Vieta, kur baltais cilvēks savu kāju pirmo reizi spēris vien pirms 50. gadiem.

  • 5 min lasīšanai
  • 28 foto
Kad jāstāsta par Papua–Jaungvineju, ir grūti izlemt no kura gala sākt. Ne tāpēc, ka nebūtu ko pateikt, gluži otrādi stāstāmā ir ļoti daudz. Nekas tur nav tā kā pie mums, viss ir citādi un tāpēc interesanti. Valsts Augstkalnes rajonos joprojām ir klani, kas nav redzējuši balto cilvēku un varbūt, ka labi vien ir. Arī bez mums viņi tīri labi iztiek, bet nu par visu pēc kārtas.Viss stāsts gan prasās pēc grāmatas formāta, bet mēģināšu īsumā. Ideja par šīs valsts apmeklēšanu radās, kā vienmēr, saistībā ar daivingu. Pasaules labāko niršanas vietu sarakstā ir iekļauti arī Papua-Jaungvinejai piederošās Jaunbritānijas salas līča rifi. Pēc pamatīgas informācijas ievākšanas un maršruta izstrādāšanas, nolēmām, ka jābrauc. Kā jau visiem, šī vieta sākotnēji mums galvenokārt asociējās ar cilvēkēdājiem, klanu cīņām un vēl civilizācijai nepakļautu zemes nostūri. Tagad, kad esam tur pabijuši, varu teikt, ka tās nav baumas, viss ir pa īstam. Ar to es domāju cilvēkēdāju ciltis, cilvēkus, kas joprojām ikdienā staigā ar paradīzes putnu spalvām rotājušies. Sievietes tur nēsā no banānu lapām darinātus svārkus, ja tā tos drīkst saukt. Pirmo ceļojuma nedēļu pavadījām Jaunbritānijas salā nirstot un iepazīstoties ar salu. Salas apskatei gan veltījām tikai vienu dienu, jo pārējais laiks pagāja apjūsmojot zemūdens brīnumus un pusdienojot uz vientuļām salām. Pirms pabiju šinī valstī, visiem teicu, ka skaistāku koraļļu kā sarkanajā jūrā, nekur citur pasaulē nav. Izrādās, ka ir gan un sarkanā jūra nestāv pat blakus. Tādu koraļļu daudzveidību un izmērus nebijām vēl redzējuši. Reiz nirām uz rifu, kurš bija noklāts tikai ar vīnogu koraļļiem. Tie bija lieli, vidēji un mazi. Pats šis korallis jau vispār pats par sevi ir retums. Reiz Sudānā mūsu gids to rādīja kā lielu brīnumu un kad iznirām vēlreiz pārprasīja, vai esam redzējuši. Būtu viņš redzējis šo te! Kādu dienu nirām arī uz izdaudzināto South Ema, kas kā jau iepriekš minēju ir ierindots pasaules daivsaitu topa galvgalī. Mazliet, protams, vīlāmies, jo bijām gaidījuši ko vairāk. Mums pašiem citi rifi likās daudz skaistāki, bet kopumā to tiešām varētu vērtēt kā vienu no skaistākajām vietām kur nirt. Tie, kas dzenas pēc lielo zivju bagātības, Kimbe bay nav ko darīt. No lielajām zivīm redzejām vien kādas 6-10 haizivis, nelielu barakudu un jackfish baru. Toties, tie, kas ceļojot šo iespaidu jau atēdušies, tiem gan te bija ko darīt. Tik daudz neskartu, nesabradātu un citādi neiznīcinātu koraļļu, cilvēku nesabiedētu jūras bruņurupuču un dažādu mazo zivtiņu, citur nebiju redzējis. Nožēloju, ka nebija līdzi palielināmā stikla. Otrā laivā bija un tie tad arī tur tādas sīkbūtnes atrada, ka ne sapņos nerādās. Reiz gids, kādu dienu, cītīgi kaut ko rādīja uz milzīgu vēdekļveida koralli. Izrādījās, ka tas ir apmēram 7mm lielu jūras zirdziņu. Te nu būtu lieti noderējis palielināmais stikls. Man šī vieta ļoti patika. Ja paskatīsieties kartē, tad sapratīsiet, ka patiesībā Jaunbritānijas sala ir ļoti liela. Visu to nedēļu, ko tur pavadījām, mēs bijām vienīgie tūristi. Izņemot mūs un kādu niršanas kuģi ar austrāliešiem, Bismarka jūrā vairāk neviens nenira. Skaisti, vai ne! Tāpēc jau arī jūras dzīvnieki un zivis no cilvēkiem nebaidās. Reiz, kad barojām haizivis, tās peldēja tik tuvu, ka varēju to noglāstīt. Haizivis ir ļoti piesardzīgas un pārāk tuvu sev nelaiž, tā kā seciniet paši. Kāds jūras bruņurupucis ielīdis zem koraļļa desmit minūtes kaut ko mēģināja apēst, neliekoties par mani ne zinis. Nācās pagaidīt līdz varēju to nofotografēt. Savukārt visa sala patiesībā ir viena liela palmu plantācija. Palmas sastādītas precīzās rindās. Dažviet starp tām tiek ganītas govis, lai cilvēkiem mazāk darba rindas kopjot. Pamatā šo darbu veic sievietes un bērni. Vīrieši nodarbināti ražas novākšanā. Kad palmas augļu ķekars nogatavojies, ar garā kātā iestiprinātu speciālu nazi tas tiek nogriezts, tad tie tiek sakrauti lielās kaudzēs ceļa malā un tos garām braucošās kravas mašīnas savāc. Vēlāk tiek spiesta palmu eļļa, kas kā zinām tiek izmantota kosmētikas un citu vajadzīgu lietu ražošanai. Papua Jaungvineja ir viena no lielākajām šīs produkcijas eksportētājām. Jaunbritānijas salā ir arī aktīvi vulkāni. Pateicoties tam kādu vakaru peldējāmies kalnu upē, kuras ūdens temperatūra bija 42 grādi. Kā sāpēja mūsu saules apdedzinātie ķermeņi. Vietējie mācēja stāstīt, ka pēc peldes upē mēs kļūšot par desmit gadiem jaunāki. Tad nu mēs bažījāmies, vai laist peldēties kādu septiņus gadus vecu meiteni, jo kas gan tad tur varēja sanākt. Jāteic, ka jaunāki gan laikam nekļuvām, toties ieziežoties ar upes krastā atrastajiem sarkanajiem māliem, ādu, kas saules ietekmē jau sākusi lobīties, dabūjām nost. Ūdens upē bija mazliet skābens, kas liecina par sēra klātbūtni tajā. Nākamo nedēļu pavadījām Tari un Mt. Hāgenā. Jāteic, ka no abām šīm vietām vis vairāk patika tieši Tari. Pirmie baltie cilvēki šeit ieradās 1930. gadā, kad trīs brāļi no Austrālijas, cerībā kalnu upēs atrast zeltu, apmeklēja šo vietu. Neko neatraduši tie aizbrauca un atkal divdesmit gadus bija klusums. Grūti īsumā par šo vietu kaut ko pastāstīt, tam vajadzīgs grāmatas formāts. Varu vien atstāstīt spilgtākos mirkļus. Stāsts neattiecas uz valsts piekrasti, tur baltie saimnieko jau kopš sešpadsmitā gadsimta, ierodoties pirmajiem kolonizatoriem un tirdzniecības flotēm. Runa ir tikai par Augstkalnes rajoniem un to teritoriju, kas tuvāk Indonēzijas robežai. Jāsāk laikam ar to, ka Tari tas process, kas pie mums bija tūkstoš gadus atpakaļ, ar to es domāju ieradās dižie civilizācijas prāti un sāka mūs mācīt kā dzīvot pa savam, sākās tikai piecdesmit gadus atpakaļ. Ieradās pirmie misionāri, sāka būvēt slimnīcas, ārstēt ar zālēm, vilkt elektrību u.t.t. Pie viņiem joprojām pastāv klanu sitēma. Katram klanam pieder zeme, kas norobežota ar 3-4 metrus augstu māla sienu. Katram vīrietim var būt vairākas sievas. Cik, tas katra paša ziņā, galvenais lai ir cūku pietiek, ar kuru palīdzību tad arī tiek veikts darījums. Vidēji sieva maksā 30 cūkas, plus 1000 kinas (vietējā nauda). Klanā parasti ir 1000-2000 cilvēku, kas savukārt sastāv no ģimenēm. Ģimenes arī nav mazas, pat līdz septiņdesmit cilvēku. Visas domstarpības klanu starpā tiek risinātas ar loka, bultu palīdzību. Domstarpības parasti ir dēļ lopiem, medībām ne savā teritorijā u.t.t. Reģionā, kurā bijām, mājo tā saucamie Huli Wigmen jeb mūsu valodā „parūkcilvēki”. Tos tā sauc tāpēc, ka ikdienā tie nēsā no matiem, kas dzīves laikā rūpīgi krāti, un spalvām darinātas parūkas. Katram vīrietim tādas ir divas. Viena ikdienas un otra svētku. Svētku parūkai pa vidu, ar galvu uz leju, ir piestiprināts oposums ar visu savu garo asti. Izskatās interesanti. Visi, gan vīrieši, gan sievietes krāso sejas. Nu piemēram, ja jauna meitene meklē sev vīrieti, viņa ap acīm sev iekrāso sarkanu. Sieviete, kas pēc mēneša izies pie vīra, staigā melna, nosmērējusies ar sodrējiem. Vīrieši un sievietes ar bērniem dzīvo katrs savā mājā. Jā, tas viss tur ir un nav vienkārši tā, lai mums tūristiem būtu interesantāk. Mums kategoriski aizliedza viņiem ko dāvināt vai dot tāpat vien, jo man patīk viņa frizūra. Visas mūsu dāvanas tika nodotas caur gidiem, citādi viņi vairs savam dzīvesveidam neredzētu jēgu un drīz vien mēs redzētu saplēstās džinsos un T kreklos staigājošus ļautiņus. Pietiek jau, ka lielajās pilsētās viņi mētā šautriņas, lai nopelnītu cigareti vai kokakolas bundžu. Viens metiens maksā 20 Tojas, kas ir tādi kā mūsu santīmi. Ja trāpi pašā vidū, cigarete tava. Nezinu cik ilgi spēsim pasargāt šādas vietas no civilizācijas, bet jācenšas. Visi šie ļaudis ir tik laipni, smaidīgi. Kad braucām garām visi māja, pat bērni, kas iespējams tikko iemācījušies staigāt. Ja būs iespēja, noteikti turp aizbraukšu atkal!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais