Sīrija jeb Axis of Evil 2

06.12.2007
8 min lasīšanai
69 foto

Tā kā www.draugiem.lv nav neviena ceļojumu apraksta par Sīriju, tad nolēmu nedaudz padalīties ar savu ceļošanas pieredzi pa šo valsti. Tātad – šā gada rudenī 11 dienās apceļoju Sīriju, un tā bija daļa no vairāku nedēļu ceļojuma no Turcijas līdz Jordānijai. Sīrija bija mans galvenais mērķis, bet Turcija un Jordānija bija valstis, ko apskatīju papildus Sīrijai. Braukt uz Sīriju izvēlējos tādēļ, ka tās politiskā iekārta ir atšķirīga no lielākās daļas pasaules valstu (vismaz pirms ceļojuma biju par to pārliecināts), tādēļ, ka tā ir ļoti bagāta ar vēsturiski nozīmīgām un iespaidīgāk vietām, kā arī tādēļ, ka vēlējos apceļot kādu arābu zemi, kuru pilnīgi noteikti nav sabojājis tūrisms, un arābi ir tieši tādi, kādi ir, nevis mainījušies lielās tūrisma industrijas vilinājumu iespaidā. Mans ceļojuma maršruts pa Sīriju bija šāds: Aleppo - Deir ez-Zūra - Palmīra - Homsa - Hama - Damaska; gandrīz no katras šīs vietas apmeklēju arī netālu esošās pilsētas, ciematus vai citas mani interesējošas vietas, kā piemēram, Qalaat Samaan, Dura Europos, Mari, Krak De Chevaliers, Maalula, Seidnayya un dažas citas. Par šīm vietām varat izlasīt aprakstam pievienotajā galerijā. Sava ceļojuma Sīrijas posmu veicu vienatnē. Izmantoju sabiedrisko transportu, kā arī dažas reizes noīrēju mašīnu (taksometru) ar šoferi, lai mani nogādātu uz kādu nomaļu vietu, kur ir problēmas nokļūt saviem spēkiem. Vispār sabiedriskais transports, kas kursē starp pilsētām, Sīrijā ir ļoti lēts (piemēram, maksāju aptuveni 1.50 Ls par 4 stundu braucienu vai 0.50 Ls par stundas braucienu ar autobusu) un ērts – autobusi iet bieži un pēc saraksta (atšķirībā kaut vai no blakus esošās Jordānijas). Izņēmums gan ir mikroautobusi, kas veic īsākus gabalus (parasti līdz 1 stundai) – tie izbrauc tad, kad ir salasījies pilns mikriņš ar pasažieriem. Problēmas gan var radīt ne vienmēr viegli izprotamā situācija, kad pilsētās ir kādas trīs autoostas (un no visām iet autobusi un mikriņi uz visām pusēm), jo viena ir paredzēta privāto kompāniju autobusiem, otra – valsts kompānijas autobusiem (lētāki, vecāki un kursē retāk kā privāto kompāniju autobusi), bet trešā – mikroautobusiem. Pilsētas sabiedrisko transportu izmantoju tikai vienu reizi – pirmkārt tādēļ, ka nebija pārāk vienkārši saprast maršrutus, bet otrkārt tādēļ, ka takši ir smieklīgi lēti – vidēji lielā pilsētā brauciens maksāja 0.50 Ls – 2 Ls, Damaskā varbūt drusku vairāk. Un vispār lielākoties visas vajadzīgās (gan izņemot autoostas) vietas neatrodas tik tālu, lai līdz turienei nevarētu aiziet kājām. Pārsteidzoši, bet nokļūt līdz Sīrijai no Latvijas var ļoti lēti. Līdz Stambulai no Rīgas AirBaltic lidojums maksā 50 Ls, ja biļeti pērk laicīgi, bet ja trāpās atlaides - tad nieka 30 Ls. Savukārt no Stambulas līdz kādai no Turcijas pilsētām netālu no Sīrijas robežas var aizlidot par dažiem desmitiem latu ar kādu no Turcijas vietējām aviokompānijām (Turkish Airlines, Onur Air, Pegasus Airlines u.c.), ja biļeti pērk internetā un nepērk pēdējā brīdī. Pēc tam no šīs Turcijas pilsētas var nokļūt Sīrijā ar sabiedrisko transportu. Latvijas pilsoņiem, lai iebrauktu Sīrijā ir nepieciešama vīza. Es taisīju Varšavā (15 eiro + sūtīšanas izmaksas, kas ar kurjerpastu krietni pārsniedz vīzas nodevu; http://www.syrian-embassy.com/english/), taču tā kā Latvija ir no tām valstīm, kurās nav Sīrijas vēstniecības, tad mēs varam dabūt vīzu arī uz robežas. Pirms kāda laika esmu dzirdējis stāstus, ka jaunām sievietēm (it sevišķi, ja ceļo vienas) bieži atsaka vīzu (vismaz uz robežas), bet nezinu, vai tas joprojām atbilst patiesībai. Variet pārbaudīt šo informāciju Lonely Planet ceļotāju forumā Thorn Tree: http://www.lonelyplanet.com/thorntree/forum.jspa?forumID=18&keywordid=81. Starp citu, vīzas pieteikumā ir jautājums „Did You visit occupied Palestine”. Ar okupēto Palestīnu te ir domāta visa Izraēlas teritorija. Sīrija Izraēlas okupētās Golānas augstienes dēļ ir karastāvoklī ar Izraēlu, tādēļ, ja atzīmēsiet „Yes”, vīzu nedabūsiet. Tāpat arī, ja pie robežas šķērsošanas (pat ja vīza jau ir dabūta laikus), jums būs Izraēlas zīmogs pasē, iekšā Sīrijā netiksiet. Daudziem noteikti interesē, cik droši ir ceļot pa tādu zemi kā Sīrija, kura regulāri ziņās tiek minēta kā teroristu atbalstītāja. Līdz nesenam laikam Sīrija bija ļoti droša ceļošanai, taču 2007. gada pavasarī Hamā vai netālu no Hamas pazuda kanādiešu ceļotāja, par kuras likteni joprojām nekas nav zināms. Droši vien joprojām Sīrija ir drošāka ceļošanai nekā lielākā daļa Eiropas valstu, taču šāda tāda piesardzība nenāk par sliktu. Jāņem vērā, ka daudzas interesantas vēsturiskas vietas atrodas ārpus apdzīvotām vietām, un līdz tām var nokļūt vai nu tikai stopējot vai īrējot mašīnu ar šoferi (taksometru, piemēram). Neteikšu, ka pirmais variants ir nedrošs, taču meitenēm labāk izmantot otro variantu, kuru var sarunāt kaut vai caur viesnīcu, kurā nakšņojat. Tagad nedaudz par politisko iekārtu. Sīrija ir sekulāra valsts ar autoritāru režīmu, kuram ir dziļas simpātijas pret sociālismu. Es kā ceļotājs gan neko no padomju stila sociālisma neizjutu, jo šobrīd darbojas privātās bankas, privātās pasažieru pārvadāšanas kompānijas veiksmīgi izkonkurē valsts autobusu kompāniju un jau vairākus gadus valstī ir atļauts izmantot internetu. Taču Padomju Savienība tās pastāvēšanas laikā bija liels Sīrijas draugs, un pret šo impēriju sīriešiem ir palikušas ļoti siltas atmiņas. Valsts prezidents ir Bašars al-Asads, kurš ir iepriekšējā prezidenta Hafeza al-Asada dēls. Lai Bašars al-Asads varētu kļūt par prezidentu, tika speciāli mainīta konstitūcija, un pēc oficiālās informācijas referendumā Bašars saņēma gandrīz 100% vēlētāju atbalstu. Ar Rietumu valstīm Sīrijai ir diezgan sliktas attiecības, un ASV prezidents pat minējis Sīriju starp terorisma atbalstošajām Axis of Evil valstīm, jo daudzi uzskata, ka Sīrija, lai gan būdama sekulāra, atbalsta Irākas un Libānas radikālos islamistus. Taču jāatzīmē, ka pašā Sīrijā islamisti tiek vajāti un ieslodzīti cietumos. Uz ielas var redzēt ļoti daudz bruņotus cilvēkus – gan policistus, gan karavīrus, taču tas nav nekas īpašs šā reģiona valstīm. Starp citu, uz ielām var redzēt neskaitāmus abu prezidentu attēlus – tik daudz tiešam neesmu redzējis nevienā no manis apmeklētajām valstīm. Nospiedošais vairākums sīriešu ir arābi, lai gan valstī dzīvo arī kurdi un armēņi. Lielākā daļa Sīrijas iedzīvotāju ir musulmaņi (pārsvarā sunnīti), taču daudziem par pārsteigumu varētu būt tas, ka 10% sīriešu (ne tikai armēņi, bet arī daudz arābu) ir kristieši, kuriem nav vienas vadošās konfesijas, bet kuri pieder pie dažādām baznīcām: Armēņu, Maronītu, Grieķu pareizticīgo, Grieķu katoļu, Sīriešu pareizticīgo, Sīriešu katoļu un droši vien vēl kādu. Ekonomiskā situācija valstī nav nekāda spīdošā. Normāla alga, cik sapratu, mūsu naudā ir 100 Ls mēnesī (ubagus un bezpajumtniekus gan praktiski neredzēju). Situāciju labāku nepadara arī tas, ka šobrīd Sīrijā atrodas aptuveni 1 miljons bēgļu no Irākas, kuru stāvoklis ir neapskaužams, jo darbu viņiem atrast ir ļoti grūti, un tikt prom no Sīrijas uz ASV vai kādu rietumu valsti tiem arī praktiski nav iespējams. Nedaudz parunāju ar vienu irākieti un tiešām nevienam nenovēlu nokļūt viņu vietā. Laikam vissvarīgākais sīriešu dzīvē, ir ģimenē. Katrā sarunā apjautājas par tavu ģimeni un izstāsta par savējo – cik brāļu un māsu, vai ir precējies, cik ir bērni un cik lieli, ar ko nodarbojās vecāki utt. Tiek rādītas arī ģimenes locekļu fotogrāfijas un, ja jums ir līdzi savu tuvinieku foto, tad arī viņi priecājas par tām. Lieki teikt, ka bērnu skaits sīriešu ģimenēs ir lielāks kā mūsējās. Normāli ģimenē ir 3-4 bērni, bet nekāds retums nav arī 7-8 bērni. Jau minēju, ka Sīrija ir sekulāra valsts, tādēļ nekādi stingrie islama likumi ceļotājiem nav jāievēro (kā, piemēram, obligātie lakati arī ārzemniecēm), taču pārāk atklāti sievietēm ģērbties gan nevajag, lai nepiesaistītu nevajadzīgu vietējo vīriešu uzmanību. Arī vīriešiem nav laba doma staigāt šortos, ja nevēlaties, lai jūs uztver kā cilvēku, kurš izgājis pastaigāties apakšbiksēs. Uzmanīgiem gan jābūt ar dažādu valdības objektu fotografēšanu, kuri tur ir uz katra stūra, un ne visus var uzreiz pēc skata identificēt (parasti ēkas priekša atrodas ar automātiem bruņoti cilvēki). Tādēļ man bija šādas tādas problēmas ar ielu skatu fotografēšanu. Un, kā jau visur, pirms fotografēt cilvēkus korekti ir pajautāt viņiem atļauju. Specifiska lieta ir tā, ka, braucot ar satiksmes autobusu, šoferis prasa uzrādīt pasi un personas datus pieraksta pasažieru sarakstā. Vienā pilsētā (Deir ez-Zūrā Sīrijas austrumos, kur ārzemju ceļotāji ir retums) man pat nācās doties uz policijas iecirkni autoostā, kur tiku piereģistrēts speciālā žurnālā un saņēmu atļauju izbraukt no pilsētas – tikai tad mani šoferis varēja laist autobusā. Paši sīrieši ģērbjas ļoti dažādi. Daļa sieviešu ir aizsegušas seju, izņemot acis (Irānā, kuru apceļoju pirms gada, tāda parādība bija milzīgs retums), daļa nēsā lakatus, bet seju neaizsedz, bet citas ģērbjas ļoti rietumnieciski (protams, līdz zināmai robežai). Savukārt vīrieši ģērbjas gan rietumu apģērbā, gan tradicionālajos arābu tērpos. Austrumu pilsētas un ciemati ir konservatīvāki, savukārt Rietumsīrijas pilsētas, kurā ir kristiešu kopienas, ir vairāk rietumnieciskākas. Es gan nevaru izdarīt pārāk skaļus secinājumus, bet izskatījās, ka daudzās ģimenēs sieviete ieņem tikai un vienīgi mājsaimnieces un bērnu audzinātājas lomu, taču citviet ģimenes likās ļoti eiropeiskas. Jā, vēl interesants fakts – visa ceļojuma laikā nevaru atcerēties gadījumu, kad sīrieši autobusā, taksometrā vai veikalā klausītos Rietumu mūziku. Dzirdēt varēja tikai arābu mūziku. Sīriešu attieksme pret ceļotājiem ir ļoti laba. Cilvēki ir laipni un viesmīlīgi. Lai gan atšķirībā no tās pašas Irānas sastapos arī ar nelaipniem sīriešiem, taču tie bija tikai daži izņēmumi. Uz ielas cilvēki sāka sarunu ar mani bez jebkāda savtīga nolūku un uzdeva visdažādākos jautājumus – par manu ģimeni, cik tā liela, kādēļ neceļoju kopā ar viņiem, kā man patīk Sīrija, kur tā Latvija tāda atrodas, par ko es strādāju, kura ir labākā Eiropas valsts, ko mēs Latvijā audzējam, kādas ir puišu un meiteņu attiecības pirms precībām, cik daudz bērnu parasti ir latviešu ģimenēs utt. Dažas reizes mani uzaicināja ciemos uz pusdienām vai tējas dzeršanu. Bieži garāmgājēji ārzemniekiem vienkārši pasaka „Welcome!”. Lai gan praktiski visur vajadzības gadījumā atradīsiet kādu sīrieti, kurš pratīs angliski, tomēr nevarētu teikt, ka angļu valoda būtu ļoti izplatīta Sīrijā (salīdzinot ar Jordāniju, piemēram). Ik pa laikam sastapu cilvēkus, kuri runāja diezgan labā krievu valodā. Tie bija cilvēki, kuri studējuši Krievijā (Padomju Savienībā) vai kuriem ir bijušas vai joprojām ir biznesa darīšanas ar Krieviju vai krieviem. Daļa sīriešu runā arī franciski, jo agrāk Sīrija bija Francijas kolonija. Ik pa laikam nācās izmantot arābu sarunvalodas vārdnīcu un arī citiem Sīrijas apceļotājiem iesaku tādu iegādāties, jo dažās situācijās tā var noderēt, kā arī pāris frāzes arābu valodā iemācīties tomēr būtu „labais tonis”, ceļojot pa arābu valsti. Naudas vienība Sīrijā ir Sīrijas mārciņa (100 mārciņas = 1 Ls), kas ir gan banknotēs, gan monētās. Tā kā uz daļu no monētām nav mūsu cipari, bet ir tikai viņu lietotie cipari, tad laikam tos 10 ciparus ceļotājam būtu vēlams iemācīties. Bankas strādā līdz pusdienas laikam, taču pie katras bankas ārpusē ir bankomāts, un manu Latvijā izdoto Visa kredītkarti ņēma pretī visi bankomāti, kurus izmēģināju. Cenas Sīrijā ir ļoti zemas. Par transporta izmaksām jau rakstīju. Uz ielas pirkts sendvičš (populārs ātrais ēdiens) maksā zem 0.50 Ls, bet pusdienas labā restorānā ieskaitot dzeramnaudu kādus 3-4 Ls. Naktsmītņu aptuvenās cenas (rudenī, kad tikko beigusies tā saucamā „tūristu sezona”): 1-2 Ls par gultas vietu hostelī (vai matraci uz hosteļa jumta), 5 Ls par istabu ar privāto vannas istabu lētā un ļoti vienkāršā viesnīcā, 10-15 Ls par istabu jau klasi augstākā viesnīcā. Ieejas maksa tūristu objektos ārzemniekiem ir 0.75-1.50 Ls. Nobeigumā par ceļvežiem. Tā kā Sīrija nu galīgi nav populārs tūristu un ceļotāju galamērķis, tad ar ceļvežiem ir problēmas. Manuprāt vienīgais izmantojamais ir Lonely Planet Syria & Lebanon, kura pēdējā versija uz doto brīdi (2007. gada beigas) gan ir iznākusi tikai 2004. gadā un tādēļ vairākas lietas (pārsvarā autoostu atrašanās vietas pilsētās) ir mainījušās, taču ar vēsu prātu to var mierīgi izmantot. Taču ir dzirdēts, ka 2008. gadā iznāks jauns izdevums. Ir arī Bradt ceļvedis, kurš gan ir absolūti nederīgs ceļotājiem, kuri izmanto sabiedrisko transportu. Savukārt pēdējais Rough Guide Syria izdevums ir izdots tik sen, ka pat neizskatīju variantu to izmantot. Ceru, ka šī informācija kādam noderēs. Ja ir kādi jautājumi, droši jautājiet. Savu iespēju robežās atbildēšu – varbūt ne obligāti publiski komentāros, bet ar vēstules palīdzību šeit draugos.lv noteikti.

Sīrija jeb Axis of Evil 2

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem