Atmiņas par Tunisiju

30.11.2007
6 min lasīšanai
94 foto

Palasot aprakstiņus par Tunisiju gremdējos atmiņās un vēlējos ar Jums padalīties ar iespaidiem un pierakstīt atmiņas, kas par šo ceļojumu netika dokumentētas.... Tātad tas viss notika 2006.gada septembrī. Mums(man ar draugu) bija mistisks vaučers par 100 Ls no NOVATOURS, kurš bija kaut kā jāliek lietā. Piebildīšu, ka mums labāk tīk ceļot uz savu galvu, tāpēc centāmies šo visu apvienot. Tā nu mēs izvēlējāmies Tunisiju. Sākums kā visiem, neiedziļināšos Latcharter lidojumu specifikā – visi to jau zin. Viesnīca mūsu izvēlētā – El Hana Beach 3* - visā visumā super, jo sapratām, ka nebraucam uz HILTON, un tā ir Āfrika. Par nieka 5$ dzeramnaudā var sarunāt kādu numuriņu gribi. Un tad sākās mūsu piedzīvojumi......... Pirmais ko ievēroju viesnīcā, ka uz mani tā dīvaini skatās....ne tāpēc , ka esmu blondīne... Uz ielas arī...visi smaida un rāda man paceltu īkšķi. Sapratu...Man uz krekliņa skaidrā franču valodā rakstīts - man jau ir vīrietis. Laikam tomēr esmu blondīne, ka biju aizmirsusi izslēgt no savas garderobes šo kreklu, jo labi zināju, ka te visi runā un saprot franciski Paēdām pirmās vakariņas, iepazināmies ar ļoti jauku latviešu sievieti un visi kopā devāmies naksnīgās Suses iepazīšanā. Aizmaldījāmies kaut kur ellē dirsā, ka nevarējām pat saprast uz kuru pusi ir jūra. Prāta atsvaidzināšanai kāds alus kausiņš vietējā krogā, kur atkal kungi iejūsmoja par manu T-kreklu.  Neviens nepiesējās un nepiegrieza mums nekādu īpašu vērību. Nācās noķert taksi, kurš maksāja apm. 0.80Ls(2dināri),5min.brauciens. Ja jau sākam runāt par alu, tad par alkoholu vispār Tunisijā. To var nopirkt supermārketos - speciālās nodaļās, visādu alkoholu, bet diez vai mums interesētu kāds Martini par 30Ls pudelē un Absolut par 60Ls pudelē. Tāpēc var nopirkt alu mazajās(0.25)pudelītēs, kā arī visādus LABUS vīnus par super labām cenām. Kā arī vietējo šņabi Buha. Alu var dabūt visos vietējos bāriņos, izņemot tos, kur specifika ir ūdenspīpes!!! Tur alkohola vispār nav!!! Jā... atbraucām mēs uz divām nedēļām, un laika mums gana, gan laiskošanai, gan visādām apskatēm. Tā arī dienu laiskojamies un iepazīstam apkārtni, kultūru un cilvēkus, kā ari to ieradumus. Kamēr pirmās dienas tādi bālāki, tikmēr visi piesienās un grib ko pārdot pirms tam uzzinot no kurienes tu esi, jo piedāvātās cenas atšķiras no tā, no kādas valsts esi. Vēlāk, kad jau esi saķēris vajadzīgo pigmentu daudzumu, un gandrīz katru dienu staigā garām tirgoņiem pa vienu un to pašu ielu, citi tevi sveicina, citi vispār nepiegriež nekādu vērību. Tad seko smieklīgā iepazīšanās ar Novatours gidi – Andželu. Ieteiktu viņā neklausīties. Daži piemēri no viņas repertuāra. Bērni pamatskolā mācās 20 gadus????? Žirafes un strausi ir gandrīz viens un tas pats, kā arī vīģu koki un olīvkoki arī...  Kā arī nekur neejiet paši, visur noraus galvas un aplaupīs! Uz mūsu smīniņiem, ka iepriekšējā vakarā jau visur kur pablandījāmies atbilžu nebija, kā arī ar kādu vilcienu mums labāk nokļūt no A uz B, atbilde bija nezinu.... nu tas tā... Tas nemaz ar netraucēja mūsu atpūtai un Āfrikas iepazīšanai. Iepriekš biju jau sagatavojusies un visu lielākā vai mazākā mērā uzzinājusi, kā arī tel. numuru no viena angļu kunga, kurš dzīvo Susē un ir gatavs satikties ar tūristiem un dot padomus.(i-neta Tunis forums) Tā nu sazvanījām Rick`u , satiekamies un uzzinam visus iespējamos transporta veidus. Braucam nākamajā dienā uz Monastiru(ar taxi,laikam bija kādi 15$), jo nokavējām vilcienu., tur apskatam Tunisijas pirmā prezidenta mauzoleju un cietoksni Ri bat, kur filmētas dažādas filmas(tur tūristus neved, jo nav laika).Pastaigājam pa pilsētu, iebrienam riktīgajā tirgū, kur esam vienīgie baltie. Jaunie puiši mūs fočē ar telefoniem, toties mēs fočējam kolorītos personāžus ar garšvielu maisiem uz muguras(protams pirms tam paprasot atļauju). Uzkožam kādā ielas ēstuvē, uzzinam uz kuru pusi ir stacija un dodamies atpakaļ ar vilcienu, kurš izskatās daudz nožēlojamāks par mūsu padomju laiku brāļiem(~0.40). Vakarā viesnīcā var dabūt vis visādus kokteiļus ~ 2.00, ja liekas pa vāju tad uzjauks stiprāku, bet ne dārgāku. Pienāk laiks lemt par Sahāras ekskursiju, atliekam uz nākamo nedēļu! Pa vakariem tiekamies ar Rick`u un ejam uz angļu pabiem. Braucam ar taxi vai tuk-tuk uz tuvāko krutāko vietu Port el Kantaou, ļoti jauka ostas pilsētiņa ar molu un promenādi. Rika mācību paklausījuši braucam ar takšiem tikai tad kad tie ieslēdz skaitītāju, ja ne tad kāpjam ārā. Tad sanāk riktīgi pa lēto. Port el Kauntaoi esam atraduši superīgu vietu, kur iet tikai vietēji un dažreiz iemaldās tūristi, tādi kā mēs, pašā promenādes un mola galā, kur var dabūt superīgākās svaigi spiestās sulas un to kokteiļus, pīpēt šišu(ūdenspīpi) un skatīties ūdenī, tālumā, un apcerēt savu jauko dzīvīti! Atsevišķs stāsts ir par Medinu(vecpilsēta – tirgus). Vesels rajons ieskauts ar lielu mūra sētu. Tur kūsā visa pilsētas dzīvība. Dienā visi tirgojās uz nebēdu, (bet kā savādāk iztiku nopelnīsi), lūdzās kad pienākas, un pa naktīm tur pat arī guļ. Ja gribi ko pirkt jākaulējas, ja nē, tad vari pastaigāt kā pa eksotisku muzeju, vai arī uzkāpt medinas kafejnīcā, padzert tēju ar riekstiņiem un to visu dzīvību pavērot no augšas. Daži padomi tiem, kuriem nepatīk, ka viņus pārāk daudz rausta, jo rausta visus, kas neizskatās pēc vietējiem. 1. Neiet vispār uz Medinu. 2. Uz Hallo, where are you from, atbildēt ar vienkāršu hallo, un iet tālāk.(cilvēkiem patīk laipnība) 3. Pateikt, ka tu jau te dzivo ~6 mēnešus vai gadus (vienalga), un ka tu visu te zini, pārmīt pārus vārdus un doties tālāk. 4. Iepirkties fiksēto cenu veikalos! Vēl mūsu plānā ietilpst apskatīt zili balto pilsētu Sidi Bou Said un pa ceļam arī Kartāgu un galvaspilsētu Tunisu. Tā nu mūsu kompānijai ir pievienojušās vēl trīs meitenes un viens puisis no Latvijas, un mēs dodamies uz Tunisu ar vietējo mikriņu(Luaž). Mikriņi nebrauc, kamēr nav savākts pilns ar pasažieriem. Katram šoferītim ir sava komanda, kas vāc tos pasažierus. Mūsējais ir laimīgi nokomplektējies un drīz jau esam galvaspilsētā, vienojušies, ka atpakaļ arī brauksim ar viņu, pirms tam sazvanoties. Pa ceļam uz staciju, grozot galvas uz visām pusēm apskatam pilsētu. Te nu bijis kur nē, ievēroju, ka mums seko pusmūža kundziņš, diezgan zolīdi ģērbies un nepavisam ne melns. Viņš izpilda visādas darbības ap savu bikšu priekšu. Pārējie saka, ka man ir paranoja, kamēr pie luksofora stāvot arī citi to ievēro, jo viņš jau ir pietuvojies nepieklājīgi tuvu. Mūsu vīriešu aizrādījumi viņu galīgi nesatrauc un viņš turpina izpildīt savas perversās darbības. Tad nācās viņu „sabārt” latviešu val., un viņš kaut kur nozuda.:) Vilciens maksāja kaut kādus dažus dinārus, un bija šausmīgi piebāzts, kur vislielākā uzmanīga tika mūsu puišiem, kur viens izskatījās pēc americanos, bet otrs ar gaišiem matiem un gaišām spalviņām uz rokām. Viņiem tā ir visīstākā eksotika. Esam klāt. Ieturējām nelielas pusdienas, un uz priekšu apskatīt zili balto pilsētu. Karstums nežēlīgs, iegādājos vietējā roku darbu vēdeklīti pa 1din, kas raksturīgi, ka viņi neubago, bet cenšas tomēr kaut ko pārdot! Pilsētiņa superīga, skaisti skati, tas ir to vērts. Tālāk dodamies Kartāgas virzienā, ar taxi, jo tas ir netālu. Tik tiešām vēstniecību un biezo pilsētiņa. Kā arī prezidenta rezidence. Aivars mēģināja iefilmēt, bet taksists šausmīgi satraucās, un neļāva to darīt-aizliegts! Tad pavērās superīgs skats uz klinšainu krastu kur vietējie no laiviņām lēc peldēties. Aivars atkal to mēģināja iemūžināt, kad nez no kurienes uzradās vīriņš formas tērpā un ar automātu pie sāniem, un lika atrādīt nofilmēto materiālu. Pārliecinājies, ka viņa apsargātā vēstniecība kadrā nav tikusi, pieklājīgi atvainojās un aizgāja savās sarga gaitās. Pašās drupās neiegājām, jo nebija spēka, kaut arī no ārpuses daudz ko varēja redzēt. O! Supermarkets un tāds zolīds. Bet alus tikai bezalkoholiskais  Visas ēstuves ciet, pošamies atpakaļ. Perons, piebāzts vilciens, un tad jau atkal galvaspilsēta. Slāpes pēc alus nežēlīgas. Pirmajā viesnīciņas bārā iekšā, un kārotais ar visām uzkodām galdā. Oficiants runāja krieviski un pat bija bijis Latvijā. Tas gan bij liels pārsteigums. Dodamies meklēt mūsu luāžu(mikriņu), to nekur neieraugot nospriežam, ka nekas slikts jau nenotiks, ka brauksim ar citu. Tā nu viss tik viegli nesanāca. Uzradās mūsējā mikriņa komanda, kas sāka dzīvelīgu strīdu par mums(4 tūristiem, kurus ir savācis cits, bet mēs piederam jau iepriekš minētajam busam). Jampadracis izvērtās visai liels. Mēs, protams, ejam uz sākotnējo busu, kur vēl ir vajadzīgi daži pasažieri. Pa to laiku mēs esam sarunājuši ar šoferīti, ka viņš mums sadabūs aukstu alu. Kamēr notiek alus meklējumi, nezināmi ļaundari ir nozaguši mikriņa atslēgas. Busiņš pilns, alus ar ledus maisu arī ir, tikai nav atslēgas. Izrādās, ka konkurenti to nostrādājuši speciāli, un vilina vietējos ārā. Vietējie ir iespītējušies un cik noprotams ir mūsu pusē. Tur bija tāds pavisam vecs kungs ar sirmu bārdu un kundzīte, kas izskatījās ļoti bagāta, visa vienā zeltā. Tā nu laimīgi atslēgas ir atdabūtas un braucam, dzeram alu un pīpējam tur pat mikriņā. Tikai bija jāaiztaisa aizkariņi, lai no āras neredzētu, ka mēs kaut ko dzeram. Jāpiebilst, ka viesnīcā satikām divas meitenes, no kurām pašķīrāmies Sidi bou Said, un viņas zināja teikt, ka atpakaļ ceļā vilcienā, tas trakais kratītājs atkal ir redzēts...... Visā visumā diena bija izdevusies un iespaidiem bagāta. Jā ....fascinējošās jasmīnu krelles, kas tik apdullinoši smaržo, un liek tev sajusties pilnīgi citā pasaulē. Tad vēl vietējo dzīves tradīcijas, piem. kāzas. Vīrieši var precēties tikai tad, ja var savai sievai uzdāvināt 5kg zelta. Tāpēc daudzi neprecas un dzīvo kopā visu mūžu. Darba vietas arī nemaina. Ja esi sācis strādāt vienā viesnīcā pirms 20 gadiem, tad to turpini darīt tik ilgi cik vari strādāt, nemaz necenties meklēt jaunu vai perspektīvāku darbu. Otrajā nedēļā ir parādījusies jauna gide Liene(laikam), viņa runā pilnīgi citu valodu, un iedrošina visur doties pašiem, jo Tunisija ir viena no drošākajām valstīm Pasaulē. Ļoti daudz noderīga info no viņas var iegūt. Tad arī pie viņas iegādājāmies Sahāras ekskursiju, kur tomēr neiedrošinājāmies braukt paši uz savu galvu. Kaut gan, mani draugi bija sarunājuši sev džipu ar gidu, un to maršrutu bija izbraukuši daudz nepiespiestākā, un ne tik sasteigtā gaisotnē, un bija ļoti apmierināti. Tikai par nedaudz dārgāku maksu. (to uzzinājām tikai pēc tam). Tāpēc drosmīgākajiem, tomēr, ieteiktu izmantot šāda veida ceļojumu uz Sahāru. Par Sahārā redzēto var izlasīt citu ceļotmīļu aprakstos. Mums patika. Gids bija super. Tikai nežēlīgi karsts. Kompānija arī bija papildinājusies ar jauniešiem no Latvijas. Vakarā tuksneša viesnīcā sanāca sapazīties ar vietējiem beduīniem un vakars izvērtās pavisam interesants, ar šišu, vīnu un latviešu un beduīnu dziesmām. Kamēr nabadziņus neizdzina no viesnīcas, jo vietējiem nav ļauts vēlu tur uzturēties. Vienīgais nevajadzētu uzķerties uz „lēto” vīģu un dateļu piedāvājumiem pie sāls ezera, jo veikalos tās var nopirkt 5X lētāk. Vispār visādus austrumu saldumus var sapirkt supermārketiņos cik uziet. Pēdējā dienā saņēmos un izlidoju ar paralaidingu. Bija gaužam bail, bet finālā super, labprāt to darītu vēlreiz! Lido un Pasaule plašāka vērsies! Visas ūdens atrakcijas maksā smieklīgas naudiņas, salīdzinājumā ar citiem kūrortiem! Ar lielāko prieku vēlreiz atgrieztos Tunisijā.

Atmiņas par Tunisiju

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem