Cilvēki ir pārāk nenozīmīgi, lai lauvas tos ievērotu

Bens Latkovskis 27.05.2012 8 min lasīšanai 63 foto

Cilvēki ir pārāk nenozīmīgi, lai lauvas tos ievērotu

Bens Latkovskis

Kāpēc būda, kurā nakšņojam Ruā (Ruaha) nacionālajā parkā, ir veidota nevis no vieglām koka konstrukcijām, bet gan kā zemē iebetonēta liela skārda konservu bundža, es saprotu tikai naktī, kad pamostos no skaļas šmaukstināšanas kādam lielam zvēram ar muti plūcot zāli tepat aiz sienas. Naksnīgajā klusumā apbrīnojami skaidri dzirdams kā caur kārumnieka nāsīm šņāc smagi plūstošais gaiss. Gandrīz pie pašas auss. Būdas metāla sienas, kas iepriekšējā dienā Āfrikas karstajā klimatā likās pilnīgi neiederīgas, tagad rada patīkamu drošības sajūtu. Kas tas par zvēru aiz sienas?

Diemžēl esmu pārāk saguris un lāga neapjaušu radušās iespējas vienreizību, lai izlīstu no moskītu tīkla, pabāztu savu ziņkārīgo snuķi ārā pa durvīm un paskatītos, kas tad ir šis nakts mielasta ieturētājs – zilonis vai nīlzirgs. Spriežot pēc smagnējiem soļiem – zilonis, bet tikpat labi arī nīlzirgs, jo tieši behemots ir izteiktāks nakts dzīvnieks. Nīlzirgi pa nakti apēd līdz pat 60 kilogramiem svaigas zāles un Ruā upē to masīvie ķermeņi iznirst pēc gaisa tikpat bieži kā līdakas rītos lec virs Lielupes ūdens virsmas. Mūsu apmetne atrodas netālu no Ruā upes un stāva krauja to sargā no upē mītošajiem krokodiliem, kas tālu no upes nekad neiet. Nīlzirgi šajā ziņā ir daudz mobilāki un ēdiena meklējumos var aizklejot vairākus kilometrus no vietas, kur tie iznākuši no upes. No rīta pie pašas būdas sienas ieraugu milzīgu svaigu mēslu čupu, taču bez īpašām priekšzināšanām neatšķirt – vai tie ir ziloņa vai nīlzirga izkārnījumi. Tas arī nešķiet svarīgi, jo iepriekšējā dienā visus dzīvniekus, kurus pirms braukšanas uz Tanzāniju biju cerējis skatīt brīvā dabā, esmu jau redzējis un ar iespaidiem piesātinājies.

Priekšrocība – nošķirtība no galvenajām takām

Ceļotāju vidū ir izplatīts viedoklis – Rietumāfrikā ir savdarbīgāka vietējo sadzīve un vairāk interesantu vēsturisku un arhitektonisku objektu, savukārt uz Austrumāfriku jābrauc, ja vēlas skatīties dzīvniekus. Dzīvnieku bagātībā ar Tanzāniju var sacensties (bet ne pārspēt) vienīgi DĀR Krīgera nacionālais parks un Botsvanas dabas parki, taču Tanzānijai iepretim abām šīm valstīm ir vairākas priekšrocības. Lai gan arī Tanzānija atrodas otrpus ekvatora Dienvidu puslodē, tā tomēr ir tuvāk Latvijai, līdz ar to lidojums ir nedaudz īsāks un lētāks. DĀR un Botsvana ir salīdzinoši civilizētas valstis un pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju Botsvana atrodas vienā līmenī ar Latviju. Tas nozīmē, ka pirmatnīgas, īstas Āfrikas tur ir krietni mazāk. Cits, ne mazāk svarīgs faktors, izvēloties Tanzāniju, ir tas, ka šajā valstī pēc safari apmeklējuma ir iespēja atpūsties Indijas okeāna pludmalēs. Zanzibāra jau pati par sevi ir atsevišķa ceļojuma vērta.

Mūsdienās, kad attālumi vairs nav šķērslis, bet vietas, kur savvaļā mitinās eksotiski dzīvnieki, kļūst arvien mazāk, augsta tūristu koncentrācija apgrūtina sajust to, pēc kā alkst Rietumu civilizācijas nogurdinātais ceļotājs – pirmatnīgās dabas pieskāriena. Tāpēc jāatrod līdzsvars starp dzīvnieku skaitu un dažādību no viena puses un cilvēku daudzumu, kas šos dzīvniekus vēlas vērot, no otras. Ruā nacionālais parks ir dziļi Tanzānijas iekšienē – vairāk kā 900 kilomentrus uz rietumiem no valsts lielākās pilsētas Daressalamas un ietilpst tā dēvētajā Dienvidu dabas parku lokā, kas ir daudz mazāk populārs nekā Ziemeļu loks ar slaveno Serengeti nacionālo parku, Ngorongoro krāteri un Kilimandžaro virsotni. Ruā izvēlējos tieši šīs nošķirtības dēļ, jo redzētās bildes no Serengeti, kur vienu lauvu saimi vēro tūristi no padsmit džipiem, īpaši nevilināja uz turieni doties. Aizsteidzoties notikumiem priekšā jāsaka, ka no šī aspekta izvēle bija pareiza – lauvu bariņu no pāris metru attāluma Ruā parkā mūsu piecu cilvēku kompānija varēja vērot lepnā vientulībā.

Lietus sezona kā jūlija sausums Latvijā

Ruā nacionālajā parkā esam tā dēvētajā lietus sezonā. Saku tā dēvētajā, jo latvietim lietus sezona asociējas ar pavisam ko citu, nekā tas jāsaprot Tanzānijā. Lietus sezona Tanzānijā nenozīmē, ka visu laiku ir apmācies un ārā ilgstoši bez pārtraukuma līst. Tas nozīmē tikai to, ka šajā laikā lietus ir iespējams un šad tad uzlīst. Savukārt sausajā sezonā lietus iespējamība ir tāda pati kā pie mums sniegs jūnijā. Ainava lietus sezonā ir līdzīga tai, kāda vērojama Latvijā vasaras vidū pēc vairāku nedēļu sausuma. Dzeltenīgi zaļa apkaltusi zāle, putekļaina zeme un kā dižozoli Latvijas pļavās savannā izmētāti baobabi. Pagaidām vēl ar kuplu zaļu lapotni. Sausajā periodā ainava būtiski mainās un kā stāstīja mūsu gids Maikls, tad viss kļūst vienlaidus dzeltens un saules izdedzis. Zāle pilnībā sakalst, kokiem lapas nobirst, bet Ruā upe gandrīz pilnībā izžūst pārvēršoties par atsevišķu dīķīšu virknējumu, kuros drūzmējas nīlzirgi un krokodili. No dzīvnieku vērošanas viedokļa sausais periods ir krietni labvēlīgāks, jo tad visa parka dzīvā radība pulcējas gar pusizžuvušo Rua upes gultni. Lietus sezonā dzīvnieki ir ne tikai vienmērīgāk izkliedēti Ruā eko sistēmā, kas ietver vairāk kā 20 000 kvadrātkilometrus jeb tikpat lielu teritoriju kā visa Kurzeme, bet tie var paslēpties garajā zālē vai lapotajā krūmājā. Tas gan nenozīmē, ka dzīvnieki būtu īpaši jāmeklē, jāgaida slēpņos vai tie jāvēro no liela attāluma. Dzīvnieku bagātība Ruā parkā apmierinās pat visprasīgāko ceļotāju.

Zvēri kā cilvēku tipāži

Kas mani visvairāk pārsteidza Tanzānijā? Dzīvnieki. Tie paši zoodārzā vai pa televizoru redzētie it kā ikdienišķie dzīvnieki. Protams, cik nu ikdienišķas ir žirafes, lauvas vai ziloņi, bet Tanzānijas nacionālajos parkos šie dzīvnieki ir patiesi ikdienišķi. Ruā nacionālajā parkā dzīvo vairāk nekā 10 000 ziloņu un viņu visuresamība drīz vien sāk pat kaitināt. Kā ironizēja viens mūsu ceļabiedrs – ziloņu šeit ir vairāk kā Rīgā kaķu. Un tas nebija nekāds pārspīlējums. Vienlaikus bija redzami pat četri pieci ziloņu bariņi – katrs ar vismaz desmit dzīvniekiem. To pašu var teikt par žirafēm, kuras Tanzānijas dabas parkos ir biežāk sastopamas nekā govis Latvijas laukos. Dienas vidū, kad saule ir tieši virs galvas un nežēlīgi cepina, dzīvnieki slēpjas zem retajiem savannas kokiem. Īpaši jocīgi izskatās žirafju bariņi zem akācijām. Ja dzīvnieku rumpji ne visi spēj salīst zem koka vainaga, tad vismaz galva jātur ēnā, ko garais kakls ļauj izdarīt. Taču ne jau dzīvnieku daudzums bija pārsteidzošs. Tas bija sagaidāms. Pārsteidza dzīvnieku uzvedība un apbrīnojamās paralēles ar cilvēku uzvedību. Atmiņā atausa bērnībā lasītās āfrikāņu tautas pasakas, kur katrs dzīvnieks bija ar savu savdarbīgo raksturiņu. Redzot šos dzīvniekus dabā, pašas no sevis raisās asociācijas ar noteiktu cilvēku tipu uzvedību.

Bifeļi ir vieni no lielākajiem un spēcīgākajiem savannas iemītniekiem. Daba tos ir apveltījusi ar ļoti iepaidīgiem ragiem. Bifeļi vienmēr pulcējas lielos baros. Taču par spīti milzīgajai masai un draudīgajiem ragiem tie ir samērā bailīgi. Mūsu gids un šoferis Maikls ar vieglprātību neizcēlās un izrādīja satraukumu ik reizi, kad nedaudz pārkāpām drošības noteikumus (piemēram, izkāpām no mašīnas, apstājoties pie upes, kur dzīvo krokodīli), taču pats pēc savas iniciatīvas iebrauca ar džipu lielā bifeļu barā, kas mierīgi mielojās ar zaļo zāli. Masīvie dzīvnieki pamuka dažus metrus nostāk un draudīgi caur pieri uzlūkoja nelūgtos maltītes trucētājus. Taču tiklīdz džips sāka darbināt dzinēju un atsāka braukt, tā bifeļi tramīgi atleca vairākus metrus atpakaļ. Bifeļi atgādina cilvēkus, kuri gan izskatās lieli un vareni, spēj nikni rūkt un caur pieri uz pretinieku raudzīties, bet saskaroties ar reālām vai pat iedomātām briesmām bikli paraujas maliņā.

Pilnīgi cita uzvedība vērojama citiem savannas milžiem – ziloņiem. Ja mašīna piebrauc ziloņiem pārāk tuvu un tie sāk justies traucēti, tad ziloņi nevis bēg, bet gan sāk draudīgi rūkt. Barvedis – pats lielākais zilonis, sāk lēnām virzīties uz iezīmētās teritorijas apdraudētāja pusi un divkājainajiem savās riteņotajās skārda kastēs ar kaunu ir jāatkāpjas. Maikls mums rādīja iebuktētu sava džipa sānu bortu, kuru bija apskādējis kāds saniknots zilonis. Pēc paša Maikla uzvedības un respekta kādu viņš izjuta pret šiem savannas milzeņiem, varēja noprast, ka tā nav tūristiem domāt pasaciņa.

Interesanta un savā ziņā nožēlojama ir antilope gnu. Gnu ir samērā liels dzīvnieks, tā svars var sasniegt 270 kilogramus un ragi ir visai iespaidīgi, taču tas ir viens no lauvu iecienītākajiem medījumiem. Gnu tiek uzskatīts par vienu no dumjākajiem savannas iemītniekiem. Iespaids par dzīvnieku dumjību rodas no to samērā bezjēdzīgās skraidelēšanas. Bezjēdzīga tā šķiet tāpēc, ka nav redzams būtisks skrējiena iemesls un dzīvnieks var pēkšņi apstāties it kā būtu aizmirsis kāpēc to sācis. Šo aizmāršību izmanto lauvas, kuras dzenas pakaļ gnu un, ja to nenoķer ar pirmo piegājienu, tad noslēpjas, pieplok pie zemes un gaida izdevību uzbrukumu atkārtot. Gnu pamucis no lauvas ierasti apstājas un turpina uzvesties it kā briesmas nemaz nebūtu bijušas. Gnu atgādina cilvēkus, kuriem dzīvē nav nekādu mērķu, orientieru, kuri rīkojas tikai mirkļa iegribu vadīti un kāpj uz viena un tā paša grābekļa neskaitāmas reizes.

Savdabīgas pārdomas raisa Āfrikas stirnas – impalas. Impalas dzīvo aptuveni 30 – 40 dzīvnieku lielos baros. Ir divu veidu bari – ar vienu tēviņu un pārdesmit mātīšu lielu harēmu un bari, kuros ir vieni tēviņi bez nevienas mātītes. Vecpuišu bariņi. Šos barus ir viegli atšķirt, jo tēviņiem ir ragi. Ir impalu bari ar vienu ragaini pa vidu un daudzām mātītēm apkārt un bari, kur visi ragaiņi. Šie vecpuišu bariņi man atgādināja jaunības dienu ballītes sākumu lauku kultūras namā, kur meitenes sēž zālei gar malu, bet puiši drūzmējas bariņā pie durvīm vai ārpusē pīpē. Un tad atrodas kāds drosminieks, kurš apņēmīgā gaitā šķērso zāli un uzlūdz ballītes iekārojamāko meiteni. Impalu pasaulē šis drosminieks arī tiek pie sava harēma, kamēr tie – kas ārēji bravūrīgi, bet iekšēji bailīgi drūzmējās bariņā pie druvīm, paliek gribot uz visu mūžu un ganās savā vecpuišu pulciņā. Nav brīnums, ka Maikls ar lepnumu stāstīja, ka viņa tēvam bijušas trīs sievas un viņam ir vairāk kā divdesmit brāļi un māsas no visām tēva sievām. Painteresējos vai viņam pret citu māšu brāļiem un māsām ir atšķirīga attieksme? Tas esot lielā mērā atkarīgs no katras cilts tradīcijām. Ja var ticēt Maiklam, tad viņa pārstāvētajā khe khe ciltī visi tēva bērni esot vienādi un nekāda dalīšanās nenotiekot.

Karaliskie dzīvnieki kā skatlogā

Taču vissatriecošāko iespaidu atstāja lauvas. Visi mēs zinām un simtiem reižu esam lasījuši un dzirdējuši, ka lauva ir zvēru karalis. Taču viena lieta ir to zināt teorētiski, bet pavisam cita savām acīm pārliecināties. Diemžēl lietus sezonā, lai ieraudzītu lauvas, nepietiek piebraukt pie Ruā upes, kur sausajā sezonā lauvām barības sagāde nesagādā īpašas pūles. Lietus sezonā atrast lauvu baru nav tik vienkārši. Kad ziloņi, žirafes, zebras un citi dzīvnieki vairs neizraisa lielāku interesi kā pīles Rīgas kanālmalā, tad galvenais jautājums kļūst – izdosies atrast lauvas vai tomēr paliksim bešā? Pirms došanās uz parku Maikls vairākkārt norādījis, ka lauvu atrašana it viņa darbs un arī slapjajā sezonā ar to viņam jātiek galā. Lai arī esam nesezonā un vienā no tūristu visretāk apmeklētajiem Tanzānijas dabas parkiem, laiku pa laikam satiekam arī citas safari mašīnas. Šoferi apspriežas savā valodā un pēc sejas izteiksmes var noprast, ka lauvu skatīšanai (un gidu darbības novērtēšanai dzeramnaudas izteiksmē) šī nav labāka diena. Jau ir krietna pēcpusdiena, kad Maikls saņem kādu telefona zvanu (neapdzīvotajā parka teritorijā mobilie sakari darbojas nevainojami) un atvainojas, ka turpmāk brauks ļoti ātri. Džipu pa šaurajiem un vietām slidenajiem zemes ceļiem viņš triec uz maksimālo ātrumu un no mūsu grupas izskan neapmierināti ņurdieni – ko viņš atļaujas riskēt ar mūsu dzīvībām.

Lai arī Maikls uz jautājumu, kāpēc tāda steiga, izvairīgi nomurmina par kolēģi, kuram jāpalīdz, man ir klusa nojauta, ka trauksmei ir kāds ar dzīvniekiem saistīts iemesls. Saule, tuvojoties horizontam, jau iekrāsojusies sārti zeltaina, kad izbraucam nelielā klajumiņā, kur pašā ceļa malā uz neliela dažus metrus augsta paugura gozējas sešas lauvu mātītes. Zemāk zālē guļ viens pinkains lauvu tēvs, bet nedaudz tālāk otrs tāds pats pinkainis. Lauvu uzvedība ir patiesi karaliska. Lauvas jūtas tik pašpietiekamas, ka mūsu klātbūtni pat nepamana vai vienkārši izliekas nemanām. Pat galvas nepagriež uz mūsu pusi un ja patrāpamies to skatienam, tad raugās it kā cauri tukšai vietai. Jāpiezīmē, ka esam vienīgie, kas vēro šo lauvu bariņu. Tā ir milzīga nomaļā Ruā nacionālā parka priekšrocība. Viena lauvu mamma aizstaigā savā nodabā pāri ceļam un pazūd garajā zālē. Lauvu gaita ir neaizmirstama. Katrā kustībā jaušama absolūta visvarenība. Šeit lauvām nav pretinieku un tās neviens neapdraud. Viņas pastaigājās kā neapstrīdamas dzīves saimnieces. Redzot šīs savannas karalienes kļūst neizsakāmi žēl to zooloģiskajos dārzos mītošo sugas māsu, kuru uzvedībā vairs pat nesaskatīt jelkādu karalisko asiņu atblāzmu. Cik zooloģiskajā dārzā lauvas ir nožēlojamas, tik šeit tās ir cēlas un apbrīnojamas. Tādu iespaidu dēļ ir vērts traukties pāri puspasaulei.

Playboy, 2012. maijs