Kā (ne)tikt apzagtam Barselonā
|
Ilze Enkuzena
|
Pirmo reizi biju Barselonā pirms 5 gadiem. Toreiz tā iemīlējos pilsētā, ka biju 100% pārliecināta, ka tur ir jāatgriežas! Tad nu šis maijs bija maijs, kad tur atgriezties un vēlreiz izbaudīt manas mīļākās Barselonas vietas un izdarīt/ apskatīt pirms 5 gadiem neuzspēto. Papildus gan Barselonu šoreiz apvienojām ar nedēļu Andalūzijā (par to uzrakstīšu citreiz), pēc kuras tad arī ar veco labu Ryanair devāmies uz Barselonu, kurai šoreiz veltījām 6 dienas.
Manuprāt, šeit pat ir gana daudz labu aprakstu un ietekumu, ko darīt, apskatīt un izbaudīt Barselonā, tāpēc es šoreiz par to tā kā nē. Vienīgi varu ieteikt lapu, kurā īrējām dzīvokli http://www.apartmentsramblas.com/ - viss notiek caur uzņēmumu, kas pārstāv cilvēkus, kuri izīrē dzīvokļus Barselonā, respektīvi – ar dzīvokļa īpašnieku nemaz netiekamies, visi papīri, jautājumi un ķibeles tiek atrisinātas caur uzņēmumu. Papildus jāpiebilst, ka šī firma ļoti nāca mums pretīm, kad tikām apzagti.
Un tagad pie nepatīkamākās stāsta daļas, jeb daļas, kāpēc vispār te rakstu. Pirms pāris dienām kolēģēm stāstīju šo savu stāstu un viena no klausītājām izteicās, ka pēc ārkārtīgi līdzīga scenārija tika apzagti viņas paziņas (Barselonā, protams) pavisam nesen. Tajā brīdī sapratu, ka, lai arī mazliet apkaunojoši, bet par tādām lietām IR jārunā! Lai vismaz nākamiem negadītos tā vai citādi. Ja būtu izlasījusi šādu aprakstu pirms dažām nedēļām, tad arī.. man te tagad nebūtu ko rakstīt. Vismaz neko negatīvu.
Tā kā Barselonā jau biju bijusi un nav arī tā, ka esmu nepieredzējusi tūriste, tad zināju par zagļu pārbagātību pilsētā, par visiem drošības pasākumiem un visu (kā man likās tur ierodoties) pārējo, ko darīt, lai netiktu apzagta, bet kā izrādās zagļi ir kļuvuši advancētāki un scenārijs izrauj somu un skrien prom vairs jau ir tāds bērnudārza līmeņa zagļu izpildījums. Šoreiz viss notika tā:
Mierīgu sirdi ar draugu staigājāmies pa pilsētu. Bijām nokļuvuši visai zolīdā dzīvojamā rajonā, kurā nevarēja sastapt daudz mūsējo (lasīt – tūristu J ). Līdzi draugam ir soma (tāda, kas diognāli pāri vienam plecam, maza, sportiska). Un pēkšņi draugam (nemeklēšu te izsmalcinātāku vārdu) uzkakā putns. Es to nepamanu, bet pamana vīrietis, kas „nejauši” iet garām un lauztā angļu valodā draugam saka, ka re – viss netīrs, bet nāc, es zinu, kur ir ūdens, notīrisim. Tā kā ir mazliet apmulsums, kauns un apjukums (jo netīrs ir viss krekls, bikses un arī uz galvas trāpīts), tad visu šo emociju vadīti arī dodamies līdzi. Turpat aiz stūra viņš atver kāpņu telpu (kas visa ir stiklota, respektīvi neatrodamies kaut kādā pagrabā) ar atslēgu, laipni sasveicinās ar kaimiņu tantuku, pāris pieklājības frāzes un esam iekšā. Māja arī ļoti zolīda (kā nekā esam tiešām labā rajonā) un nekas neliecina, ka viņš tur varbūt nemaz nedzīvo. Tālāk viņš atnes ūdeni, salvetes, sāk tīrīt, mazliet parunājamies, pasmejamies un viss ir ok. Acīmredzot ar to nepietiek, lai mēs zaudētu savu uzmanību uz mūsu mantām un viņš uz īsu brīdi pazūd, atnāk atpakaļ (tajā brīdī draugs jau ir noņēmis somu, lai es varu notīrīt kreklu un nolicis turpat priekšā), pagriež draugu tā kā ar seju uz augšu un norāda man, ka re – uz galvas arī ir! Es pabrīnos (un to arī pasaku), ka neesmu iepriekš pamanījusi, bet nu neko, sāku tīrīt. Kā vēlāk sapratām, šī tad arī bija viņā big move – es tīru draugu, viņš atliecies uz aizmuguri, lai tur tieku, visa mūsu uzmanība ir veltīta kam citam un mūsu izpalīdzīgais vīrietis atkal kaut kur nozūd. Šoreiz uz neatgriešanos. Ar mūsu somu kā vēlāk pamanījām. Tālākais jau visiem laikam skaidrs. Pēc brīža uzrodas tiešām izpalīdzīgs mājas iedzīvotājs, kas iedod mums piezvanīt uz mūsu telefonu, kas atrodas somā, bet protams, otrā galā atbildes nav. Tāpat arī viņš atrod mums policiju un apsola vēl palikt turpat brīdi, ja nu ierauga ko aizdomīgu. Pēc brīža jau esam policijas ierirknī uzrakstījuši iesniegumu un viss atrisinājās daudz maz ok (ja neskaita, ka esam palikuši bez ievērojamas naudas summas, fotokameras un viena telefona). Dzīvokļu firma mums bez maksas nomaina slēdzeni, iedod jaunās atslēgas un turpinām censties izbaudīt Barselonu, kas nu jau ir kļuvis visai grūti.
Tagad analizējot, protams, saprotam, ka mūsu rīcībā bija viena kļūda pēc otras. Nevajadzēja nevienam uzticēties, doties līdzi un nekādā gadījumā ņemt nost somu. Un pieļauju, ka daudzi no jums nodomās „es nu tā nedarītu” un es tiešām no sirds ceru, ka tiešām nedarītu! Bet atrodoties svešā pilsētā ļoti mulsinošā situācijā cilvēka rīcība mēdz būt ne tik apdomīga. Un tas viss norisinājās pāris minūšu laikā! Stāsts, ko dzirdēju no savas kolēģes, ļoti saīsinātā versijā ir tāds: tūristiem arī „uzkakā” putns, viņi ir kāda laukuma vidū, noņem drēbes, lai visu notīrītu, piesakās „izpalīdzīgi” cilvēki, kas acumirklī arī visu nozog. Nemaz nevajag kādu mistisku kāpņu telpu! Viss var notikt jūsu acu priekšā.
Tajā pašā vakarā redzējām kā mēģināja apzagt citas tūristes mugursomu metro (spējām kaut kā it kā nejauši iztraucēt), nākamajā dienā redzam vēl 2 zādzības metro. Un par ko ļoti žēl – joprojām cilvēki staigā ar mugursomām, pleca somas nesā teju uz dibena un atstāj somu blakus, kamēr ietur maltīti, u.tml. Šoreiz bijām ļoti piesardzīgi, somu no rokām neizlaidām ne mirkli, bet redz zagļi ir izdomājuši, ko izdarīt, lai mēs paši to somu noņemtu! Un viņu fantāzija ir nebeidzama!
Tāpēc vēlos rosināt arī jūs mēs kaunu pie malas, un padalīties savos stāstos un ieteikumos kaut vai tepat komentāru sadaļā, kā netikt apzagtam Barselonā vai jebkur citur pasaulē. Palīdzēsim viens otram no ceļojumiem atgriezties ar pozitīvām emocijām un iespaidiem, nevis arī līdzīgiem stāstiem kā šis.
P.S. Un būšu pateicīga nesaņemt nosodījumu vai pārmetumus par mūsu rīcību konkrētajā gadījumā. Negatīvu emociju un pašpārmetumu jau tāpat gana ;)