Skaistās, īsās Romas brīvdienas...

25.11.2007
9 min lasīšanai

Ir teiciens: "Redzēt Parīzi, un mirt". Nule, pēc atgriešanās no Itālijas galvaspilsētas Romas, pilnīgi droši var apgalvot to pašu. Turklāt, neapšaubāmi, Romas vēsture ir tik daudzveidīga un interesanta, ka aptvert to viena brauciena laikā patiesībā ir neiespējami. Tomēr šajās Romas brīvdienās vismaz izdevās gūt ieskatu, kas ir Roma. Pirmām kārtām, jau dzīva vēsture. Zinu, ka daudzi tajā nedēļas nogalē, kad bija valsts svētki, devās uz Eiropu, izmantojot "airBaltic" lētos kuponus. Zinātāji gan teic, ka aviokompānijas interneta lapā atrodami daudz izdevīgāki piedāvājumi. Taču es šoreiz arī nolēmu būt konsekventa, un izmantot labi pārbaudītās tūrisma firmas "Relakstūre" piedāvāto jauno maršrutu "Roma un Tivoli villas" - cena pieņemama, brauciena laiks un ilgums - arī (kopā 5 dienas), turklāt par visu ir padomāts, un pietiek laika arī pašu programmai. Par pašu lidojumu droši vien nav vērts stāstīt, tikai viens novērojums gan - dažkārt stjuarti mēdz būt tik nejauki, ka sabojā visu lidojuma prieku. Taču izrādās, ka to ietekmē kardu mainība un tas, ka lidojumos mēdz doties kursanti, kuri stjuarta amatam absolūti nav gatavi. Taču nekas - tās trīs stundas var pieciest, neko neņemot galvā, un nespēj ne attapties, kad zem lidmašīnas spārna parādās Itālija - kalni, Romas priekšpilsētas, Tirēnu jūra (tās krastā atrodas "Fumicino" lidosta), un tad jau arī - pati Roma!!! No augšas izskatās dikti iespaidīgi! Turklāt, par spīti laika prognozēm - www.foreca.com un Latvijas vēstniecība Itālijā nesola neko labu, vien rudenīgu laiku & lietu - milzu pilsēta mūs sagaida ar sauli un vēju. Kā pirms došanās uz autobusu, kas nogādās viesnīcā, teic mūsu gide Aīda, "viss ir pasūtīts". Turklāt allaž, kad viņa esot Itālijā, laiks ir lielisks. Nu ko, tāds tas turējās visas trīs dienas: saule, apmēram +10-12 grādi un vējš, kas brīžam gan pārauga paskarbākās brāzmās... Pirmais ir sestdienas vakars, un, tā kā Romā esam ielidojuši pāris stundas agrāk, nekā bija ieplānots, nolemjam, ka viesnīcā nav ko sēdēt, labāk jādodas uz centru. Būtībā Romā tā nav problēma: ja atrodies metro tuvumā, centrā var nokļūt pusstundas laikā. Un, ja pie rokas ir karte, apmaldīties arī nav iespējams. Tā nu katrs par 1 eiro iegādājamies metro biļeti (tā der 75 minūtes vai vienam braucienam), un esam gatavi nobraukt kādas 6-7 pieturas, lai nokļūtu Republikas laukumā, kur vecajās romiešu termās izvietojusies brīnišķīga baznīca, ar kājām nostaigātu pa Via Nazzionale (viena no Romas šopinga ielām) un aiztsaigātu līdz Venēcijas laukumam, kur paceļas Tēvijas altāris - pašui romiešu sevišķi nemīlēts piemineklis, kurš tiek dēvēts arī par kāzu kūku un rakstāmmašīnu... Metro nekādi īpaši piedzīvojumi negadās, tikai brauciens pazemē ir tāds pagarāks - rēķinām, ka varētu būt vai visi 60-80 metri... Brr! Taču citādi ne vainas - uz metro sienas izvietotajā shēmā skaitot pieturas, veiksmīgi izkāpjam pareizajā pieturā, un, uzkāpjot virszemē, mūsu acu priekšā paveras Republikas laukums ar Najādu strūklaku un Santa Maria Degli Angeli Dei Martiri - slavenais dievnams, uz kura grīdas jau trīs gadsimtus atrodas Lielais Meridiāns ar brīnišķīgajām Zodiaka zīmēm, kas beidzot atjaunots un skatāms visā tā skaistumā. Cerams, tam arī vēl šodien ir praktiska nozīme astronomijā, un zinātāji pēc tā droši vien spētu noteikt debess ķermeņu gaitu debess jumolā. Kad esam papriecējuši acis, dvēseli un sirds mieram aizdeguši kādu svecīti (tas nekad nenāk par ļaunu!), dodamies uz Venēcijas laukumu. Pār pilsētu riet saule, un skats uz Venēcijas laukumu, kas ir Via Nazzionale galā, ir neaizmirstams. Pa celam pagūstam iemest aci veikalos, kuru te netrūkst, un secinām - ja palaimēsies, te varēs dabūt daudz jauku un vērtīgu lietu par saprātīgām cenām (to arī realizējam brauciena priekšpēdējā dienā, kas ir pilnīgā mūsu rīcībā). Gide Aīda arī zina stāstīt gan par Tēvijas altāri, gan par senajiem romiešu forumiem, kas puskrēslā un mēness gaismā izskatās vareni. Faktus šeit gan neatkārtošu - tos labāk meklējiet vēstures grāmatās. Bet šīs vietas ir vērts aplūkot pilnīgi noteikti. Tālāk mūsu ceļš caur nelielu (nē, laikam jau palielu) uzkostuvi "Autogrill" ved uz nākamjiem ievērības cienīgajiem objektiem - slaveno Trevī strūklaku un Spāņu kāpnēm. Protams, tos iespējams aplūkot arī pa dienu, taču tumsā, izgaismoti ar prasmīgi izvietotiem prožektoriem, abi vēsturiski & kulturālie objekti izskatās grandiozi! Uz strūklakas apmales ik pa brīdim mainās fotografēties kārie tūristi un ik pa brīdim dzidrajā ūdenī noplunkšķ mestās monētas. Viena esot uz atgriešanos, divas - "Roma mūs mīl", trīs - neviens neatceras to nozīmī, bet četras monētas nozīmējot to, ka tiks atrisinās kāds konflikts. Protams, iespējams, ka monētu nozīmes ir pilnīgi citādas, taču atcerieties, ka pareizi tās metamas ar labo roku pār kreiso plecu, turklāt pret strūklaku jāstāv ar muguru... Kad nu šis rituāls izpildīts, var patusēties tāpat vien un paprātot, kā jūtas tās viesnīcas iemītnieki, kuriem ticis tas gods (?) dzīvot mūžīgā ūdens šalkoņā ar skatu uz neskaitāmajiem tūristu pulkiem. Gluži vienkārši praktiskie itāļi tajā mājā, kuras pakājē atrodas strūklaka, iekārtojuši greznu viesnīcu... Starp citu, pa dienu te paveras pavisam cita aina - starp tūristiem klimst tumsnējas ādas krāsas cilvēki (pakistāniešu u.tml. imigranti), par pāris eiro piedāvājot dažādas "fiņķikļuškas" (sory, bet citādi'tās nevar nosaukt). Viņus atvairīt var tikai ar stingru "Nē"!" (gandrīz jebkurā valodā) un vienu otru amerikāņu slenga vārdiņu, ko te gan neatkārtošu... Arī Spāņu kāpnes ir ievērības cienīgas un, par spīti pavēlajai stundai, ļaužu apsēstas. Te tiekot rīkotas modes skates un vēl šādi tādi citi pasākumi. Un tad pienācis laiks doties uz viesnīcu, lai gan vēl dikti gribētos pakavēties naksnīgajā Romā. Taču ir viens liels "BET" - romieši izdomājuši, ka ar divām metro līnijām - A un B - viņiem nepietiek, tālab būvē trešo. Tas radījis sarežģījumus - ja agrāk metro kursēja gandrīz līdz pusnaktij, tagad to slēdz jau ap plkst. 21... Neko nevar darīt, tāda ir dzīve. Turklāt metro celtnieki ik pa brīdim atduras uz kāda sena foruma vai pazemes pilsētas daļas, tā ka varam tikai minēt, kad šie brīnumi beigsies... Bet jau nākamājā dienā mūs gaida izbraukums ārpus Romas - uz 60 km attālajām Tivoli villēm (nejaukt ar tāda paša nosaukuma izpriecu parku Dānijā!). Romas apkārtnē šādu vēstures & kultūras pieminekļu netrūkst, un divas no tām - villu D'Este un imperatora Adriana villu - ir iespēja aplūkot arī mums. Pirmā celta aptuveni 15-16.gs. un piederējusi kādam bīskapam vai tamlīdzīgam varasvīram, otrā - vēsturē labi pazīstamajam imperatoram Adrianam, kurš atdusas vietu radis Romā, zem slavenās Eņģeļu pils. Samaksājot 6,5 eiro, sākumā īsti nevaram saprast, ko pirmā villa mums sola. Protams, tā ir labi uzturēta, te ir interesanti sienu un griestu gleznojumi un daudz citu interesantu lietu. Taču, manuprāt, šīs villas galvenā vērtība ir ārkārtīgi krāšņais dārzs ar neskaitāmajām dažāda veida strūklakām, joprojām zaļajiem kokiem, skulptūrām u.tml. Te nu varētu klīst vairākas stundas, ko arī darām, pa starpu noklausoties ērģeļu (ērģelīšu) spēli pie kādas no lielākajām strūklakām. Tajos atveidots gan kara dievs Marss, gan Romuls un Rems ar savu audžumāti vilceni, Minerva, pūķi, dievības un daudz kas cits, ko pat grūti aprakstīt. Krāšņums - neaptverams! Gide teic, ka te īpaši jauki esot vasarās, taču māc aizdomas, ka tad te nevarētu apgriezties no cilvēku daudzuma. Pašreiz ir tīri izturami, turklāt mums izdalīti tādi kā telefona aparāti vai rācijas un austiņa - līdz ar to varam aizklīst no gides pat labu gabalu, tik un tā viņas stāstāmais ir labi sadzirdams, un vēl pagūt nofotografēties visās iespējamajās pozās pie visiem ievērības cienīgajiem objektiem! Skaisti... Turklāt mūsu gidei Liza jeb Elizabete ir īsta romiete, kas laikam gan izsaka visu. Tāds šarms un tik plašas zināšanas, kādu sen nebija gadījies redzēt & dzirdēt. Arī vēlāk, kad nonākam pārdesmit kilometrus attālajā Adriana villā, viņa ir gatava vadāt un stāstīt vai līdz tumsai. Un ir jau arī to vērts: lai gan no villas palikušas tikai drupas (tā celta pirms aptuveni 2000-2500 gadu), šeit jaušas senās Romas impērijas varenība un tīri labi varam iztēloties, kā te savulaik klīduši romiešu patricieši, viņu kalpi un dzīve ritējusi itin spraigi... Divarpus stundas paiet nemanot, pētot un aptaustot senās doriešu kolonnas, par kurām līdz šim tikai lasīts, marmora grīdu un mozaīku atliekas un klausoties Lizas stāstos... Braucot atpakaļ uz Romu, izjūtam, ko nozīmē sastrēgums uz bāņa. Mjā... Un tomēr tas uz priekšu virzās visnotaļ raiti, līdz ar to Romā esam itin laikus. Tieši, lai pagūtu vēl aizskriet līdz centram - apskatīt Santa Maria Magiore baznīcu, kurā esot apskatāmas pāris šķēpeles no silītes, kurā gulēja jaundzimušais Jēzus. Kā teic mūsu gide Aīda, var tam ticēt, var neticēt, bet ir lietas, ko neapspriež. Domāju, ka šoreiz nāksies viņai ticēt, tomēr paši nevaram par to pārliecināties, jo baznīcā kā jau pie svētdienas vakara rit dievkalpojums, tādēļ ieeja muzejā ir slēgta. Nekā darīt, būs Romā jāatgriežas vēlreiz, turklāt šis nav vienīgais objekts, kuru gribētos apmeklēt vēlreiz... Tā vietā aplūkojam Romas Centrālo staciju. Tjā, te arī darāmā pietiktu vairākām stundām. Šī ir vieta, kur krustojas abas metro līnijas, pienāk „Eurostar” vilcieni no visas Eiropas, un vēl šī ir laba vieta šopingam. Protams, ja vien ir laiks, nauda un vēlēšanās. Mums vēl līdz beidzamajam metro atliek laika ieskriet nogaršot īstu itāļu picu kādā nelielā ieskrietuvē, kur tūristus gan nemana. Pica ar itāļu šķiņķi komplektā ar kolu ir lieliska, un šāda maltīte izmaksā vien 5-6 eiro – tātad tīri saprātīgu summu. Toties nākamā diena tiek veltīta ekskursijai (ar kājām, protams!) Romas ievērojamāko vietu apskatei. Ja būtu zinājuši, ka tās ir piecas stundas... Vispār skarbi, un daļa grupas šo maratonu diemžēl neiztur, tādēļ „Relakstūres” vadībai tiek nodots ieteikums – nākamreiz šādā situācijā atvēlēt vismaz pusstundu kafijas pauze, WC un tamlīdzīgi. Tomēr rīts ir daudzsološs – jau pusdesmitos esam Pētera laukumā Vatikāna priekšpusē. Saulīte silda, laiciņš ir burvīgs, arī tūristu pūļi vēl laukumu nav apsēduši. Liza pirms ieiešanas Sv. Pētera bazilikā parāda kādu ēku, kur mīt pašreizējais Romas pāvests Benedikts XVI (laikam), piebilstot, ka viņa rīcībā esot 100 telpu, no kurām viņš izmantojot vien 12. Kāda pieticība!... Pēc iziešanas cauri metālmeklētājam (tāds novietots pie visiem Romas ievērojamākaiem apskates objektiem, arī Kolizeja) nolemjam vispirms apmeklēt bīskapu kapenes. Izrādās, parasti te ir daudz dievlūdzēju pūļu, jo kopš kāda laiciņa kapenēs pēdējo mājvietu radis ļaužu mīlētais iepriekšējais pāvests Jānis Pāvils II. Un, ja nu pret citu pāvestu kapavietu / sarkofāgu fotografēšanu solīdie itāļu apsargi izturas iecietīgi, pie Jāņa Pāvila II atdusas vietas to labāk nemaz nemēģināt darīt – var iedzīvoties ļooooooti lielās nepatikšanās... Uzkavēties īpaši te neļauj: pieej, paskaties (kapavieta ir spoži izgaismota un izrotāta ar krāšņiem ziedu pušķiem), godinot noliec galvu, un – dodies vien tālāk. Pēc tam eja it kā apmet loku, un kapavietu it kā varētu nofotografēt no pretējās puses. Taču – nekā, jo tālredzīgie Vatikāna darbinieki skatu uz turieni aizseguši ar necaurspīdīgu nožogojumu... Nākamo pusotru stundu veltām Sv. Pētera bazilikas apskatei. Tā vien gribas iesaukties īsti itāliskā garā : „Mamma mia, kāds krāšņums!”. Pa katedrāli varētu staigāt vismaz 4-5 stundas, pie viena uzkāpjot arī kupolā, taču arī lejā netrūkst skatāmā: te ir gan Mikelandželo veidotā skulptūra „Pieta”, kas tagad no trakajiem nožogota ar necaursitamu un necauršaujamu bruņustiklu; sv. Pētera skulptūra, pie kuras stāv rindiņa to, kas grib pieskarties viņa kājai, lai tad piepildītos kāda klusa vēlēšanās; daudzie gleznojumi, kas ir oriģināli (Tintoreto u.c.), nevis kopijas, reizi pa reizei skatienu der pievērst kupolam un krāšņajai grīdai. Un kur nu vēl fakts, ka šī ir pasaules lielākā katedrāle, un neapšaubāmi viena no vecākajām. Pēc tās apskates var sākties maratons pa citām ievērojamākajām pilsētas vietām: aplūkojam Eņģeļu tiltu un Eņģeļu pili (cietoksni), kurā risinājusies Dena Brauna romāna „Eņģeļi un dēmoni” darbība; māju, kurā mitis slavenais zinātnieks Džordano Bruno; kāds jauks pilsētas laukums, kurā kolorīts mākslinieks izstādījis savas gleznas un blakus viņam kāds kungs uz ģitāras spēlē smeldzīgas melodijas. Vēl atmiņā, protams, palikušas romiešu vannas – milzīgi veidojumi, kas patiešām saglabājušies no tiem senajiem laikiem; kāds jauks laukums ar vietējo tirdziņu, kur netrūkst nekā – ne ziedu, ne augļu (vietējo, nevis Holandes!), ne kā cita. Vispār, cita starpā, der piebilst, ka šie Romas tirdziņi ir lieliska vieta tiem, kas grib apģērbties Romā, netērējot par to lielu naudu. Ja neesat starp tiem, kas valkā brendus, nevis apģērbus, te atradīsiet iepriekšējās sezonas preces par nu ļooooti pievilcīgām cenām. Un šie tirdziņi, atšķirībā no ielu tirgoņiem (pārsvarā – tumšādainajiem), kas pārdod preces „a la” „Prada”, „Hugo Boss” u.tml. – ir legāli, ar visām atļaujām. Toties, ja sakārosiet smalku somu un pirksiet to uz ielas, varat iedzīvoties baisās nepatikšanās... Tas tā – liriskai atkāpei. Par ekskursiju – vēl, protams, atmiņā palicis Panteons un baznīciņa, kurā aplūkojams Mikelandželo marmorā kaltais Kristus. Skaists gan... Laikam tā ir viena no drosmīgākajām mākslinieka veidotajām skulptūrām, vismaz tiem laikiem noteikti. Bet tās priekšā patiešām gribas (un ir vērts!) pakavēties. Un tad pa ceļam uz Kolizeju pāris cilvēki vienkārši „nolūzt”, jo vairs nav ne spēka, ne vēlēšanās vēl kaut ko skatīties, jo iestājies autopilots – gides stāstījumu jau vairs nedzirdam, tik vien ir spēka, kā nofotografēt kādu interesantu objektu. Tādēļ izvēlamies pašas uz savu roku doties atpakaļ uz viesnīcu. Pēc nelielas meklēšanas kartē un konsultācijām ar vietējiem (starp citu, viņi tiešām ir laipni un izpalīdzīgi!) atrodam metro staciju, un jau pēc pusstundas esam mājās. Uffff! Bet tad nolemjam doties izpētīt vietējo „guļamrajonu”, un atrodam visu ko interesantu, atskaitot kiltūras & mākslas pieminekļus; tie visi laikam palikuši centrā... Bet bez Kolizeja un Palantīna pakalna nepaliekam – tos vienā mierā un nekur neskrienot aplūkojam beidzamajā Romas dienā. Biļete par 11 eiro gan šķiet tāda „pasālīta”, bet ja atceras visas gladiatoru cīņas, lauvas, Spartaku, Nēronu u.tml., tad tas vairs neliekas tik briesmīgi. Kolizejā no mazas blašķītes iemalkojam itāļu brendiju par godu labajam laikam, kolosālajai pilsētai, kuru ne velti dēvē par „Mūžīgo pilsētu”, lieliskajai grupai, kolosālajai „Relakstūres” gidei Aīdai un nolemjam – Romā noteikti jāatgriežas vēl pēc kāda laiciņa, jo neredzētā laikam ir vairāk kā redzētā. Un arī Trevī strūklakā taču tika iemesta naudiņa... Tātad – uz redzēšanos, Roma!!!

Skaistās, īsās Romas brīvdienas...

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem