Pusnakts saules zeme - Lapzeme I

04.12.2007
11 min lasīšanai

Man blakus uz galda krūzē ar sarkanu sauli uz oranžu debesu fona un uzrakstu 71o10’21’’N NORDKAPP dziest tēja. Tas varbūt ir sākums šim stāstam, varbūt turpinājums... Beigas noteikti ne! Šobrīd visa Latvija rudens krāšņumu jau ir nomainījusi pret pirmajām sniega pārslām, bet es ar domām tomēr vēl arvien esmu vasarā. Īpaša vasara bija. Piepildīju vienu no saviem sapņiem. Vienu no tiem lielajiem. Ja kāds man pirms pāris gadiem teiktu, ka es aizbraukšu uz Nordkapu, tā jau nebūtu, ka neticētu. Es vienkārši teiktu, ka gan jau kādreiz tas brīdis pienāks, bet, eh... kad tas būs?... Izrādījās, ka tuvāk nekā biju cerējis. Un neviens man šo ceļojumu neuzdāvināja, pats vien pacentos. Pārstāvu to profesiju, kam valdība ar naudiņām vienmēr žmiedzas, bet vasaras toties vienmēr brīvas. Brīvajās vasarās ar kartupeļiem centrāltirgū vairs neandelējos, kaut bija arī tāds periods manā dzīvē, - pirms gadiem četriem atradu savai sirdij ko piemērotāku – vienā no Latvijas vadošajām tūrisma firmām brīvajā laikā piestrādāju par gidu. Man pašam prieks un cilvēkiem lielajā vairumā gadījumu arī prieks. Paralēli tam arī pats vienu otru reizīti kādu ekskursiju noorganizēju. Nu jau droši var teikt, ka ir man tāda tradīcija reizi gadā sev tuviem un zināmiem cilvēkiem uztaisīt braucienu uz kādu tādu vietu, kur pats neesmu bijis. Skatos, pētu, meklēju, sagatavoju maršrutu un braucam! Tā pagājušo vasaru bijām pa Slovākiju. Savai kolēģei, līdzbraucējai Ingai vēl pirms tam pamanījos izstāstīt, pēc kurām zemēm sirds mana ilgojas. Nu tāpat vien, sapnīši mazie. A viņa ekskursijas laikā tā „nejauši” izmeta pārējiem, ka es, lūk, nākamgad domāju uz Nordkapu ekskursiju taisīt. Visi saka: „Eu, Guntar, tā ir doma! Es ar labprāt pievienošos!” Tam nu es galīgi nebiju gatavs, ja nu pēc gadiem pieciem labākajā gadījumā, bet nevaru jau blamēties, saku: „Ka nu jūs tā vēlaties, būs jātaisa!” Daudz, ļoti daudz darba prasīja sagatavošanās, informācijas meklēšana, naktsmāju meklēšana utt., bet aizbraucām un viss izdevās! Par to arī šis stāsts! Ceļā uz Nordkapu. Grupu savākt nemaz ar nebija tik vienkārši, kā sākumā šķita, jo ne viens vien gribētājs dažādu iemeslu pēc tomēr nevarēja tikt. Dažam labam, neskatoties uz vēlmi braukt, Norvēģija tomēr šķita pārāk dārga esam... 26. jūnija rītā autobusā sakāpām 25 ceļotāji. Izbraucam no Valmieras un pa taisno dodamies uz Tallinu, lai ar prāmi „Galaxy” pāri Somu līcim kuģotu uz Helsinkiem. Somijas galvaspilsētā ilgi neuzturamies, jo mērķis mums ir cits – pēc iespējas ātrāk doties uz ziemeļiem. Somiju tāpat kā pārējo Skandināviju no Latvijas pat ar ciet acīm var atšķirt pēc vienas pazīmes – pēc ceļiem. Par šo faktu mēs ar šoferīšiem priecājamies visu ceļojuma laiku. Nu gludi tie ceļi viņiem, spēj tik pedāli spiest un spidometrā paskatīties, vai nav par šerpu, jo ātrumu nemana. Pārnakšņojam kempingā apmēram 250km no Helsinkiem pie viena no bezgala daudzajiem Somijas ezeriņiem. Nakts gaiša, gaiša. Tik gaiša, ka mēs ar Dagmāru (manu meitu), staigādami gar akmens bluķiem, nemaz nepamanām, ka ir jau krietni pāri pusnaktij. Otrajā dienā viss pakārtots galvenajam mērķim – skrējienam uz ziemeļiem. Braucam, braucam un piestājam pavisam minimāli. Pabraucam garām Oulu. Tad vēl kādus simts kilometrus tālāk esam nokļuvuši gandrīz līdz pašam Baltijas jūras tālajam galam. Tur Botnijas līcī ietek Somijas lielākā upe Kemijoki. Braucam pāri un griežam pa labi. Nu jau līdz Rovaniemi un polārajam lokam arī vairs tikai 100 kilometru. Piestājam kādā benzīntankā uzpildīties. Piebraucam, neko īsti saprast nevaram. Viss tikai un vienīgi skaidrā somu valodā. Lejam iekšā to, kas, šķiet, varētu būt dīzelis. Mani tomēr šaubas māc, jo tas uzraksts kaut kāds ne tāds un cena arī aizdomīgi zema... Eju jautāt, kas tas par šķidrumu. Saimniece cenšas man ieskaidrot, kas par lietu. Šo to nesaprotu, bet tik daudz apjēdzu, ka no tā tanka gluži nevajadzētu liet, bet no blakus esošā. Eju pie šoferiem, saku, ka nebūs īsti labi, ka īstā truba lūk tā nākošā, bet šie jau kādus 30 litrus paspējuši iepilināt. Domājam, kas gan tas varētu būt, ko mēs bākā sagāzuši, jo smaržo pēc dīzeļa. Ceram, ka motoru ciet neaizliks. Pēc brīža tiekam skaidrībā. Izrādās, ka tas pavisam labs mūsu busam piemērots kurināmais, tikai bez akcīzes nodokļa, jo vietējiem lauksaimniekiem domāts! Nosmejam, ka vajadzēja ilgāk muļķus patēlot, būtu vairāk pa lēto salējuši. Nu labi, kas darīts, darīts. Braucam tālāk. Drīz jau klāt arī „vārti uz Polāro loku” jeb Rovaniemi. Pašā pilsētā neko neskatām, braucam cauri un meklējam, kur Ziemassvētku vecīša apartamenti meklējami. Vispirms gan nokļūstam pie viņa darbnīcas, kas paslēpusies kādā kalnā, vasarā ir slēgta, bet savu darbu sāk novembrī. Pa taciņu var uzkāpt kalna galā. Tur skatu tornītis ar daudziem maziem, nejaukiem odeļiem. Panorāma gan skaista. Tālumā saulē zaigo arī Ziemassvētku vecīša mītnes un Polārā centra jumti. Dodamies turp. Pa ceļam autobusā atskan arī sajūsmas pilni saucieni, jo vērīgākajām acīm izdodas skatīt pirmos ziemeļbriežus. Tas nekas, ka aplokā un tādus laiski guļošus – ziemeļbrieži tomēr ir ziemeļbrieži! Polārajam lokam nemanītam pāri pārskriet nav iespējams, jo dažādas norādes burtiski sauc tevi apstāties! Vesels ciematiņš ar veikaliņiem, suvenīriem, iespēju nostāties uz polārā loka, aizsūtīt vēstuli jebkam uz ikvienu vietu pasaulē dažnedažādās valodās, nofotografēties kopā ar ziemassvētku vecīti, bet tikai līdz sešiem vakarā, jo viņam arī ir savs darba laiks, pie tam par pārdesmit eirikiem... Ar vēsu prātu domājot, tāds īsts naudas kāšamais aparāts, bet cilvēkam, kurš katru dienu uz ziemeļiem nebrauc, tomēr interesanti. Kamēr es klīstu apkārt, mana Dagmāra arī jau paspējusi ar salaveci gan parunāties, gan foto uztaisīt. Es, par naudas maciņu domājot, pie sevis novaidos vien, bet tad nodomāju: lai jau tiek, gadījums tomēr īpašs. Tradicionāli latviešu tūrisma firmu piedāvātie maršruti ved uz priekšu Inari virzienā, bet mēs griežamies atpakaļ un caur Rovaniemi dodamies uz ziemeļrietumiem pa 79. ceļu gar Ounasjoki upi uz augšu. Mūsu naktsmītnes meklējamas jau nepilnus 40km no Norvēģijas robežas apdzīvotā vietiņā ar nosaukumu Enontekio. Pa ceļam uz turieni mums vēl ir odu leģioni, pirmie ziemeļbrieži, kas nevis dirn aplokā, bet blandās, kur pašiem acis rāda. Tā vien šķiet, ka viņi ir iemīļojuši tūristu autobusus ar tūristiem, kas tajos pa iekšu sajūsmā spiedz un drudžaini turas pie mazām kastītēm, ko par fotoaparātiem sauc. Tā ir ja, pirmie pāris savvaļā klīstošie autobusā izsauc vispārēju sajūsmu un jukas. Šoferītis izprot situāciju, piebremzē un ļauj tautai papriecāties vienā otrā foto sesijā. Foto modeļi, t.i. brieži, arī izprot situāciju un manīdami, ka autobuss šiem dod priekšroku, nemaz nekautrējas laiski pastaigāties pa ceļu. Jāpiezīmē, ka mašīnu uz ceļiem nav daudz, viena otra gadās, bet visumā vientulība. Vietējie, protams, neņemas katru ceļmalā stāvošu ziemeļbriedi apjūsmot, bet brauc un, ja pamana, ka kāds grasās uz ceļa nākt, pīkšķina bez kautrēšanās. Drīz šo praksi pārņem arī mūsu šoferīši, jo cik tad var!... Interesanti tas viss ir, bet kaut kā uz priekšu arī jātiek. Daba pamazām nemanot ir kļuvusi savādāka. Vienubrīd pamanu, ka egles vairs nav tās, kuras mēs esam raduši redzēt, bet ar īsiem zariem. Arī apkārtne arvien kalnaināka. Kad nonākam pie Muonio upes, kas pie viena ir robeža starp Somiju un Zviedriju, jau manāmas vakarīgas vēsmas. Pēc apmēram stundas brauciena esam nokļuvuši līdz naktsmītnēm Enontekio. Tālumā kāda kalna ziemeļu nogāzē pamanām arī sniegu. Šajā brīdī jāatgādina, ka ir pats vasaras vidus – jūnija pēdējās dienas. Viss dabā liecina, ka nav vairs mūsu platuma grādi. Visinteresantākā tomēr šķiet saule, kas debesīs ieķērusies par spīti tam, ka pusnakts jau gandrīz klāt. Iekārtojamies naktsmītnēs un dodamies nelielā izbraucienā ar riteņiem. Ne visi ir labākajā tehniskajā stāvoklī, bet kempinga saimnieks tos piedāvā par brīvu tieši tāpat, kā četras airu laivas, ar ko pa ezeru pavizināties. Pats par sevi saprotams, ka nespējam visu šo piedāvājumu neizmantot, jo ir taču jāizbauda pirmā īstā polārās dienas naksnīgā puse! Interesanti, bet kāda ainaviska pakalna virsotnē izdodas nokļūt tieši pusnaktī. Tas patiešām ir neaizmirstams brīdis! Vēl neaizmirstamāku to padara sīku odiņu mākonis virs mūsu galvām. Pretodu līdzekļiem ir paaugstināts pieprasījums!... Pajūsmojuši pa kalna galu dodamies atpakaļ lejā pie riteņiem, kurus tur pametām vienus pašus. Nedaudz bažīgs prāts bija gan, bet ja jau saimnieks saka, ka var atstāt, jo nekas viņiem nenotiks, tad tā arī izdarījām. Atgriezušies pie saviem braucamajiem, pārliecināmies, ka te patiešām neviens neko nezog. Jā, neesam Latvijā...Pēc atgriešanās naktsmītnēs velotūri uz 3km attālo pakalnu veicu vēlreiz, jo izrādās, ka ne visiem ir pietikuši riteņi pirmajam braucienam. Viens otrs netikušais jau ir devies pie miera, bet Inguna vēl gaida, un es vienkārši nevaru viņai neparādīt sauli, kas spīd tieši ziemeļos! Kad otro reizi dodos naktsmāju virzienā, kāds pulkstenis ielas malā rāda 02:16. Pārņem dīvaina sajūta, jo viss apkārt ir naksnīgi kluss un dzeltenas saules gaismas pieliets... Trešā ceļojuma diena atnāk apmākusies un tāda kā sagatavojusies arī kādu lietus pili mums sniegt. Atvadāmies no ļoti draudzīgajiem kempinga saimniekiem un dodamies tālāk uz ziemeļiem. Pēc dažiem kilometriem daba vēl vairāk pārvēršas. Esam nokļuvuši tādā kā plato, kur lēzeni pacēlumi mijas ar purvainām ieplakām. Pat īsti nepamanu, kurā brīdī ir izzuduši koki... Nē, vispār jau koki ir, bet vairs tikai tādi divus, trīs metrus augsti – pārsvarā žuburaini, skarbajiem laika apstākļiem pretoties spējīgi bērziņi. Mežatundra. Pēc pus stundas klāt arī robeža. No Somijas iebraucam Norvēģijā. Šeit nevienu mūsu pases neinteresē. Kur nu pases, pat apstāties nevajag! Vienīgi ātrumu samazinām, robežpunktam cauri braukdami. Drīz esam nokļuvuši līdz vienai no lielākajām sāmu pilsētiņām Kautokeino. Šeit neko neskatām, bet braucam uz Norvēģijas sāmu galvaspilsētu – Karašjohku. Pa ceļam veicam nelielu sānsoli un papriecājamies par ne pārāk augsto tomēr interesanto un jauko ūdenskritumu Pikefosu. Visu laiku nedaudz smidzina, bet, tuvojoties Karašjohkai, uznāk arī pamatīgs negaiss. Par laimi tas ir negaiss, kas, savu darbu padarījis, jau pēc pārdesmit minūtēm ir prom. Pie pilsētas robežas mūs sagaida neviens cits, kā... policija! Apstādina, nekādus dokumentus neprasa, bet liek šoferītim iepūst trubiņā. Mūsējie, kā jau kārtīgi šoferi, zina, kad var lietot un kad ne. Visi rādītāji pa nullēm, policists uzsmaida, novēl laimīgu ceļu un varam doties tālāk. Nekur tālu gan nav jābrauc, jo turpat pilsētiņas centrā ir gan sāmu novadpētniecības muzejs, gan sāmu parlamenta ēka. Skatīt jau varētu vēl šo to, bet nav tik daudz laika, lai izpētītu visu, mūsu izvēle ir šāda. Varam tikai priecāties, ka izvēlējāmies tieši novadpētniecības muzeju, jo tas dod ļoti pamatīgu ieskatu sāmu parašās un vēsturē. Gandarīts par mums ir arī vietējais gids, sāmu puisis, jo mēs gribam visu ko zināt un uzdodam milzums jautājumus. Tā nu tiekam skaidrībā, ka lapi un Lapzeme ir nosaukumi, ar ko iezemiešus ir aplaimojuši šajās zemēs ieceļojušie, bet paši viņi par sevi saka „sampi”. Ne pārāk gara, bet ļoti dziļdomīga izvēršas diskusija par šamaņiem. Esot iznīdēti jau pirms pārsimts gadiem... Jautājam, vai tad neviens pats šodien vairs nav? Puisis neko nesaka, bet acis un noslēpumainā sejas izteiksme pauž, ka visticamāk kaut kas pa kluso jau notiek gan, bet tā nav pārējās pasaules darīšana. Interesants ir vietējais kultūras centrs. Tajā apvienota bibliotēka un sāmu parlamenta telpas. Parlamenta zāli no iekšpuses aplūkot neizdodas, jo to skatīt ir lemts tikai vietējā gida pavadībā noteiktās dienās, noteiktos laikos un šī nav tā reize. Tomēr neskumstam, jo arī bibliotēka, pa kuru varam brīvi izstaigāties ir gana saistoša. Ir laiks doties tālāk, jo mūs gaida vēl ļoti daudz piedzīvojumu. Kā nekā, jau šovakar jānokļūst līdz pašam Nordkapam. Apkārtne kļūst arvien kalnaināka un laiks mums visiem par prieku pamazām skaidrojas. Esam apmēram stundu braukuši, kad mums priekšā paveras ūdens klajs. Vai kārtējais ezeriņš? Nē! Šoreiz klāt ir Lakselva, Porsangenfjords un Barenca jūra. Līdz ar to droši varam teikt, ka arī Ziemeļu ledus okeāns! Gar fjorda rietumu malu dodamies tik uz priekšu, uz ziemeļiem, un nepārstājam jūsmot par fantastiskajām ainavām. Gaisā virmo ziemeļniecisks dzestrums, kaut gan varbūt arī nemaz nav tik auksts, kā varētu gaidīt. Toties krāsas dabā ir tādas, ka aprakstīt nemaz nav iespējams - katram pašam jāredz! Brīžiem caur mākoņiem izspraucas arī kāds Saules stars. No ūdens ārā spraucas daudzas mazas saliņas. Ūdens vizma, sniegs kalnu nogāzēs, plunskaini mākoņi, kāds ziemeļbriedis. Ceļa malā ieraugām arī mencu žāvējamos steķus. Tuvāk Nordkapam ceļš dažbrīd pārvēršas tunelī, kas ieurbjas klintīs. Acis dažviet priecē ūdenskritumiņi. Brīžiem ceļā gadās pa kādam riteņbraucējam un tad ieraugām arī varavīksni! Tas viss sajaucas kopā vienā lielā, neatkārtojamā veselumā. Un tad priekšā ir norāde „Nordkapp tunellen 6870m”. Tas brīdis jau gandrīz ir klāt! Zem jūras izbraucam cauri tunelim un pretējā galā atrodamies jau uz Magerojas salas. Tur mūs sagaida arī šlagbaums (nolaižamā barjera, ja bez žargona) un naudas kāsēju būdiņa. Jā, tūristi te labprātīgi ļaujas pamatīgai cirpšanai, jo citu variantu jau nav. Kas pats jautrākais, lai tiktu prom, būs jāmaksā vēlreiz!!! 2x185NOK, jeb mūsu naudiņās summā apmēram 35Ls. Nu nekas, domājams, ka katrs, kas uz tejieni brauc, zina, kas viņu sagaida un ar to rēķinās. Kaut gan jāatzīst, ka pārtikušajam norvēģim tas nekas traks nav. Vēl pēc minūtēm 20 jau esam pie sava kempinga. Iekārtojamies, iekožam vakariņas un gatavojamies savam lielajam piedzīvojumam – šonakt mūs gaida tālākais Eiropas ziemeļu punkts! Kāpjam autobusā un vispirms dodamies uz Nordkapu. Magerojas salas ainavas mūs pārsteidz ar savu skaistumu un neatkārtojamību. Pirms ieraudzīju, domāju, kā būs, jo viens pieredzējis ceļotājs pirms šī brauciena izmeta, ka nekas tāds jau nu tur Nordkapā nav, tikai viena vienīga naudas kāšana. Otrajai viņa teiktā daļai varu piekrist, pirmajai – nekad! Varbūt... Varbūt, ja viss apkārt būtu mākoņa miglā tīts, jo tā šeit ir ierasta lieta, bet mums tā nebija. Mums šī skarbā zemes mala vēlīgi ļāvās apjūsmošanai. Kalni, gan lēzenākas, gan klinšainas kraujas, ieplakas ar vienu otru ezeriņu, krauji jūras līči, kūpošs sniegs, dzelteni un zaļi lauki, tam visam pa vidu atkal laiski ziemeļbrieži, līkumojošs ceļš un nez kur klaiņojoši mākoņi, bet kaut kur tālumā bezgalīgs jūras klajs. Pirms Nordkapa atkal mājiņa ar barjeru un atkal atvadas no naudas. Kamēr es norvēģu meitenei skaidroju, cik mēs pieaugušie, cik bērni, cik kas, no austrumiem pār debess malu mums virsū veļas milzīgs, pelēks mākonis... Domāju, kas paspēs pirmais, es vai viņš? Beidzot biļetes ir nopirktas un lecu autobusā. Braucam. Kreisajā pusē stāvlaukums pilns ar tūristu autofurgoniņiem. Visu laiku domāju, vai paspēsim pirms mākoņa, jo tie daudzie furgoniņi tur stāv kā apliecinājums tam, ka visbiežāk te viss ir miglā tīts. Pēc metereoloģiskās statistikas – 70% dienu lietū un miglā. Pie tam laiks mainoties ne pa stundām, bet pa minūtēm. Domāju – uznāks tas mākonis un pazudīs viss mans Nordkaps miglā uz nezin cik ilgu laiku. Viss, apstājamies, lecam no autobusa ārā, mākoņa mala jau tepat klāt! Burtiski skrienam, lai vēl kaut ko redzētu. Burtiski tā par mata tiesu paspējam. Vēl minūte un viss jau pazūd miglā... Paldies dievam, par visu šo ir padomāts. Pašā Nordkapa raga galā slejas Polārais centrs, pa kuru vienā mierā var klīst savas pāris stundas, skatīties filmu par to, kāds izskatās Nordkaps tad, kad uz tā neguļ mākonis, iekost, iegādāties kādu no neskaitāmajiem suvenīriem. Kamēr klīstam pa iekšu, ārā mākonis, kāds uznāca, tāds atkal jau ir prom! Mums veicas! Pie Nordkapa simbola – liela globusa – top grupas foto un vēl daudzi neaizmirstami kadri. Tālu lejā 300 metrus zem mums bango jūras plašumi. Ir deviņi vakarā, bet saule vēl krietnu gabalu virs apvāršņa. No Nordkapa skatu laukuma lūkojos uz rietumiem. Tur jūrā iestiepjas vēl viens zemesrags – Knivšelodens – un tieši tā ir vieta, kur mēs šonakt dosimies. Tā ir vieta, kas atrodas vēl tālāk uz ziemeļiem, nekā Nordkaps, un vienīgā iespēja tur nokļūt ir kājām. Ja jau tālākais ziemeļu punkts, tad tālākais, tāda bija iecere pirms šī ceļojuma. Galvenais, lai ar laiku noveiktos! Noveicās! Bet par to, kāds bija mūsu 18km garais nakts pārgājiens uz Knivšelodenu un atpakaļ, es uzrakstīšu nākošajā stāstiņā. Kad sasparošos... Kad tā diena pienāks, nezinu, bet gan jau uzrakstīšu. Jāpiebilst, ka ar Knivšelodena iekarošanu šī ekskursija nebeidzās, jo bija vēl daudz skaistu notikumu, par ko pastāstīt. Eh... Nu, gan jau...

Pusnakts saules zeme - Lapzeme I

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem