Atskaņas no Krētas salas

  • 4 min lasīšanai
  • 44 foto
Esam raduši pie nemitīgās steigas... darbs darbu dzen, cilvēks cilvēku... vienmēr laika par maz, vienmēr darbu par daudz... pati nesakaitāmas reizes esmu teikusi, ka man pietrūkt pāris stundas diennaktī, lai pagūtu dienas darbus un pāris dienas nedēlā, lai pagūtu nedēļas darbus... otrdienā man jau sākās slēptā panika par to, ka nedēļa jau gandrīz galā, lai gan tikko tā sākusies... viens liels vāveres ritenis! Es ilgi domāju, kā sākt šo dienasgrāmatas ierakstu... daudz variantu, bet neviens nešķiet precīza, tad nu sākšu ar to, ka esmu bijusi vietā, kur apstājas laiks! Biju nolēmusi ikdienas rakstīt dienasgrāmatu par to, kā man klājas, bet šī ideja ātri apstājās, jo patiesībā diena no dienas ir vienādas, vien atšķirās emocijas, kuras pārdzīvoju. Šeit nav būtiski, vai ir pirmdiena, piektdiena vai astoņdiena (ja tāda būtu), jo visas dienas ir vienādas, rit vienādā ritmā, soli pa solim pāc izstrādātas shēmas un sistēmas. Viss ir tik nesteidzīgs un vienāds... minūtes un stundas rit nesteidzīgi un diena šķiet bezgalīgi gara... tas viss velkās un liekas ievelk tevi sev līdz kā tādā purva atvarā.. Brīvajos brīžos nosēžos jūras krastā, izvelku savu piezīmju blociņu un pierakstu emocijas, kuras vēlāk ielikt dienasgrāmatā, bet, kad diena ir galā, vairs nav spēka nekam liekam, jo vienīgais ko vēlos, pirms miega pačatot ar mīļoto cilvēciņu un aizmigt... Ir tikai pagājušas pāris nedēļas, bet sajūta tāda, ka šeit esmu bijusi visu savu dzīvi...Brīnumaina un biedējoša sajūta, pasakaina un reizē apgrūtinoša ir šī vieta, tā spēj nogurdināt un apburt... interneta sakari šajā vietā ir tik limitēti, ka labākajā gadījumā darbojās skaips, bet visbiežāk arī tas nedarbojas... ir tāda sajūta, ka esi atslēgts no pasaules... iespundēts pasakainā nostūrī, klinšu krastos ieskautā vietā pie palmām un neizmērojami laipniem cilvēkiem... VIENS... pavisam viens un vientuļš tu jūties, sirds smeldz pēc tā, kas palicis mājās, pēc mīļotā cilvēciņa, pēc bērniem... Viss ir atstrādāts tik sistemātiski, ka darbi darāms mehāniski, līdz ar to, ir ļoti daudz laika domāt, domāt un pārdomāt, izvērtēt un saprast... ir laika beidzot apstāties un ieelpot... šis miers ātri pielīp... pēc pirmās nedēļas jau jutu, ka sāku atslābināties no bezgalīgā skrējiena... vēl pēc nedēļas bija sajūta, ka ja sirds nesauktu pēc mīļajiem, šeit varētu palikt mūžīgi... tāds klusums un miers... šis biedējošais miers mani jau ievilcis savā varā, gluži kā mazu bērnu ieaaijājis savās rokās... Katra saruna ar mīļoto cilvēciņu sākas un beidzas ar asaru jūru... sākas ar asarām, jo ir neizsakāms prieks, liekas aizžņaudzas elpa un nav spēka parunāt, bet beidzas ar asarām, jo zini, ka līdz nākamajai sarunai ir jāgaida... viens pats vienuļi ieslīdi savā aukstajā gultā un apķer spilvenu un asaru jūra izbrāžas kā aizturēts ūdenskritums... tās ir bezgalīgas morālas mocības... sākumā man bija kabatslakatiņš, kas ātri tika nomainīts pret dvieli ar labu mitruma uzsūkšanas spēju, jo asaras ir neapturamas... un ja vēl dzirdi, ka arī otrā galā raud, tad ir viss, tad viss sākas un beidzas vienā sekundā... liekas, ņemšu savu somu un bridīšu pāri kalniem, peldēšu pāri jūrām, bet būšu mājās... Ieskatoties kalendārā un redzot tālo oktobra mēnesi atkal ir jāraud... ar katru dienu motivācija samazinās, ar katru dienu apņemšanās sarūk, ar katru dienu pārdomāts tiek vairāk un vairāk, izsvērts par un pret un tu saproti, kas ir dzīves patiesās vērtības... pēkšņi šķiet tev atverās acis un tu saproti, ka ne naudā ir laime... pie velna naudu! Tā ir vērtība, kas ir un izkūst kā saldējums vasaras saulē, bet mīļotais cilvēks ir tas, kas ir līdzās dienā un naktī, priekos un bēdās un ja vien rūpīgi sargātas attiecības, tad arī visa mūža garumā... Mans pavasara vējš galvā, mans kareivīgais skriešanas gars, mans nepārtraukti piedzīvojumus alkstošais meklētājas gars pēkšņi nostājās jūras krastā un bija gatavs ienirt dziļi jūras dzelmē... ienirt lai neatgrieztos... galvā iestājās miers un skaidrība, prātā sāka mājot tikai viena doma - būt mājās, būt tur, kur ir mana sirds, kur mani gaida mana mīlestība... būt jebkur, bet kopā... sapratu, ka varu dzīvot bez naudas, ja tā nepieciešams, bet nespēju dzīvot bez bez sava mīļotā cilvēka... nu nē.... Māju ardievas klinšainajiem krastiem, draiskajai jūrai, delfīniem, kas rotaļīgi dzīvojās savvaļā priecējot ikviena apmeklētāja sirdis, māju atvadas palmām un draudzīgajiem cilvēkiem... es biju gatava pamest visu, kas tik apņēmīgi uzsākts, biju gatava steigties mājās.... Atgriešanās ceļš, tāpat kā ceļš uz Krētu bija garšs un mokošs, šoreiz nenakšņoju uz prāmja, bet cietā lidostas soliņa, jo lidmašīna izlidoja agri no rīta un vienīgais variants uz to paspēt bija iebraukt lidostā jau vakarā... tas bija atkal jauns piedzīvojums jo ceļu no piejūras ciematiņa Spili veicu viena pati... bail bija bezgala, bet zināju, ka dodos mājās pie savas mīlestības.... Kad lidmašīna nosēdās Rīgas lidostā, galcvā risinājās neskaitāmi scenāriji, kā satikšu mīļoto, kā jutīšos, ko darīšu, ko teikšu, bet ziniet, šiem scenārijiem nebija nekādas nozīmes, jo vienīgais ko spēju - cieši apķert un piespiest sev klāt un turēt... turēt un nelaist vaļā... bija sajūta, ka šis mirklis var izgaist kā mirāža tuksnesī... asaras lūgtin lūdzās uz āru, liekas es visa trīcēju no prieka un satraukuma... es biju mājās, biju kopā ar mīļoto... viss pārējais vairs nebija būtisiki... Mani vairs nemodinās no rīta šalcošā jūra un viļņi, kas sitās pret krastu, mani vairs nesidīs dienvidu sailīte un acu skatam nepavērsies klinšainā piekraste un palmas, bet ik vakaru aizmigšu mīļotā cilvēka skavās un ik rītu modīšos ar čukstētu "Labrīt" no mīļotā cilvēka lūpām un maigu rīta skūpstu... Es zinu vienu, nekad dzīvē vairs šādas glupības nedarīšu! Nekad! Es nekad neatstāšu savu mīļoto vienu un nekad to nelaidīšu projām... pēkšņi attiecības, kuras šķita pierastas un pašas par sevi esam - es ieraudzīju pavisam citā gaismā ar pavisam citu vērtību! Šīs nedēļas pasaules paradīzes nostūrī varu nosaukt kā savas morāli smagākās, bet dzīves pieredzei vērtīgākās! Tik daudz sapratusi tik īsā laikā - tik daudz pārdomājusi tik īsā laikā... tik daudz pieaugusi tik īsā laikā... laikam jau tāpēc kāds no augšas man šo visu piespēlēja, jo bija pienācis mans laiks pieaugt un rimties! Tad nu tādas ir atskaņas no Krētas....


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais