DIENVIDIGAUNIJA

  • 3 min lasīšanai
Nupat iepriekšējās nedēļas nogalē mazā grupā, ar 8+1 busiņu izbraukājām Igaunijas dienvidus. Šķiet, ka pasākums izdevās. Agrāk jau vairākkārt ir būts Tartu, uzkāpts Munameģī, redzētas daža citas vietas. Šoreiz jaunums mūsu grupai bija divas savdabīgas teritorijas ar senu vēsturi – vecticībnieku ciemi un Setomā, setu zeme.

Bet nu par visu pēc kārtas. Pirmais objekts, ko apskatījām, bija Sangastes pils netālu no Valgas. No ārpuses interesanta, bet iekšā, izņemot trīs pirmā stāva zāles, tā īsti nebija ko redzēt. Sekoja pārbrauciens Tartu virzienā, līdz Langes ciema teritorijā Tartu tuvumā apmeklējām pavisam jauno, vēl tapšanas stadijā esošo Aviācijas muzeju. Te redzamas 23 lidmašīnas – divas lielākas (pasažieru), kuras var apskatīt arī no iekšpuses, un dažādas kaujas un mācību lidmašīnas no Krievijas, Ukrainas, Polijas, Čehijas un Zviedrijas. Ir arī vairāki lielāki un mazāki helikopteri, dažādas lidmašīnu daļas, ap 400 dažādu lidmašīnu modeļi un citas lietas. Teritorijā esošajos angāros vēl daudz brīvas vietas, tātad ekspozīcija vēl tiks papildināta. Tiem, kuriem interesē tehnika, būs interesanti, ir vērts redzēt.

Tartu galvenā izklaide bija pagājušajā gadā atklātā zinātnes centra AHHAA apmeklējums. Tas piedāvā iespēju pārbaudīt dažus fizikas likumus, iegūt dažas jaunas iemaņas un kopumā lieliski izklaidēties. Šķībā Šanhajas māja, šaura „kalnu tilta” pāriešana, brauciens pa augstu nostiprinātu tērauda trosi ar velosipēdu un vēl, un vēl... To vajag piedzīvot katram pašam. Diviem mūsējiem gan ar nelielu izbīli beidzās „ceļojums uz zemes dzīlēm” ātrgaitas liftā, kurš nosacītajā pazemē iestrēga... Patiesībā jau tas nekur dziļi zemē nebrauca, tika radīta tikai tādas nolaišanās ilūzija. Viss beidzās labi. Vēl Tartu ir vērts apmeklēt Alus muzeju A le Coq alus rūpnīcā, KGB muzeju, vasarā interesants ir senais Tartu Botāniskais dārzs. Veikuši nelielu pastaigu pa vecpilsētu, aizgājām uz populāro alus krogu kādreizējā cietokšņa šaujampulvera noliktavā – autentiska senatnīga noskaņa, garšīgs alus. Kā liecina plāksne pie ieejas, šis esot krogs ar PASAULĒ AUGSTĀKAJIEM griestiem – 10, 2 m. Tas esot fiksēts Ginesa pasaules rekordu grāmatā.

Nākamajā dienā devāmies uz Peipusa ezera piekrasti. Kallastes ciema teritorijā apmēram 800 m garumā gar ezera krastu ir unikāls smilšakmens klints atsegums – līdz 9 m augsta oranži–sarkanu klinšu siena. Kallaste ir lielākais no 9 ciemiem ezera krastā, kuros dzīvo krievu vecticībnieku pēcteči, kuru senči šeit ieradās ap 17. gs. vidu.

Iespaidīgā Alatskivi pils patika visiem. Tas ir unikāls neogotisma arhitektūras piemineklis, vienīgā šāda veida pils Baltijas valstīs. Iespaidīga ir gan tās ārējā fasāde, gan greznie interjeri. Tā esot kopija no kādas Skotijā esošas britu karaliskās rezidences – Balmorālas pils.

Turpinot braucienu gar Peipusa ezera krastu, apmeklējām divus krietni mazākus vecticībnieku ciemus – Kolkja un Varnja. Tipiskā vecticībnieku apbūve ar augstiem vārtiem un noslēgtu sētu it kā norobežo to iemītniekus no apkārtējās pasaules. Kolkjas ciemā apskatījām vecticībnieku kultūras un informācijas centru un vecticībnieku muzeju. Sirsnīgā muzeja gide Anna mums pastāstīja par vecticībnieku kultūru, tradīcijām, sadzīvi. Vecticībnieku mājās ir divi trauku komplekti – viens mājiniekiem, otrs viesiem. Ja mājas saimnieks, piemēram, pamet māju, aizbraukdams uz vairākām dienām, arī viņam atgriežoties ir jāiziet „karantīnu”, divas nedēļas ēdot no viesiem paredzētajiem traukiem. Noteikti jāpiemin arī „obligātās” sīpolu dobes katrā dārzā. Kādreiz vecticībniekus Peipusa piekrastē sauca par „sīpolu krieviem” un viņi ar saviem sīpoliem varēja apgādāt plašu teritoriju – no Pēterburgas līdz Rīgai. Braukājot pa Peipusa piekrastes vecticībnieku ciemiem noteikti ir vērts apmeklēt „Zivju un sīpolu restorānu” Kolkja ciemā, kurā pasniedz savdabīgos tikai šejienes vecticībniekiem tradicionālos ēdienus. Mums gan nebija lemts nobaudīt pīrāgu „po staroverski” vai zivi vecticībnieku gaumē, jo restorāns bija pārpildīts, iepriekš rezervēts uz visu dienu. Tātad – obligāti jārezervē pusdienas krietni iepriekš, tas pieredzei. Ar šo problēmu tajā dienā saskārāmies vairākkārt, līdz nopirkām kādus ēdamos lauku veikalā un ceļmalā ieturējām pusdienas.

Beidzot atraduši pareizo ceļa galu, iegriezāmies mežā un sasniedzām Ahja upes ieleju. Upe mazliet atgādina Salacu, taču ir šaurāka. 3 km garajā pastaigā gar upes krastiem redzējām vairākus krāšņus smilšakmens atsegumus, kāpelējām augšā – lejā, līdz sasniedzām iespaidīgo Suur Taevaskoja klinti. Skats tiešām iespaidīgs.

Pievakarē sasniedzām Setu zemes lielāko apdzīvoto vietu – Värska pilsētiņu pavisam tuvu Krievijas robežai. Pilsētiņa ir slavena ar savu ārstniecisko minerālūdeni. Apmetāmies Akvaparka viesnīcā un vakarā ļāvāmies relaksējošām ūdens procedūrām un peldēm dabīgo minerālūdeņu baseinā. Dažādas intensitātes mākslīgie ūdenskritumi, aukstākas un siltākas burbuļvannas, saunas un infrasarkano staru pirtis, tas viss tika baudīts līdz akvaparka slēgšanai 22:00.

Pēdējā brauciena dienā iepazinām savdabīgo Setu zemi. Setu valoda ir igauņu valodas dialekts, kaut gan paši seti, tāpat kā latgalieši Latvijā, uzskata, ka tā ir atsevišķa valoda. Seti ir slaveni ar saviem košajiem tautas tērpiem un savām dziesmām. Pareizticīgie seti ir ļoti ticīgi cilvēki. Katrai saimniecībai ir savs ikonu stūrītis (pühäsenulk), un gandrīz katram ciematam ir sava maza kapela (tsässon). Ja vēlaties dzirdēt arhaisko setu valodu, atrodiet iespēju noklausīties setu “leelo” kori. “Leelo” ir setu tautasdziesmas, kur dziedātājs improvizē vārdus, bet koris pēc tam tos atkārto. Slavenākie dziedātāji varēja izdziedāt līdz pat 10 000 – 20 000 rīmēm, iegūstot titulu "setu dziesmu māte". Obinitsa ciemā redzējām gan setu māju, gan lūgšanu kapelu, gan aizgājām līdz vietai, kur ezera krastā ir piemineklis setu Dziesmu mātei, pie kuras tiek svinēti visi būtiskākie setu svētki un dziedātas savdabīgās setu dziesmas. Vēl izstaigājām Vastselīnas pilsdrupas. Vastselīnas cietoksnis ir bijis viens no nozīmīgākajiem Livonijas cietokšņiem. Tā apkārtnē ir labas pastaigu takas gar Piusas upes krastiem. Noslēguma akords bija kāpiens Munameģī, no kura skatu torņa pavērās izcilas ainavas apm. 50 km attālumā. Ja kādam šķiet interesants šāds brauciens, rakstiet man „Draugos”, jo nākamais Dienvidigaunijas pasākums ir iecerēts 3. – 5. augustā, iekļaujot „Setu karaļa dienu” 4. augustā – nozīmīgākos setu svētkus, kuros varēsim redzēt gan krāšņos setu tautastērpus, gan dzirdēt iespaidīgo setu Leelo kori. Būs aizraujošs pasākums!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais