidostu tie taisās jūs nogādāt-Uz Clark(CRK),vai Manilu(MNL),jo no Clark līdz Manilai būs jākratās kādas divas stundas. Tas var izraisīt sarežģījumus, ja būsiet nolēmuši uzreiz lidot uz kādu no salām. Toties, ja vēlēsieties ceļojumu sākt ar Angeles City apmeklēšanu, tad Clark jums būs pa ceļam. Braucam uz Manilu. Autoosta ir graustu rajonā(foto Nr.4-6), un no sākuma nodomājam, ka tāda ir visa pilsēta! Bezpalīdzīgi noskatāmies, kā vienīgie baltie tūristi, kuri brauca šajā autobusā, tūlīt pazudīs aiz stūra. Lai arī tie ir tikai divi dredaini mugursomnieki, gribas kā bērniem ieķerties viņiem piedurknē un tipināt līdzi. Nekā, paliekam vieni. Labi gan, ka neviens mums nepievērš uzmanību. Ātri noorientējamies-blakus ir vilciens, biļešu tirgotāja mums paskaidro, ka līdz mūsu nobukotajai viesnīcai jābrauc kādas četras pieturas. Piebilde-šīs valsts milzīga priekšrocība ir angļu valodas zināšanas! Šo valodu te zina visi-gan taksisti, gan tantiņas-ielu tirgotājas! Ļoti ērta komunikācija vienmēr un visur! Kādēļ tas tā? Pagājušā gadsimta pirmajā pusē te saimniekojuši amerikāņi, kuri nodarbojušies ar iezemiešu izglītošanu, un arī pēc neatkarības atgūšanas daļa izglītības priekšmetu(ja pareizi sapratu-eksaktās zinātnes) te tiek pasniegti angļu valodā. Viesnīca kā jau viesnīca, nekā īpaša, izņemot paziņojumu, kas piestiprināts pie durvīm, kura aptuvenais vēstījums bija šāds: obligāti aizslēdziet durvis, un nekādā gadījumā nevienam neveriet vaļā! Nu un, protams, ka administrācija ne par ko neatbild! Nu ko lai saka-„viesmīlīgi”...Sēžamies taksītī un dodamies uz vecpilsētu. Piebilde-taksīši šajā valstī ir lēti-apmēram 2-3 reizes lētāki ,nekā Latvijā, neskatoties uz to, ka benzīna cena nemaz tik zema nav-apmēram 0,65Ls par litru. Otrā pasaules kara laikā te amīši ir pamatīgi plēsušies ar japāņiem, tā kā no senatnīgajām celtnēm maz kas palicis pāri. Kāds rikša tik ilgi neliek mums mieru, ka piekrītam pusstundu ilgai ekskursijai pa Intramorus(tā te sauc vecpilsētu). Varbūt nekādu īpašo brīnumu te arī nav, bet kopā ar vietējo sadzīves apstākļu apskati ekskursija ir tīri jauka.

Nākamajā dienā braucam uz ķīniešu kapsētu. Tā atrodas dažu vilciena pieturu attālumā no mūsu viesnīcas. Šī vieta pilnībā nojauc manus priekšstatus par mirušo apbedīšanas tradīcijām. Tas ir ārēji absolūti normāls dzīvojamais kvartāls ar ēkām, zālājiem, suņiem, utt!(foto nr.7-8) Dažās ēkās ir izveidotas tualetes, duškabīnes, uzstādīti kondicionieri! Tie gan vairāk esot domāti mirušo dzīvajiem radiniekiem, kas atnākuši apciemot savus aizsaulē aizgājušos tuviniekus. Iedomājieties situāciju-jūs atnākat apraudzīt savas, piemēram, mīļotās omes kapavietu, noliekat puķītes, pasēžat, tad noģērbjaties, paķerat dvielīti un mierīgu prātu ejat dušā. Ķīnietim pašsaprotami, mums- laikam jau sirreāli!

Nav īpaši vērts stāstīt, kādā veidā te nokļūt no vienas pilsētas uz citu-viss ir ļoti vienkārši-pajautājiet kādam, un jums tiks atbildēts! Mūsu nākamā pieturvieta –Angeles City. Tāda kā vietējā mēroga Taizemes Pataija. Brīvdabas prieka māja. No malu malām sabraukuši veci un ne tik veci onkas, lai atrastu šeit, iespējams, savas dzīves Lielo Mīlu(par attiecīgu samaksu, protams). Principā pilsētiņa aprobežojas ar Jomas ielas garuma ieliņu, kur pievakarē tiek pārtraukta automašīnu kustība, atveras klubiņi, un sākas naksnīga uzdzīve. Uz kara takas iziet opīši, un parasti pavisam jauniņas filipīniešu meičas ar lielāko prieku sagaida savus „bruņiniekus” (foto Nr.11-13) .Lai arī ir ļoti interesanti no bāra sola ar glāzīti rokās vērot visu šo tusiņu, skats, kad 70-gadīgs vīriņš ar spieķīti vienā rokā, un jaunu meitenīti otrā, smaidīgs tipina pa ielu, nav diez ko patīkams. Un jo jaunāka ir meitene, jo skats ir šķebīgāks. Taču, ja paskatās šai medaļai no otras puses-kurš no variantiem ir labāks-70-gadīgs onka, kurš visu dienu sēž mājās pie televizora, un krīt uz nerviem saviem tuviniekiem, vai onka, kurš savos septiņdesmit gados ar spieķīti rokās dodas uz Filipīnām seksa meklējumos? Drošības pēc brīdinu sievu, lai neuztraucas, ja pēc kādiem pārdesmit gadiem, nevienu nebrīdinājis, uz pāris nedēļām pazūdu no mājām...

Ar vienu vakaru šai jaukajā vietiņā ir bijis pietiekami, un sākas mūsu Golgātas ceļš uz Sagadu- ciematiņu augstu kalnos, kur esam paredzējuši vērot pirmo no trim šajā valstī atrodamajiem pasaules brīnumiem-rīsu terases. Praktiski tukšs komfortabls autobuss piecu stundu laikā mūs nogādā Baguio pilsētā, kurienes mums jāpārsēžas autobusā, kas mūs nogādātu Bontoc pilsētā. Ja komfortablais autobuss tikai pēdējās divas stundas sāka līkloču ceļu augšup kalnos, tad otrs transporta līdzeklis, kuru man neveras mute nosaukt par autobusu(kaut kas līdzīgs vecajam labajam Ļvovas busiņam), veselas astoņas stundas pa kalnu serpentīniem ved tikai virzienā uz augšu. Vienā ceļa pusē kalns, otrā –kilometriem dziļas aizas. Aizu pusē ceļš apdrupis, ar retiem nožogojumiem, kuros ik pa laikam var vērot aizdomīgus automašīnas platuma robus... Nogruvumu dēļ vietām asfaltā izveidojušies tik lieli caurumi, kuru dēļ pretimbraucošās automašīnas spiestas laist viena otru palaist, jo nav spējīgas vienlaicīgi pabraukt garām šīm vietām. Tā kā man neizskaidrojamu iemeslu dēļ (laikam iepriekšējā dzīvē esmu kaut kur letāli nomaucies no pamatīga augstuma) esmu iemantojis fobiju no augstuma, tad pēc četrām stundā, saprotot, ka vēl priekšā gaidāms tikpat garš ceļa posms, esmu gatavs maksāt jebkuru summu par helikoptera pakalpojumiem. Pirmajā pieturā nopērku vietējo rumu, lai kaut nedaudz atvieglotu sev tālākā ceļa mocības. Kādam vietējam jautāju, vai te bieži kāds nomaucas aizā, viņš mierīgi atbild, ka nē-šoferi esot „smart”. Man atliek tikai nopūsties-šoferi ta varbūt arī ir „smart”, bet vells ar ārā-vai šim lielceļu dinozauram kāds bremžu šļaukas vispār kādreiz te kāds pārbauda? To labāk neprasīšu... Beidzot esam Bontoc pilsētā. Tā kā ir jau tumšs, un līdz Sagadas ciematam ir vēl stundu ilgs ceļš, paliekam te pa nakti. Viesnīcas numuriņa cena-ap 10 latiem. Piezīme-ar šādām summām(10-15Ls) ir jārēķinās visā valstī, izņemot, protams, kūrortus-tajos jārēķinās ar 20-25 latiem par divvietīgu numuriņu.

No rīta sēžamies džipnijā, lai dotos uz Sagadu. Piezīme. Džipnijs- tas ir tāds džipam līdzīgs Filipīnās ļoti populārs sabiedriskā transporta līdzeklis, ar praktiski bezgalīgu pasažieru ietilpību. Visādā ziņā tad, kad mums jau šķita, ka džips jau ir absolūti pilns un varam doties ceļā, tajā iekāpa vēl deviņi cilvēki! Vienlaicīgi tas kalpo arī kā dažādu kravu pārvadāšanas līdzeklis. Visādā ziņā citur neredzēts unikāls veidojums, pie tam parasti rūpīgi apgleznots(foto nr-60).Vēl viena murgaina stunda, un esam Sagadā. Neliels ciematiņš. Tūristu ļoti maz, un tie paši-tikai mugursomnieki. Par šī apvidus ļautiņu tikumiem zinu vien tik daudz, ka vēl kādus 80 gadus atpakaļ šamējie gurnu apsējos ar šķēpiem trenkājuši mežacūkas, un dāmas krūšturus neatzina. Vietējās ciltis ar saviem nelabvēļiem izrēķinājās, nogriežot tiem galvu un pakarinot aiz nagliņas pie sava mājokļa sienas. Bildēs Nr.32-34 var redzēt, kā jaušami nav paveicies dažiem japāņu karavīriem 2.pasaules kara laikā (nevaru uzņemties atbildību par to, ka tie ir tieši japāņu galvaskausi, bet tā teica kāds vietējais). Tā ka, ņemot vērā augstāk minētos faktus, top skaidrs, ka šajā apvidū vēlams izturēties maksimāli pieklājīgi. Atrodam naktsmītni(par viesnīcu to būtu grūti nosaukt) un dodamies skatīt slavenās rīsu terases. Ja nav slinkums, var iet ar kājām vairākus kilometrus, bet mums bija slinkums... Daži latiņi, dažas minūtes, un klāt esam...Neizplatīšos ar salkaniem dabas aprakstiem-skaisti! Vēl daudz skaistāk esot maijā, kad rīsi sākot ziedēt un terases pieņemot žilbinoši zaļu nokrāsu(foto nr.17-29)

Tā kā tūristu te nav daudz, tad arī ēdināšanas serviss nav diez ko attīstīts. Ieraudzījuši uzrakstu „Restaurant”, cenšamies tikt tajā iekšā. Tas, izrādās, nav nemaz tik vienkārši-no sākuma pa padrupušām kāpnēm augšā, tad, izejot cauri pagalmam, kur kladzina vistas, norādes bultiņa vilina uz sagrabējušu koka būdu. Sāk jau palikt neomulīgi ap dūšu-kas to zina- varbūt vietējo cilšu nelāgie paradumi vēl nemaz nav pilnībā izskausti? Ieejot būdā, šķērsojam istabu, kuras stūrī guļ vismaz simtgadīga večiņa, un izskatās, ka beidzot klāt esam. Meitene ar zīdaini rokās pasniedz mums ēdienkarti. Izvēlamies. Tā pati meitene ar visu sīko rokās un vēl viens pavecāks tantuks tur pat mūsu acu priekšā sāk graizīt dārzeņus un sist olas. Sieva aiziet uz hauzīti. Pēc mirkļa atgriežas un lūdz manu palīdzību-koka būdiņai ar sirsniņu esot durvis izgāzušās... Beigu galā ēdiens bija ēdams. Bet arī ne vairāk...

Ja kopumā par ēdināšanas kultūru šajā valstī, tad jāsaka-švaki. Praktiski nekādu interesantu nacionālo ēdienu, visur tiek piedāvāta manis dziļi sirdī nicināmā cūkgaļa. Ar Taizemi nesalīdzināt... Par īstām elles mokām šīs valsts apmeklējums var izvērsties kvalitatīvas, stipras rīta kafijas cienītājiem-labu kafiju te dabūt NAV IESPĒJAMS! Nekur. Piezīme.Starp citu,varbūt šķitīs dīvaini, līdz šim labākās kafijas gatavošanas tradīcijas esmu izbaudījis Kambodžā – valstī, kuru arī nu nekādi nevarētu uzskatīt par gardēžu paradīzi. Bet kafija tur bija lieliska visur-pat vienkāršākajās ielas ēstuvēs. Bet tie noteikti ir sadzīves sīkumi, kas nedrīkstētu ietekmēt lēmumu apmeklēt Filipīnas.

Nākamajā dienā apskatāmies vēl pāris terašu vietas, un dodamies ekskursijā uz kaut kādu ūdenskritumu. Pašiem uz turieni tikt nav iespējams, un nav arī atļauts. Mūsu gide ir omulīga sieviete gados. Sākas pusotru stundu ilga rāpelēšana lejup pa kalnu taciņām. Mēles izkāruši, mēģinām tikt pakaļ tantukam, un cenšamies nedomāt par to, ka būs jātiek arī atpakaļ-augšup. Ejam caur vietējo ciemu. Būtībā nekas te īpaši nav mainījies kopš laikiem, kad šie te skraidījuši ar gurnu apsējiem. Tik vien kā koka būdiņas tagad apsistas ar bleķa šīferi, un gurnu apsējus nomainījuši T-krekli. Apkārt mudž ar bērneļiem- katrai ģimenei te pieņemts apgādāties ar tādu bērnu daudzumu, kas pie mums tiktu uzskatīta par bērnudārza grupiņu. Arī mūsu gide dzimusi šajā ciematā. Viņas vecāku ģimenē esot bijuši četrpadsmit bērni. Dīvaini ir tas, ka bērneļi mūs, protams, ziņkārīgi aplūko, taču neviens neplijās virsū arnaudas diņģēšanu. Piezīme. Šajā valstī patīkami pārsteidz cilvēku neuzbāzība. Varēsietmierīgi baudīt pastaigu, nekarojot ar uzbāzīgiem tirgoņiem un ubagojošiem bērneļiem, kā tas būtu Indijā vai arābu valstīs. Tā kā tiem, kam(tāpat kā man) riebjas šis mārketinga terors, Filipīnas salīdzinoši šķitīs kā īsta paradīze. Viņa sauc mūs uz kādu šķūnīti kaut ko apskatīt. Zārks. Tie te tiek grebti no viengabala koka, un mirušie tiek guldīti tajos embrija pozā. Tādēļ zārku izmēri ir tik mazi. Mirušie vēl ne tik senos laikos tikuši nevis aprakti, bet gan guldīti šādos zārkos, un aiznesti uz kādu alu(vienā tādā alā mēs pabijām-skats diezgan baismīgs)Šis zārks vēl ir tukšs. ”Gaida savu klientu” es saku. „Jā, tas gaida mani” gide smaidot atsaka. Es samulstu.

Ejam tālāk. Pēc brītiņa varam vērot, kā no kalnu atradnēm tiek iegūts zelts. Strādnieki kā rūķi rokas kalna dzīlēs, un tā saturs maisos pa virves eskalatoru tiek vilkts augšā, kur tos krāmē kravas mašīnās un ved uz pārstrādes rūpnīcu. Ja pareizi nopratu, zelta tīrradņus te neatrast, vienkārši kalnu iežos ir zelta daļiņas, kuras no tiem izdabūt tikai rūpnīcās-ar cianīdu palīdzību.

Beidzot tiekam līdz ūdenskritumam. Tas ir kādus 30metrus augsts. Sēžam ēnā, atpūšamies un baudām skaisto skatu. Lai arī tā nav nekāda Niagāra, bet tas, ko redzējām pa ceļam uz šejieni, ir daudz vērtīgāks par pašu galamērķi.(foto Nr.30)

Nākamās dienas rītā dodamies uz vēl vienu ciematiņu-Bonaue, no kura savukārt sāksim mokpilno atpakaļceļu. Tas atdodas divu stundu brauciena attālumā no Sagadas ciemata. Attālumu kilometros nav pat vērts pieminēt, jo braucot pa kalnu „auto takām” ,dažu kilometru pārvarēšana var prasīt stundas. Šis ciemats ir jau dzīvīgāks-ļautiņu un mašīnu krietni vairāk. Tuk-tuku šoferīši piedāvā izvizināt pa terašu skatu punktiem. Nolīgstam sev tīkamāko šoferīti un tikai dažas minūtes pēc izkāpšanas no busiņa jau kratāmies augšup kalnā. Šeit rīsu terašu skati ir vēl varenāki,(foto) viens no kuriem pat ir attēlots uz Filipīnu 1000 peso naudas zīmes(foto Nr.29). Kļūdāmies tikai apstāklī, ka vērojam skatus rīta stundā, kad kalnu nogāzes ir tītas miglā. Pēcpusdienā migla izklīstot. No otras puses, tā piedod ainavai tādu pirmatnīgāku noskaņu. Ir OK.

Turpinājumā šoferītis mūs aizved uz vietējo brīvdabas muzeju, kur varam apskatīt senas iezemiešu mītnes, kulta priekšmetus, un protams, pie būdu sienām pienaglotos nelaimīgo upuru galvaskausus. Interesanti. Turklāt šoferītis ir arī tīri labs stāstnieks. Arī nākamais muzejs ir interesants-aplūkojam gan senos instrumentus, gan sadzīves priekšmetus, gan pirms deviņdesmit gadiem kāda amerikāņa uzņemtas fotogrāfijas(foto Nr.31). Mjā, pirms nepilna gadsimta cilvēki te dzīvojuši gluži kā pirmatnējā iekārtā, un minimālas civilizācijas pazīmes šajos kalnainajos apvidos parādījušās tikai kādus piecdesmit gadus atpakaļ līdz ar ceļu izveidošanu.

Izstaigājam ciematiņu, un drīz jau jāsēžas autobusā atpakaļceļam. Ir jau satumsis, un izrādās ,ka braukšana tumsā ir daudz tīkamāka, jo ,lai arī apzinos, ka riņķojam pa tādiem pašiem kalnu serpentīniem, kā turpceļā, tomēr neredzot to visu, ir krietni vieglāk ap dūšu. Gluži kā strausam, kas iebāzis galvu smiltīs. Turklāt braucam pa citu ceļu(caur San Hose pilsētu),kas, pēc šofera teiktā, ir krietni līdzenāks. Mūsu ceļojuma 1.etaps ir noslēdzies-redzētais un piedzīvotais krietni pārspēj cerības. Neskatoties uz sarežģīto nokļūšanu, apmeklējot Filipīnas, manuprāt, šī vieta jāapmeklē obligāti. Turklāt es ieteiktu šeit palikt vismaz piecas dienas(mēs bijām tikai trīs),bez steigas baudot pieticīgo sadzīvi, skaistos dabas skatus un apmeklējot vēl vienu kalnu ciematiņu-Banga-an, kur rīsu terases esot vēl skaistākas.

Bohola un Cebu

Ceļojuma otro daļu ievada ZESTAIR aviokompānijas lidojums uz Boholas salu ,kur mūs gaidacits Filipīnubrīnums-Šokolādes kalni. Nu un pludmales uzdzīve, protams, bonusā. Piezīme. Par pārlidojumiem Filipīnās-tā kā valsts sastāv no tūkstošiem salu, tad pārlidojumu sistēma šeit ir ērta un vienkārša. Uz katru lielāku salu kursē vairāki reisi dienā. Lētākā aviokompānija-ZESTAIR. Taču jārēķinās, ka divas trešdaļas no lidojumiem noteikti kavēsies! Šī parādība te ir kļuvusi par tradīciju, par ko neviens no vietējiem sen vairs nesatraucas. Vai arī vispār nekad nav uztraukušies...Kad jautāju aviokompānijas pārstāvei, kādēļ tas tā, viņa atbildēja, ka kavējoties iepriekšējam reisam, tas „velk” līdzi nākamos. Bet kad es iebildu, ka mans reiss taču ir pirmais šajā dienā, un iepriekšējo, kuri varētu to aizkavēt, nemaz nav bijis, komentāru vairs nebija. Tā kā nepasūtiet šeit vietējo pārlidojumu biļetes ar divu stundu intervālu līdz kādam starptautiskajam reisam-tā, maigi izsakoties, būtu nenopietna rīcība. Turklāt grēko ne tikai ZESTAIR, bet arīpārējās aviokompānijas.

Piezemējamies. Taksītis mūs aizved uz Alona Beach- uz pludmali, kas šeit esot populārākā. Viesnīcu neesam rezervējuši, un tas mums rada nelielu stresiņu-pirmās trīs viesnīcas, kurās iegājām, bija pilnas. Ceturtajā mums paveicās. Viss jau te būtu labi, tikai kondicioniera vietā griežas ventilators, kas šajā karstumā nav diez ko efektīgs veldzētājs. Šeit notiek arī vienīgais nepatīkamais ekscess visa ceļojuma laikā-mobilais pazūd jau pēc pāris stundām. Un kā gan citādi, ja par stafu te piestrādā vesela vietējo puišeļu divīzija. Recepcijā mums neviens nevar pateikt neko vairāk ,kā „sorry”... Nu nekas-mobilais tāpat bija vecs. Bet viesnīcu nākamajā dienā tomēr nomainām.

Pāris dienas pavadām pludmales dzīvē-bāriņi, restorāni, peldēšanās jūrā. Par jūru-ļoti patīkams aspekts-tā te nav īpaši sāļa(var salīdzināt ar Baltijas jūru) Pēc peldēšanās nav jālobanost no miesas sāls kārta. Publika te dažāda-acīs vien krita lielais ķīniešu daudzums. Ar alkoholu bāriņos(un vispār visā valstī) galīgi švaki- izvēle maza un cenas nesamērīgi augstas. Lēts ir tikai viņu vietējais rums, bet man tas īsti negāja pie sirds. Vietējā ražojuma tekila vispār nedzerama, un no tās pagatavotais „Tekila Sunrice” arī ir ārā lejams. Arī pārējo kokteiļu pagatavošanas kultūra ir „nekāda”-šķidri, negaršīgi un dārgi. Līdz ar to, atšķirībā no nierēm, kas apraksta sākumā minēto faktu dēļ te atradās pastāvīgā stresa stāvoklī, manām aknām Filipīnas kļuva par greznu sanatoriju.

Svarīgākā diena-Šokolādes kalnu apskate. Piedāvātāju uz turieni nokļūt netrūkst, bet kad izsakām vēlmi ceļā doties 4:00 no rīta, lai būtu „uz vietas” ap saullēktu, šoferītis kļūst domīgs. Parasti šo pārbraucienu visi uzsākot ap 8:00. Paliekam pie sava. No rīta vēl pusaizmigušais šoferītis norunātajā vietā ierodas ar pusstundas nokavēšanos. Lai kliedētu manas dusmas un cerētu uz kaut jel kādu dzeramnaudu, šis nu cenšas iedzīt nokavēto, pārgalvīgi braucot pa tumšo, līkumoto ceļu. Sakām šim, lai met mieru- veselība svarīgāka. Lai vai kā, uz vietas esam laicīgi. Apmeklētāju nav. Pat biļešu tirgotāju vēl nav(lai uzkāptu izveidotajā skatu tornī, ir jāšķiras no nelielas naudas summas). Te atkārtošos-neizplūdīšu salkanos aprakstos-par visu liecina fotogrāfijas(foto Nr.46-50). Varam sevi paslavēt par to, ka bijām nepiekāpīgi un nokļuvām šeit pirms saullēkta. Esmu pārliecināts, ka dienas laikā, kad pazūd kalnu radītās ēnas, un jāmīcās tūristu burzmā, mēs zaudētu vismaz divas trešdaļas no šo iespaidu burvības.

Šis pārbrauciens ietver arī tarsīru rezervāta apskati. Tarsīrs-tas ir tāds unikāls dzīvnieciņš, kas sastopams tikai divās vietās uz pasaules-šeit un uz Borneo salas Malaizijā, jo tikai te augot kāds īpašs augs, no kura tarsīri pārtiekot. Gide izvadā pa rezervātu, piepalīdzot ieraudzīt aiz koku lapām noslēpušos dzīvnieciņus. Te nu mājiens „kaut ko uzpīpēt” cienītājiem-varbūt tieši šeit ir unikāla iespēja atrast jaunu, efektīgu, un galvenais, legālu marihuānas aizstājēju? Spriediet paši:

1)dzīvnieciņš dzīvo tikai divās vietās uz pasaules-tikai tur, kur aug šie unikālie augi(jaušamas atkarības pazīmes),

2)viņi piekopj tipisku nakts dzīvi-pa nakti uzdzīvo, pa dienu guļ,

3)un galu galā-ieskatieties tarsīram acīs, un jums viss taps skaidrs(foto Nr.54)

Tarsīri ir apskatīti, dodamies uznākamo objektu-tā saucamo „canape tour”. Pāri aptuveni simts metrus dziļai aizai pārvilkta aptuveni 200 metrus gara metāla trose. Dažādās jostās un sakabēs ievīstītam, jums ir iespējas doties putna lidojumā uz aizas pretējo pusi. Es neesmu šādu izklaižu cienītājs, bet manai otrajai pusītei tās ir kā radītas. (foto Nr.53) Mans „spilgtākais” iespaids no šīs vietas-vienīgā(kā vēlāk izrādījās) solīdā tualete visa šī ceļojuma laikā. Ar šo delikāto lietu te ir problēmas-tualešu vai nu nav vispār, vai nu tās ir drausmīgas. Par tādu „ekstru” kā papīru jūs droši varat aizmirst- to nebūs pat lepnos lielveikalos. Bet lai nu paliek-ne jau tas ir tas svarīgākais. Protams, mums jau labpatiktos baudīt pirmatnēju, dabīgu tūristu neskartu vidi, vienlaikus saņemot pilnvērtīgu servisu un labierīcības, bet kaut ko tamlīdzīgu es esmu pieredzējis tikai vienā vietā-Kamčatkā.

Šīs pastaigas izskaņā manas sajūtas liecina, ka pie Šokolādes kalniem apmeklētā restorāna ēdiens nav bijis īsti labs-auksti sviedri, slikta dūša, sāpes vēderā, un kuņģis liek manīt, ka tā saturs neatbilst pārstrādes kvalitātes kritērijiem. Ceļojot pa šādām eksotiskām valstīm, vairākas reizes dienā apmeklējot kafejnīcas un restorānus, izvairīties no šādiem „starpgadījumiem” praktiski nav iespējams. Spriediet paši- 20 dienas, 2-3 ēdienreizes katru dienu-kopā sanāks ap 50 ēdienreizēm. „Iegrābties” vienu reizi no piecdesmit-tas nav nemaz daudz(apmeklējot, piemēram, Indiju, šis „neveiksmes procents” būtu krietni augstāks). Te nu varu ieteikt drastisku, bet efektīvu metodi. Ņemiet pudeli ūdens, okupējiet klusu stūrīti tualetē, un bez žēlastības bāziet divpirkstu kombināciju rīklē. Dzeriet ūdeni un atkārtojiet „procedūru”, līdz kuņģis būs tukšs. Un jo ātrāk to saņemsieties to izdarīt, jo labāk. Pretīgi, nepatīkami, bet tādā veidā, iespējams, izvairīsieties no ceļojuma atlikušās daļas pavadīšanas tualetes-gultas režīmā.

Taču šī mažorīgā izskaņa vairs nevar ietekmēt ekskursijas iespaidus-īpaši tos, kas gūti Šokolādes kalnos. No ekskursijas trešās daļas-nobrauciena ar kuģīti pa džungļu upi, uz kura vēl tiek pasniegtas arī pusdienas, mēs atsakāmies, jo internetā varēja izlasīt daudz negatīvu atsauksmju par šo pasākumu. Esot parasts lohatrons- dārgi, nekvalitatīvi un garlaicīgi. Toties katrā pieturvietā par kaut ko tiekot pieprasīta papildus samaksa. Jāsaka, tas ir diezgan neraksturīgi šai valstij... Norēķināmies ar šoferīti un dodamies uz kuģu piestātni. Piezīme. Filipīnās par visiem pakalpojumiem jānorēķinās nevis pirms, bet pēc tā sniegšanas. Tādā veidā jūs patīkami pasargājiet sevi no iespējamās krāpšanas, kā tas reizēm gadās arābu valstīs.

Ceļojuma otrās daļas otrā daļa. Ar kuģīti pārbraucam uz Cebu salu. Piestātnē paņemam taksīti un braucam uz viesnīcu. Lai arī kopumā šīs valsts iedzīvotāji atstāja ļoti labu iespaidu , tomēr taksisti te ir tādi paši kā visur citur pasaulē. Vienmēr mēģinās apčakarēt un pat mazā pilsētiņā nezinās, kur atrodas ievērojamākie objekti, nerunājot jau nemaz par viesnīcu un muzeju adresēm. Toties, kā vēlāk izkalkulējām, šis bija pamanījies no mums paņemt trīskāršu samaksu par braucienu.

Pilsēta ļoti sadzīviska. Daudz baznīcu. Kristietību te ievazājuši spāņi, un vietējiem tā jaušami gājusi pie sirds. Džizaskraista attēlus te redzēsiet gan uz autobusiem, gan uz mopēdu bākām. Uz māju fasādēm lasāmi tādi uzraksti kā „God love us”, utml. Daudz arī naktsklubu. Cebu ir slavena kā „grēku pilsēta”, uz kuru izklaidēties ar meitenēm ierodas vīrieši no dažādām pasaules malām. Internetā lasīju kādu saraksti par klubiem. Jautājums:” Kurā Cebu klubā var dabūt labākās prostitūtas?” Atbilde: „Ja tu nevari Cebu dabūt meiteni uz nakti par velti ,tad ej unkill your self” Tā ka šajā pilsētā miesiskās un garīgās vērtības dzīvo kopsolī un pat sadarbojas-pa nakti grēkojušas, no rītiem meitenes čakli dodas uz baznīcu nožēlot sadarīto. Viss sakārtots! Vakarā izstaigājam pa dažiem klubiem. Meiteņu tiešām daudz, daudz arī dažādu vecumu gribētāju.

Uz ielām bieži manāmi aizdomīgi tipiņi, kuri visi kā viens piedāvā vienu un to pašu-saulesbrilles. Ja no tām atsakos, man momentāni tiek piedāvāta viagra vai cialis. Savdabīgi! Ja reiz man nav vajadzīgas saulesbrilles, tātad es esmu impotents?

Smieklīgs atgadījums no šīs pilsētas, kurš daudz ko stāsta par tās iedzīvotājiem un viņu ikdienu. Viesnīcā mums ieteica kādu naktsklubu, kurš atrodasMaxilom avēnijā. Meklējam kartē, it kā atrodam, bet neesam pārliecināti. Uz mājām ielu nosaukumu nav. Prasām ielu tirgotājam: ”Kur Maxilom avēnija?” Šis rausta plecus, prasām otram-tas arī nezina. Tā kā ļaudis Filipīnās ir ļoti atsaucīgi, sākas vesela jezga-ķēdes reakcija plešas plašumā un beigās visi ielu tirgoņi, ieskaitot pat policiju, iesaistās Maxilom avēnijas meklējumos. Mums šī jezga nepatīk, pamanāmies klusiņām nozust un turpinām iet pa to pašu ielu uz priekšu. Pēc simts metriem uz kādas mājas ieraugām šilti ar uzrakstu „Maxilom avenue 8”... Neticami! Šie cilvēki taču gadiem ilgi strādā uz šīs ielas un nezin tās nosaukumu!

Cebu sala ir slavena arī ar to, ka šeit galu dabūjis izcilais ceļotājs Magelāns. Vietējās cilts virsaitis Lapu-Lapu neesot bijis mierā ar spāņu uzspiestajiem noteikumiem, izcēlies ķīviņš, un...slavenais ceļotājs pagalam. Interesanti, ka pieminekļi te uzcelti abiem diviem.

Ko lai vēl pasaka par Cebu un tās iedzīvotājiem? Tāpat kā citās pilsētās, te ir ļoti daudz policistu un apsargu-tās šajā valstī ir izplatītākās profesijas. Pie ieejām lielveikalos un dzelzceļa stacijās obligātas somu pārbaudes. Pie katras cik necik nozīmīgas tirgotavas stāv apsargs ar ieroci. Dīvaini-nepilno trīs nedēļu laikā, nemanījām te nevienu agresijas pazīmi. Vēl vairāk-mēs neredzējām pat nevienu dusmīgu cilvēku! Nevar pat salīdzināt ar Latīņamerikas valstīm, kur reizēm jau no cilvēku skatieniem bail metas... Kāds pamats šādiem drošības pasākumiem? Bet laikam jau nav dūmu bez uguns...Acīmredzot kristietība garīgās kontroles-represiju orgāna funkcijas neveic tik labi kā citu Āzijas valstu pamatticība- budisms.Lai vai kā tur īstenībā arī būtu, man par šīs valsts iedzīvotājiem palika vislabākais iespaids. Ir pabūts daudzās valstīs un redzēti dažādu tautību un rasu cilvēki, un droši varu teikt- filipīnieši ir pārliecinoši ierindojušies draudzīgāko un labestīgāko tautu topa pirmajā vietā.

Nenoliedzami šajā valstī valda nabadzība, taču cilvēkos var just pašlepnumu, un ja tā var izteikties, gēnos ieliktu inteliģenci, kas nav saistīta nedz ar izglītību, nedz ar materiālo stāvokli. Ja man šai valstij būtu jāizveido tūrisma devīze ,tad tā skanētu šādi: „Filipīnas-pozitīvisma terapija”. Ik pa laikam interneta kafejnīcās pārskatīju savu e-pastu, pie reizes ielūkodamies Latvijas informatīvajos portālos-DELFos un TVNETā. Nekas nav mainījies-atkal kāds kaut ko nozadzis, lobējis, diskreditējis, apmelojis, utt. Ieeju komentāru sadaļā. Aina, ko manas smadzenes projecē, lasot šos naida un gramatiskām kļūdām pārpilnos komentārus, ir šāda: dzeloņstiepļu žogs, aiz kura, siekalas šļakstīdami, atņirgtiem zobiem rej niknu kaujas suņu bars, nervozi skraidot apkārt un meklējot kaut mazāko šķirbiņu, lai izlauztos un mestos virsū jebkam, kas atrodas tuvumā. Mani mierina tas, ka starp mums atrodas datora ekrāns, pretējā gadījumā kļūtu baisi. Viss, man pietiek-es „TURN OFF” no tā visa... Vismaz, kamēr atrodos šeit- Filipīnās. Kaut gan kādu laiku domas tomēr neliek mieru-no kurienes tas viss ir radies? Šis naids, nenovīdība, agresija? Filipīnas taču ir daudz nabadzīgāka valsts, nekā Latvija! Tātad iemesls nav meklējams ekonomiskajā stāvoklī. Bet kur? Lai nu paliek-ne jau par mums ir šis apraksts...

Kas tad veido Filipīnu graujošo statistiku? Runāju par to ar vairākiem filipīniešiem. Valstī ir atsevišķi musulmaņu pārvaldīti reģioni-Mindanao, Basilan, utt(ja skatīsieties kartē, meklējiet reģionus, kas tuvāk Malaizijas robežai). Kristiešu vajāšanas, cilvēku nolaupīšanas, žurnālistu slepkavības, konflikti ar Malaiziju- šie briesmīgie vārdu salikumi raksturo šos reģionus. Šķiet, ka tā jau kļuvusi par likumsakarību, ka gandrīz visur pasaulē, kur saimnieko Allaha dēli, ir tik daudz vardarbības.

Kas attiecas uz vietējo kriminālo situāciju, tad Manila arī īsti droša neesot. Runāju ar kādu krievu, viņš stāstīja, ka esot klaiņojis pa Manilu vairākas dienas un naktis, bet neko bīstamu manījis neesot. Tai par laikā viņš dalījās atmiņās par Brazīlijas galvaspilsētu – pa pilsētu tūristus tur vadājot ķēdītē bruņotu apsargu pavadībā. Turklāt ierocis tiekot turēts rokā lietošanas gatavībā. Un no vietējo skatieniem vien šermuļi skrienot pār kauliem. Te tā nav. Bet viela pārdomām tiem, kas vēlas apmeklēt šo valsti-varbūt nevajag izaicināt likteni un labāk izvairīties no galvaspilsētas apskates? Apmeklējot Cebu salu, varēsiet izbaudīt ļoti līdzīgu pilsētas sadzīvi, tikai miniatūrā. Toties absolūti drošu!

Palawan sala

Mūsu tūres trešā un noslēdzošā daļa- Palawan sala un tās brīnums-otrā pasaules garākā pazemes upe. No sākuma pārlidojums uz Manilu, no turienes uz Palawan salu. Kārtējā reisu kavēšanās, protams. Dīvaini, ka pie tik plaša pārlidojumu klāsta netiek piedāvāti tiešie reisi starp lielākajām salām-parasti jālido uz galvaspilsētu, un no turienes uz nākamo punktu. Es būtu gatavs maksāt kaut trīskāršu cenu par to, lai nebūtu jādirn pa lidostām tā vietā, lai baudītu savu atvaļinājumu. Vēl jo vairāk arī tādēļ, ka pārlidojumu izmaksas te ir ļoti zemas- laicīgi pasūtot biļeti, un kādu nosalām tiksiet par nieka 5-10 latiem.

Tā kā salas apskatei mums ir atvēlētas tikai trīs dienas, bet viens no skaistākajiem pasaulē kūrortiem atrodas tādu pašā salas stūrī, nolemjam aprobežoties ar Port Barton pludmali, kas atrodas krietni tuvāk, bet arī solās būt gana skaista. Lai gan ielidojam diezgan vēlu , ceram uz Filipīnām raksturīgo sakārtoto pasažieru pārvadājumu sistēmu, un nezaudējot dārgo laiku, vēlamies nokļūt tur jau tajā pašā vakarā.

Pie lidostas savus pasažierus gaida visādi autobusu, džipniju un tuk-tuku šoferīši. Viens no viņiem skaļi piedāvā: ”El-nido!” Kā-šodien? Tas taču ir tik tālu! Nē, it kā jābraucot tikai piecas stundas. Mirkli apdomājamies, kaut gan zemapziņa lēmumu jau pieņēmusi- braucam! Protams, piecu stundu vietā sanāk veselas astoņas. Ne jau attāluma dēļ(pieļauju, ka sešās stundās varētu iekļauties), bet gan tādēļ , ka šoferītim...nāk miegs... Ik pa laikam šis aptur mašīnu, lēkā, skraida ap busiņu, iepļaukā sevi, bet nekā-mums kādu pusotru stundu nākas gaidīt, kamēr šis snauž. Arī mēs cenšamies pagulēt- nesanāk... Tikai dziļā naktī iekrītamviesnīcas gultās, taču esam nolēmuši jau no rīta doties kādā ekskursijā, lai nezaudētu tik dārgo dienu.Ar ekskursijām te jāsaprot pirogām līdzīgu motorizētu liellaivu pārbraucieni no vienas salas uz otru. Izveidoti četri maršruti- A,B,C un D varianti, kuri atrodas dažādos attālumos un debespušu virzienos no El-nido kūrorta. Katrā no tiem tiek piedāvāts apskatīt 5-6 salas vai interesantus skatu punktus no laivas. Izvēlamies vienu no variantiem. Lai arī skati fantastiski(foto Nr.56-74),negulētā nakts neļauj tos pilnībā izbaudīt.

Pati El-nido nav īpaši skaista vieta(foto Nr.55)-vidējas un zemas klases viesnīcas, kurās pārsvarā apmetušies jaunieši. Lepnās viesnīcas gozējas nomaļākās vietās vai arī uz kādas no salām. Skaistas un ļoooti dārgas. Mums gan krietni labāk pie sirds iet tusiņu vietas, tādēļ par viesnīcu maiņu pat nedomājam. Pēc ekskursijas apstaigājam apkārtni. Kā jau kūrortā-bāriņi, mūzika, tusiņi pašā jūras krastā. Filipīnu pievakarēm piemīt kāda burvīga īpašība(vismaz šajā gadalaikā) – te nav nekādu lidojošu asinssūcēju! Nelido vispār nekas-ne moskīti, ne odi, ne mušas. Par to, kā var sabojāt burvīgu vakaru šī sīcošā draņķība, man laikam nav jāstāsta. It īpaši to novērtēt es varu tagad, jo šo aprakstu skricelēju, atrodoties Spānijā-esmu viscaur mošku sakosts un pumpains, pa istabu lidinās lēnīgas, uzmācīgas mušas. Guļu, kasos, trenkāju mušas un starplaikos kaut ko mēģinu uzrakstīt.

Apsēžamies kādā restorānā, kur saimnieko kāds vācietis(sakiet ko gribat, bet tomēr uzticības koeficients augstāks). Divi oficianti-pirmā ir kāda eiropeiska izskata meitene, par kuru nez kādēļ radās iespaids, ka šī mājās savārījusi kaut kādas pamatīgas ziepes, un tagad notinusies uz šejieni slepenā emigrācijā. Ja tā, tad vietas izvēle lieliska! Otrs oficiants ir gejs. Smaidot un graciozi grozot dupsi , planē starp galdiņiem. Praktiski katrā otrajā bāriņā te par oficiantiem strādā geji vai transvestīti. Laikam šī profesija dod lielisku iespēju šai minoritātei izpausties pēc sirds patikas. Strādājot, piemēram, celtniecībā, dupsi īpaši nepagorīsi. Ko, diez, par to visu šajā kristietīgajā valstī saka geju galvenie nīdēji-baznīca?

Ēdienu cenas nav diez ko zemas- apmēram tādā pašā līmenī, kā Latvijā. Un tā tas nav tikai kūrortos, bet gan visā valstī. Toties nav jāiespringst uz dzeramnaudu - tās te iekļautas rēķinā. Tāpat ir arī ar visādiem pakalpojumiem-droši varat maksāt noteikto cenu-neviens tādēļ uz jums šķībi neskatīsies. Es gan parasti vienalga atstāju-pārāk iesakņojusies manī šī nekur nederīgā tradīcija.

Ja turpinām par cenām, tad aktuāls kļūst jautājums par kaulēšanos. Nu ko lai saka-darīt jau to var, bet, salīdzinot ar arābu valstīm, īpaši izteiktas šīs tradīcijas te nav. Lielveikalos varat nemaz nemēģināt-vienmēr viena atbilde: ”Sorry, fixed price!” Kas attiecas uz sīkākiem tēriņiem, tad es to nedaru principā, jo man riebjas šī nodarbe kā tāda. Tērēt savu dārgo ceļojuma laiku, lai pēc divdesmit minūšu ilgas nervu čakarēšanas ieekonomētu piecdesmit santīmus? Nu nē! Ja reiz rocība neļauj, un ir jāuztraucas par to, lai tikai kādam vietējam netiek lieks santīms, tad jau labāk nebraukt vispār. Vismaz man šādos ceļojumos nauda pārvēršas par bezpersonisku norēķinu līdzekli, un es absolūti aizmirstu par to, kādas mocības sagādā tās ieguve mājās. Esmu pārliecināts-ja ir jāekonomē uz ekskursiju rēķina, jāapsver kar katra suvenīra iegāde, ja ir nervozi jāskatās restorānu ēdienkaršu cenās, baudījumu no ceļojuma gūt būs grūti. Es ,protams, neaicinu uz šķērdēšanos(ikdienā esmu parasts praktiskais latvietis),es aicinu uz neskopošanos. Kas tik briesmīgs notiks, ja pēkšņi uzzināsiet, ka nupat nopirktais nieciņš blakus veikaliņā izrādījies uz pusi lētāks? Lai taču tirgotājam tiek tā Lielā Diena! Galu galā cena taču jums šķita adekvāta, ja reiz to mantu nopirkāt! Manuprāt, kaulēšanās atmaksājas tikai tādā gadījumā, ja jums sagādā baudu pats process, un lielāku pirkumu gadījumā. Tikai lūkojiet, lai par šī ļembasta norisi jūsu vietā nebūtu jāsarkst jūsu otrajai pusītei vai draugiem. Nu jā-par ko es vispār iesāku stāstīt? Par vakariņām āra restorānā pie vācieša. Nebija garšīgi...

Šeit mēs pavadām trīs dienas. Dabas skati fantastiski-kalni, lagūnas, dzidrs ūdens, vientuļas, palmās ieskautas pludmales. Ja esat bagāts, varat kādu no salām arī nopirkt. Kādā no ekskursijām gids rāda uz vienu no tādām salām-to nopircis pats Manny Pacquiao- labākais pasaulē bokseris vieglajā svarā, filipīniešu lepnums un leģenda, jauniešu elks un spilgts piemērs, ka tomēr šajā valstī ir iespējams izrauties no nabadzības un paša saviem spēkiem kļūt par miljonāru.

Ap pieciem no rīta dodamies uz autoostu, lai dotos atpakaļvirzienā, lai pa ceļam apskatītu šīs salas galveno apskates objektu-pazemes upi. Autoosta izvietota stāvā kalnā. Kāpjam un lamājamies-kur tik stulbu vietu var izvēlēties? Bet jau pēc desmit minūtēm viss kļūst skaidrs- pārsvarā visi busiņi tiek iedarbināti, ripinot tos lejup pa kalnu .

Ceļa pavadām kādas piecas stundas. Ar liellaivu tiekam aizvesti līdz lielam, melnam caurumam klintī, un tad ar mazu laiviņu sešu cilvēku sastāvā slīdam tajā caurumā iekšā. Man tiek tas gods turēt lielu apgaismojuma lukturi, kas man dod savas priekšrocības- apvienojot luktura un mana fotoaparāta zibspuldzes gaismu, iegūstu dažas tīri labas fotogrāfijas.(foto Nr.76-77) Pievērsiet uzmanību 76. attēlam-vai spēsiet ieraudzīt dievu un velnu? Upe cauri klintij vijas daudzu kilometru garumā. Mēs nobraucam kādus divus-trīs un griežam atpakaļ(iespaidiem absolūti pietiekami) Un jau trešo reizi atkārtošos – neizplūdīšu salkanos aprakstos- fotogrāfijas un video ir gana daiļrunīgi...(video Nr.80)

Lai arī mūsu reiss uz Bangkoku ir vēlu vakarā, zinot šejienes pārlidojumu „punktualitātes” tradīcijas, izvēlamies reisu agrā rīta stundā. Šoreiz kavēšanās nav diez ko ilga, nododamā bagāža nav jāgaida, un mums atliek laika vēl vienam interesantam objektam- Taal vulkānam, kas atrodas aptuveni divu stundu braucienā no Manilas lidostas. Piezīme. Par ceļasomām-silts ieteikums-dariet visu ,lai bagāžas būtu pēc iespējas mazāk, un lai pārlidojumos jums būtu līdzi tikai rokas bagāža. Visa tā somu gaidīšana, staipīšana un baidīšanās par tās drošību ļoti apgrūtina ceļojumus, kuros ir daudz pārlidojumu ,pārbraucienu, un pārgājienu. Neviena līdzpaņemtā manta nevar kompensēt tās neērtības ko rada to staipīšana. Galu galā –viesnīcās visu var izmazgāt ,un veikalos-visu nopirkt. Jāatceras tikai viena lieta-pārlidojumos –kosmētikas, krēmu, utt flakoniņu tilpums nedrīkst pārsniegt 80ml. Ņemam taksīti. Šoreiz gan pakaulējamies par samaksu. Pa ceļam redzama pavisam cita Manila- izrādās, ka te ir arī lepnu privātmāju rajoni ar sakoptu apkārtni. Bet vienalga gar lielceļa malu zaru būdiņās tup noskranduši bērneļi. Vecāki laikam atgriezīsies vēlāk, kad beigsies darbadiena bagātajās privātmājās.

Pats Taal vulkāns interesants ar to, ka tas vēl arvien ir aktīvs, un ka tā krāterī atrodas vēl viens vulkāns, un tajā savukārt- vēl viens krāteris. Ūdens krāteros ļoti karsts un ar zaļganu nokrāsu. Gids saka, ka varot olas vārīt. Lai to visu apskatītu, no sākuma kādas divdesmit minūtes jābrauc ar laivu(vulkāns atrodas ezera vidū),un tad tik pat ilgs laiks ar zirgu augšup līdz vulkāna malai(foto Nr.68-79).

Laicīgi paspējam atpakaļ, un jau ap pusnakti esam Bangkokā. Veselas četras dienas varēsim baudīt šo jauko skudrupūzni. Tikai viena bēda-neviesmīlīga un dārga palikusi kopš manas pēdējās vizītes pirms dažiem gadiem. Un taju izslavētie smaidi kaut kur izčabējuši(varbūt tas bija tikai tāds īpašs pēcfilipīnu sindroms, kad pēc Filipīnu apmeklējuma visur citur visi šķiet ļoti drūmi un nopietni?) Ekonomika šeit strauji iet uz augšu, un baltais tūrists līdz ar to ir gāzts no dieva troņa. Ar ko, protams, varam tajus tikai apsveikt, bet līdz ar to mūsu acīs šī valsts savu burvību strauji sāk zaudēt.

Mūsu līdz šim eksotiskākajam ceļojumam ir pielikts punkts. Trīs nedēļu laikā ir veikti desmit pārlidojumi(ieskaitot starptautiskos) un vismaz trīs diennaktis pavadītas dažādos transporta līdzekļos. Filipīnās citādi nevar-valsts ir liela un sastāv no salām, tā kā, ja gribat redzēt maksimāli daudz, ir jārēķinās ar garu pārbraucienu radītajām mokām. Bet ir vērts.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais