Kas ir tur aiz ekvatora - Bali 1.sērija

Didzis Kalniņš 04.06.2012 11 min lasīšanai 52 foto

Šajā ceļojumā tika apskatītas 4 valstis: Malaizija, Indonēzija, Filipīnas un Brunajeas Sultanāts. Par redzēto un piedzīvoto atskaite būs attiecīgās valsts sadaļā. Ja ir interese par šī ceļojuma izmaksām skatām šo linku: http://www.melnais.com/forum/69-341-1#1348

Savos iepriekšējos ceļojumos uz Āziju, es daudzas reizes esmu bijis ļoti tuvu ekvatoram, bet nekad vēl nebija tas gods viņu šķērsot. Plānojot šī gada ceļojumu, tika pieņemts lēmums noskaidrot, kas ir tur aiz ekvatora. Izvēle krita uz Indonēziju, ceļotājiem tik iecienīto Bali salu. Mango man iebildīs, ka tā patiesībā nav īstā Indonēzija un es viņai šajā jautājumā piekrītu. Indonēzija ir lielākā musulmaņu valsts pasaulē (pēc iedzīvotāju skaita), bet Bali salā valdošā reliģija ir hinduisms. Nav tik daudz reliģisko aizspriedumu, aizliegumu un tabu, kas dara šo salu tik populāru ceļotāju vidē. Bez skaistās dabas, pludmalēm un apskates objektiem, cilvēks šeit var justies daudz brīvāk kā pārējā Indonēzijas daļā. Lidojums no Kuala Lumpuras līdz Denpasaras lidostai aizņem aptuveni 3 stundas. Kad laižamies lejā, pulkstenis jau ir 19:00. Lidosta izvietota pašā okeāna krastā. Tuvojoties lidostai paveras fantastisks skats, izgaismotais skrejceļš un visapkārt okeāns. Liekas, ka okeānā arī nosēdīsimies. Bet nekā, viegli un eleganti nosēžamies uz skrejceļa un pēc brīža jau esam lidostas ēkā un sākam kārto nepieciešamās formalitātes. Lidmašīnā tika izdalītas aizpildīšanai imigrācijas kartes un muitas deklarācijas. Iebildumi pret imigrācijas karti nebija, bet muitas deklarācija izrādījās indonēziešu valodā. Stjuartes lidmašīnā tikai noplāta rokas, muitas deklarācijas angļu valodā ir beigušās. (shock) Aiz mūsu lidmašīnas, ar nelielu intervālu nosēžas viena liela ļotene. Saprotam, kavēties nedrīkst un viss jādara ātri, savādāk nāksies gaidīt lielā rindā. Ierašanās vīzas (VOA) saņemšanai ir nepieciešams samaksāt 25$ no cilvēka atsevišķā kasē. Ir iespējams maksāt arī citās valūtās, sarēķinās atbilstoši kursam. Bet visātrāk un precīzāk ir maksāt „mūžam zaļajos fantiķos”. Tā arī darām, samaksājam 50$ un pretim saņemam kvīti par nomaksāto summu. Steidzamies pie imigrācijas darbiniekiem, pie kuriem jau ir izveidojusies neliela rinda. Kamēr stāvam rindā, tiek atrastas arī muitas deklarācijas angļu valodā un ātri aizpildītas. Turpat stendos ir daudz bezmaksas Bali salas kartes un reklāmas bukleti ar „kaudzi” ekskursiju piedāvājumiem. Sagrābjamies veselu žūksni ar šo makulatūru vēlākai izpētei. Imigrācijas darbinieks paņem mūsu pases, kvīti un imigrācijas karti. Neuzdodot jautājumus pasē tiek ielīmēta VOA un varam doties tālāk uz muitas kontroli. Ja kāds domā, ka varēs ievest vairāk par atļauto 1 litru alkohola uz cilvēku – aizmirstiet. Visas somas tiek laistas cauri rentgenam. Aizpildīto deklarāciju gan neviens nepētīja, tāpat viss ir redzams. Neskatoties nometa čupiņā pie pārējām deklarācijām. Ūuuu.... nu beidzot esam Indonēzijā.

Lidostā visos valūtas maiņas stendos $ kurss ir pilnīgi vienāds un neizdevīgs. Par 1$ deva 8800 rūpiju. Par cik kabatā nav nevienas vietējās naudiņas, pirmos $ samainījām jau lidostā. Vēlāk jau pilsētā $ mainīju pret 9100 rūpijām. Nedaudz tālāk no pilsētas centra kurss bija pat 9180 rūpiju. Ar valūtas maiņu ir jābūt uzmanīgiem. Daudzās vietās ir izlikts fantastiski labs kurss, bet par naudas maiņu tiek ņemta komisija. Komisija parasti ir 10%, kā rezultātā no izliktā labā kursa vairs nekas nepaliek. Mainiet naudu vietās, kur par to neņem komisijas maksu. Tur viss ir skaidrs un saprotams. Kad nauda samainīta, dodamies ārā, kur mūs sagaida liels uzraksts: „Bali is my Life„. Daļai cilvēku tā varētu būt taisnība. He,hē...

Esam rezervējuši viesnīcu „Tune Hotels” Kuta bīčā. Par 8 naktīm nācās šķirties no 14Ls. Kuta atrodasļoti tuvu pie lidostas. Tas ir galvenais sabiedriskās dzīves un nakts dzīves centrs. Tieši šeit ir izvietotas vairums ēstuves un izklaides vietas. Šeit atšķirībā no pārējām vietā arī naktī kūsā dzīvība. Lai nokļūtu līdz Kutai, esam gatavi meklēt „Lonely Planet” aprakstīto sabiedriskā transporta veidu „bemo”. Pēc tur aprakstītā, „bemo” kursē ārpus lidostas teritorijas, maksā tīrās kapeikas. Izejot no lidostas ēkas aktīvi tiek piedāvāts izmatot takšu pakalpojumus, bet mums vajag „bemo”. Kad esam jau pametuši lidostas teritoriju un atrodamies uz lielā ceļa noskaidrojas, ka no lidostas „bemo” vairs sen nekursē. Šis transporta veids Bali ir praktiski beidzis savu eksistenci. Vienīgais, kur vēl kursē „bemo” ir salas galvaspilsētā Denpasarā. Nekas cits neatliek kā ņemt taksi. Par cik esam jau pašu spēkiem pametuši lidostu, atkrīt nepieciešamība maksāt lidostas nodevu 3000 rūpiju apmērā. Un esam izvairījušies no fiksētās takšu maksas lidostā. Līdz Kutai fiksētā maksa lidostā par braucienu ir 50000 rūpijas. Ārpus lidostas takši brauc pēc skaitītājiem. Iekāpšanas maksa ir 5000 rūpiju. Par katru nobraukto kilometru 4000 rūpiju. Pēc neilga brauciena esam jau pie sava hoteļa. Skaitītājs rāda 12000 rūpijas. Taksistam izsniedzam 15000 rūpiju. Secinājums: takši, ja brauc pēc skaitītāja, šeit ir lēti.

Bez problēmām iečekojamies savā hotelītī, nometam mantas un esam gatavi doties tautiņās. Pludmale no viesnīcas atrodas 5 minūšu gājienā. Pirmais izgājiens protams uz tuvāko veikalu pēc vietējā aliņa un uz okeānu prom. Katram rokās pa aliņam un pēc brīža jau sēžam pludmales smiltiņās, klausāmies okeāna radīto viļņu troksnī, vērojam kā tumsā sēžas ļotenes turpat netālu esošajā lidostā. Nu ir iestājies pilnīgs miers un apziņa, ka ceļojums ir pa īstam sācies. Kad aliņšizdzerts, nākas domāt arī pa laicīgām lietām. Ir nepieciešams paēst. Tur pat uz ielas ātri tiek sameklēts food courts, kur bez lēruma vietējo, vakariņas ietur arī daudz ārzemnieku. Melnā Princese pasūta sev garneles ar rīsiem, es sev pīli ar rīsiem. Protams arī 2 „Bintang” aliņus uz diviem. Ēdiens garšīgs, porcijas normālas. Tas viss mums izmaksā 135000 rūpiju (apmēram 8Ls). Gandrīz pusi no šīs summas nācās atdot par aliņu. Kad esam paēduši iestājas nogurums no šīs dienas pārlidojumiem. Uz istabiņu prom, nedaudz stiprā alkohola, duša un gultiņā iekšā. Rīt jāsāk pētīt no lidostas paņemtie bukleti un plānot apskates objektu secību.

No rīta jāiztiek bez rīta kafijas. Ar steigu veikalā jāmeklē elektriskā spirāle. Tas vairs nav izturams. Pirmais darbs protams uz pludmali. Vērot Indijas okeānu tā varenībā un gaismā. Ātri tiekam līdz pludmalei... o jā... viļņi milzīgi. Krastā visur sarkanie karogi. Brīdinājuma plāksnē norādīts, peldēties drīkst tikai starp sarkani dzelteniem karogiem. Tāda vieta Kutas pludmalē ir tikai vienā vietā. Tieši blakus glābēju būdiņai. Gar krastu staigā vairāki glābēji un ar svilpēm dzen laukā cilvēkus, kuri mēģina peldēties neatļautās vietās. Un tas ir ļoti pareizi! Es nesaku, ka esmu baigi krutais peldētājs, bet nu peldēt protu. Visu mūžu pie ūdeņiem nodzīvojis. Kad ir paisums, šajā pludmalē peldēties nav iespējams. Viļņi ir milzīgi un ar milzīgu spēku mēģina Tevi ievilkt okeānā. Krasts ir stāvs un līdz dziļumam ir tikai pāris metru. Var iebrist ūdenī maksimāli līdz viduklim. Ja mēģināsi brist dziļāk, tad krievu aviācijā ir labs teiciens „точка невозврата”. Iebridīsi dziļāk iestāsies šis neatgriešanās punkts – ārā būs grūti tikt. Es gandrīz savas peldbikses pazaudēju, kad stāvēju iekrampējies smiltiņās. Šī pludmale ir paradīze tiem dīvaiņiem (ar pozitīvu pieskaņu), kuri nezin vai neprot gludināmos veļas dēļus izmantot tam, kam viņi domāti. Kā jūs pareizi saprotat viņi ar veļas dēļiem mēģina apseglot viļņus okeānā. Šeit viņu ir ļoti daudz. Vienīgā iespēja, kad var peldēties šajā pludmalē, ir bēguma laikā. Tas ir vēlu vakarā vai agri no rīta. Pēc 2 stundu plunčāšanās un sauļošanās dodamies uz pilsētu skatīt kas un kā. Arī Āzijas auglīšus sagribējās. Tirgu ar augļiem atrodam ātri un mūsu somā ieripo sulīgi mango, banāni, avokado, ananāsu šķēlītes un vēl viens man nezināms auglis. Dodamies uz savu viesnīcu mieloties ar augļiem un pētīt no lidostas paņemtos bukletus. Lasot bukletus, nāk apskaidrība, ka ar publisko transportu daudz apskatīt nav iespējams. Teritorija ir samērā liela un potenciālie apskates objekti ir izkaisīti pa visu salu. Uz katra ielas stūra tiek piedāvātas ekskursijas. Varbūt izmantot viņu pakalpojumus? Sanāk dārgi, jo cena tiek skaitīta no cilvēka. Tiek pieņemts lēmums meklēt mašīnu ar visu šoferi. Tā Bali nav problēma, piedāvājumi uz katra stūra. Turpat netālu no viesnīcas sākam sarunu ar vienu no šī servisa piedāvātājiem. Izvēlamies ceļojuma maršrutu. Tā ir visa diena, no 8 līdz 10 stundām. Kaulēšanās risinās samērā smagi, kad nekādi neizdodas vienoties par cenu Indonēzijas rūpijās pārejam pie $. Mana piedāvātā summa ir 40$. Urā.. onka padodas un saka OK! Tikai $ viņam nav vajadzīgi, jāpārskaita rūpijās. Labi. Viņš izvelk savu milzīgo kalkulatoru un ātri saskaita, ka 40$ ir 400000 rūpiju. Tas ir par 1$ viņš gribēja 10000 rūpiju. Tā viņiem tāda viltība. Ar šādu viltību vēlāk saskāros vēl pāris reizes. Te nu bija mana kārta teikt, ka viņa kalkulators ir slikts un rāda nepareizi. Izvelku savu telefonu un saskaitu 9000x40=360000 rūpiju. Onka tik nosmīn un saka OK! Šajā cenā ietilpst „Toyota” džips, šoferis un degviela. Vienojamies cikos viņš mūs rīt paņems pie viesnīcas. Tiek izrakstīts čeks un mums rītdiena ir izplānota. Šovakar brīvais vakars paniekoties ar džinu un augļiem. Dodamies uz mums jau zināmo ēstuvi paēst vakariņas. Pēc vakariņām ir jāizpilda pienākums pret radiem un draugiem, paņemam internetu istabā uz 12 stundām. Dzerot džinu ar toniku, mielojoties ar augļiem, lēnā garā tiek apzvanīti visi radi un draugi. Un nu jau arī vakars un sagurums klāt. Rīt ceļojumu diena pa salu.

Nākošā rītā esam augšā jau 8:00, jo 9:00 sarunāts ar mūsu šoferīti izbraukt no viesnīcas. Precīzi laikā tiek padots mūsu auto un esam gatavi doties ceļā. Mūsu šoferīti sauc Made Astra. Dzimis un uzaudzis Bali salā. Ja kādam ir nepieciešamas viņa koordinātes sūtiet personīgo mesidžu. Pa ceļam piestājam degvielas uzpildes stacijā, pielejam degvielu un ceļojums var sākties. Vēlāk tiks pievienota Bali karte ar vietām, kurās pabijām.

Pēc laika iebraucam kādā no daudzajiem ciematiem. Šoferītis lepni paziņo, ka tas ir viņa ciems. Viņš šeit dzīvo ar vecākiem. Pat savu māju parādīja. Aiz ciema pirmā pietura un varam vērot darbu rīsu laukā. Tā daļa Bali iedzīvotāju, kuri nav nodarbināti tūrisma jomā, pārsvarā strādā rīsu laukos. Gadā tiek iegūtas 3 ražas. Nekādu mehānismu, tikai roku darbs.

Apmēram 18 km no Denpasaras atrodas Mengwi templis. Tā nosaukums ir „Taman Ayun Temple”. Kā mūsdienās saka, nodots ekspluatācijā 1634.gadā. Bez paša tempļa tur ir liels dārzs ar daudz un dažādām puķēm un zivju dīķis ar lotosiem. Apkārt plaša teritorija ar palīgēkām un skaistu skatu torni. Uzrāpāmies arī viņā. Viss ir tīrs un sakopts. Iespaidīgi un skaisti. Ieejas biļetes maksā 15000 rūpiju no cilvēka. Papildus vēl 3000 par a/m stāvvietu.

Nākamā pietura ir skatupunkts. Skats fantastisks, tikai par fotografēšanu pieprasa 5000 rūpiju. Pat biļete tiek izsniegta. Man nav sīkās banknotes, bet lielās, skatupunktā nevar samainīt. Par šo vietu samaksā Astra.

Nākamā pietura ir vietējo tējas un kafijas testēšana. Protams, arī slavenās Luwak kafijas degustēšana. Pirms nokļūstam līdz degustēšanai izejam cauri tropu dārzam ar daudz dažādiem augļiem, kafijas un kakao kokiem. Pārsvarā visi augļi jau zināmi un garšoti. Bet trāpās arī kaut kas jauns un nezināms. Esam tikuši līdz degustēšanas vietai. Visas vietējās tējas un kafijas degustācijā bez maksas, ja ir vēlme degustēt Luwak kafiju 50000 rūpiju par mazu tasīti. He, hē.....Kā top šī kafija Melnā Princese ir aprakstījusi foruma sadaļā šeit: http://www.melnais.com/forum/80-262-1 tādēļ sīkumos neiegrimšu. Tējiņas dažādas, garšas interesantas, to pašu var teikt arī par kafiju un kakao. Paņemam arī vienu tasīti slavenās Luwak kafijas uz diviem. Nekas sevišķs, kafija kā kafija. Testējot kafiju jauka Bali meitene stāsta, kā tiek audzēta un gatavota Luwak kafija. Kad viss ir notestēts, domāju samaksāšu un varēs doties prom. Nekā nebija, ekskursija turpinās un mums tiek nodemonstrēti tie monstri, kuri ēd tās kafijas pupiņas, pēc tam kakā ārā. Tad viņas tiek mazgātas, grauzdētas un brauc trakie baltie un maksā par to bargu naudu. :D Tālāk protams, tiekam vedināti uz veikalu, kur smukos, lielākos un mazākos iepakojumos tiek pārdota tikko testētā tēja, kakao un kafija. Neko nepērkam, jo ceļojums ir tikai pašā sākumā un liekas mantas staipīt līdzi nav prāta darbs. Par to nu nav priecīgi saimnieki un protams arī mūsu Astra. Kā nekā no katras nopirktās lietas viņam atlec savs % par to, ka viesus ir atvedis tieši pie viņiem. Bet tā jau nav mana problēma. Te nu beidzot arī ir iespēja samaksāt par nogaršoto Luwak kafiju. Varam doties tālāk.

Kā nākamā pieturvieta ir „Ulun Danu Beratan Temple”. Tas atrodas apmēram 50 km no Denpasaras un atrodas samērā augstu kalnos. Templītis atrodas Beratan ezera krastā. Acīm paveras pasakaini skaists skats, templis un kalnu ieskauts ezers. Elpot šeit ir viegli, jo gaisa temperatūra nav tik augsta. Šajā kompleksā pavisam atrodas 4 tempļi. Ieejas maksa templī 30000 rūpiju, stāvvieta 15000. Dārgi, bet tas bija to vērts.

Dodamies tālāk un nākamā pietura „Alas Kedaton Temple”. Ne jau templis šeit ir galvenais apskates objekts, bet gan mazie, riebīgie un zaglīgie radījumi – mērkaķīši. Vārdu sakot, šis ir mērkaķu templis. Tiek uzskatīts, ka viņi sargā šo templi. Nu, nu..... :))

Pavisam šeit dzīvo 3 mērkaķu ģimenes, kopā apmēram 500 gabalu. Savā starpā plēšas un kaujas, par labāku vietu zem saules. Baro viņus ar mango, rīsiem un saldiem kartupeļiem. Pa 2000 rūpijām ir iespējams iegādāties sauju zemesriekstu ar ko pabarot šo razbainiekus. Mums tika piestiprināts gids, kurš vadāja, stāstīja un rādīja. Redzējām nu mahten daudz mērkaķu, gan lielus, gan mazus, gan tikko dzimušus, vēl ar visu nabassaiti. Apkārt templim ir izraksts kanāls ar ūdeni. Pirmo reizi mūžā redzēju, kā mērkaķi peldas un pat nirst zem ūdens. Amizants skats. Viens no mērkaķiem pat uzleca Melnajai Princesei plecā. Nu dikti fočuks viņu ieinteresēja, bet nu viss beidzās bez ekscesiem. Vēl bez mērkaķiem ir iespējams nobildēties (par atsevišķu samaksu protams) ar milzu sikspārni un pitonu. Melnā Princese izvēlējās nobildēties ar milzīgo lidojošo mikipeli ar jauku vārdu Lusī (20000 rūpiju). Kā jau dāmai pienākas, sikspārnim kaklā bija krellītes. Ja kas, tad man sikspārņi patīk vairāk, nekā mērkaķi. Visumā jau interesanti, bet nekādā lielā sajūsmā nebiju.

Tālāk ceļš ved uz klinšu templi okeāna krastā „Tanah Lot Temple” saulrietu skatīties. Tā bija vakara nagla. Iejas biļetes 30000 rūpiju, stāvvieta 5000 rūpiju. Esam ieradušies nedaudz pirms 6 vakarā un līdz saulrietam vēl ir jāpagaida. Tas ir labi jo varam apstaigāt un apskatīties pašu templi un tā apkārtni. Par šo vietu būtu jāsāk ar to, ka pirms paša tempļa ir izvietots milzīgs tirgus. Tiek tirgoti visādi suvenīri, lupatas un tamlīdzīgas lietas. Ja ir nepieciešami suvenīri radiem un draugiem brauciet laicīgi uz šejieni. Lai pirms saulrieta varat iepirkties. Cenas par kārtu zemākas, kā piemēram Kutas tirdziņos. Kutas tirdziņos kaulēšanās, noris ļoti smagi un grūti. Skaidrs, pats tūristu centrs. Izvēle šeit milzīga. Ļoti populārie T-krekli ar „Bintang” alus reklāmu šeit bez kaulēšanās maksā 20000 rūpiju. Ir arī lētāki varianti, bet kvalitāte vairs nav tā.

Templis atrodas okeāna krastā uz nelielas saliņas. Pie viņas ir iespējams piekļūt tikai bēguma laikā. Kad ir paisums saliņai apkārt ir ūdens. Šajā tempļu kompleksā ietilps vēl vesela virkne templīšu un ēku, kuras atrodas izvietotas uz klintīm. Skati fantastiski un neatkārtojami. Viennozīmīgi pats labākais apskates objekts šodien. Viena nelaime tikai, tieši šovakar laiks samācās un tā arī saulrietu neredzējām. Ja ir vēlme uzkavēties ilgāk šajā templī, tad ir iespējams arī noskatīties slavenās uguns dejas Kecak dance.

Par cik bija samācies un izskatījās, ka būs lietus devāmies pie sava Made Astras. Tik viegli no viņa nemaz nebija tikt vaļā. Viņš vēl piedāvāja mūs aizvest uz vakariņām okeāna krasta ēstuvēs. Biju lasījis par viņām un zināju, ka tur ved bariem tūristu, cenas tur nav pašās demokrātiskākās, lai neteiktu vairāk. Papildus notiek krāpšanās ar svariem un ne jau par gramiem 50, bet uz 1kg pat līdz 300 gramiem. Rekomendācija: Ja dodaties uz turiene ēst jūras mošķus, neaizmirstiet paņemt līdzi neattaisītu 1 litra minerālūdens pudeli. Pirms pērkat garneles, lobsterus vai citus mošķus uzlieciet uz svariem šo pudeli. Tā teikt kontrolpirkums. Ja svari rāda tuvu pie 1 kg varat pirkt. Laipni atteicāmies no viņa piedāvātajām vakariņām. Nabagam galīgi vaigs sadrūma (kārtējā papildus nauda aizgāja gar degunu) un gandrīz līdz Kutai a/m valdīja patīkams klusums. Ap pulksten 20:00 esam pie savas viesnīcas. Sanāca, ka tikām vadāti apkārt 11 stundas. Par šādu laiku 40$ ir ļoti adekvāta cena. Tiek pieņemts lēmums aizparīt šādu tūri atkārtot, bet jau nedaudz citā virzienā. Pēc izteiktā piedāvājuma Made Astra momentā atdzīvojas, acīs parādās prieka dzirkstis. Sitam saujā un gaidām viņu aizparīt gatavu jauniem varoņdarbiem. Cena, protams, paliek iepriekšējā.

Mēs ar šo dienu esam ļoti apmierināti. Kaut arī viņa ne tuvu nebija bekpekeriska (naudas ziņā), piedzīvots un redzēts tika ļoti daudz. Vēl nedaudz džina ar toniku un čučēt.

Viss par ceļojumiem, lidmašīnu biļešu akcijām, lētām naktsmītnēm, iespēja tikt pie tik nepieciešamiem ceļvežiem, kartēm, iespēja uzdot jautājumus un sagaidīt atbildes no foruma lietotājiem, piedalīties aptaujās. Reģistrācija aizņems pārdesmit sekundes un Tu kļūsi pilntiesīgs foruma dalībnieks. Varēsi veidot savas foruma tēmas, palīdzēt ar savām zināšanām citiem lietotājiem. Tas viss atrodams http://www.melnais.com