Haskiji, piedodiet...

  • 2 min lasīšanai
Haskiji, piedodiet, ka nepaņēmām jūs līdzi šajā ekspedīcijā. Ticiet, man, bija brīdis, kad to ļoti nožēloju.Ilzei dzimšanas dienā biju nolēmusi uzdāvināt braucienu ar velososipēdu līdz Mangaļsalas molam. Piebildīšu, ka Ilze labi brauc ar velo, bet man patīk savā nodabā aizmīties dažreiz uz darbu, izbraukt ar suņiem uz mežu... Bet, nu, labi. Ceļosim. Pēc darba Ilzei jāierodas pie manis darbā Berģos, un ceļojums var sākties. Paldies kolēģei, kura palīdzēja izplānot maršrutu turpceļam. Berģi-Jugla-Mežaparks-Sarkandaugava. Te tiek iegādāta svētku kūka, kas tiek "ielocīta" mugursomā, un var braukt meklēt molu. Atrodam gandrīz bez aizķeršanās. Esam pie Daugavas ieteces jūrā brīdī, kad ostu pamet Tallink prāmis. Ilze nolemj to apdzīt un pie mola atkal satikt. Viņai tas izdodas. Gundega lēnām čunčina nopakaļ, bet arī izdodas pamāt prāmim.Pludmalē no mugursomas tiek izvilkta kūka. Iepakojums nedaudz saņurcīts, bet pati torte sveika un vesela. Kadlabi paēsts, jādomā par došanos māju virzienā. Un nolemjam braukt gar jūru līdz Garciemam. Tad līdz Baltezeram kaut kur pa taisno, un tad caur Alderiem līdz Garkalnei. Protams, uz kartes tas posms šķiet viegli pārvarams, bet dzīvē...Pirmo reizi braucu ar velo gar jūras malu. Un te sāku saukt pēc Caruso un pārējiem saviem haskijiem, kuri man palīdzētu... Mans temps sāk palikt lēnāks un lēnāks. Tā Garciema pludmale kā netuvojas, tā netuvojas. Bet... mēģinu baudīt garām slīdošo jūru, sauli, liego vēju un krastā izskaloto koku sprunguļus, kas pilnīgi apauguši ar bizbizmārītēm...Kad saniedzam Garciema pludmali, jātiek pāri upītei, kas ietek jūrā. Tas mums abām beidzas ar negribētu izpeldēšanos. Nenostrādā Ilzes veiklība noāķēt ātri velokurpi no pedāļa. Un... blaukš uz sāna ūdenī... Es steidzos palīgā, bet neieraugu bedri. Un... uz dibena ūdenī... Smiedamās pašas par sevi pametam pludmali. Un zinu, ka kādu laiku jūru var man nepiedāvāt :) Priežu meža klusums Garciemā ir kā simfonija manām ausīm.Garciema stacijā ieraugām vilcienu. Ilze ierosina braukt uz Rīgu ar vilcienu, tad tālāk uz Garkalni. Mani spēki ir izsīkuši, bet es cenšos turēties varonīgi un gribas noslēgt ceļojumu, kā iecerēts. Un tad sākas Golgātas ceļš no Garciema uz Atariem;. Šo ceļu savā dzīvē vairs negribu redzēt!!! Tam neredz ne gala, ne malas. Akmeņais, grumbuļais, putekļains, riktīga trepe. Mans temps ir lēns, bet es cenšos. Kad kāds velobraucējs uz šī ceļa pabrauc garām un pajautā, ko tik lēnu, esmu gatava bļaut...Bet... mēs tiekam līdz Atariem, kur divi vietējie kvankšķi mums gatavi iekost kājās. Mūkam, un tad jau spēki pamīties uzrodas. Bet pēc tam gan šķiet, ka gals ir klāt un tūliņ sāksies halucinācijas. Vakars jau ir klāt, temperatūra krītas, slapjās drēbes un manas basās kājas dara savu. Kad Baltezerā braucam garām veikalam, izskan priekšlikums nopirkt zeķes, bet tik ļoti gribas ātrāk nokļūt mājās. Nebraucam tomēr cauri Alderiem, bet griežam mežā iekšā, jo tā ceļš būs īsāks. Kad pārrodamies mājās, es trīcu no pārguruma. Iedzeru balzamu ar tēju un mēģinu uzkāpt pa trepēm uz otro stāvu. Mēģinu... Otrā dienā man trepes, lūdzu, nepiedāvāt. Un. nezin kāpēc, pārējos mana pārvietošanās uzjautrina. Tādas sāpes kājās nebiju jutusi... Diemžēl neuzņēmām spidometrā nobraukto kilometru daudzumu, bet Ilze pēc tam izrēķināja pāri par 70. Neticu! es nebūtu spējusi to izdarīt. Bet sāpes kājās un nevēlešanās skatīties velo virzienā par to liecina :)Un, kad otrā dienā pajautāju Ilzei, vai tev kaut kas nesāp, atskan atbilde: nē.Daudz laimes dzimšanas dienā, Ilze!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais