Vjetnama...tas ir kaut kas savādāks...

  • 3 min lasīšanai
  • 94 foto
Vjetnamu, par galamērķi, izvēlējāmies tāpēc, ka netīšām noskatījāmies raidījumu Travel kanālā par šo Āzijas zemi un tā likās ļoti interesanta avantūra...Ceļojums tika sākts plānot jau ļoti laicīgi, pus gadu iepriekš tika rezervētas biļetes un sarunāta kompānija, kas sastāvēja no 4 cilvēkiem. Izlidojām 3.11. no rīta un pēc 3 stundām bijām jau Stambulā, tā kā AirBaltic tiešāka reisa nebija mums Turcijā bija jāpavada vesela diena, lai jau nākošā dienā tiktu uz Singapūru tad uz Dubaju un beidzot uz Hošeminu/Saigonu. Ielidojām Vjetnamā pa dienu un jau no lidmašīnas pavērās skats uz leju, ko nebijām gaidījuši...no augšas izskatījās, ka visur ir ūdens (pie sevis sākām domāt, kur tad īsti bija tie plūdi par ko rādīja ziņās..), bet viss izrādījās kārtībā, vienkārši D Vjetnama pārsvarā ir vieni vienīgi kanāli un strēmeļaina sauszeme:). Nonākuši Saigonā jeb Hošeminā mūs pārsteidza nenormālais daudzums ar motorolleriem un visādi citādi kustībā esošs pūlis ar maziem cilvēciņiem + baiss karstums. Tā kā mēs sākumā plānojām ceļot pa Vjetnamu ar močiem, tad bijām sapakojušies ļoti kompakti – uz abiem mums bija tikai 1 mugursoma. Saigonā pavadījām 1 dienu apmeklējām vietējo tirgu, kur visi nežēlīgi kaulējās un tirgo visdažādāko „brendu” drēbes pa smieklu naudām, lieki piebilst, ka zīmolu īpašnieki par šādu pašdarbību neko nezin:). Pa nakti palikām lieliskā 4* viesnīcā, nākošā dienā devāmies prom no skaļās un smogainās pilsētas. Autoostā mūs sagaidīja ar neviltotu prieku un skaļiem aicinājumiem braukt uz visdažādākajā pilsētelēm, visa komunikācija, protams, vietējo valodā. Radās iespaids, ka viens par otru skaļāk aicina mūs braukt, piemēram, uz Bausku, otrs pārkliedz un saka, „nē, nē uz Saldu!” utt.:)) Beigu beigās atradām vajadzīgo kasi un iesēdāmies autobusā uz nodomāto pilsētu. Autobuss brauca ātri skaļi pīpinādams un ik pa brīdim tajā ielēca kāds pilsonis un traucās, kopā ar mums, pa ielu starp neskaitāmajiem motorolleriem. Nonākuši pilsētā atradām noplukušu viesnīcu un sarunājām ar vienu no tās darboņiem, ka aizvedīs mūs ar laivu pārbraucienā apskatīt tuvākās 4 saliņas. Izbraukājuši ar laivu nolēmām noīrēt līdzīga tipa laiveli + vietējo gidu uz 5 dienām, tādā veidā izbaudot vietējo kolorītu. Kanālu ūdens, tā kā tikko bija beigusies lietus sezona, bija brūns. Ainava, kas pavērās apkārt, bija sirreāla – būceņi uz pāļiem viens pie otra, tā bija turpmāko dienu tipiskākā arhitektūra. Kanālos bija visdažādāko laivu, kuteru un kuģīšu pārpilnība...dzīva satiksme...Šo 5 dienu laikā mēs apmeklējām tirgus, kur iepirkām pārtiku, ko tur pat uz laivas sagatavojām, piestājām vietās, kas mums likās interesantas un vērojām vietējo dzīvi. Baltos cilvēkus redzējām tikai pilsētās, kur kaut kas bija domāts tūristiem, savukārt laukos visi par mums brīnījās un smējās:). Nakšņojām gan viesnīciņās, gan 2 naktis pavadījām pie vietējiem, ģimenēs. Cilvēki laukos bija ļoti sirsnīgi un laipni, gatavoja mums vakariņas, dzirdīja ar rīsu šnabi un izguldīja par simbolisku samaksu. Pēc šīm 5 dienām mums ar vīru sagribējās redzēt ko daudzveidīgāku, ko varēja sniegt Vjetnama un mēs norunājām ar saviem kompanjoniem (otru pāri), ka brauksim uz izslavētajām baltajām pludmalēm, savukārt draugi turpināja ceļot pa D Vjetnamu uz Kambodžas robežu ar noīrēto motorolleri. Sarunājām satikties 19.11. Saigonā. Tā arī izdarījām, mēs ar taksi devāmies uz Saigonu, tad uz Mui ne, kopumā taksī nobraucot ~ 300km, kas izmaksāja ~ 100$...Mui ne mēs nonācām kad jau bija satumsis, mēs kā traki priecājāmies par baltajiem cilvēkiem un civilizāciju, normāliem restorāniņiem un tīrību:) Bijām noguruši, bet laimīgi:) Mui ne pavadījām atlikušās dienas līdz 19.11. pa to laiku baudot fantastiskās jūras veltes, tīro jūru, servisu un laisko dzīvi + protams, apmeklējām tūres, kurās tika piedāvāts redzēt visādas interesantas lieta (baltās kāpas, vietējo kanjonu, mīlestības un ziedu pilsētu, braucienu ar ziloni utt.). 19.11. atgriezāmies Saigonā, aizbraucām uz kara muzeju, kurā visā spožumā bija atainotas kara šausmas....šermuļi pār kauliem un atkal nereāla sajūta, kad blakus dzirdi, kā kungs gados trīcošā balsī stāsta saviem amerikāņu draugiem par to kā te karojis, norādot uz bildēm un neviļus uzburas ainiņas...Vēlāk satikāmies ar draugiem. Pavakariņojām glaunā restorānā, lai atzīmētu vīra dzimšanas dienu un pēc tam devāmies uz vietējo džeza klubu, kurā tīrā angļu valodā dziedāja burvīga aziāte ar samtainu balsi...atkal cita Vjetnama, kā no filmām par pēckara bāriem ar vietējā kolorīta šarmu...Nākošā dienā iepirkām tirgū suvenīrus, atvadījāmies no draugiem, kuri tālāk devās ceļot uz 2 nedēļām uz Taizemi un laimīgi devāmies uz lidostu...mājās! Mans subjektīvais vērtējums, Vjetnama, laba zeme, lai novērtētu, cik labi ir pie mums :) Ja jautāsiet vai patika, es teikšu, tas bija lielisks piedzīvojums, bet diez vai es tur gribētu atgriezties:) Dažas uzziņas ceļotājiem: Nauda: dongi un dolāri (ASV) 30 000 dongu = 1ls (piemēram, kokosrieksts Saigona maksa 3 000 dongu, Mui ne 10 000 dongu) Cenas: lētas Satiksme: haoss, labāk izvēlēties taksi, tas ir lēts un drošs Cilvēki: laipni, bet pārlieku uzmācīgi visu laiku grib kaut ko pārdot un, protams, „uzmest” Daba: diezgan vienveidīga, bet ar skaistiem, retiem izņēmumiem (mēs nebijām Z tāpēc par to nevaru spiest). Vide: diezgan netīrs un gan tirgiem, gan ielām ir specifiski „aromi”, laikam tāpēc, ka ir karsts un ik pa brīdim kāds kaut kur nokārto savas darīšanas... Fauna: Kārnas govis, mazi nīkulīgi sunīši un kaķīši, daudz tritonu un pa naktīm var redzēt žurciņas:) Valoda: pārsvarā vjetnamiešu, slikta angļu valoda un pa retam krievu Virtuve: ļoti garšīga, tikai dažreiz jāuzmanās var būt par asu


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais