Ūdens oktobrī nemaz nav tik auksts, jeb stāsts par Užavu un jūru 2 daļās

  • 6 min lasīšanai
Ieraksts, kas kādu laiku kavējās tam pilnīgi nepiemērotā sadaļā pārcēlies uz šo. Šķiet, tā būs vairāk piemērota. Stāsts tapis emociju iespaidā, pilnīgā sagurumā kādas svētdienas naktī. Patiesību sakot mans laivotājas mūžs ir pavisam īss. Pirmo reizi pa upi lejā laidos tikai pagājušā gada pavasarī un toreiz piepūšamā, gandrīz neapgāžamā laiva manī radīja pamatīgu stresu – ieraugot Braslā niecīgas krācītes vai līkumu radīju sevī nelielu paniku, bet mans laivas kaimiņš, visticamāk, iedzīvojās pāris sirmos matos. Šogad laivošanai pievērsos biežāk un iepazinu Latvijā tik populārās kanoe, tā pasmatīgi izvingrojoties bebru aizsprostiem un kokiem pilnajā Dubnā, pēc kuras secināju – patīk, patīk, patīk! Ložņāju cauri internetam, lasīju vienu laivu lapu, otru... Visur tādi diezgan nopietni pasākumi, bet es – bailīga pēc dabas. Tā nu uzdūros „Aqua Incognita” un jūras laivotājiem (www.juraslaivas.lv). Tie, kas pabijuši Aģē atceras jautros aizsprostiņus, bet par Riežupi diemžēl man nācās klausīties tikai no stāstiem. Užava...„Aqua Incognita” rīkotāji sola, ka mūsu laivas gaida neparasta un strauja upe. Sestdienas rīts ir pavisam tumšs. Kad pirms plkst. 6 izeju no mājām, lai dotos uz autobusu, visas debesis ir pilnas zvaigznēm, bet pļavas ir čaukstoši baltas – bijusi pamatīga salna. Diena solās būt krietni vēsa, vismaz tā vēsta laika ziņas autobusa šofera radioaparātā. Ap plkst. 7 esmu pie Mārītes, viņa vēl nedaudz miegaina un pakojas. Gaidam Arni un dodamies uz Kurzemi. Jo tuvāk Rendai, jo liekas, ka kokiem arvien mazāk lapu. Ikdienas steigā nemaz tā īsti neesmu pamanījusi, ka ir rudens un drīz koki būs pavisam kaili. Ja no rīta Rīgā laiks bija pavisam skaidrs, tad pēc pāris stundām jau sākt nomākties un uz automašīnas stikla parādās pirmās piles. Nē – tas nu gan nav tas, ko vēlētos. Pēc Mārītes norādījuma jokoju un zvanu „Pēterim” lai sarunātu labus laika apstākļus un saulīti. Kā jau runāts, ap plkst. 9 esam Rendā, pārkraujam mantas Rolfa busiņā un vizināmies uz Ēdoli, kur jāsatiek pārējie laivotāji. Izrādās mēs būsim pavisam neliels bariņš – vien seši braucēji. „Zvans Pēterim” ir līdzējis un starp mākoņiem parādās saule, bet norunātajā tikšanās vietā ierodas domubiedri - Uģis no Kuldīgas ar diviem kajakiem uz jumta un liepājnieks Jonīc, jeb Jānis. Dodamies uz starta vietu, kas ir Ēdoles-Tērandes ceļa tilts. Uzmetu aci upei – izskatās tā krietni dziļa, ūdeņi tumši, bet krasti neparasti – plašas, aizaugušas pļavas. Ielaižam laivas ūdenī un es saprotu, ka arī par upes tecējumu nav melots – līmenis ir pamatīgs, bet straume tāda, ka airis vajadzīgs gandrīz tikai laivas turēšanai taisni. Kajaki, Mārīte ar „Tempo”, Arnis ar „Disko” un Jānis ar „Zilo pie pakaļas” (laiva tā nokristīta pēc Riežupes) ātri vien pazūd aiz pirmā līkuma, bet es atkal mēģinu pierast pie mazās bērnu vanniņas – „Paseo”. Interesants braucamais. Vai nu laiva tāda, vai airētājs, bet uz priekšu neiet tik ātri kā gribētos, bet uz katru airējienu purns griežas uz otru pusi. Ja pēc manas laivas varētu iekrāsot maršrutu, upē iezīmētos glīts zigzags. Ainavu nekādi nesalīdzināt ar citās upēs redzēto. Užava ir taisnota, padziļināta, tāpēc pirmajā posmā tā bieži atgādina platu grāvi ar straumi. Pēc viena no līkumiem satieku Jāni, tālāk līdz pirmajam pit-stopam braucam kopā. Nemaz nezinu cik laiks pagājis, bet rimtā airēšanā esam nonākuši līdz Tērandei, kur mūs gaida „pavadošā komanda”: Rolfs un Mirta. Protams, pieklājīgi krastā es izkāpt nemāku un „pakaļējais tilts” ir slapjš. Pārējie jau devušies apskatīt paliekas no kādreizējās Tērandes muižas. Dažādas vietnes internetā vēsta, ka kungu mājas ēka celta 1856. gadā, tajā vēlāk bijusi arī skola, bet pēdīgi dzīvokļi, kuru iemītnieki līdzās savām guļamistabām bija ierīkojuši vistu aizsprostus. Skats uz ēkas paliekām ir sirreāls un tumšākā diennakts stundā varētu rasties sajūta, ka drupās klīst kādreizējo iemītnieku gari. Pēc nelielas pauzes lecam atpakaļ laivās un dodamies tālāk. Kuldīdznieku meitene drusku tā kā iebilst, ka garlaicīgi esot pa tādu upi braukt un Rolfs piesola, ka tālāk būs interesanti. Un tiesa – upe kļūst līkumaināka un ainavas krastos izmainās – pa kādai lauku mājai, ganības ar ziņkārīgu aitu baru, krūmājs, alkšņu pamežs un pirmie sagāzumi, kurus gan itin veikli var apbraukt. Upes plūdums joprojām rāmi straujš un pie nākamajiem koku sagāzumiem notiek TAS. Gar vienu koku smuki izlīkumoju un pamanu nākamo, bet iestājās mirkļa vienaldzība, airis tā īsti nav iemērkts upē un klasika no mācību grāmatām: airētājs piespiests pie koka, straume laivu nes uz priekšu un „Plunkš!”. Neliels apjukums, iznirstu virspusē, pieķeros pie laivas, turu airi un mēģinu tikt līdz krastam. Uzdevums nedaudz grūtāks kā Aģē, kur ūdens līdz gurniem un straume mazāka. Bet izrādās arī krastā izkāpt nav viegli – tie ir ļoti stāvi un dubļi slideni. Tiekot malā, galvā šaudās tāds neliels izsmiekls pašai par sevi – esmu slapja līdz pēdējai vīlei, no līdzpaņemtās sistēmas „iešņaucu” balzamu, kāpju atpakaļ laivā un turpinu ceļu. Pie sevis nodomāju – nav nemaz slikti, ka iegāzos. Vismaz turpmākajā laivojienā par drēbju saslapināšanu nebūs jāuztraucas, turklāt izrādās pelde oktobra nogalē nemaz nav tik stindzinoši auksta. Upē sakritušie un pārkārušies koki turpinās, taču to ir krietni, krietni mazāk nekā abos iepriekšējos šī rudens „Aqua Incognita” pasākumos. Taču lielākā daļa ir viegli pārvarami. Pie viena no grūtāk izbraucamajiem sanesumiem TAS notiek ar kajakotāju Uģi – „Plunkš!”. Skatos kā viņš cīnās ar kajaka brunci: virs ūdens parādās galva, pazūd, galva parādās otrā kajaka pusē un atkal pazūd, bet es jau lecu ārā no sava SOT’a steigt palīgā, bet viņš ticis galā pats. Šī epizode liek man saprast, ka vismaz tuvākajā laikā es kajakā nekāpšu. SOT’s tādā ziņā ir daudz demokrātiskāks – Izkriti? Nekas! Apgāz otrādi, izlej ūdeni un rāpies atpakaļ! Tādiem neveikliem radījumiem kā es īsti piemērots. Turpmākajā posmā es pamanos iekrist vēsajā oktobra ūdenī vēl divas reizes. Otrā bija pavisam smieklīga – pavisam vienkāršs, taisns upes posms, es nedaudz atslābusi skatos kā aiz līkuma grasās pazust „Zilais zem pakaļas” un pēkšņi mana laiva sagriežas, sāk zvāroties un es atkal esmu ūdenī. Izrādās tur bijis zem ūdens paslēpies koks. Nedaudz asākas izjūtas ir tuvujoties Sisei – upes kritums ievērojami palielinās un vietvietām straume laivu glīti pašūpo. Pēcpusdienā upē pāris vietās sanesumi tādi, ka laiva jāapnes pa lauku, kurā pamatīgi zēģelē rudenīgs vējš. Braucam un fantazējam, ka vasarā šis posms noteikti izskatās nedaudz līdzīgs džungļiem – koki līdz pašam ūdenim, tajos ievijušies apiņi un un vīteņu paliekas no vasaras. Vienīgi ūdens gan varētu būt krietni mazāk. Tā pļāpājot iebraucam plašā tīrelī – upe gandrīz taisna, krūmi ūdenī un izskatās, ka šur tur vēl šiverē pīles. Man sāk krietni salt rokas, kuras jau n’to stundu ietērptas slapjos cimdos, bet Mārīte ierunājas, ka vēders prasa savu tiesu. Abas sapņojam par mašīnā palikušajām speķmaizītēm un skaitām pēc cik līkumiem varētu būt solītais finiša tilts. Puiši jau sen kā aizbēguši pa priekšu, kajakisti iepalikuši un neatceros, kad tie pēdējo reizi redzēti. Uzstājīgi zvana Mārītes telefons un viņa nolemj tomēr paskatīties, kurš tas ir. Izrādās Rolfs – puiši jau galā, kajakisti jau iepriekš izcēlušies un visi gaida mūs. Izrādās esam vien pārsimts metru attālumā no finiša, kur gaida sausas drēbes un karsta tēja, kas nosalušiem laivotājiem ir īsts glābiņš. Noskaidrojam, ka mēs un abi pārējie SOT’isti noairējuši vairāk kā plānots – Sises tilts paskrējis garām nemanot. Saģērbjamies, iekožam, iesmejam un braucam atceļā. Te sākas stāsta otrā daļa Urda nemiers un it kā jokojot tiek izmesta doma par aizbraukšanu līdz jūrai, kas esot vien pārdesmit kilometru attālumā. Nu ļoti jau kārojas, tik kauns pirmajai atzīties. Rolfs sola – ja Mārīte apsola iekāpt jūrā, tad braucam ar. Viens caur otru nosakām „Jā” un dodamies uz Jūrkalni, pa ceļam skaļi tiek pārskaitīts – cik tad sauso hidru ir līdzi, kurš būs tas drosmīgais, kurš ielīdīs viļņos. Mūsu busiņam aizmugurē pielipis Jānis ar savu braucamo. Laikam jau arī interesē, kapēc nebraucam mājup. Braucam gar jūru uz stāvlaukumu un zinošākie bilst, ka nekā jau neesot, viļņi neesot vērā ņemami. Bet man jau kopš mirkļa, kad pieminēta jūra, iekšā mazs velniņš dīdās – gribu, gribu, gribu... Stāvlaukumā jau vairākas mašīnas, vīri krastā ķerot butes, tūristi fotografējas pie stāvkrastiem, bet man prātā nemiers. Mārīte klabinās, viņai auksti un arī neviens cits nemaz negrasās vilkt hidru un mesties jūrā. Piesakos es, saņemu hidru hidru un pārējos piederumus, kompānija izvēlas ērtākos skatupunktus, Rolfs paņem fotoaparātu un dodamies pie jūras. Saņemu norādījumus – turēties perpendikulāri viļņiem, kārtīgi airēt, īpaši pret vilni un piemetina, lai tik brienu iekšā, tāpat jau sausa neizkāpšu laukā. Sacīts, darīts! Sēžos iekš sava iecienītā „Paseo” un laižu viļņos. Ūdens, starp citu, pārsteidzoši silts – patīkamāks kā upē jau nu noteikti. Pirmie viļņi, zemākie man padodas labi, bet kā saka bailēm lielas acis. Kas no krasta izskatījās vienkārši, tas jūrā uzdzen stresiņu. Pamācība par airēšanu vai nu piemirstas vai rokas sagurušas un vilnis mani uzvar. Atkal ir „Plunkš!” un izrādās, ka ūdens tikai līdz gurniem. Vilnīši, jeb manā skatījumā viļņi, nāk viens pēc otra un laivā tikt ar nav tik vienkārši. Tieku, kur seklāks un mēģinu vēlreiz. Šoreiz ieairējos jau nedaudz tālāk, gribu sagriezt laivu, uzsēsties uz viļņa, taču jūra ir ašāka un atkal esmu ārā no laivas. Mudīgi ierāpjos atpakaļ un nu jau vilnis mani nes uz krastu. Kamēr dzīvojos pa ūdeni, Rolfs skraida gar krastu un laikam mēģina dot pamācības, bet es neko nedzirdu. Šalc. It kā esot jāmēģina dziļāk iebraukt, tad varēs normāli apgriezties. Teikt jau viegli, bet man bail... Pēc brīža jābeidz, jo skatītājiem augšā kraujā salst. Laiva tiek aiznesta, bet es atpūtnieku izbrīnīto skatu pavadīta ieskrienu viļņos tāpat vien. Nedaudz paplunčājos, ieriju kādu malku sālsūdens un ar to mani pirmie jūras prieki ir beigušies. Apņemšanās - tas jādara vēl. Jāpārkāpj pāri savām bailēm un jābauda.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais