Anapurnas lidojums. Lēnā čāpotāja piezīmes.

  • 19 min lasīšanai
  • 64 foto
Brīdinu, stāsts būs pagarš! Bet tā ka pirms izbraukšanas pati kāri tvēru katru par Nepālu rakstīto vārdu, arī te Draugos, negribas neko īsināt. Jūtu pat tādu kā pienākumu dalīties iespaidos, varbūt kādam noder, kādu iedvesmo. Ceļš uz Anapurnas bāzes nometni man iespējams sākās vēl bērnībā, kad vecāku grāmatu plaukta garajā piedzīvojumu un dabas aprakstu virknē savu melno muguriņu spīdināja arī Morisa Ercoga “Anapurna”. Turpat līdzās esošo Darela un Adamsones grāmatiņu iespaidā biju ieņēmusi galvā, ka arī šis stāsts ir par kādu zvēru mazuli. Paliels bija pārsteigums, kad grāmata izrādījās par drosmīgu vīru veiksmīgu mēģinājumu sadzīvot ar vienu no pasaules lielākajiem kalniem. Kopš tā laika Anapurnas vārds tepat līdzās vien ir. Augot interesei par alpīnismu, neizbēgami nonācu līdz klusai domai arī par Himalajiem. Vismaz tos apskatīt, ieraudzīt. Tāpēc Kristapa (www.adventurerace.lv) piedāvājumam doties turp, doties uz Anapurnu, piekritu daudz nedomājot. Vasaru pavadu krājot spēkus, naudu un gari diskutējot ar sevi par kāpšanu/nekāpšanu plānotajā Tharpu Chuli virsotnē. Īsi pirms izbraukšanas, pēc sarunas ar tuviem cilvēkiem un intuitīvas argumentu virknes, tomēr nolemju svaigi papildināto alpīnisma inventāra kaudzi atstāt mājās, un uz Himalajiem dodos nevis tajos kāpt, bet tos baudīt. 02.11.piektdiena – 03.11. sestdiena, Rīga-Helsinki-Deli -Katmandu Pirmais pārlidojuma etaps Rīga-Helsinki aizrit ātri, bet nervus kutinoši. Mazais autobusveidīgais lidaparāts lēkā kā amerikāņu kalniņi, gaiss rādās visai nelīdzens, un pilsoņi ar nestabilāku vestibulāro aparātu Somijas galvaspilsētā piezemējas mazliet iezaļgani. Paklīst baumas, ka tas ir tikai sākums, un nolaišanās Katmandu lidostā būšot vēl virpuļojošāka. Pēc ne pārāk garas gaidīšanas atrodam savas vietas Deli lidmašīnā un turpmākās 6 h vadām kā nu kurais. Tā kā sēdvieta man trāpījusies nostāk no pārējiem, izlaidējos Markesa, Vivaldi un sarkanvīna sabiedrībā. Un tad jau karstā Deli nakts, ar savādo bezgaisa aromātu, kurā savijas garšvielu smarža, vecu autobusu smārds un visur esošās nenosakāmu dūmu vērpetes. Caurs miegs kādā nelielā viesnīciņā “Metro Heights”, rīts ar caur autobusa logu zibošiem pilsētas kontrastiem. Ērtā lidmašīna uz Katmandu priecē ar gardu maltīti un sari tērptām stjuartēm. Gan braucamais, gan piezemēšanās ir cilvēkam daudz draudzīgāka kā eiropeiskajā lidojumā Rīga – Helsinki. Arī Katmandu lidosta šķiet kā miera zeme – klusa, tīra un glīta. Skan rāma tautas mūzika. Pat formalitāšu kārtošana vīzu saņemšanai un imigrācijas anketu sacerēšana nešķiet nogurdinoša. Sagaidītāji, samteņu virtenes un autobuss uz Pokhāru. Aptuveni 200 km mērosim 7 stundās, gida Narajana stāstu lutināti. Brauciens pa šauro kalnu ceļu ir vesels piedzīvojums. Bez nekādiem noteikumiem kursējošā un taurējošā auto plūsma vidusmēra eiropietim ir kas jauns. Glītā Pokhāras viesnīca „Fish Tail Lodge”, kuru par gana glaunu apmešanās vietu savulaik atzinuši daudzi pasaules varenie, atrodas uz mazas saliņas Phevas ezera ūdeņos, un tur ar īpašu prāmīti nogādā uniformēts pārcēlājs. Iekārtojamies ērtajos mājokļos un pirmā Nepālas nakts ir sākusies. Lai salds miegs! 4.11.svētdiena, Pokhāra Rīts atnāk ar dūmaku, solītais Anapurnas masīvs paliek miglas plīvurā un noslēpumā tīts. Dienas ieskaņu krāšņu padara tibetiešu bēgļu apmetnes un budistu klostera apmeklējums. Sirsnīgais sveiciens “Namaste” ļauj justies atbrīvoti. Biklu roku iešūpots rāmi griežas lūgšanu rats. “Om Mani Padme Hum”-, arī mūsu vietā noskaita kāda tibetiešu sieviņa. Budisms, vistolerantākā un iecietīgākā no ticībām, savu rāmo mieru dāsni ielej arī manā mūžam skrienošajā būtnē. Šķiet ar šo mirkli atvaļinājuma īstā noskaņa ir palaista savā vaļā. Lēni un nesteidzīgi. Turpat ciematā darbojas paklāju austuve, garā rindā izkārtojušies suvenīru pārdevēji. Ganās govis, rotaļājas bērni, no krāsainu tērpu ieloka plaši smaida saules staru un līksma dzīvot prieka grumbu izvagotas sejas. Brīvgaita Pokhārā šokē ar to, ka šoka nav. Itin nemaz. Draudētais kultūršoks un sagurums no pūļiem sevi neliek manīt ne par mata tiesu. Jūtos brīvi, droši un omulīgi. Gandrīz vai labāk kā savā ikdienas trasītē “mājas – darbs”. No daudzajām skaņu ierakstu lāviņām skan tautiskas melodijas, smaržo garšvielas, ziedi un dūmi, pastaigājas govis, joņo auto un mopēdi, savās gaitās dodas dāmas krāšņos sari…. Dzīve rit savu gaitu rimti un nelatviski priecīgi. Maķenīt vēlāk vicinot maciņus ezermalas iepirkšanās ieliņas bodīšu virknēs, somā iegulst pirmais kompaktdisku pusducis. Mājiniekiem vēl ilgi nāksies samierināties ar manā tuvumā skanošām budistu lūgsnām un nepāliešu tautasdziesmām. “Resham Firiri” melodijai labi piedienētu arī latviski vārdi. Eiropeiskas un piesardzīgas ir pirmās dienas pusdienas, tām seko mazliet sirreāls brauciens ar laivu uz ezera salas hinduistu templi, kāds skaists ūdenskritums, alas, vēl kāda bēgļu apmetne. Ekskursiju skrējiens kļūst mazliet nogurdinošs. Pašu radīto maršrutu velniņš manī vicina asti un atgādina par priekšrocībām dienu plānot saviem spēkiem. Lai nu kā redzēts ir daudz, diena ir galā, lai no rīta sāktos pa īstam. Sāktos ar Himalajiem. Šķirojam mantas, ko atstāt viesnīcā, ko ņemt līdzi. Nākas piedomāt īpaši rūpīgi, jo dažādu apsvērumu dēļ savu iedzīvi nolemju stiept pati, neizmantot nesēju pakalpojumus. 5.11. Pirmdiena, Naya Pul (1070) – Ghandrung (1940) Diena atkal sākas ar miglu. Joprojām nekas neliecina, ka rokas stiepiena attālumā ir Pasaules Lielākie Kalni. Himala. Himalaji. Pēc karaliskām brokastīm dodamies uz trekinga starta vietu Naya Pul. Te arī pēdējais punkts, kur pēc nelielas piepūles izdodas iedarbināt mobilos telefonus. Turpmākās 10 dienas būsim bez sakariem. Mazliet nebēdnīgs prieks iezogas mūžam skrejošo, naudas pelnīšanas un ģimenes pienākumu dīdīto ceļabiedru sejās - tik ilgs laiks bez telefona zvaniem bieži negadās. Mazo tehnikas brīnumu iesākumā izmantošu kā modinātāju, bet arī tam jau pēc dažām dienām nebūs nekāda nozīme. Pirms vēl esam sākuši iet, cieši kā dadzis mums pielīp kāds tibetiešu puisis ar visādiem pārdodamiem nieciņiem. Komunikācijas process beidzas ar to, ka Edgars apmaiņā pret šokolādi tiek pie mīlīgas rokassprādzes. Tāds visai naturāls barters. Pirmie trekinga soļi šķiet neveikli, kā nu ne, sen nav tik gari čāpots, un vēl ar lielo somu. Jau takas sākumā tiek pārbaudītas mūsu trekinga atļaujas, tiekam iegrāmatoti pamatīgā kantorkladē. Virzāmies gar nelieliem namiņiem, cauri rīsa laukiem, mielojot acis pie šejienes iedzīvotāju krāšņajiem tērpiem un saulainajiem smaidiem. Dziedošais “Namastē” jau ir kļuvis par vārdu krājuma neatņemamu daļu. Uzduramies sarkankarogotam maoistu postenim, kur pēc dažām diskusijām nākas šķirties no labas naudas čupiņas. Mūsu pašu drošības labā, it kā. Savās gaitās skraida sīciņi bērneļi, jaukajās skolas formās izskatīdamies pēc visīstākajiem rūķīšiem. Mazie cilvēciņi visai neatlaidīgi demonstrē savas angļu valodas zināšanas vaicājot pēc saldumiem, pildspalvām un foto. Laiku pa laikam kāds pretīmnācējs apvaicājas no kurienes esam. Savādi skan mūsu zemes nosaukums nepāliešu versijā – Latria. Ar Latria vārdu sastapsimies visā turpmākajā pārgājiena laikā. Reti kuram padodas pareizā izruna. Bet “Latrias” atrašanās vietu visērtāk raksturot kā zemi “starp Poliju un Zviedriju”. Baltijas valstis maz kādam ko izsaka, lai gan gadās arī pa zinātājam. Pirmo kalnu nakti vadām lodžā “Mountain View”- askētiskā, omulīgā viesnīciņā ar visu eksistencei nepieciešamo. Turpat dažādus spīgulīšus tirgo tibetiešu sievietes, dažiem no grupas pēc lēnas un pacietīgas kaulēšanās izdodas tikt pie visai jaukiem pirkumiem. Pasūtam vakariņas, viss te ir svaigs, kā laukos pie vecmāmiņas. Mūsu ierašanās dēļ dzīvību zaudē pat kāda vista. Gandrīz iegribās kļūt par pārliecinātu veģetārieti. Pārsteidz plašā un garšīgā, maciņam draudzīgā ēdienkarte, kas saglabāsies visā ceļojuma garumā, cenām vien mazliet pieaugot proporcionāli augstuma metriem. Līdzpaņemtā ogle un Immodiuma tabletes tā arī paliks neizsaiņotas. Ja paredzēts iet tikai trekingā, prīmusu un katliņu līdzi var nestiept, tāpat kā telti un paklājiņu. Silts guļammaiss gan ļoti noder. Atklājam ingvera un citronu tēju garšas. 6.11. Otrdiena, Ghandrung (1940) – Chomrong (2170) Lai arī šodien pieveicamā augstuma starpība izskatās stipri neliela, reāli tas ir fiziski visai smags “augšā – lejā – augšā” pasākums ar stāviem kāpumiem un kritumiem. Laiks joprojām ir nomācies, kas varbūt pat ir labi, jo nav jācīnās ar tveicīgu karstumu. Žēl tik, ka lielos kalnus joprojām neredz. Virzāmies lēni, tomēr ātrāk kā paredzēts norādēs. Shēmās un kartēs plānotais temps škiet domāts pensionāriem un ļoti lēniem gājējiem, kam uz trekinga beigām pievienošos arī es. Jau tuvu mītnes vietai burvīgajā Chomrong ciematā sāk līt lietus. Omulīga viesnīciņa, sagaida ar pārsteidzoši siltu dušu un miniatūriem kambarīšiem ar baltām gultiņām. Mūsu vizītei par godu atkal dzīvību zaudē kārtējā vista. Vakara gaitā Kristaps piedraud, ka rīt būšot baigi dūšīgi jāčāpo, teju no tumsas līdz tumsai, lai iegūtu laiku kāpienam Tharpu Chuli. Drusku pat saķeru krenķi, īgņojos, ka nebraucu taču uz šejieni ātruma rekordus stādīt. Gribu iet lēni, redzēt un sajust. Laikus liekos gulēt un cītīgi mēģinu aizmigt klausoties pamatīgā jampadracī aiz loga. Ciematā rit kādi svētki, jautra tautas mūzika un dziesmas nenorimst ilgi. 7.11. Trešdiena , Chomrong (2170) – Himalaya Hotel (2870) Diena sākas ar stāvām kāpnēm lejup – augšup. Eju ne pārāk ātri, bet neatlaidīgi, prātojot par to, ka līdz tumsai tak jātiek līdz galamērķim. Kādā tējotavā mūsējie bauda kārtējo “lemon tee”, nesos garām ar domu, ka nav laika tādām izklaidēm, jāskrien, jāskrien, līdz Edgars mani piebremzē ar mierinošu paziņojumu ka ar visu vilkšanos grafiku esmu apsteigusi par stundu. Tas priecē. Atslābstu un cenšos baudīt atvaļinājumu. Daudz bildēju, daudz dzeru tēju, pļāpāju ar cilvēkiem. Mani uzrunā kāds vīriņš no Singapūras, kurš rāmi soļo pa taku gida un nesēja pavadīts. Stāstu viņam, rakstu un zīmēju, kur ir tālā zeme Latvija. Vai mums visas sievietes tik stipras - uz takas bez pavadoņa, un ar tādu nastu? Bet protams! Vīrs apsolās mājās aizbraucot noteikti sameklēt plašāku informāciju par šo noslēpumaino ziemeļu tautu. Līst lietus, par to īpaši nebēdāju. Arī pielijuši un dubļaini džungļi ir piedzīvojums, bet moderno tehnoloģiju radītais apģērbs ir tik ērts, ka pat piemircis krenķus nesagādā. Solis aiz soļa, augšup un uz priekšu. Eju lēni, tā lai neaizelstos, cenšos noturēt vienmērīgu elpošanu gan kāpumos gan kritumos. Tomēr dienas beigās mugura ir slapja, un prieku sagādā pat ledaina duša un drēbju mazgāšana strautā. Svaiguma sajūta ir vērtē. Istabiņā šoreiz iekārtojamies sešatā. Pirmo reizi izteikti jūtams elektrības trūkums, ļoti noder līdzpaņemtā svece. Vakariņas atkal ir karaliskas. No ceptiem kartupeļiem un “spring roļļiem” līdz pat kārtīgā malkas krāsnī ceptām picām. Vareni! Šķiet šie pārmaiņas pēc būs tie kalni, pēc kuriem bikšu dibens neatkarāsies, neraugoties uz milzīgo slodzi. 8.11. Ceturtdiena, Himalaya Hotel (2870) – Annapurna Base Camp (4130) Šodien pamatīgs kāpiens augšup. Pa ieleju veļas pūkaini miglas vāli, redzamību tuvinot minimumam. Iesākumā soļojas labi, bet pieaugot augstuma metriem kļūst arvien smagāk. Acīm redzami mainās veģetāciju robežas, spirgto zaļumu nomaina akmeņu pelēkums. Aptuveni 3500 m augstumā sajūtu pirmās veselības problēmas. Par sevi atgādina pazeminātais asinsspiediens, kas nereti mēdz pačakarēt dzīvi arī ikdienā. Uz priekšu kustu raiti, bet esmu tādā kā pusģībienā. Sāku apsvērt vai nevajadzētu palikt Macchapuchre Base Camp (M.B.C) (3700), un ceļu uz Anapurnas bāzes nometni turpināt jau rīt. M.B.C. sastopos ar ceļabiedriem, kuriem kopīgiem spēkiem izdodas uzdabūt mani ciešamā formā. Pēc saldas tējas spaiņa un dažām omīšu drapītēm jūtos jau gandrīz labi, un soli solī ar Vinetu un Edgaru virzos augšup. Migla pamazām pārvēršas lietū un slapjdranķī. Līdz finišam vēl atlikusi nepilna stunda, pēkšņi Ilona izmanto brīdi, kad esmu noņēmusi mugursomu, lai uzliktu tai lietus apvalku un samaina manu nesamo pret savu stipri vieglāko. Strīdēties nav spēka, vien noskatos kā grupas smalkākā un vismazāk pieredzējusī meitene žirgti aizcilpo ar pamatīgo mugureni, bet es palieku ar viņas nelielo somu plecos. Pamazām sāku kauties ar „%&%! ko es te daru” domām. Lodža istabiņās valda pamatīgs aukstums. Sirdi silda vien sniega pārslas aiz loga, leduspuķes rūtīs un līdzatnestās svecītes mirga. Veselības problēmas parādās arī citiem. Gulēšana šajā augstumā un aukstumā neko salda vis nesanāk. 9.11. Piektdiena Annapurna Base Camp (4130) – Macchapuchre Base Camp(3700) – Annapurna Base Camp (4130) Rīts atnāk skaidrs un pasakaini skaists. Nopietnākā grupas daļa, kuru plānos ir kāpiens Tharpu Chuli, dodas testa pārgājienā Kristapa vadībā, bet nelielais nekāpēju pulciņš Mohana virzīti pakāpjas pretīm kādai nelielai virsotnītei līdzās A.B.C.. Skaistums ir neaprakstāms. Fotografējamies, baudām tēju, nespēju vien noticēt mazliet nereālajai sajūtai esot pasaules lielāko kalnu ielenkumā. Lai diena nebūtu gluži lieki nonīkuļota, kompaktā un jaukā kompānijā aizstaigājam līdz 1,5 h gājiena attālumā esošajai M.B.C. uz tasi tējas. Pa ceļam daudz bildējam. Šķiet tikai tagad atrodu savu īsto tempu – tādu kā rāmu pastaigu, ik pa laikam piestājot papriecēt acis. Pēcpusdienā visi saskrienam vērot un fiksēt maģisko brīdi kad saule pirms nozust aiz horizonta zeltaini krāšņi izgaismo svēto Macchapuchre virsotni. Skats ir patiesi fascinējošs. Sapriecājos, ka jūtos labi, ka aklimatizācija ir izdevusies, bet vēlāk izrādīsies, ka gavilēju pāragri. Vakara sapulcē par gājienu uz Tharpu Chuli virsotni izšķiras tikai 6 kāpēji – pēkšņi uzkritušais sniegs tā nevieglo maršrutu ir padarījis visai pinķerīgu un riskantu, augšup dosies tikai pieredzējušākie un spēcīgākie. Dienas izskaņu suminām ar ābolu pankūkām un kakao. Punktu tam uzliek Vinetas aiztaupītā kondensētā piena kārbu. Kur vēl ideālākas vakariņas vairāk kā 4 km augstumā! Ar mierīgu un saldu miegu sākusies nakts nez kāpēc pārvēršas par pamatīgu salšanu un plosīgām galvassāpēm, no kurām neglābj pat Ibumetīna tablešu pārītis. Nemierīgi grozos, drebinos un skaitu minūtes līdz jaunai dienai. Caurajā nomiedzī dzirdu kā uz virsotni iziet istabas biedri Ulla un Gaša, bet spēka nav pat tik daudz, lai novēlētu viņiem veiksmīgu kāpienu. Vēlu to klusībā, un no sirds. 10.11. Sestdiena Annapurna Base Camp (4130) – Bamboo (2340) Rītausma neko nemaina, galva smeldz gluži kā pēc trakulīgas ballītes un slikta alkohola studiju gados. Grūti pat no migas izrāpties. Normunds jau otrreiz liek lietā savu aptieciņu un veiksmīgi glābj manu pašsajūtu. Ar pašas līdzpaņemtajām drapītēm diemžēl nepietiek Lēnā solī, daudz fotografējot baltās un skaidrās virsotnes, virzāmies uz M.C.B. Tur padzeram tēju, mana apetīte gan joprojām līdzinās nullei. Kaloriju uzņemšanas nolūkos kusli skrubinu “Virsotnes” omulīgās pārdevējas tālredzīgi ierekomendēto enerģijas briketi, līdz Līga izvelk “Selgas” cepumus un es jūtu sevī sarosāmies visīstāko ēstgribu. Mājas garša, kā nekā! Dzīve sāk atgūt īstās krāsas. Laiks ir skaidrs un skati pasakaini. Ejam ļoti lēni, nolaižamies gandrīz 2 km uz leju. Grupa ir izretojusies teju vai visas Anapurnas takas garumā. Daži kāpj Tharpu Chuli, vēl daži ir aiztraukušies uz priekšu cerībā jau šodien nokļūt līdz karstajiem avotiem, bet mēs virzāmies rāmi pa vidu. Vakariņās šoreiz likvidējam līdzpaņemtos un kalnā čakli stieptos pārtikas krājumus. Rudzu maize ar “tušoni” un sīpoliem un paciņu kartupeļputra garšo burvīgi. Vakars aizrit nopietnās sarunās ar viegli filosofisku piesitienu. Pasēdēšanai pievienojas arī Mohans, un pasākums pārvēršas par Nepālas stāstiņu vakaru. Uzzinam, ka pati skaistākā trekinga taka esot “Langtang track”. 11.11. Svētdiena Bamboo (2340) – Jhinu danda (1780) Diena atnāk dzidra un jauka. Arī veicamais gabals šodien ir neliels, tomēr pamanāmies pēc grafika paredzētas 1 stundas vietā vilkties pat 3. Čāpojot cauri džungļu zonai pamanām pašus īstākos pērtiķus. Tas uz laimi. Pamazām atgriežamies pie civilizācijas. Jau atkal acis priecē rīsa lauku saulaini zaļās terases. Nepālieši ir sportiska tauta, pa vidu terasēm manām gan basketbola, gan volejbola laukumus, kas nebūt nestāv tukši. Citur piesaulītē jaunieši spēlē šahu, vai katrā mājā pie namdurvīm izlikta mūsu novusam līdzīga spēle, kas atšķiras tikai ar to, ka kauliņi tiek dzenāti ar pirkstiem. Vietējā “supermārketā” iepērku konfekšu sauju vietējiem bērneļiem. Ar prieku izbaudu 21. gadsimta reto ekstru – nesteigties. Jo vairāk, ka steigties nav kur. Trakot nav jēga, jo stundām ilga tupēšana lodžā un pārdesmitās tējas krūzes baudīšana viennozīmīgi zaudē pasakaino ainavu izgaršošanai. Bez tam pēc retinātā gaisa briesmām Anapurnas bāzes nometnē nejūtos diez ko stipra. Bet varbūt tā gluži vienkārši ir zīme, ka jāpiebremzē? Nesoties ikdienas tempā no takas skaistuma neko daudz vis nemanītu, tāpat kā parastajā dzīvē starp mājās rūpēm, darba pienākumiem, e-pastiem un telefona zvaniem bieži vien neatliek laiks izbaudīt tos mazos priekus, ko dzīve piespēle vai ik dienu. Nonāku pie skumja secinājuma, ka vasaras krosiņi izrādās kaķiem zem astes. Kalni dara savu neatkarīgi no noskrieto kilometru skaita, un dažos kāpumos jūtos kā absolūta no fizkultūras atbrīvota tizlene. Tomēr regulārā fiziskā slodze pasaudzē vismaz no muskuļu sāpēm. Neraugoties uz piepūli tie nesmeldza ne mirkli. Čomrongā ieturam kārtējās svaigi tapušās pusdienas, un tad atliek vien straujš nokāpiens līdz Evergreen hotelītim netālu no karstajiem avotiem. Vēl pagūstam tos izbaudīt romantiskā pievakares zvaigžņu mirgā. Punktu dienai pieliek brīnišķīga ābolkūka ar vaniļas mērci. Viss kā glaunākajos kūrortos. 12.11. Pirmdiena. Jhinu danda (1780) - Landrung (1640) Naktī joprojām mazliet salstu. Rītu sākam ar karstajiem avotiem. Esam pirmie apmeklētāji, un tieši mums tiek tas prieks redzēt kas avotos notiek iekams tur ieradies “radības kronis” Cilvēks. Visas klintiņas un akmeņus apsēduši baltie pērtiķi. Ieraugot mūsu kompakto kompāniju mazie senču radinieki nozūd līdzās esošajos džungļos, bet mēs ar baudu atlaižamies siltajā akmens vannītē. Mundruma un enerģijas iegūšanas nolūkos pa laikam elpai aizraujoties iemērcējamies līdzās plūstošajā straujajā un ledainajā upē. Ir tik tīksmi sajust pār garajā gājienā sagurušo miesu skrienam straujās temperatūras maiņas izraisītās adatiņas. Mēģinām upē iemānīt arī kādu britu puisi, bet viņš tālāk par šausmināšanos un skurināšanos tā arī netiek. Toties mums sajūta ir kā no jauna piedzimstot. Pēc pamatīgām brokastīm ļoti lēni virzāmies Landrung virzienā. Piesēžu, un savu pusstundu vienkārši mieloju acis gar zaļajām rīsa terasēm un lauku saimniecībām ielejas otrā pusē. Pāris stundas pavadām pie upes. Atkal ir ļoti labi. Uz takas pamatīgu jandāliņu sarīko paprāvs dažāda vecuma mazuļu pulks, mazie ķipari tiek gan pie končām, gan pie prieka apskatīt savus nule kā uzņemtos foto. Pusdienas ieturam New Bridge, kārtējo reizi sapriecājamies, ka pēc veiktā tomātu zupas pasūtījuma saimnieks no skapja izvelk kasti ar sarkanajiem bumbuļiem, tātad atkal tiksim pie kaut kā īpaši mums gatavota. Tālākajā ceļā kāda neliela lauku sēta iebur sevī tā, ka tālāk iet šķiet teju vai neiespējami. Saskatos ar ceļabiedru - saprotamies bez vārdiem. Nelielās ēkas, mīksti zaļa pļava, upe, ūdenskritums, smaidoša, koši tērpta saimniece, kā no grāmatas izkāpis vecaistēvs un mazuļu pulks, kurš tieši tajā brīdī saskrien no kādas pļavas, ar zāles klēpjiem pār pleciem un sirpīšim rokās veido fascinējošu izjūtu kopumu. Tā vien gribas te palikt, bet tā kā esam pēdējie uz trases, nav kas paziņo pārējiem par šo lēmumu. Aizejot nobirst pat asara. Jau tumsā joņojam uz Landrungu. Ilgā kavēšanās mazliet sakrenķējusi ceļabiedrus, un Mohans jau nāk mums pretīm, nolēmis, ka esam nomaldījušies. Tautieši sasēduši uz terases ņemas ap kārtējo nepāliešu virtuves brīnumu – kartupeļu pankūkām, bet nespēju pat pievienoties, mazās lauku sētas radītais saviļņojums nelaiž un nelaiž vaļā. Šaurā lokā iegrimstam klusā un nopietnā sarunā par sajūtām, izjūtām, reakcijām. Jau laižos miegā, kad turpat līdzās iesākas pamatīgs ļembasts. Nepālieši vienos vārtos pierāda, kura te ir dziedātāju tauta, ne vien skaļi un skanīgi skandējot savas burvīgās tautas dziesmas, bet arī priecīgi muzicējot. Programmas nagla protams atkal ir “Resham Firiri” bezgalgarā versija. 13.11. Otrdiena. Landrung (1640) – Pothana (1870) Izeju pirmā, bet pēc brīža jau soļojam divatā. Priecājos par saules pielietajām zaļajām ielejām, par idilliskajām lauku sētām ar Anapurnas masīvu fonā. Valda viegla laimes un brīvības sajūta. Šim rītam piemīt tāds kā juteklisks skaistums. Tāds, kuru nav viegli notvert, bet viegli pazaudēt. Zeltaini stari pielej sulīgi krāšņo ieleju, mazajās viensētās dzīve rit savu dienišķo gaitu, zem kājām aiztek metri un kilometri. Tā gribas to visu saglabāt, paturēt. Tolkā ieturam kārtējās lieliskās brokastis. Saimnieks terases viduča piesaulītē iznes miniatūru galdiņu, īpaši mums, un tādi kā mazie svētki turpinās. Pievienojas Mohans ar ziņu, ka Kristaps, Sigita, Ulla un Gatis ir veiksmīgi sasnieguši Tharpu Chuli virsotni. No sirds sapriecājos, sevišķi par abām trauslajām, bet ļoti stiprajām meitenēm. Soļojot tālāk piespiedu-brīvprātīgā veidā ziedojam mazu naudas summiņu kādas skolas vajadzībām. Daudz runājam ar vietējiem. Kāds ceļmalas būdiņā sēdošs vecs vīriņš piedāvā nopirkt marihānu. Pēc mākslīgiem kaifa radīšanas līdzekļiem gan te nav īpaša vajadzība, eiforiju rada pati Māte Daba. Viens pēc otra mūs panāk pārējie grupas biedri, daļa aiztraucas garām, daļa pievienojas lēno čāpotāju tempam, un nu ceļu turpinām jau kuplākā pulciņā. Piesēžam uz alus kausu Bhichok ciematā, pusdienas ieturam tādā kā kalnu pārejā Deurali, kur uz abām pusēm paveras pasakainas ainas. Noskaņu vēl amizantāku vērš divu līdzās esošo krodziņu saimnieces, kuras katra velk uz savu pusi, un kad beidzot esam izvēlējušies sev tīkamāko vietu, bažīgi satraucas par mūsu puišiem, kuru acis tā vien zib konkurējošās ēstuves simpātisko meiteņu virzienā. Turpat teju acu priekšā top kārtējās “spring rolls” cepiens (ļoti gards, paliels pīrāgs ar dažādu, pamatā veģetāru spinātu un siera pildījumu). Gan mīkla, gan pildījums top jau pēc pasūtījuma izdarīšanas, kur vēl svaigāku un ekskluzīvāku pārtiku. Neraugoties uz sirsnīgo gumijas stiepšanu, mītnes vietā Pothanā esam visai agri. Sapošamies siltāk un omulīgā četrotnē dodamies pavakarēt netālajā kalna nogāzē, ar pasakainu skatu uz ieleju un kalniem. Vakars izvēršas klusi filosofisks, ar nopietnām sarunām, kas piestāv šai vietai un laikam. Diena gan noslēdzas mītnes koptelpā ar visai paskaļu domu apmaiņu. Tik lielā pulkā viedokļu dažādība ir neizbēgama, un katram ir tiesības uz savu. Arī par Kalniem, Ceļu un Mērķi. 14.11. Trešdiena Pothana (1870) – Phedi - Pokhāra Pārmaiņas pēc mostos moža, kārtīgi izgulējusies un pat nenosalusi. Jūtos tīksmi kā kaķēns saulītē, vien mazliet skumji, ka ir pienākusi pēdējā trekinga diena, šķiet tikai tagad varētu iet un iet, pat lielā mugurene liekas tāda paviegla. Atkal izejam agrāk, ar domu pabrokastot jau nākošajā ciemā. Pēdējās dienas gājiens priecē ar nezūdošu kalnu panorāmu, īsts balzāms dvēselei. Brokastis ieturam kādā jaukā vietā Dhampusā, no restorāna terases paveras plašs skats uz balto virsotņu virkni, ko acis nelaiž un nelaiž vaļā. Jau pusdienlaikā kāpjam autobusā uz Pokhāru, un tad klāt arī laimes mirklis ar ilgi kāroto silto dušu. Palaiskojamies pie baseina, kopā ar vācu pensionāriem. Saulīte drīz pazūd aiz kalniem, brūnuma iegušanai tas galīgi neder, tāpēc pieņemam lēmumu doties pilsētas tūrē. Kādā lieliskā restorānā ieturam karaliskas vakariņas, beidzot tieku pie ilgi kārotās zivs. Vienā no paraglaidinga kantoriem paveicas sarunāt lidojumus nākamajai dienai. Vēl pirms mirkļa mums ar Ilonu tas neizdevās, visas vietas it kā esot aizņemtas. Bet atliek vien puišiem likt lietā savu šarmu, kad biroja meitene atmaigst un žiperīgi saorganizē lidojumus tieši mums. Vēl nedaudz nododamies suvenīru sagādei, bet labi domātais mājupceļs uz viesnīcu un plānotā agrā gulētiešana (rīt taču jālido!) apraujas klubiņā Busy Been. Kleptona, Bītlu un citu roka grandu koveversiju baudīšanā aizraujamies līdz pat pusnaktij. 15.11. Ceturtdiena Pacelties spārnos Himalajos Pēc vēlām un pamatīgām brokastīm vēl pagūstam stundiņu palaiskoties pie baseina, pirms doties tās dienas lielajā piedzīvojumā – lidojumā. Ar džipu mūs nogādā augstu virs pilsētas un kāda sena sapņa piepildīšanās sāk pieņemt arvien reālākus apveidus. Pirms lidojuma sirds teju vai kūleņus met. Trāpos pārī ar krieviski runājošu instruktoru Iļju. Solis, solis...lidojums! Virs galvas izplešas krāsainas kupols, pāri lūpām raujas aizturēts kliedziens, ne no bailēm, no sajūsmas. Zem kājām zib smaragdzaļi lauki, turpat arī ezers un pilsēta, kā neticama fototapete šķietama rokas stiepiena attālumā viz Anapurnas masīvs. Tādas dienas, kad ir ideāli lidošanas apstākļi un visā skaistumā redzami kalni, gadoties reizi divos mēnešos. “Naverno vi sļiškom malo grešiļi”- smej Iļja. Pusstundas garie prieki beidzas ātri, šķiet varētu lidot vēl un vēl. Pusdienas ieturam kādā pavisam neeiropeiskā krodziņā “Laughing Buda” ar ļoti smaidīgu īpašnieku. Atkal ir neticami labi. No pretējā ielas pusē esoša veikala atskan “Om Mani Padme Hum” un dienas sajūtu kopums izlaužas asarās. Iepērku vēl kādu CD pusduci. Vēlā pievakarē atdalos no ceļabiedriem un līdz ausīm ienirstu Pokhāras tumsā un sajūtās. Jūtos savādi laimīgi, un pavisam, pavisam droši. 16.11. Piektdiena Pokhāra- Katmandu Šodien atkal piedzīvojumu diena. Pārbrauciens no Pokhāras uz Katmandu tiks iepauzēts, lai veltītu laiku sparīgam raftingam pa Trisuli upi. Saņemam ķiveres, vestes un airus, sadalāmies pa trim laivām un slapjais jandāliņš var sākties. Laivu “kapteiņi” pabrīnās, kas tā pat spēcīgu airētāju blici patrāpījusies, nākas pat izdomāt jaunu komandu “slow forward”. Ej nu stāsti, ka gandrīz visi te esošie ir diezgan regulāri airu vicinātāji gan piedzīvojumu sacensībās, gan citos ūdeņu pasākumos. Laiks aizrit ātri, ar slapjiem spiedzieniem, sajūsmas saucieniem un pasakaino upes krastu vērošanu. Manas prognozes par iekrišanu upē par laimi nepiepildās. Pusceļā tiek saorganizēts arī pikniks, naski nokopjam visu pa tīro. Dūšīgie airētāji ir arī dūšīgi ēdāji. Kad tālākbrauciens saliekas par sausu, tiek saorganizētas visīstākās ūdens kaujas starp ekipāžām. Lietā liekam pat spaiņus, un nu līdz ādai slapji ir visi, arī tie kam līdz šim bija izdevies saglabāt kādu sausu vīlīti. Tas gan diez vai nāk par labu kolektīvi klepojošās grupas veselībai. Krekšķam tā, ka jauzmanās upi no krastiem neizklepot. Jau autobusā lieti noder sataupītais Rīgas balzāma malks un ceļš turpinās omulīgā nesenā piedzīvojuma iespaidu radītā gaisotnē. Katmandu iebraucam jau melnā tumsā, tur pirmais pieturas punkts ir aptieka, lai kaut cik salāpītu veselību apaukstētajai grupas daļai, un tad jau glītā “Manaslu” viesnīca. Izskatās, ka dzīvošana te būs jauka. 17.11. Sestdiena Katmandu Katmandu apskati sākam ar kādas budistu svētvietas apmeklējumu. Šo vietu mēdz dēvēt arī par pērtiķu kalnu. Sajūtas ir visai dalītas, no vienas puses krāšņā stupa, karodziņu virknes, koši tērptie ļaudis, no otras kņada, troksnis un netīrība un pilsētas smogs, kas emocijas padara mazliet nomācošas. “Pudžu” diemžēl nokavējam, lai arī esam te visai agri. Iegriežam lūgšanu ratus un dodamies atpakaļ uz pilsētu. Pēc brokastīm plānota neliela ekskursija pa Katmandu. Pilsēta pirmajā brīdī mazliet šokē. Pēc rimtajiem kalniem un mīlīgas Pokhāras troksnis, netīrība un tirgotāju uzmācība šķiet mazliet par daudz. Tomēr iejusties te var ātri, un jau pēc brīža zinātkāri un netraucēti klīstam apkārt pētot un kaut nedaudz iepazīstot šo mums tik svešo pasauli. Pat vispārējā jezga liekas normāla, gluži otrādi, rodas vēlme te atgriezties jau uz ilgāku laiku, lai izzinātu šo savādo pilsētu daudz rūpīgāk. Tamelas bodītēs sapērkam trūkstošos suvenīrus, un tad jau laiks posties uz atvadu vakariņām ar nacionālo deju priekšnesumiem. Tās kā parasti ir lieliskas. Ja pirms brauciena man viens no lielākajiem krenķiem bija par to ko es ēdīšu, un kā tas viss garšos, tad tagad varu droši teikt, ka satraukumam nav pamata. Nepāliešu virtuve ir burvīga. 18.11. Svētdiena - 19.11. Pirmdiena Katmandu-Deli-Helsinki-Rīga Šodien Latvijas valstij jubileja. Bet mums šī būs ceļa diena. Katmandu lidosta strauji zaudē šurpceļā radīto lielisko iespaidu. Šoreiz birokrātija un bardaks ir pamatīgs. Lidostas nodoklis, izbraukšanas anketas, neierasti lēna pasu kontrole un daudzkārtēja somu pārbaude. Jau izpētītā bagāža pēdējo reizi tiek izcilāta jau pie lidmašīnas trapa. Kaut kas kas jauns un nebijis. Vietu ieņemšana lidmašīnā nes tādu kā atvieglojumu. Lidojums uz Deli aizrit ātri, un sākas daudzu stundu laika vilkšana nelielajā Deli lidostas tranzīta zonā. Ar sēdvietām te pašvaki, priecīgā pulkā iekārtojamies uz grīdas. Atkal ķeros pie Markesa, bet daži pamanās pat kārtīgi pagulēt. Jau dziļā naktī kāpjam Helsinku lidmašīnā, nu jau sajūtas ir gandrīz kā mājās. Ceļš aizrit ātri, un atkal esam ziemā un Somijas galvaspilsētā. Īsais pārlidojums līdz Rīgai un tad jau atkal pienācis laiks pielikt punktu kam skaistam un neaizmirstamam. Nepālas sajūtas vēl ilgi nelaiž mani vaļā. Dienas vadu savādā eiforijā, un iespējams šīs piezīmes ir kā mēģinājums to no sevis norakstīt, lai neizbēgamā adaptēšanās parastajā dzīvē noritētu nesāpīgāk. Nav viegli izmest no galvas visas tās krāsas, sajūtas un emocijas. Un nav arī viegli tās aprakstīt. Kā gan lai izsaka domas, kuras rodas tad, kad kāda vieta ierauj Tevi tā, ka šķiet tālāk iet nav iespējams, un no sekundes garumā iepazītiem ļaudīm jāatvadās ar asarām acīs, kā pametot mīļās mājas. Kā lai izstāsta, kā tas ir pacelties paraplāna krāsainajos spārnos un traukties zilajās debesīs tieši iepretīm majestātiski sudrabainām pasaules lielākajām virsotnēm. Vai kā jūtas cilvēks, kuru aiz stūra izniris dabas skats sasien tā, ka gribas tur uzkavēties līdz bezgalībai. Iespējams daudziem ceļabiedriem šis brauciens likās pavisam, pavisam savādāks. Sportiskāks, nemierīgāks, rāmāks, mazāk vai vēl vairāk sapņains. Un arī viņiem ir taisnība. Jo Nepāla ir tik krāsaina, tik daudzšķautņaina, ka savu mazo brīnumu tur var atrast ikviens.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais