Andalūzija vasaras gaidās

Līga Liepa-Kivilande 19.06.2012 9 min lasīšanai

Šā ceļojuma galvenais mērķis bija apciemot vīramāsas ģimeni un apraudzīt viņas novembrī dzimušo dēliņu. Braucām visi pieci – mēs ar vīru Gati, Lote (9 g.), Nora (5 g.) un Gustavs (3 g.), un ceļojums varbūt atšķīrās no tipiskiem atpūtas braucieniem, lai arī tās mums netrūka. Šoreiz vairāk par praktiskām lietām, nevis sajūtām, tāpēc būs vieglāk, ja salikšu visu pa plauktiņiem. Var jau būt, ka nebūs pārāk daudz cilvēku, kas mērķtiecīgi dosies atpūtas braucienā uz Almērijas provinci, bet daudz kas no minētā attiecas uz Dienvidspāniju un Spāniju kopumā.

Laiks. Var teikt, nu jau tradicionāli – jūnija sākums (bijām tieši pirms diviem gadiem). Spānijā, vismaz Andalūzijā vēl nevalda pārmērīga tveice, bet pēc Latvijas ziemas un piesardzīgā pavasara ap +30 liekas ļoti jauki. Turklāt mācību gads vēl nav beidzies un tūrisma sezona vēl nav īsti sākusies (tāpēc daudz kas vēl strādā pēc ziemas grafika!). Ūdens Vidusjūrā gan vēl nav pārāk silts, bet peldēties var. Tagad gribētos tikt uz Andalūziju septembra beigās, kad arī laiks ir ļoti jauks un ūdens pēc vasaras uzsilis.

Lidojums. Ar Ryanair: Rīga – Brisele (Charlerois) – Almērija – Brisele – Rīga. Prom esam astoņas dienas – izbraucam svētdien no rīta, atgriežamies nākamajā pirmdienā no rīta. Turpceļš pievarams vienā dienā, atpakaļceļā nakts jāpavada Briselē. Booking.com atradām tuvāko viesnīcu Ibis Budget Hotel, kurā mūsu piecu cilvēku ģimenei nācās ņemt divus numuriņus, kaut gan būtu droši vien sagulējuši vienā, jo guļamvietas bija plašas.

Tā kā Almērijas lidosta vistuvākā vīramāsas dzīvesvietai, tad braucām tieši uz šo lidostu, kaut gan uz lielākām lidostām iespējas tikt ir daudz plašākas (piemēram, Malagu). Biļetes visizdevīgāk pirkt aptuveni divus mēnešus pirms brauciena, vismaz pēc mūsu pieredzes. Pirms biļešu iegādes biju pieteikusies MasterCard kredītkartei, ar kuru nav jāmaksā par biļešu iegādāšanos Ryanair lapā (www.prioritycard.lv), tikai jāņem vērā, ka tas neattiecas uz lidojumiem no lielajām valstīm – Lielbritānijas, Vācijas, Spānijas. Bet, tā kā lidojām caur Briseli, tad mazliet naudiņas ietaupījās. Vēl „pārsteigums” mūs sagaidīja Rīgas lidostā, kad izrādījās, ka ir jāsamaksā vēl kaut kāda drošības nodeva, kuru citas aviokompānijas iekļāvušas cenā, bet Ryanair ērtāk ir aizdzīt vēl savus pasažierus nopirkt attiecīgus kuponus pirms pasu kontroles.

Vasarā pilnīgi pietiek ar rokas bagāžu – uz mums bija piecas bagāžas vienības, kopā 50 kg, spēj tik to pašu pievarēt. Protams, atkrīt Spānijas vīna vai cita šķidruma pārvadāšana, bet kaut kā pārdzīvojām. No Spānijas sanāca atvest pat mājās gatavotu tomātu marmelādi lielākā burciņā par 100 ml, Briselē gan to pamatīgi izpētīja, bet laikam atzina par nekaitīgu, varbūt bērnu pārtiku.

Pārvietošanās. Jau Latvijā bijām norezervējuši mašīnu (www.goldcar.com), tāpēc Almērijas lidostā ātri tikām pie sava braucamā – gluži jaunas Citroen C4 mašīnītes ar automātisko ātrumkārbu (automātu vispār ir salīdzinoši maz, un šīs mašīnas ir nedaudz dārgākas). Nākas gan vēl nedaudz piemaksāt par to, ka mašīna ir dīzelis (bet toties ļoti ekonomiska, pilno bāku tā arī līdz galam mums neizdodas izbraukāt) un pilno apdrošināšanu (lai drošāk pašiem, standarta cenā iekļauta ļoti daļēja apdrošināšana).

Dzīvošana. Tā kā braucām pie vīramāsas ģimenes, tad mums atkrita rūpes par to, kur dzīvot, uz nedēļu mūsu kuplā ģimene ierūmējās pie viņu trīs cilvēku ģimenes, kura dzīvo El Ejido (elehido), kas pēc Spānijas mērogiem tiek uzskatīts par „ciemu”, bet Latvijai tā būtu paliela pilsēta. El Ejido atrodas aptuveni 50 km no Almērijas lidostas un 10 km no tuvākajām pludmalēm. To ieskauj kalni no vienas puses un milzīgas siltumnīcu plantācijas no visām pārējām. El Ejido ir multikulturāla sabiedrība ar visām no tā izrietošajām sekām, no vienas puses, sabiedrība ir daudzkrāsaina, sākot ar īstajiem un smalkajiem spāņiem un beidzot ar čigāniem un āfrikāņu imigrantiem, bet, no otras puses, daudz kas vēstī par dažādām sociālām problēmām, bezdarbu visupirms. Krīze Spānijā ir reāli taustāma, pilsēta ir klusāka un mierīgāka nekā vēl pirms diviem gadiem, arī tūrisms gājis mazumā.

Pa pašu pilsētiņu daudz nedzīvojām. Vienu reizi izgājām līkumu pa veikaliem, jo mājās (īstajās mājās Latvijā) nevarēju atrast vienu Gustava sandali (protams, tā atradās nākošajā dienā pēc atbraukšanas), tāpēc bija mērķis tūlīt pēc ierašanās nopirkt jaunas. Tad vēl gājām uz milzīgo tirgu, kas darbojas vienīgi trešdienās un kur var nopirkt visu, sākot no drēbēm un kosmētikas līdz pārtikas produktiem. Man kaut kā burzma kopā ar karstumu nodzen vēlmi iepirkties, tāpēc ar bērniem vairāk nodzīvoju pa blakus esošo parku ar bērnu laukumiņu un saldējuma kafejnīcu. Vīrs vēl pāris reizes izšmauca uz zivju tirgu viens pats vai gandrīz viens pats.

Iepriekšējais brauciens mums bija par pāris dienām ilgāks, tad vienu nakti pavadījām kalnu mājā. Šoreiz bijām nolēmuši braukāt apkārt tikai pa dienu, garākus izbraucienus atstājot uz citu laiku.

Ēdiens un dzērieni. Spānija ir ēšanas paradīze, viss (nu, labi – gandrīz viss) ir tik garšīgs, ka tiešām no tā var rasties atkarība. Sākot ar augļiem (arbūzi, melones, ķirši, persiki, aprikozes, apelsīni, vīnogas) un dārzeņiem (tomāti, paprika, gurķi ir augšgalā) un beidzot ar zivīm un gaļām.

Tikām lutināti ar dažādiem tradicionāliem spāņu ēdieniem. Mans tops – gaspačo, čoriso un dažādas ceptas zivis – tās bija it kā vienkārši sagatavotas, bet nenormāli garšīgas, varbūt tāpēc, ka ļoti svaigas, arī Gustavam ļoti garšoja. Un, protams, augļi. Bērni sākumā pārtika gandrīz tikai no augļiem, vispār viņiem ar ēdienkarti bija mazliet sarežģītāk, jo ēdieni tomēr nepierasti un baigi eksperimentētāji atšķirībā no mums viņi nav, bet paēduši jau nepalika. Ja galīgi neko citu negribējās, tad uzcepām vai uzvārījām olas, nopirkām cīsiņus un uz priekšu.

Protams, izmantojām arī sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumus. Šur un tur nobaudījām dažādas tapas ar vīnu, alu vai bezalkoholisko vīnogu sulas dzērienu (musto, ja pareizi atceros nosaukumu). Izdevīgāk ir ņemt tapu kopā ar dzērienu, nevis vienu pašu ēdienu. Šāda „komplektiņa” cena vienam cilvēkam ir 2 eiro tuvāk jūrai vai 1,50 eiro tālāk no tūristu vietām (tā vismaz man liekas, jo pašai jau nebija nekur jāmaksā). Tapās var būt jebkas – sākot no hamburgera ar ceptām paipalu olām un hamonu vai gulašveidīgas mērces ar kartupeļiem frī līdz dažādi pagatavotām zivīm, dārzeņiem vai tradicionālai kuskusveidīgai putrai (migas) ar sačurkstinātu gaļu. Forši ir izbaudīt tapas tādā vietā, kuru apmeklē paši spāņi – ne-tūristu vietas.

Turklāt ēdiena cena ir mums pilnīgi saprotama un pieņemama. Nerunāsim par arbūziem, melonēm vai baklažāniem, kuri vienkārši neatbilst kaut kādiem standartiem, tāpēc tiek atstāti kaut kur pie noliktavām, bet arī veikalos pārtikas cenas ir normālas. Protams, ar laiku jau viss iziet uz sportu dabūt pēc iespējas lētāk. Laba cena par arbūzu ir 1 eiro (gabalā!), laba cena par zivīm ir 1 eiro/kg.

Protams, Spānija ir vīna valsts. To dzērām daudz, nenoliegšu, bet ne reizi nebija tā, ka liktos – ir par daudz. Vīna dzeršanas kultūra laikam ir tāda, ka tas ir vienkārši dzēriens, kuru izbauda pie ēdiena, bet nav tā: ja sākts dzert, tad jādzer, kamēr lūzt. Bijām arī divās vīna darītavās kalnos, kur varēja paskatīties, kā top vīns, nodegustēt un, protams, arī iegādāties.

Iepirkšanās. Iepirkšanās tēmai jau nedaudz pieskāros iepriekš. Kopumā – Spānijā iepirkties var lēti, jāzina tikai, kur kas meklējams. Lielajā iknedēļas tirgū atrodami vairāki stendi, kur uz milzīgiem galdiem sakrautas dažādu normālu, bet bankrotējušu veikalu drēbes bērniem un pieaugušajiem, kas maksā 3 vai 5 eiro gabalā. Vajadzīga tikai pacietība un vēlme to visu pārkrāmēt. Veikalos, protams, cenas lielākas. Pārtika, piemēram, zivis, jāiet pirkt uz tirgu īsi pirms darba laika beigām, tad arī viss ir lētāks.

Pludmales. Tā ir ļoti liela īrētas automašīnas priekšrocība, ka var katru dienu braukt, kur vien acis rāda. Tāpēc katru dienu apmeklējām pludmali. Vienu dienu gan bija tik vējains, ka izturējām aptuveni minūtes 15, tad mukām prom, jo bērni nosala. Dažu desmitu kilometru posmā bijām kādās piecās pludmalēs. Tās ir dažādas – klātas ar akmeņiem vai rupjām smiltīm, vai abiem kopā, tumšākas un gaišākas, pie nelielām pilsētiņām vai nost no civilizācijas (ja neskaita siltumnīcas turpat blakus). Ja ir vējš, tad karstums pie jūras ir tīri labi panesams, jāuzmanās tikai no apdegšanas, kas mums tīri labi sanāca. Vienīgi vīram pēc atgriešanās sāka nākt nost āda, bet nu viņš pats vainīgs – īsti vīrieši sauļošanās krēmu tačunelieto. Labi noder lielais saulessargs, kā arī biezs paklājs, jo smiltis un akmeņi tomēr ļoti karsē – bez apaviem dažviet pastaigāt vispār nevar. Bērniem, protams, cepures, apavi, kā jau teicu, un varbūt pat plāns apģērbs ar garām piedurknēm, pirmkārt, lai neapdedzinātos, otrkārt, ja ir vējš, nemaz nav arī tik karsti.

Vēl pieminēšu vienu īpašu vietu, kurā bijām iepriekšējā brauciena laikā, bet šoreiz ne. Tas ir dabas rezervāts Cabo de Gata, ļoti skaista vieta ar daudziem gleznainiem jūras līcīšiem, uz kuriem ved klinšaini celiņi vai kaktusiem noaugušas takas. Tā ir vieta, kur noteikti vērts aizbraukt (un uz netālu esošo San Jose pilsētiņu un balto Mojacar arī).

Vispār, par pludmali un Vidusjūras piekrasti runājot, ir lieta, kas mani ļoti frustrē (zinu, ka latviski nav īsti tāda vārda). Ja pasaka vārdu „siltumnīca”, droši vien iedomājaties tādu nelielu siltumnīciņu kādā vasarnīcā vai piemājas dārzā. Ja pasaka „daudz siltumnīcu”, tad normāls cilvēks var iedomāties, piemēram, Mārupes siltumnīcu kompleksu. Nekas no tā neattiecas uz Almērijas piekrasti. Tas vienkārši ir vārdos neaprakstāmi, kādas platības ir segtas ar plēvi tur. Siltumnīcas stiepjas no kalnu pakājes, ja vien nav jau ielavījušās kalnu nogāzēs, un plešas līdz pašai jūras malai, dažviet līdz krastam ir pārdesmit metru. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka mūsu lielveikalos cauru gadu atrodamie tomāti, melones un pārējais nāk no šīs zemes malas. Es pat īsti nevaru sev nodefinēt, kas man šajā visā traucē visvairāk. Jā, skaidrs, ka siltumnīcas nozīme darbu (kas savukārt nozīmē imigrāciju, legālu un nelegālu, un šobrīd arī bezdarbu) un ekonomikas augšupeju. No otras puses, šī vide ir tik degradēta, gan izskata, gan arī visādā citādā ziņā, ka sirds sažņaudzas. Nav man arī īsti pārliecības, ka ir izpētīts tas, kādu iespaidu atstās mežonīgo ūdens daudzumu izsūknēšana no dziļurbumiem. Jo bez ūdens Spānijā neaug nekas, pat ne nieka palma ielas malā vai zāle parkā, kur nu vēl stādījumi siltumnīcās. Gleznaino Vidusjūras līcīšu un kalnu ainavu saspēlē nemitīgi iejaucas balti plēves jumti, starp kuriem vijas ceļu un celiņu labirinti. Bet – var jau būt, ka skats nebūtu daudz labāks, ja gar visu piekrasti stieptos greznākas un ne tik greznas viesnīcas un visu būtu pārņēmis tūrisms. Tādā ziņā tas varbūt ir pat pozitīvi – Almērijas piekraste nav tipisks tūristu galamērķis Spānijas mērogā.

Kalni. Šoreiz pa tiem sanāca pabraukāt mazāk, pagājušajā reizē pa kalniem braukājām divas dienas (varu ieteikt Alpujarra apkārtni – tie ir gleznaini baltie ciematiņi Sierra Nevada kalnos, klāt var pieķert arī Granadu). Šoreiz apmeklējām divas vīna darītavas pavisam netālu no El Ejido un nelielu kalnu ciematu starp tām. Tā kā mūsu ģimenes meitenēm ir nosliece uz sliktu dūšu, braucot mašīnā, tad mēs ar kalniem vispār esam uz „jūs”. Bet Spānijā no kalniem tā pa īstam nevar izvairīties. Pat vietas, kas īsti neskaitās kalni, ir ar Latvijas mērogiem iespaidīgu reljefu, tāpēc nākas vien samierināties. Vispār jutu, ka uz beigām jau bijām diezgan izturīgas pret kalniem un līkumiem, cerams, ka nākošreiz tā vispār vairs nebūs problēma.

Almērija un Alcazaba. Ne pagājušajā, ne arī šajā reizē īsti neiepazinām provinces galvaspilsētu Almēriju. Šoreiz gan vismaz tai izbraucām cauri ar mašīnu, izskatījās skaista un sakopta pilsētiņa, un arī apskatījām Alcazaba – lielākos arābu veidotos nocietinājumus Spānijā. Alcazaba ir ļoti skaista vieta, tur noteikti vērts paklaiņot, varbūt ne tieši karstākajā dienas laikā, bet vispār dārzi ir brīnišķīgi, skati, kas paveras no augšas, ir skaisti un pats cietoksnis iespaidīgs. Turklāt ieeja ir par brīvu.

Cuevas de Nerja. Šis bija fiksais plāns vējainajai dienai. Īstenībā bijām domājuši braukt uz Eiropas vienīgo tuksnesi un kinopilsētiņu Mini Hollywood, kas atrodas tajā, bet vējš mūs nobiedēja (šis mērķis mums atstāts uz nākošo reizi). Tad nu izdomājām alternatīvu variantu – aptuveni 130 km no El Ejido atrodas Cuevas de Nerja jeb Nerhas alas. Tās ir tikai pagājušā gadsimta vidū atklātas alas ar milzīgiem stalaktītu un stalagmītu veidojumiem. Arī ieejas maksa ir normāla – pieaugušajiem 8,5 eiro (klāt vēl jāpierēķina 8 eiro par bildi, kura tika nofotografēta, kad devāmies iekšā alā, bet nenožēloju, ka pakļāvos meitu spiedienam un nopirku šo bildi, citādi nebūtu bildes ar mums no šejienes, jo nedrīkstēja fočēt ar zibspuldzi). Turklāt ceļš uz turieni ir ļoti skaists – gar klinšaino Vidusjūras krastu (uz Malagas pusi sanāk). Arī Nerhas pludmale un tai tuvākā piekraste esot skaista, bet tuvumā neievērtējām, jo bijām izbraukuši diezgan vēlu. Vispār šajās alās atklājās, ka Spānija vēl dzīvo pēc ziemas grafika – bijām izpētījuši, ka vasarā alas strādā līdz 19.30, bet, kad aizbraucām, tad izrādījās, ka tikai līdz 18.30 un mums ir nepilna stunda laika. Ar to gan bija pietiekami un visu paspējām izstaigāt. Pēc tam turpat taisījām pikniku un pirms atceļa ļāvām bērniem izdauzīties pa foršo bērnu laukumiņu.

Akvaparks Roquetas de Mar. Pasākums par godu bērniem – apsolījām akvaparku un solījums jāpilda. Vispār jau es labāk dienu pavadītu pie jūras, bet nebija nemaz tik slikti. Netīšām sanāca sagaidīt dienu, kad bērniem ieeja ir brīva, tad nu bez lieliem pārmetumiem par izšķērdību pusi dienas pavadījām, plunčājoties hlorētā ūdenī, šļūcot pa caurulēm un vēl darot visu ko. Neskatoties uz akciju un sestdienu, akvaparks bija praktiski tukšs, Spānijā vēl visi guļ ziemas miegu. Ja kas, vēl viens akvaparks ir netālu no Mohakaras, tur bijām pagājušajā reizē.

Vispār Spānija ir bērniem draudzīga vieta – saule, jūra, bērnu atpūtas vietas, svaigi un garšīgi augļi, cilvēki priecīgi, neskatoties ne uz ko. Protams, ir arī šādas tādas nedraudzīgākas tradīcijas, piemēram, diezgan masveidīgā smēķēšana, bet nu nav tā, ka no tā nevarētu izvairīties. Tieši ar to jau ceļošana ir interesanta, ka izbaudi un piedzīvo kaut ko jaunu un savādāku. Mainīt jau mēs to nevaram un nevajag.

Vēl viena lieta, ko esmu novērojusi Spānijā – ka ļoti ātri pieņemam viņu dienas režīmu. Dienas ir tik nogurdinoši karstas, vakari – gari un piesātināti ar ēšanu un visu ko citu, ka rīti sanāk laiski un nesteidzīgi, kaut arī sākumā bijām nolēmuši celties agrāk un izmantot laiku lietderīgi, kamēr vēl nav pārāk karsts. Šādā dienas režīmā drīz arī pierastu pie brokastu neesamības – spāņi mostas tikai ar kafiju. Vispār Spānija ir brīnišķīga valsts, kurā katrs var atrast to, ko meklējis. Galerija atrodama manā profilā.