Piedzīvojumu pārgājiens Valmiera – Cēsis

  • 4 min lasīšanai
Visi dalībnieki (16+1) 24. 11.2007. ar satiksmes autobusu Rīga – Valmiera plkst. 8:45 no autoostas dodas uz Valmieru. Valmierā esam plkst. 11:05. No turienes mūs līdz Pekas kalnam aizved jau iepriekš pasūtītais autobusiņš, tā nu sanāk, ka pie takas, kas ved uz pilskalnu, esam plkst. 11:30. Pilskalns no ceļa ir netālu, proti, tikai 200 m. Pilskalns atrodas interesantā vietā – apkārt praktiski ir tikai purviņi. Pastaigājam pa pilskalnu un dodamies uz netālo Gaujas krastu un tad gar to jau uz Cēsu pusi. Ejam pa taciņu, kas reizēm ir ļoti laba, bet reizēm pazūd zālē vai krūmos. Jāsaka gan, ka taciņa gar Gaujas krastu ir visu laiku, protams, labāka vai sliktāka, bet ir. Vietām ir lieli brikšņi un arī kazenāji, kas pinas pa kājām. Pa ceļam sanāk šķērsot arī upītes pa bebru būvētiem tiltiem. Gaujai ir daudz vecupju ar ūdeni, tāpēc ir jāuzmanās, lai nenokļūtu šo vecupju labirintos. Katrā ziņā šo šķēršļu pārvarēšana izvēršas par jautru atrakciju ar adrenalīna devu. Laika apstākļi mūsu pārgājiena pirmajai dienai ir ļoti labvēlīgs – pat saulīte uzspīd... Pat nešķiet, ka tās ir novembra pēdējās dienas! Gaujas krastos ir ļoti daudz bebru apgrauztu un nogāztu koku, reizēm pat šie varenie grauzēji ir ķērušies pie skujkokiem, bet var redzēt, ka viņiem tie nav garšojuši, jo apgrauzuši tikai mizu. Vietām aizgrauzti vai pat nogāzti tuvu pie metra resni koki un vietām to tik daudz, ka šķiet, ka te darbojusies vesela mežcirtēju brigāde. Kā jau daudzi zina – Gaujas krastos ir ļoti daudz smilšakmens atsegumi un arī šajā posmā tie ir – Liepas iezis (šajā krastā) un nedaudz tālāk otrā pusē ir Sietiņiezis. Tā, ejot gar krastu, rudens diena ātri iet uz otru pusi un kļūst pelēkāka un šajā brīdī, kad jādodas no krasta prom, lai meklētu slavenās Līču – Laņģu klintis, atklājas, ka nav vienas mūsu kundzītes, kura aiz lielās centības bija gājusi visiem gabaliņu pa priekšu un nebija ievērojusi, ka mēs visi iegriežamies jau krēslainajā mežā. Jau mežā to konstatējām un nu sākam kalt plānus, kā viņu atmānīt pie mums: ūjinām, bet zona ļoti vāja, tāpēc pastāstīt, kur viņai jāiet, arī īsti nevaram... bet pēc brītiņa tomēr atkal visi esam kopā, jo mūsu saucieni ir sadzirdēti. Tagad gan turamies stingri kopā, jo kļūst aizvien tumšāks. Tā, ejot virzienā uz šīm klintīm pa brikšņiem, ievērojam gaišu atspulgu uz šīs smilšakmens sienas (šī siena nav Gaujas krastā). Esam nonākuši pie lielās sienas, kas stiepjas apmēram kilometra garumā un vietām ir pat 20 m augsta. Vakara krēslā, ejot gar to, ir fantastisks skats, atļaušos teikt – grandiozi. Sienā ir alas un iztek arī avoti. Taka iet zem klintīm, bet ir arī otra, kas iet virs klintīm, bet tā nav tik iespaidīga. Klinšu ziemeļu galā, aiz liela avota, kurš iztek no alas, rāpjamies augšā un nokļūstam (kā par brīnumu!!!) uz takas, kura ved laukā no meža Liepas ciema virzienā. Tālākais gājiens jau notiek lukturīšu gaismā pa tumšu mežu... Romantiski, vai ne?  Apmetot līkumu ap Lodes ķieģeļu rūpnīcu, nokļūstam rūpnīcas caurlaides zonā, kur mums braši tiek pacelta barjera, lai mēs ātrāk varētu pamest šo teritoriju, kura tagad pieder vāciešiem. Pēc nelielas aptaujas atradu Liepas pamatskolu, kura bija sarunāta jau iepriekš un kur mūs jau gaida pats skolas direktors – ļoti jauks cilvēks. Viņš ierāda mums telpu, kur varēsim pārlaist nakti, kurš jau nu uz paklāja telpas vidū, kurš uz sava tūrisma paklājiņa, īsāk sakot, kam nebija slinkums nest līdzi, tas gulēja uz sava.  Ir arī karstais Vendenes ūdentiņš vakara zupiņām, kā arī tējai un kafijai (lai saldāks miedziņš...  ). Direktors no mums nodod dažas instrukcijas un atvadās. Protams, jāiepazīstas tak ar šo ciemu, tāpēc neizpaliek vietējā veikala un bāra apmeklējums... Veikals kā jau veikals, bet bārā bez divi stipri iereibušiem vīriem vēl ir pica, hamburgers un pīrādziņš. Vakars, kā ierasts... Vakariņas vai nu atsevišķi, vai pa bariņiem... Neizpaliek arī zolītes spēle, protams, ne visu nakti, jo nākamajā dienā tak jāstrādā. Nakts kā jau nakts, nevar iztikt bez “zāģēšanas”, kaut vai nelielas, tomēr nedaudz “jāpazāģē”... No rīta kādam kafija, kādam tēja, bet skaidrs visiem, ka 9-os izejam uz kaujas takas.  Skolai atstājam grāmatu par kalniem, ar visu nakšņotāju autogrāfiem. Gājienu sākam ar Liepas “Lielās ellītes” apmeklējumu, kas tiešām ir grandiozs dabas smilšakmens veidojums ar avotu, kas iztek no klinšu alas. Blakus ir piemineklis igauņu bāleliņiem, kuri arī ir cīnījušies par Latvijas neatkarību. Pēc tam dodamies skatīties milzīgos māla karjerus ar fosiliju iegulām un tālāk atkal uz sienu, ko iespējams vakara krēslā nebija iespējams tik labi saskatīt. Pēc tam gājienu turpinām uz Cēsīm (gar Gaujas krastu) pa labākām un ne tik labām takām, līdz nonākam līdz Raunas upes ietekai Gaujā, kur jauki iekoptā vietā papusdienojam un dodamies uz Raunas tiltu. Viena daļa upi vēlas šķērsot pa koku sanesumiem, kas ar zināmu piepūli arī izdodas, protams, neiztikt arī bez saslapinātas kājas. Īsāk sakot, pasākums izvēršas interesants! Ko tik neizdarīsi, ja meitenes tā vēlas!? No lielā ceļa pavērojam slaveno Raunas dzelzceļa tiltu un dodamies uz kazu iezi caur Leukādijām, mājām, kuras celtas no šūnakmens un kur dzīvojis dzejnieks E. Treimanis – Zvārgulis – skaista vietiņa. Uz Kazu klintīm atkal laužamies caur kazenājiem un sagāzumiem. Urrā! Izdevās! Nokļuvām līdz galam un te jau atkal top bildes (tā tak pieklājas kārtīgam tūristam!) un dodamies tālāk uz Kazu gravu, kura nav blakus, kaut gan tā varētu domāt... Kazu grava ir zināma ar saviem stāvajiem krastiem, dolomītiem, šūnakmeni, sikspārņiem un orientēšanās mačiem. Gājiens līdz Kazu gravai diezgan ekstrēms: pār Ģibolu kalnu ar skarbu vēju sejā, tad pāri mālainam laukam, tad krūmu smalce un beidzot pa nogāzi lejā gravā pie skaista strauta ar ūdenskritumiņiem, kuri nāk no šīm dolomītu alām. Nav daudz laika tīksmināties, jo pēc 45 min atiet vilciens uz Rīgu, bet līdz stacijai vēl tāds gabaliņš, ko iet... Un tā... kurš raušus augšā pa dzelzceļa uzbērumu, kurš pa Kazu strautu caur uzbērumu, bet visi rikšoja jau pa asfaltu uz staciju. Ak, tu laime! Vilcienu nenokavējām, pat 5min palikušas biļešu iegādei un WC apmeklējumam. Visi ir priecīgi un gandarīti par redzēto un piedzīvoto, tāpēc tagad mierīgi varam braukt mājās un gatavoties nākamajam līdzīgam pasākumam decembra beigās, bet jau pa citu maršrutu, citā vietā, bet noteikti ar tādiem pašiem redzēt gribošiem un piedzīvojumus alkstošiem īpatņiem. Autors: Mārtiņš


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais