saulgrieži-ievads

  • 3 min lasīšanai
  • 23 foto
Kamēr Latvijā vēl tikai gatavojas, mēs jau esam nosvinējuši! Tā varētu teikt. Vārdsakot, 20.jūn.saņēmāmies mazliet garākam izbraucienam, par godu Raimonda brīvdienām un vasaras saulgriežiem. No rīta Alisi aizvedam uz vilcienu,lai šamā var doties savos holidejos uz Venēciju un paši fiksi sametot segas un spilvenus mašīnā, dodamies ceļā. Man jau kā kārtīgam cilvēkam, maršruts saplānots pirms laba laika, postkodi un ceļamērķi blociņā.Divas stundas braucam bez pieturām, tad piestājam nelielā servis-punktā padzert kafiju.Tur protams neiztiekam bez aizķeršanās, jo aparāts aprij naudu, bet kafiju dot atsakās...meitenes no costa kafe ielej kafiju tāpat un Rūdolfs vēl atrod kafijmašīnā poundu. Braucam tālāk, tikuši kādus 5.km no Bristoles lidostas zvanam Alisei, tai vēl stunda ko braukt . (giggle) Lai viņa brauc, bet mēs nogriežamies uz Chedar Gorge (http://www.cheddargorge.co.uk/). Mājās apskatījos laika prognozi, pirms desmit dienām solītais labais un saulainais laiks bija krasi nomainījies uz tik pierasto slapjo un vējaino, bet pagaidām vēl saule spīd un ir ciešami silts. Noparkojam mašīnu un nekādi nav saprotams uz kuru galu doties, no kura gala sākt. Smiekligi,ka pirmais mūs sagaida Ziemassvētku vecītis. Nezinu vai tas ir angļu miers un nesatraukšanās, galu galā, tāpat viņš atkal būs kkad jāvelk laukā, vai kas cits-jo tajā bodītē mēs vienkārši neiegājām. Samainam mājās izprintēto maksājumu lapu pret reālu biļeti un dodamies busa meklējumos.Buss mūs uzved mazliet augstāk un mazliet iekšāk kalnos. Patiesībā brauciens ir pavisam negarš, kad esam jau laukā no tā un stāvam pie pirmās alas:Gough's alas. Jakas ir līdz, jāvelk vien mugurā un jādodas iekšā. Nu, alas kā alas. :) manī nekādas klaustrofobiskas sajūtas nerodas...apskatam vienu vientuļu skeletoniņu...par kuru ir vesels stāsts.Fotografēt grūti, faktiski nekādi,jo ir tomēr par tumšu.Rūdolfs iemet naudiņas ūdenī un nezinu pēc cik ilga, bet ne ilga laika, esam laukā. Ak jā, aizmirsu piebilst,ka tieši šī ir ala,kurā meklējami Čedaras siera pirmsākumi...hm... arī šobrīd tur vientuļi stāvēja kādi 4-5 plaaukti ar cerams siera, ne butaforiju rituļiem.Ticamības moments 0%. Kad bodītē lasām uzrakstu uz siera ,ka tas ir autentisks un bla bla bla... tad gribas zināt,kā var saglabāt cenu 5,- par gabalu,tādam brīnumam... Grūti ir orientēties apskatāmajos objektos un tam nepieciešamajā laikā, par cik plkst 19os jābūt pavisam citā vietā. Izeja,kā jau katram apskates objektam ved caur veikaliņu, Rūdolfs izvēlas sev mīlīgu Fledermausi, kurš jau kļuvis par neatņemamu draugu. Kkā fiksi izskrienam cauri alas pirmatklājēja un cilvēkēdāju apvienotajam muzejam. Esam badaini. Badu nodzenam ar vienu garšīgu pastiju,jo to pārdod bodītē kur kartes nepieņem un divām negaršīgām pastijām, kuras savukārt nopērkamas tur,kur var norēķināties ar karti :) Uzdzeram līdzpaņemto kvasu, atpūšamies un dodamies iekšā nākamjā alā. Šī ir pateicīgāka bildēšanai,var teikt arī skaistāka, interesantāka un arī muzikālais noformējums dara savu. Ejam,ejam un nonākam pie uzraksta un durvīm,kur teikts,ka stipri jauniem ļaudīm un bērniem vēlams iet laukā...mēs protams neklapējam ne ausu un ejam tam garām... Hm, Crystal Quest ala...viņa nebija īpaši piemērota bērniem un manam bērnam tai skaitā .... mēs tur izskrējām tik ātri cauri,ka neko nesapratām (bat) . Bija, bija bailīgi (bat) pat Raimondam paspēja kājas notirpt...un man bija viena doma, lai bērns nepārbīstas un nesāk raudāt .... tikām laukā fuuuuu....ieelpojam svaigu gaisu un... Priekšā kāpiens pa 274 pakāpienu kāpnēm un skatiens uz apkārtni no skatu torņa.Mēs jau mierā neliekamies un sadomājam,ka ar torni vien nepietiek, vajag iet un kāpt pa taciņu,kas ved augstāk virs klintīm. Ejam un ejam,nezinu kādēļ domājām,ka ūdens pudeli stiept būtu lieki...spēki beidzas kaut kur trešdaļceļā. Mūs apdzen lietuviešu jaunieši,kurus atkal sastapsim lejā pie kazām...viņi turpina ceļu, bet mēs atpūtušies kāpjam lejā pa tām pašām kāpnēm,kur uznākuši. Laikā esam iekļāvušies, arī bukletā jau galvenie objekti atzīmēti, kā apskatīti... nu, tikai tas ērglis un pelēkais āzis nav atrasti... pasēžam bagāžniekā...padzeramies...mazā bodītē, tik trakoti smaržo onkas šķēlēs grieztie saldumi,ka par pēdējām skaidras naudas kapeikām sapērkamies fudge- jom jom jom. (lick) .Nolemjam pabraukties caur kalniem ar mašīnu.... 300.m. un... esam klāt pie ērgļuvērotājiem. Tur smalkos teleskopos noķerts spoguļojas pats klinšu saimnieks...palūkojāmies... nu dikti garlaikoti viņš tur knosījās.... faktiski pirms 40min, mēs esam bijuši turpat netālu :) klintsgalā... Braucam tālāk... pēc 30.m. atkal stop ... melnie kazuļi, ko satapām jau no rīta, tagad nokāpuši pavisam pie ceļa garlaikoti gramsta zālīti... gribam tiem aizmest līdzpaņemto putnu maizi, bet mums neizdodas. Gan jau vakarā to atradīs...:)sēstamies mašīnā un pēc 30.m. atkal stop(labi,ka tur var ik pēc 20.m apstāties), pieklājīgs bariņš pelēko un raibo kazu sakāpušas pa klintīm, kāpj augšup lejup... nu smuki un smieklīgi... pašā augšā, skaidri redzams, ka iekārtojies galvenais kazis ...ar lieliem ragiem, vienīgais kurš nelēkā un nekāpelē, bet modri skatās lejup pietēlodams,ka garlaikoti gremo un ka viņu vispār nekas te neinteresē. Skaidri zinām,ka interesē gan,un ka tieši viņš visrūpīgāk uzmana,kas tad notiek uz ceļa.Izpriecājušies dodamies prom. Visi ķeksīši savilkti...esam apmierināti, arī laiks pieturējies ciešams. Pulkstenis tuvojas pieciem, apskates objektos darba laiks beidzas, strādnieki nolasa dzeltenos apstāties aizliegts trīsstūrus no ceļmalām. Varam doties tālāk.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais