tam, gde shproti ne-delaet

  • 3 min lasīšanai
  • 13 foto
Taškenta ir viena liela, lieliska un dīvaina pilsēta. Pēc kolorītā brauciena lidmašīnā, kur izņēmuma kārtā biju vienīgais ne-aziāts, sākās joki lidostā, kur, stāvot rindā uz pasu/vīzu kontroli izstāvēju vienu no garājām un nenormāli lēnajām rindām (kur visi pīpē), līdz izrādījās, ka tiem, ar vīzām jāstāv tur, pa labi (kas gan nekur nav rakstīts). Sliktāk veicās pēc manis stāvošajam ebreju izcelsmes amerikāņu mācītājam, kurš nerunāja ne vārda krieviski, bet viņa F*** gan laikam saprata visi, tādēļ vienkārši neņēma pretī pasi :) nākamo garo rindu pie bagāžas pārbaudes nezkādēļ izdomāju apiet, bet simpātisks robežsargs krievu valodā uzsauca KUDA VI? Pēc paskaidrojuma, ka man nekā deklarējama nav, tomēr izrādījās, ka jādeklarē praktiski viss (valūtas utt) - pēc jautājuma NO KURIENES TAD JūS? paķēris manu pasi viņš sarauca pieri un pēc paskaidrojuma par Latviju atskanēja -āāā, tam gde šproti delaet?- (šādu repliku dzirdēju vairākas reizes dienā - no tirgus pārdevējas, kioska onkuļa, apsarga, viesmīles un visiem pārējiem.) Izejot ārā no drošības zonas, ieeju uzgaidāmajā telpā, kur pasažieru ierašanās zona no sagaidītājiem nodalīta ar krēslu rindu - tiklīdz izsperu soli ārā no lidostas mājas, mani aplenc uzmācīgs taksistu bars ar piedāvājumu aizvest kur-tik-vien vajag - viņi liekas mierā tikai pēc piecreizēja izskaidrojuma, ka man atbrauks pretim un tad vēl atnāk piecreiz bažīgi pārjautāt, vai tiešām man atnāks pretīm. Neuzdrošinos iziet ārā uzsmēķēt, bet ievelku pie piejūras klimata mitrā gaisa pieradušajās plaušās neparasti sauso gaisu un saku sev -Welcome to Asia!- Uzbekiem pārtika bez gaļas nav pārtika, tāpēc maniem veģetāriešu draugiem no Nepālas bija nelielas problēmas, savukārt es pirmajā dienā pēc tradicionālās zupas ar žāvētu gaļu un garām nūdelēm (restorānā, kur bija ar vaskadrānu klāi galdi, no virtuves vēlās melni dūmi un bija pārpildīts) vairs nespēju uz pārtiku paskatīties. Pēc vietējo draugu paskaidrojuma, viņiem ir ļoti populāri satikties mājās, vai kādā restorānā - tas notiek tikai vīriešu, vai retāk - sieviešu starpā un stundām pļāpāt (ēst un dzert arī, protams) - tad nu katru dienu arī bija redzamas šādas tikšanās. Daudz elegantāks vakars bija kādā smalkākā restorānā ar baltiem galdautiem, kur bija placis dejām un stūrī paaugstinājums, uz kura - vīrs ar sintezatoru un otrs vīrs pie mikrofona. Blakus mūsu galdiņam kādi jaunieši (+/- 18) svinēja skolas izlaidumu, jeb žetonu vakaru - no skatuves skaidrā krievu valodā solists paziņoja, ka tagad būšot specveltījums topošajiem absolventiem - uz visu skaļāko atskanēja kāds 90-to krievu diskohīts :) Ļoti iesaku aizdoties uz kādu tradicionālo vietu, kur arī iekārtots kā uzbeku mājiņās - ar segtu pagalmu, mūra (vai kleķa) sienām un izrotāts ar tradicionālajiem traukiem un visiem pārējiem atribūtiem. Tur arī jāizmēģina sēdēšana uz tādiem gult-veidīgiem paaugstinājumiem un tās ūdenspīpes. Pašā pilsētā redzēju tikai vienu piedzērušos vīriņu (pie spēļu zāles). Neierastas šķiet plašās ielas ar 1/2m dziļajiem notekūdeņu grāvjiem abās pusēs, pie tam pa ielām braucot žiguļa markas taksī ļoti ātri piefiksējam, ka joslas kā tādas neeksistē un itin normāli ir apmest mašīnu riņķī krustojuma vidū. protams, daudz šādu pārgalvību neredzam, jo, pirmkārt, mašīnu nav daudz, otrkārt, uz katra otrā ielas stūra ir pa milicim. Vietējie man saka, ka pilsētā pēc adresēm neviens prakstiski neorientējoties. Izmēģinam arī Taškentas metro (Lai ar to brauktu, naudiņa jāsamaina pret mazām plastikāta ripiņām) - nav jau gluži pirmā svaiguma, sajūta arī mazliet bailīga, toties trūkumu kompensē reklāmu video-ekrāni un greznie, tradicionālie sienu un griestu rotājumi metro stacijās! Vēl pilsētā un skolās, kurās biju, acīs krīt milzīgie prezidenta plakāti - ik rītu ap astoņiem nobloķējot galveno Taškentas ielu, jo, lūk, misters Karimovs brauc uz darbu no viena uz otru pilsētas galu! :) Atsevišķs stāsts ir par Taškentas tirgu uz kuru noteikti katram ir jāaiziet. Pirmais iemesls, kādēļ tur devos, bija vēlme samainīt naudu (ko melnajā tirgū par varenizdevīgu kursu 1 $ = 1250 SUM(sumi) darīja vietējie draugi) kā arī nopirkt pāris uzbeju tējas-bļodiņas (tēju viņi dzer no mazām bļodiņām, kuras vēl arī īpaši jātur). Niholbeks (viens no uzbeku draugiem, kura vārdu iemācījos tikai otrajā dienā) stāstīja, ka tikai pēdējos pāris gadus tirgū arvien uzmācīgāk iespiežas -;made in China- produkti - blakus krāsņajiem plastmasas izstrādājumiem, zeķēm un trenniņbiksēm tirgū redzami arī tradicionālie izstrādājumi - apavi, cepures, apģērbi, paklāji, keramika un arī pārtikas produkti - garšvielu kalni, žāvēu augļu maisi un itin normāli šķiet, ka tur pat dzelzs bļodā peld šašļika gabali, kurus pārdevējs cep. Ejot cauri pārtikas rindām jūtu sev pievērstus pētošus tirgotāju skatienus - tālāk daži rāda ar pirkstiem un vairāki krieviski jautā manam pavadonim -Amerikāniete?-, tālāk kāds radikālaki noskaņots krieviski uzkliedz, lai braucu atpakaļ uz Ameriku - kad viņam krieviski paskaidroju, ka uz ASV netaisos braukt un manas mājas ir Latvijā, varu piebāzt pilnas kabatas ar riekstiem un dabūju lielu, kaltētu ziedu... Paši uzbeku cilvēki ir ir vienkārši lieliski - smaidīgi, uzticami, izpalīdzīgi, tikai nekad līdz galam atvērti... PS: Uzbekstānā biju 2007. gada agrā pavasarī uz pāris dienām - vairāk gan darba darīšanās un tikai Taškentā, bet tā kā pošos atpakaļ, gribēju piefiksēt dažas lietas


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais