Pie itāļu Titānika - "Costa Concordia" Džiljo salā
|
Viktors U.LB.ERTS
|
Nav ļaunuma bez labuma – šo frāzi var attiecināt arī uz kruīza kuģa "Costa Concordia" katastrofu, kas notika janvārī pie Itālijai piederošās Džiljo salas. Šajā nelaimē bija arī bojāgājušie, taču absolūtais vairākums cilvēku tika izglābts.
Bet tagad pie salas uz sāniem sazvēlies milzu kuģa vraks ir kļuvis par tūristu iecienītu apskates objektu, par ko salas rosīgie ļaudis tikai priecājas.
Caur Viļņu un Romu
Par "Costa Concordia" katastrofa pasaules mediji ziņoja tik daudz un plaši, ka nevilšus radās ideja pašam pabūt vietā un apskatīt kuģi, kas jau nodēvēts par 21. gadsimta "Titāniku". Un ziņa, ka šī kuģa izcelšanas operācija, kas ilgs 10 mēnešus, būs vērienīgākā pasaules vēsturē, tikai nostiprināja vēlmi pabūt tur pašam. Tādēļ neilgā laika posmā savācot 13 cilvēku lielu domubiedru grupu gan no Liepājas, gan citām Latvijas malām, devāmies ceļā.
Džiljo sala atrodas iepretīm Toskānas provincei, apmēram pa vidu starp Pizu un Romu. Tādēļ tika izvēlēts avioreiss uz Romu. Diemžēl "Ryanair" reisi uz šo civilizācijas šūpuli no Rīgas tika atcelti, tādēļ vispirms vajadzēja mērot ceļu uz Viļņu. Šajā ziņā labi ir zemo cenu autobusu firmas "Simple Express" pakalpojumi, kas piedāvā no Rīgas turp aizkļūt, sākot pat par 4,20 latiem. Bet liepājniekiem atliek mērot 400 kilometru tālo ceļu vai nu ar privātajiem auto, vai ar autobusu no Klaipēdas.
Lidojums noritēja, kā plānots. Neraugoties uz 45 minūšu izlidošanas aizkavēšanos, piloti šo laiku ierāva gaisā, tādēļ nolaidāmies Romas Čampīno lidostā precīzi paredzētajā laikā. Nepatīkams pārsteigums – lietū un zem apmākušām debesīm. Par laimi, tikai uz neilgu brīdi un tikai tajā dienā.
Par četriem eiro no lidostas tikām uz galveno dzelzceļa staciju Termini. Zināju, ka mums jābrauc 150 kilometrus augšup pa Itālijas zābaku līdz pieturai Orbetello, taču tā nav galastacija, tādēļ uz vietas noskaidrojām, ka šajā maršrutā noder vilciens uz Pizu. Biļetes cena – tikai 8,25 eiro. Citiem ceļotājiem ieteiktu uzreiz noskaidrot, kur atrodas vajadzīgais perons. Mūsējais atradās vairāku simtu metru attālumā, tādēļ nācās pēdējā brīdī tikt līdz vilcienam skriešus, kam sekoja pusotru stundu atpūta līganā gaitā, bet brīžiem ar ātrumu 150 km/h traucošā vilcienā. Braucām tieši gar Tirēnu jūras krastu, garām Čivitavekijai- ostai, kas ir svarīgs apkārtnes kruīzu satiksmes mezgls, un no kurienes savā pēdējā gaitā devās arī "Costa Concordia".
Kaulēšanās ar alkatīgajiem šoferiem
Orbetello piestājām mazliet pēc pulksten deviņiem, kad jau tumšs (pēc Latvijas laika – pulksten 22). Ģeogrāfiski šī pilsētiņa atrodas uz vienas no divām zemes strēlēm, kas sliecas vairākus kilometrus jūrā un savienojas ar palielāku zemesragu.
Stacijā viss kā izmiris. Piebrauc kāds satiksmes autobuss, kurš dodas uz Santo Stefano. Tā ir pilsētiņa, no kurienes atiet prāmis. Bet mūsu viesnīca "CAV Airone" atrodas uz otrās zemes strēles. Vēlāk izrādījās, ka satiksmes autobuss brauca apmēram divu kilometru attālumā no viesnīcas. Bet šoferis, kuram parādam savu mērķi kartē, ir kategorisks: "Es tur nebraucu!"
Sākam zvanīties uz stacijas reklāmās redzamajiem taksometru numuriem. Viens ir gatavs braukt, taču viņam esot maza mašīnīte, kas varot vest tikai divus cilvēkus, un par katru braucienu gribot 45 eiro. Tad lai labāk sēž mājās! Līdz viesnīcai, kā izrādījās, tikai 10 kilometri – kā no Liepājas līdz Grobiņai. Kāds cits taksists sola vest trīs pasažierus par 30 eiro vienā braucienā. Tas jau tā kā derētu. Tad uzrodas kāds glīts melnīgsnējs itālis, kurš vēlīgi uzsmaida mūsu grupas jaunajā meičam, un sola: iedosiet 10 eiro degvielai un 60 eiro man, aizvedīšu visus! Nopriecājamies par izpalīdzīgo bambino, taču jau pēc dažām minūtēm mūsu prieks pārvēršas naidā. Sagaidījis, kad Elīna viņa klātbūtnē atsaka taksometru, bambino ar tikpat draudzīgu smaidu paziņo, ka tagad vēlas 90 eiro. Viņam uzgriežam muguru ar sulīgiem latviešu un krievu vārdiem no nepublicējamas leksikas, kuru jēgu saprotot, viņam noteikti no sejas pazustu liekulīgais smaids.
Saprotot, ka esam ķezā, tās risināšanā iesaistījās jauni spēki, kurus ataicināja kāda uzrunāta un angļu valodu saprotoša itāliete. „Tu – 15, tu – 15, tu…” cerot uz lielo rubli, skandēja un ar pirkstu bakstīja atbraukušais šoferis. Taču latvieši palika nelokāmi. Beigās salīgām divas automašīnas, katru par 30 eiro, kurās sabāžam 10 ceļotājus, bet mēs – trīs vīri -nolēmām izbaudīt nakts pastaigu dziļā Itālijas provincē. Un patiesībā nejutāmies nemaz tik slikti. Adrenalīna pilna bija sajūta, naktī ejot gar palmām un trīsmetrīgām cukurniedrēm, kuru biezokņos skanēja kaut kādu cikāžveidīgo kurkstieni un treļļi. Maziet pat žēl palika, kad saņēmām, zvanu no savējiem, ka viens šoferis tomēr esot gatavs atbraukt pakaļ arī mums par tiem pašiem 30 eiro.
Tā nu laimīgi tikām galā, iegūstot atziņu, ka izdaudzinātā itāļu viesmīlība arī nav absolūta, un ka dažs labs tomēr palīdzības sniegšanas vietā labprātāk izmanto izdevību iedzīvoties uz ķezā iekļuvušu ārzemnieku rēķina.
Tūristu netrūkst
No rīta mostamies, dažs spirgtāks, dažs nelielu slāpju mocīts pēc gardo itāļu vīnu baudīšanas, un dodamies uz Santo Stefano ostu. Meklējot autobusu pieturu, nogājām vairākus kilometrus, līdz to ieraudzījām. Vēlāk noskaidrojām, ka pa autobusua ceļu vajadzēja paiet 200 metrus atpakaļ, un tur atrastu pieturu. Taču šo gājienu kompensēja jaukie laika apstākļi un gleznainie, kalnainie skati. Bet jūra iezaigojās latviešu acij neierastajā smaragdzaļā krāsā.
Neiztika bez amizantām ķibelēm. Monikai saplīsa kurpe, tādēļ vienās zeķēs viņa masēja pēdas pret itāļu asfaltu līdz pat prāmim, kur tika sameklēta gan līme, gan liktas lietā skrodera iemaņas.
Uz prāmja tiekam bez aizķeršanās, biļetes abos virzienos maksā vien 14 eiro. "Toremar" prāmis nav īpaši liels, taču lielāks, piemēram, par Klaipēdas pārcēlāju, noteikti ir. Novērojam, ka uz borta uzbrauc krava ar sasmalcinātām akmens šķembām. Acīmredzot salā akmeņu ir, bet smalcinātāja - nav.
Nevarētu teikt, ka prāmis pārpildīts, taču braucēju netrūkst. Un gandrīz visiem kaklā fotoaparāti, bet acīs azartisks skatiens. Tūristi. Tādi paši kā mēs.
Līdz Džiljo salai apmēram 15 kilometru attālums tiek mērots vienu stundu. Pati sala ir no granīta, tā bijusi apdzīvota jau no akmens laikmeta, piedzīvojusi dažādus saimniekus, arī pirātu un saracēņu uzbrukumus. Interesanti, ka daudzas ēkas Romā būvētas no Džiljo salas granīta.
Bet pasaules uzmanības centrā šī sala nokļuva šā gada 13. janvāra naktī, kad greznais kruīza kuģis "Costa Concordia"ar 4200 cilvēkiem uzskrēja uz piekrastes klintīm, dažus stundu laikā sasvērās un daļēji nogrima. 25 cilvēki gāja bojā, bet vēl septiņi skaitās pazuduši bez vēsts. Savukārt kapteinis Frančesko Sketīno viens no pirmajiem parāva pēdu no kuģa, izpelnoties titulu kapteinis Ģļēvulis. Katrā ziņā tiesai vēl daudz darba, lai noskaidrotu nelaimes cēloņus. Jo kapteinim kuģa īpašnieki itkā likuši pietuvoties salai, lai sveicinātu tās ļaudis. Bet pastāv arī versija, ka kapteinis kopā ar vadošajiem virsniekiem pats iesaistījies šerpajā kuģa uzdzīvē, lietojot alkoholu un narkotikas, tādēļ uzskriešanu uz sēkļa vienkārši nopīpājis.
Vraks pie pašas ostas
Kaut uz prāmja augšējā klāja pūs pamatīgs vējš, tas sanācis ļaužu pilns. Jo jau pusceļā pie kalnainās Džiljo salas krasta redzama balta līnija. Tā ir "Costa Concordia", kas pamazām iegūst spokaina, apgāzta kuģa apveidu. Prāmis nopeld tam tieši garām, jo kruīza kuģis guļ gandrīz pie pašiem Dziljo ostas vārtiem. Korpusa kreisajā pusē labi saskatāma, kā ziņots, 90 metrus gara rēta gar pludlīniju, ko tāpat kā "Titānikā", izplēsa zemūdens šķērslis. Tikai aisberga vietā šoreiz trāpījās zemūdens klints.
Masveidā zib un īd foto - video kameras. Iespaidīgais skats tiek dienzgan skaļi apspriests dažādās valodās. Pirmās emocijas kuģi ieraugot bija: kā tur vispār kāds varēja noslīkt? Jo radās sajūta, ka uz salas klinīm no kuģa bezmaz var nolēkt. Acīmredzot,sava loma bija tumsai un panikai. Tāpat ir skaidrs, ka "Costa Concordia"patiesībā ir nevis pietuvojies salai, bet gan vienkārši izskrējis krastā.
Pati osta ļoti pievilcīga, ar itāļiem raksturīgajiem namiņiem, palmām, un, ja mazliet pameklē, var atrast arī citrinu un apelsīnu kokus. Osta kā nosēta ar laivām. Mēģinām kādu sarunāt, lai apmet kādu līkumu ap kuģi. Taču, izdzirdējuši mūsu vēlmes, melnām bārdām noaugušie itāļu zvejnieki, noliedzoši purina galvu. Viens no viņiem angliski skaidro, ka nedrīkst. Ir aizliegts kuģim pietuvoties tuvāk par 200 metriem. Mēģinām sarunāt kaut vai šādu mikrokruīzu, bet itāļu zvejs vai nu nesaprata, vai izlikās nesaprotam. Katrā ziņā prāmis tiek stingri uzraudzīts, jo tajā aizvien vēl ir lielas materiālās vērtība.s Turklāt kāds jau esot paguvis zem kuģa panirt un nospert "Costa Concordia" zvanu. Iespējams, kāds kolekcionārs ar cosa nostra vērienu šo darbiņu bija pasūtījis.
Latvieši - retums
Kad uz Džiljo salu raugās no tālienes, šķiet, ka tas ir vienkārši mežiem apaudzis kalns. Bet tai pat laikā tur ir arī autobusu satiksme, ar ko pa serpentīna ceļu var nokļūt vairākās apdzīvotās vietās. Mēs nolēmām doties uz Kastello (Castello) - pilsētiņu, kas atrodas pīnījām apauguša kalna galā, un kur vēl saglabājušies viduslaiku cietokšņa mūri. Bijām izbrīnīti, ka tādās vēsturiskās celtnēs itāļi iemitinājušies dzīvokļos, tādēļ tūristiem seno mūru vietā nereti jālūkojas uz izžautām biksēm un krekliem. Bet skats no Kastello paverās iespaidīgs. Nezinājām, ka no kalna augšas labi saskatāma arī "Costa Concordia".
Izstaigājuši seno cietoksni, nolemjam ieturēt īsti itāliskas pusdienas. Izvēlamies krodziņu, kur, kā jau ierasts, saimnieks angliski prot tikai drusku, tādēļ pusdienas pārvēršās par īstu "kaķi maisā" vai loteriju. "Fiš in oil" izrādās apcepti kalmāru gredzeni ar krevetēm. Dāmām tiek iespaidīgas krabju kājas. Viņas smej, ka paēdušas no tā nebūsi, taču vismaz eksotika tiek baudīta. Monika vispirms padižojās, ka viņai būs trāpījies veiksmīgākais pirkums - briesmonīga paskata zivs ar lieliem žokļiem izcepta guļ viņas priekšā šķīvī kā plekste. Garšai nav ne vainas, arī cena laba - 6 eiro, kamēr pārējie maksā 10 un 12 eiro. Bet, kad saņēmām rēķinu, Kastello kalna restorāniņā atskanēja dimdoši latviešu smiekli. Uzjautrinājāmies, jo Monikas plēsoņzivs cena izrādās 6 eiro par 100 gramiem, tādējādi mielasts viņai izmaksāja 24 eiro jeb 18 latus. Monika šo ziņu uzņem ar neslēptām emocijām - lokoties no smiekliem palien zem galda. Daiļa itāļu viesmīle smējās mums līdzi, taču galvoju, ka viņai nebija ne jausmas par jautrības iemeslu. Galvenais, ka klienti jūtas apmierināti un samaksā. Un galu galā maltīte arī nebija no sliktākajām.
Vēl ir jāņem vērā, ka itāļi iekasē naudu par auduma salvešu izmatošanu. Katram pie rēķina klāt ir 2,5 eiro. Jācer, ka latviešu restorānu īpašnieki vismaz šajā ziņā neskries pakaļ Eiropai.
Liela daļa no mums nolemj lejup pa serpentīna ceļu doties kājām, un palika apmierināti ar izvēli. Ja vēl slāpes pa ceļam veldzē ar vīnu, kas izrādās trīsreiza lētāks par "kokakolu", tad salas krāšņumaugi, ziedošie kaktusi komplektā ar gleznanajiem skatiem, var radīt pat paradīzes sajūtu. Arī tādēļ, ka laika apstākļi mūsu todien lutināja.
Pa ceļam atrodam klinti, kas arodas vistuvāk "Costa Concordia" vrakam, un tur īstenojām pamatīgu fotosesiju: gan iluzori satverot kuģi rokās, gan kāda no ceļotājām ar pikantāku piesitienu - peldkostīmā. Tā teikt, būs vēl ko mazbērniem rādīt.
Izrādās, salas ļaudis bažījušies, ka "Costa Concordia" var p[iesārņot viņu kristāldzidros ūdeņus, kādēļ nevarēs vairs snorkelēt un vērot delfīnus. Taču iznācis ir otrādi. Kafejnīcā sastapa kirgīziete apgalvo, ka grimeklis pašlaik tieši pievilinot tūristus. Viņa šurp braucot strādāt ik sezonu, un redzot, ka jau šobrīd cilvēku esot daudz vairāk, nekā iepriekš. Kirgīziete apgalvoja, ka Džiljo salā latvieši esot retums, tādēļ sajūtāmies bezmaz kā pionieri. Jo it kā dīvaini, ka kirgīziete var atbraukt vasarā uz Eiropas Savienības valsti sapelnīt pa 2000 eiro mēnesī, bet latvieši nevar. Tiesa, itāļu valoda gan jāprot, jo salas tradicionālie apmeklētāji tomēr ir pašu tautieši. Un arī viņi turpat lejā pie ostas aktīvi pozē uz kuģa fona un apspriežas.
Tirgotāji arī jestrie. Kāda sirma itāļu dāmu, kas ne vella nejēdz svešvalodā, komunicē un tirgo salami ar sieriem tik sparīgi, ka nekādas valodas nav vajadzīgas. Prego, prego skan tā, ka vienbrīd apķer Guntu un velk šo prom. Ko tad nu? Uz tēju mājās, vai? Izrādās - uz blakus veikaliņu, kur laikam kāda draudzene vai radiniece strādā. Lai arī tur apskatam preces. Tā kā atlikušās stundas pavadam, meklējot suvenīrus, uzkodas vakariņām, kā arī palmu ēnā pie galdiņiem izbaudot itāļu saldējumu un krāšņās salas ainavas.
Amerikāņi jau rosās
Ap "Costa Concordia" nemitīgi manāma rosība. Tur visapkārt šaudās nelieli peldlīdzekļi, vīri spectērpos kaut ko pēta, skraidelē. Patiesībā - veic nopietnu darbu. Ir ieradušies amerikāņu firmas "Titan Salvage" vīri, kuri kopā ar itāļu uzņēmumu "Micoperi", kas specializējies zemūdens būvniecībā un inženierdarbos. Vispirms līdz augstuam kuģi nostiprinās, lai tas neieslīgst dziļāk ūdenī. Tad izsūknēs ūdeni, uzcels normālā stāvoklī, aizvilks prom un sagriezīs lūžņos. Kuģa milzu izmēra dēļ tā būšot bezprecedenta operācija, par ko "Costa Concordia"īpašniekam kompānijai "Costa Crociere" būs jāšķiras no 300 miljoniem ASV dolāru.
Taču līdz tam priekšā vēl 12 mēneši. Vēl jebkurš interesents var pagūt aizbraukt un paša acīm aplūkot vareno vraku uz gleznainās Džiljo salas fona.
UZZIŅAI
*Vidusjūras kruīza kuģis "Costa Concordia" būvēts 2006. gadā, un ir 290 metru garš (21 metru garāks par "Titāniku").
*Svars - 44 612 tonnas (apmēram tikpat, cik "Titānikam")
*No 3200 pasažieriem, kas bija uz kuģa, apmēram 1000 bija Itālijas, 500 - Vācijas un 160 - Francijas pilsoņi.
