Viss tā kaķa dēļ... Karlsruhe. Baden-Baden
|
Skaidrīte Sudraba
|
Jau sen bija doma apskatīt Parīzi. Taču pilnīgi neraksturīgi man, turp vēlējos doties ar tūristu grupu. Uz pāris dienām. Lai gids parāda, pastāsta, izvadā aiz rociņas, tā teikt. Tad arī izlemšu, vai vēlos turp doties pašas organizētā braucienā, kad skatāmos objektus un tempu nosaka tikai manas vēlmes. Ja nolemts darīt, tad jādara. Šoreiz ceļojam divatā: mana kolēģe Aija un es.Kā jau ierasts, lidojamuz Vāciju un no turienes braucam uz Parīzi ar kādu no tūrfirmām, kas apkalpo krieviski runājošus tūristus. Līdz ar to apgūstam Ryanair jaunatklāto maršrutu no Rīgas uz Karlsrūi/Bāden-Bādeni.
Ceturtdiena, 7.jūnijs. Kopš šodienas man ir atvaļinājums, bet jau vakarā abas ar Aiju lidosim uz Vāciju. Noskaņojums pacilāts, saulīte spīd, dzīve ir skaista! Klāt vakars, dodos uz lidostu. Tikko speru soli pa mājas durvīm, pār ceļu pārskrien viens no melnajiem kaķiem, kas tepat pagalmā grozās. "Nu kāpēc tev tā bija jādara?"prasu. "Labi, kāda tam nozīme, tāpat viss notiek galvā," nosaku un dodos tālāk. Bet runcis domā savādāk. "Skat, kāda lepna, pat nenospļāvās pār kreiso plecu! Nav vairs tautai respekta pret melniem kaķiem. Nu, skaties, gan tu mani vēl pieminēsi!" Pieminēšu. Ai, kā pieminēšu!
Līdz Rīgai nokļūstu bez starpgadījumiem, toties ceļš uz lidostu tik gludi vairs nevedas. Neatnāk viens autobuss, pēc 15 minūtēm neatnāk otrs. Kad nepienāk arī trešais, gaidītāju vidū sākas mērena panika. Daļa dodas taksometru virzienā, citi turpinām gaidīt. Beidzot autobuss nāk. Lai arī ir vakars, tāda sajūta, ka braucam vislielākajā sastrēgumstundā, korķi viens aiz otra. Piedevām Rūdās, pāris pieturas no lidostas, šoferis paziņo, ka tālāk braukt nav iespējams. Par to izkāpjot pārliecināmies paši, jo no autobusa straumītē tek ārā – vai tad es zinu, kas – pēc skataūdens.Kamēr gaidām kādu citu transportlīdzekli, no apkārtējo sarunām uzzinu par traģēdiju uz Vanšu tilta, tāpēc arī tāds haoss satiksmē.
Rezultātā līdz lidostai esmu nokļuvusi, lidojums ir bijis jauks, esam piezemējušās Bāden-Bādenes lidostā. Pa nakti paliekam turpat pāri ielai esošajā viesnīcā B&B Hotel Baden Airpark. Viesnīca redzama, tiklīdz izejat no lidostas. Divvietīgs numurs maksā 58,- eiro. Ielidojot tik vēlu, kad reģistratūra vairs nestrādā, istabas numurs un ieejas kods jāsaņem reģistrācijas automātā. Jāievada tās personas uzvārds, kas veikusi rezervāciju, parādīsies visi dati. Būs jāizvēlas, vai ņemsiet brokastis. Visbeidzot norādītā summa jāapmaksā ar bankas karti. Kad tas būs izdarīts, uz ekrāna parādīsies jūsu istabiņas numurs un ieejas kods. Šī pati informācija būs arī izdrukātajā kvītī. Viss izrādījās neticami vienkārši.
Nākamā diena mums paredzēta Karlsrūes apskatei, jo tieši no šejienes pēc pusvieniem naktī mūs paņems autobuss braucienam uz Parīzi. No lidostas uz Karlsrūi var aizbraukt ar vairākiem autobusiem. Dārgāko veidu par 10,- eiro es nemaz neizskatīju, tāpēc nepratīšu par to pastāstīt. Lētāk var aizbraukt ar 205.autobusu līdz Bāden-Bādenei un tur pārsēsties uz S-bāni vai reģionālo vilcienu līdz Karlsrūei. Otrs variants – ar 234.autobusu līdz Rastatt un tur pārsēties uz S-bāni vai vilcienu. Ja jūs esat vismaz 2 cilvēki un paredzat dienā braukt vismaz divas reizes, jums atmaksāsies pirkt kādu no piecu cilvēku grupai paredzētajām biļetēm, kas derīgas 24 stundas no kompostrēšanas brīža. Ja no lidostas nebrauksiet tālāk par Bāden-Bādeni, tad pietiks ar Cityplus-Karte (8,20 eiro), bet braucienam uz Karlsrūi jāpērk Regioplus-Karte (15,40 eiro). Šīs kartes derīgas autobusiem, S-bāņiem, tramvajiem, RE un IRE vilcieniem, bet ar tām nedrīkst braukt ICE vilcienos. Lidostā biļetes var nopirkt AVIS stendā, bet pilsētās man labāk patīk pirkt automātos.
Izkāpušas Karlsrūes dzelzceļa stacijā, tūlīt atrodam bagāžas glabāšanas skapīšus un noliekam somas. Šajā stacijā ir vismaz trīs vietas, kur atrodas šādi skapīši. Mēs izvēlamies tos, kas blakus Makdonaldam un uzgaidāmajai zālei. Divas somas satilpst mazākajā skapītī par 2,- eirodiennaktī. Tad dodamies pāri laukumam uz informācijas centru, kur paņemam pilsētas karti ar atzīmētiem apskates objektiem. Viens no tiem tepat blakus – Zooloģiskais dārzs. No laukuma to atdala vien strūklaku rinda un biļešu kiosks. Ieejas biļete maksā 6,50 eiro, brauciens ar gondolettu pa kanālu turp-atpakaļ 3,50 eiro. Ar tādu vizināšanos laiviņā arī sākam. Nu ļoti pozitīvs un relaksējošs brauciens! Laiviņas peld par noteiktu ceļu, tās sagaida un pavada dažādi ūdens putni un milzonīgi treknas zivis, kas tā vien gaida kādu cienastu. Brauciens ilgst ~40 minūtes, pēc tam dodamies zoodārza takās. Tiekam tieši uz balto lāču barošanu un varam noskatīties viņu izdarībās, diedelējot un pēc tam priecājoties par kārtējo gaļas gabalu. Pa kāpnītēm var nokāpt uz 0.stāvu un caur stiklu apskatīt lāču baseinu līdz pašam pamatam. Tā kā pekaiņi bija tikko paēduši, tie nebija diez ko sparīgi uz peldēšanu. Tikai viens nodemonstrēja pāris piruetes zem ūdens. Taču esmu redzējusi video, kā šie lāči rāda savas prasmes zemūdens peldēšanā.
Bez dzīvniekiem te ir arī liels rožu dārzs un japāņu dārzs. Savukārt, kafejnīcā var paēst par pieņemamām cenām.
Tā kā mums ir braukšanas biļete 24 stundām, varam braukāt turpu-šurpu, cik vien vēlamies. Dodamies uz Marktplatz apskatīt pilsētas simbolu – piramīdu, bet tad tālāk uz pili. Karlsrūes pils ir bijusī lielhercogu un markgrāfu rezidence, bet mūsdienās te atrodas Novadpētniecības muzejs. Zālājs pils priekšā pils ar cilvēkiem, no kuriem vairākums guļ – gan miegā, gan tāpat vārtās pa zāli. Mēs pastaigājam tikai pa pils tuvāko apkārtni, kur atrodas lielformāta plakātu izstāde, un skumīgi konstatējam, ka neko nesaprotam no abstraktās mākslas. Kaut kur parka dzīlēs atrodas ļoti skaists dārzs ar strūklakām un tiltiņiem, bet mēs turp neaizgājām. Vēl varot pa 158 pakāpieniem uzkāpt pils tornī, no kura paveroties fantastisks skats, kā saules staru veidā no pils atiet 32 ielas. Cik tur patiesības, nezinu, ziņas smeltas tikai no citu aprakstiem.
Kā reiz konstatēju, ka iepirkšanās vairo prieku, tā nepalaižu garām iespēju ārzemēs kaut ko iegādāties. Karlsrūe šai ziņā ir visai piemērota vieta, tāpēc ļaujam sev notērēt nedaudz naudiņas. Lai būtu priecīgāk!
Ko vēl sadarīt? Aprakstos ļoti iesaka aizbraukt uz Turmberg kalnu, no kura paveras skaists skats uz pilsētu. Taču īstas vēlēšanās nav, tad jau labāk dodamies uz tuvējo Ettlingenu. Vien 14 minūšu brauciens ar S1 vai S11 un esam pilsētā-dārzā, kā tā nosaukta vienā no aprakstiem. Patiešām, ziedu pārbagātība sākas jau no pašas stacijas. Ziedi un strūklakas visur. Mēs gan apejam tikai nelielu loku pa tuvējām ielām, bet pa Ettlingenu varot staigāt un staigāt, un priecāties par jauko pilsētu.
Tuvojas nakts, kad esam atpakaļ Karlsrūē, bet mums vēl jāatrod kāds no LIDL veikaliem. Iet šādi un tādi, līdz visai nejauši atrodam arī. Vakariņas paēstas, rītdienai brokastis sagādātas, tagad tikai atliek sagaidīt autobusu, un – aidā! – Parīze, mēs jau nākam!
Kādu brīdi pirms noteiktā laika esam Karlsrūes dzelzceļa stacijas otrā pusē, kur mums jāsagaida tūristu autobuss. Pienāk un paiet noteiktais laiks…jau pāri piecas minūtes… jau desmit … un piecpadsmit… (Runcis nosmīn: nu, ko, teicu, ka mani pieminēsiet! – Ak, tu, runci, nu razbainiek!) Ticiet man, gandrīz vienos naktī atrasties uz ielas –pie dzelzceļa stacijas –svešā valstī – lāgā nesaprotot, kas notiks un kas nu būs, it nemaz nav patīkami. Taču nepaiet ne pusstunda, un autobuss tomēr ir klāt! Kad mēs iekāpjam iekšā, es esmu tik pārlaimīga, kā pat šobrīd atceros to sajūtu. Bet tas jau būs cits stāsts…
Beidzot stāstu par Karlsrūi, pieminēšu vienu interneta adresi, blogu krievu valodā, kurš man patika visvairāk. Tajā īsā izklāstā pastāstīts par pilsētu, tās apkārtni, mazliet arī par tuvējo Franciju: http://tanya-abramova.livejournal.com/235834.html
…Ja turpbraucot autobuss pamatīgi nokavējās, tad atpakaļ gan mūs atgādā pašā rītausmā – plkst.5 no rīta. Bija cerība, ka varēsim izkāpt Bāden-Bādenē, taču tas neizdevās, jo no turienes neviena braucēja nebija. Mums ir pusotra diena laika, lai apskatītu Bāden-Bādeni un – galvenais! – no sirds izbaudītu termas. Par to esmu sapņojusi jau nedēļām, pat Parīzi negaidīju tik ļoti, kā baseinus. Viens kreņķis gan ir – līst… Reti riebīgi, nē, biezi riebīgi līst! (Runcis turpina sīkas riebeklības!)
Atkal pērkam reģionālo biļeti un dodamies lidostas virzienā, jo arī šo nakti pavadīsim tajā pašā viesnīcā. Pašā Bāden-Bādenē viesnīcas ir tik dārgas, ka izdevīgāk braukāt uz lidostu. Mazliet par autobusu. Mēs izmantojām tikai 205.autobusu caur Bāden-Bādeni. Uz lidostu tas iet vienu reizi stundā. No dzelzceļa stacijas tas atiet arī citos laikos, bet tad maršruts ir īsāks, un līdz lidostai nenokļūt. Pa ceļam autobuss brauc cauri diviem ciemiem, kuru sakoptība un ziedu pārbagātība ir tīrā bauda. Pieskaitiet klāt ainavu ar kalniem ceļa abās pusēs, un jums nebūs žēl ne minūtes, ko pavadīsiet braucot.
Līst un līst. Doma uzbraukt ar funikulieri kalnā, lai paskatītu pilsētu no augšas, protams, jāatmet, jo viss tīts miglā. Lai arī mēs turp netikām, informācija citiem. Merkurwaldir 204. un 205.autobusa galapunkts, no kurienes ar funikulieri var uzbraukt 668 metru augstumā un palūkoties uz pilsētu.
Braukt uz viesnīcu vēl par agru, nolemjam, ka pastaigāsim pa pilsētu un noskaidrosim, kur atrodas Karakallas termas, lai pēc tam nemeklēt. Viss labi, atrodam. Ejam tālāk. Šajā brīdī sāk līt tā, ka nekāds lietussargs nespēj glābt. Lai nogaidītu lielo gāzienu, skrienam patverties zem tuvākās nojumes. Kad pieskrienam, izrādās, ka tā ir ieeja citās termās – Friedrichsbad. Starp citu, kad Parīzē runājāmies ar ceļabiedriem, kāda kundze sajūsminājās tieši par šīm termām. Es teicu, nē, mēs uz tām neiesim, - gan tāpēc, ka atsauksmes sliktākas kā par Karakallas termām, gan tāpēc, ka Frīdrihsbāde ir vairāk dziednieciska iestāde nekā izklaidei domāta. Tā mēs ar Aiju stāvam zem nojumes… es pagriežos pret durvīm un… var teikt, zaudēju valodu. Ja vēl es šaubītos par to, kas rakstīts vāciski un angliski, tad krieviski rakstītais kļūdīties neļauj: no šodienas, 11.jūnija, līdz 22.jūnijam Karakallas termas slēgtas uz rekonstrukciju.
(Nu, runci, tas jau iet pāri visām robežām! Tas jau ir sitiens zem jostasvietas…)
Kad pirmais apjukums garām, nospriežam braukt uz viesnīcu, bet tad domāsim, ko darīt. Protams, ka nolemjam izbaudīt to, ko var dabūt, tātad Frīdrihsbādi. Pēc atbraukšanas sīkāk neinteresējos par šīm termām, tāpēc pastāstīšu to, ko pati izbaudīju. Pieejami 3 veidu komplekti: 3 stundas baseinos un pirtīs (23.-eiro); 3,5 stundas baseinos un pirtīs plus masāža ar saziepētām birstēm (33.- eiro) un vēl kāds VIP komplekts par 43.- eiro, bet to neizlasīju. Mēs paņēmām otro variantu. Katram apmeklētājam iedod aproci, kurā ieprogrammē laiku un pakalpojumu apjomu. Ar šo aproci arī aizver un atver skapīšus. Tā tad arī ir vienīgais „apģērbs”, jo te visi drīkst iet tikai kaili. Serviss nodrošināts: palagi, dvieļi, paliktnīši saunai, iešļūcenes – viss tiek dots. Dāmas un kungi ir atsevišķi, bet satiekas lielajā baseinā termu vidū. Tas gan ir ļoti dziļš un ūdens- brr, cik auksts! Iesākumā ir dušas, saunas, atkal dušas, tad birstējošā masāža. Cik stāstu, man vienmēr jautā, kas masē – cilvēks vai aparāts? Strādā masieres. Aijai gadījās krieviete, kas stāstīja par termām, protams, lielīja šīs un pēla Karakallas. Tiesa, pie sienas ir plāksne ar iegravētu informāciju, ka te viss ūdens ir tādā temperatūrā, kādu devusi māte Zeme. Bez saunām un lielā baseina ir burbuļbaseins un siltais baseins, kurā ir pēdu masāža. Man tāda kursēšana starp saunu un baseiniem bija par ilgu un garlaicīgu, būtu pieticis ar 2 stundām, turpretī Aija būtu ar mieru tur pavadīt kaut visu dienu.
Kad vakarā iznākam ārā, spīd burvīga saulīte, dodot cerību uz jauku rītdienu. Cerība gan izplēn līdz ar rīta ataušanu. Līst, līst, līst. Paliekam viesnīcā visu atļauto laiku – līdz plkst.11, tad dodamies uz lidostu. Līdz lidmašīnai vēl sešas stundas. Lietus vairs tikai smidzina, tāpēc nolemjam tomēr braukt uz pilsētu. Funikuliera izmantošanai laika apstākļi joprojām nav labvēlīgi, taču gribam apskatīt vismaz Annaberg ar 40 metru augsto ūdeņu kaskādi. Es kļūdaini domāju, ka tas ir kalns, no kura lejup plūst ūdens. Autobuss tiešām visu laiku rāpjas kalnup, taču, izkāpjot pieturā Friedrichshöhe, nekādu skatu laukumu neredzam. Ejam taujāt vietējai kundzei. Izrādās, Annaberg vārdā saucas šis dzīvojamais rajons, bet ūdeņu kaskāde ir tepat pāris soļu attālumā. Tas tiešām ir skaisti! Cilvēku roku veidota kaskāde, kur ūdens tek lejup no trauka traukā un beidzas ar brīnišķīgu ūdenskritumu. Bet lejā skatam paveras vecpilsēta, kurā majestātiski izceļas baznīcas tornis. Bez tam šis ir villu rajons. Kāpjam lejā un noejam pusceļu līdz stacijai, priecājoties par skaistajām villām un koptajiem dārziem.
Vēl Bāden-Bādene slavējas ar savu rožu dārzu, kurā ieiet pār Žozefīnes tiltiņu un gar Žozefīnes strūklaku, taču tam mums vairs neatlika laika, jo bija jādodas uz lidostu. No tur satiktajiem latviešiem uzzinājām, ka pašā vakarā viņi bijuši Karakallas termās. Acīmredzot, kad strādnieki beidz darbu, kāda daļa termu tiek atvērta. Visādā ziņā mājaslapā arvien stāv paziņojums: Caracalla Spa will be closed for renovation purposes from 11-22 June 2012. Kad brauksim nākamreiz, kādi tik jauninājumi tur netiek solīti! Viss notiek tā, kā tam jānotiek.
Liels paldies Olitai, kas palīdzēja un pacietīgi atbildēja uz maniem jautājumiem par Bāden-Bādeni!
