3 nedēļas Altajā

25.11.2007
26 min lasīšanai
69 foto

14.07.S / 15.07.Sv. Pēdējā vakarā pirms ceļojuma sākuma mums visiem (man, Egīlam, Sandai un Mārtiņam) bija viens current question – kā šito visu tagad salikt somā? Lai arī mantas saliekot kaudzē un somu blakus, radās iespaids, ka pirmais ir daudz vairāk un lielāks par otro, kaut kā tomēr izdevās veiksmīgi sapakaoties – konservus zābakos, šo to guļammaisa somā un tādā garā. ;) Lidmašīna Rīga – Maskava 10:00 no rīta. Lidojums līdz Maskavai ~1.5 st. Pulkstenis jāpagriež par stundu uz priekšu. Maskavā gaidīšana 8 stundas lidmašīnu uz Barnaul. Ielidojām Šerementjeva 2, bet izlidosana no Šerementjeva 1, līd kurai daudzi taksisti mūs piedāvāja aizvest, melojot gan par autobusa biļešu izcenojumiem, gan par to, ka uz turieni autobusi nemaz neiet. Tomēr aizbraucam ar autobusu, samaksājot pārdesmit rubļus. Vēlak uzzinajām, ka vispār starp abām lidostām kursē arī bezmaksas autobusi. Lidostā īsinājām laiku vienk.snaužot uz stūrī samestām somām, spēlējot kārtis vai vazājoties apkārt pa šerementjevas teritoriju. Pusdienas izmaksāja dārgi – neliels otrais ar atdzisušiem vārītiem kartupeļiem un gabaliņu gaļas pāri par 10 Ls un tas pat nebija restorās, bet parasta kafeinīca. Nu jā – Maskava tomēr ir viena no dārgākajām pilsētām pasaulē. Lidostā satikām vēl divus latviešus, kuri arī lidoja tajā virzienā, kur mēs, tikai ar citu lidmašīnu. Sūdzējās, ka viņu reiss atcelts dēļ vētras kaut kur pa ceļam. Mūsējais gan, par laimi, nē. Pajokojām, ka mums laikam pilots drosmīgāks. ;) Uz Barnaulu lidojām 4as stundas pa nakti, kuru laikā nācās pulksteni pagriezt vēl 3 stundas uz priekšu. Nolaidāmies agrā rītā, bet bija sajūta, ka nakts nemaz nebija bijusi. Sākām filosofēt, ka tā var vienā dienā noskatīties vairākus saulrietus. Sēdi jūrmalā, noskaties, tad iekāp savā reaktīvajā lidmašīnā un močī uz austrumiem. ;) Barnaulā daudzi mums piedāvā takometra pakalpojumus, bet mums ir sarunāts busiņš (gazele), kurš mūs jau gaida. Paņēmām vēl 4-us vietējos cilvīšus, kuri arī nolēmuši pāris dienas pavadīt kalnos, un sākas 12 stundu garais brauciens uz ciematiņu Tjungur. Pa laikam cīnamies ar miegu, paguļam, atkal pamostamies, sarunas u.c., bet diezgan mocīgi, jo ir sutīgs un nogurdinoši. Pa ceļam izbraucām cauri vairākām pilsētām. Skats tāds, ka tur padomju savienība vēl turpinās – var teikt, nevienas jaunas celtnes, tikai nemīlīgās blokmājas, bedrainas ielas un apdrupuši trotuāri, visur metājās atkritumi, braukā pārsvarā žiguļi un redzamas pamestas rūpnīcas. Toties, jo tuvāk kalniem, jo arī apkārtne izmainās. Pilsētu vietā parādās tikai nelieli ciematiņi ar nezāļu aizaugušiem, maziem koka namiņiem, kuriem visiem zilas palodzes un šķības dēļu sētas. Vietējie šeit pārsvarā nodarbojās ar lopkopību. Reizēm gadās bremzēt mašīnu, jo ceļu šķērso lieli govju bari. Dažas no tām pat uz ceļa jūtas kā savās majās - nogūlušas uz asfalta un no mašīnām nemaz nebaidās. Ceļā par ātruma pārsniegšanu mūs aptur milicis – tāds mongoloīdas izcelsmes un braucošs ar žiguli. Šoferīts dabūja štrāfu, bet, cik lielu, mums neatklāja. Pasu kontrole iebraucot pierobežas zonā. To apzīmē šlakbaums, vagoniņš un viens mongoļu vīriņš zemessargu formā. Kamēr gaidam, pie mums piebrauc austriešu busiņš, ar kuriem biki satusējām lidostā. Viņi brauc laivot. Visi jau pamatīgi sametušies. Mēs gan nē. Negribas – man vismaz. Kad beidzot pēc ilga brauciena nonākam Tjungura kempingā, kur esam nolemuši palikt divas diennaktis, tik vien paspējām pirms spēcīga lietus, kā ātri, ātri uzcelt teltis, samest tajā mantas un salīst iekšā, ka sāka jau krist pirmās smagās lietus lāses. Bija doma vēl iečekot apkārtni un taisīt vakariņas, bet tas viss izpalika, jo lietus tā arī šovakar nebeidza līt. Palikām teltīs un devāmies pie miera. Es vēl rakstu, lietum grabinoties pa telts jumtu un izmantojot galvas lampu. Izskatījos pēc ciklopa ogļrača. ;) 16.07.P Patīkami pamodāmies normāli izgulējušies ar apjausmu, ka lietus vais nelīst. :) šīs dienas plāns – atpūta no garā ceļa un relax kempingā, kas sevī ietvēra īsu kāpienu tuvējā pakalnā bez somām, vakarā pirti un ēdienreizes vietējā jurtai līdzīgajā kafeinīcā. Tur varēja iegādāties no vietējiem produktiem gatavotus ēdienus – boršķu, pāris otros, ļipjoškas un sirņikus (biezpiena plācenīšus), kuri likās īpaši garšīgi. Kamēr ēdām brokastis, ienāca vīriņš ar vienu roku un viņam plastmasas pudelēs līdzi bija tikko izslaukts piens un toverītis pagatavota biezpiena. Pārdeva kafeinīcas pavārēm par lētu naudu, kuras viņam to noskaitīja uz vienīgās rokas. Es salīdzināju, ka pie mums tā nemūžam nevarētu ar visām sanitārajām atļaujām, licencēm, atskaitēm u.c. Bet šeit tas liekas pilnīgi normāli – tāpat kā, lai pagatovotu tēju, pasmelt ūdeni ar katliņu no tuvējā ezera. ;) Nokārtojām arī vīzu reģistrāciju. To vrēja izdarīt turpat kempingā. Pases gan dabūsim atpakaļ, kad atgriezīsimies no garā kalnu pārgājiena, bet tas nekas, tas ir droši, jo tā šeit dara liela daļa atbraucēju. Vietējā ciematiņā šķiet laiks nemaina tā izskatu un dzīves ritējumu. Mazas koka būdeles ar zilām palodzēm ieaugušas nezālēs. Dažviet pat salikti dēļi no vārtiņiem līdz slieksnim, lai tiek iekšā. Pa galveno ielu savā vaļā laiski pastaigājās govis un zirgi. Viens teļš pat apgūlies pie vārtiņiem, kur uz majeles rakstīts „ magazin”. Arī cūkas jūtas uz ielas kā savās mājās – nesteidzīgi šņakarējas pa peļķēm un zālīti, apmierināti kustinot astītes un rukšķinot savā nodabā. Vietējie par transportu pārsvarā izmanto zirgus vai arī vecus, sagrabējušus gazikus un žiguļus. Ja gadās redzēt kādu džipu, tad tie noteikti ir biezie tūristi. 17.07.O No rīta brokastis atkal vietējā kafeinīcā. Liekas, ka ēdam ļipjoškas ar īpašu baudu, jo no šīs dienas divas nedēļas neko tādu nebaudīsim, par cik būs japārtiek tikai no līdz paņemtā. Šodien dodamies kalnos. :)) Esam sarunājuši mašīnu, kas mūs aizvedīs pa Kučerlas ieleju tik tālu, cik vien iespējams. Tas maksāja uz visiem 500 rubļus, toties ietaupījām vairāku stundu gājienu vienkārši pa ceļu. Talāk gan smagās somas plecos un uz priekšu! Iespēja ir arī iznomāt zirgus ar pavadoni, kas aiznes mantas un pašus tik tālu, cik vien zirgiem iespējms tikt, bet tas sanāk biki sālīti un mēs to neizvēlējāmies, dodot priekšroku pārgājienam. Apm.50 min.ejam, 10 min.pūšamies. Pagaidām uz visiem sabalansējam šādu režīmu. Virzamies gar Kučerlas upi uz augšu. Upe nesas ar milzīgu spēku un tās viļņi un šļakatas ir balti un tīri, toties auksti kā ledus, bet skaisti gan, ļoti skaisti. Ejam visu dienu līdz vakaram, kad nobāzējamies upes krastā, kur ceļam teltis un taisam vakariņas. 18.07.T No rīta piecēlos ap 5: 00, lai gan modinātājs visiem bija uzlikts uz 7:00. Drīz cēlos un aiz gara laika sāku gatavot ugunskuru. Agrajā rīta cēlienā pa taku garām pagāja zirgs ar sapītām priekškājām. Laikam nabagam tendence klaiņot kā darīja arī pašlaik. Vēlāk, kad bijām jau atkal ceļā, iedomājos, kā tiem zirgiem nav bail līst pa visiem tiem stāvumiem, kraujām un akmeņiem. Bet, redzot pa kādiem neceļiem šitas viens brīvprātīgi ir atnācis vēl pietam sapītām kājām, nodomāju – nu jā... Staļļu un plezīra zirgus tur ne pa kam nedabūtu. Un droši vien arī attiecīgas kategorijas ļautinus nē, kuriem svarīgāks par visu komforts. Viņi par mums noteikti doma tāpat, kā es par tiem zirgiem... Šodien ceļā mūs pārsteidza lietus, kad palikām gaidīt mežā zem kuplas egles. Pēc lietus taka pārvērtās par reāliem dubļiem. Bridām – nekas cits jau neatliek. Līdz vakaram nonācām pie skaista ūdesnkrituma uz Tjikiļuškas upes, kura ietek Kučerlā. Tur nolēmām arī nakšņot. Pie tā gaiss krasi vēsāks nekā citur. Uzvilkām pat biezās kurtkas un cepures. Teltīm centāmies atrast vietu, kur pēc iespējas mazāk būtu dzirdama ūdenskrituma rūkoņa, bet tas izdodas stipri nosacīti. Priekšā mutuļojošs, skaists, auksts ūdenskritums, pa labi Kučerlas upe, kurai jau visu laiku gājām līdzās, bet to vairs nedzird, jo ūdenskritums pārspēj tās šalkoņu. Bet es jau ievīkstījusies teltī un gatavojos gulēt – pasaules malā, kalnos, blakus pasakaini skaistai upei, mežā un teltī. Gulta, siltums un dūnu sega? Nē, šo es nemainītu. :) 19.07. C Pametām skaisto, bet vēso vietu pie Tjikiļušaks un devāmies tālāk. Pa ceļam redzējām vēl divus skaistus ūdenskritumus, līdz pavisam drīz taka aizgaja augšup uz mērenu kalnu pāreju, kur skats, kas pavērās, noteikti atsvēra kāpiena grūtības. Dzidrs ezers kalnu ielokā, no kura iztek upe. Vienai daļai tūristu šis ir gala punkts šajā ielejā, jo zirgi tālāk neiet, kas nozīmē, ka smagās somas tālāk jānes pašiem. Ceļu turpina vai nu alpīnisti, kas jau dodas uz virsotnēm vai tādi avantūriski tūristi kā mēs. ;) Papusdienojām pie upes iztekas un tad devamies tālāk. Nolēmām vietējā tūristu bāzē turpat pie ezera, kura, starp citu saucās „Nadježda turista”, mēs jau ierēcām – „Posļedņaja nadježda turista”, iznomāt laivu, lai mūs aizved uz ezera viņu galu, tā ietaupot vairāk nekā divu stundu gājienu gar ezeru pa taku, kas varētu saukties „mērens bezceļš”. Beigās ar kaulēšanos dabūjām mazu kuterīti pa 1800 rubļiem. Laivu varēja dabūt pa 1000, bet tā mums un somām izrādījās par mazu. Pa ceļam mūsu pavadonis norādīja uz vietu kalnā, kur dzīvo lāči. No vietas, kur izkāpām krastā, netālu atradās ļoti skaista telšu vieta, kurā tad arī beigās nobāzējāmies. Tikai, lai līdz tai tiktu, vajadzēja šķērsot strauju un stāvu kalnu upi. To varēja izdarīt pa tai pāri sakritušiem baļķiem. Tur ļoti noderēja „Meža kaķī” gūtās iemaņas ar atšķirību, ka šeit neija drošības trošu un bija smagas somas uz muguras, kuras jau nu noteikti nepalīdzēja līdzsvara noturēšanai. Bet pāri visi tikām veiksmīgi un sausi. Starp citu, attālumus šeit mēra laika nevis garuma vienībās. Piem., aiz ūdenskrituma pēc 40 min.pagriezieties pa taku uz augšu; līdz ezeram divas dienas, līdz ledajam 4as stundas u.tml. Šonakt guļam pašā ezera krastā. 10 minūšu gājiena attālumā šalc straujā kalnu upe, līdz tuvākai apdzīvotai vietai 3 dienas, bet līdz mājām divas nedēļas ar astīti. Ezera ūdens gluds kā spogulis. Šeit starp kalniem šobrīd vēja nemaz nav. Un retas, spožas zvaigznes atmirdz ezera spogulī. 20.07.Pk Šajā dienā vienkārši palikām mūsu nometnes vietā un čilojām. Pēc 3 dienu gandrīz nonstop gājiena bijām pelnījuši atpūtu. Arī ar laikapstakļiem mums šodien paveicās – visu dienu neviena paša mākonīša. Sauļojāmies siltajā saulītē sēžot uz lieliem kokiem, ieskalotiem ezerā, bet iebāzt kājas vai papeldēties tajā bija neiespējami dēļ aukstuma. Bez somām divatā aizgājām izpetīt tuvējo upi. Sanāca gar to diezgan stāvs kāpiens uz augšu, bet bija ļoti interesanti redzēt, kā nemaz ne mazā upe rodas no viena paša mazītiņa strauta, kurš iztek no kalna. Pēc tam tam pievienojās vēl tādu mazu strautiņu – vēl un vēl, līdz lejā nesās jau pamatīga ūdens masa. 21.07.S Šī diena mums bija paredzēta kā mierīgais atpūtas gāiens uz Duraškoļ ezeru, kurš no mūsu nometnes vietas atradās ~ 6 stundu attālumā, neskaitot tikšanu pāri Kučerlas upei aiz ezera un viena bīstama ūdenskrituma šķērsošanu. Tikai – ne vienmēr viss norisinās kā plānots, it īpaši jau kalnos. Un beigās mūsu mierīgais atpūtas gājiens pārtapa par visbīstamāko pasākumu visā ceļojumā... No rīta izājām līdz ar tikko iesilstošo saulaino rītu. Uz visiem paņēmām līdz tikai vienu somu ar pašām nepieciešamākajām mantām un pusdienām. Vieglu soli devamies ceļā pa taku, kura mijās tad pa mežu, tad pa akmeņu nogruvumiem. Laiku pa laikam starp akmeņiem pazibēja pa kādam burundukam. Kučerlas upi šķērsojām vietā, kur straume pirms ezera bija plata un pa vidam veidoja daudzas, mazas, akmeņainas saliņas. Pa vidu vēl atradās nokaltušas lapegles, un tas viss kopā veidoja visai savdabīgu ainavu. Meklejām starp saliņām vietas, kur upe būtu vissseklākā, un basām kajām gājām pāri. Ūdens bija nežēlīgi ledains – kā jau upēm augstu kalnos, kuras veidojās no kūstošiem ledājiem. Šī točna bija aukstākā upe, pa kuru esmu bradājusi, jo brīvprātīgi un tjipa aiz gara laika es točna to nedarītu. Mazliet samērcējot šortus un pārsalušām kajām, bet pāri tikām visi. Talāk gājiens stāvā kalnā, kur ērtības labad varēja laist darbā visas četras. Vēlāk jau stāvums vairs nebija tik liels un taka mijās caur mežu un lieliem akmeņu krāvumiem, bet tālāk jau klajumi ar pundurbērziem, gar kuriem viegli varēja saskrāpēt kājas. Ap 14:00 nonācām, manuprāt, viena no skaistākajām vietām uz pasaules. Tādā skaistākajā vietā, kuru tu esi redzējis pats savām acīm un nevis pa teļoru vai bildēs. Fantastisks ūdenskritums iztek no ezera un tam pakājē pievienojās vēl viens, apkārt kalni ar sniega cepurēm, kuri atspīd ezera gludajā ūdenī kā spogulī un to neiztraucē neviens pats vilnītis... Bet mūsu šīs dienas ceļa mērķis bija pussaliņa šī ezera vidū. Lai līdz tai tiktu, vajadzēja šķērsot mazāko ūdenskritumu. Šai „atrakcijai” paterējām veselu pusstundu. Cik nu varejām, līdām pa akmeņiem, bet nācās arī kāpt straujajā, ledainajā ūdenī, balansējot uz slideniem akmeņiem. Palīdzējām viens otram pretī padodot nūjū, lai būtu vismaz kur pieturēties, jo, ja paslīdētu, pirmā iespēja piezemēties būtu pēc n-padsmit atsitieniem pret akmeņiem kaut kur ūdenskrituma pakājē. Brrr..... Nākamais šķērslis bija mērena klints pa kuru rapāmies ar virves palīdzību, kuru tieši tādam nolūkām kāds jau tur bija atstājis, un tad jau pavisam drīz arī apkārt paverās vēl viena pasakainā ainava ar Duraškoļ ezeru kalnu koru ielokā. Tur sagatavojām pusdienas uz prīmusiņa, drusku uzkavājāmies un devamies atpakaļ, lai līdz tumsai tiktu „mājās”. Atkal nācās kāpt lejā pa klinti un šķērsot ūdenskritumu, bet tagad jau mums tas izdevās veiklāk. Drīz uznāca lietus. Labi, ka mums līdzi bija lietus mētelīši. Vienīgi lietus paildzināja iešanu, jo akmeņi kļuva slideni. Lietus mākoņi savilkās arvien ciešāki un ciešāki un peldēja gandrīz virs galvas, par cik paši atradāmies gandrīz to augstumā. Kad tikām līdz lielajai upei, kurai atkal vajadzēja iet pāri, atklājām, ka dēļ lietus tur ir strauji cēlies līmenis un līdz ar to arī straume pastiprinājusies. No akmeņainajām saliņām pa vidu lielākā daļa jau bija zem ūdens. Bet gājām vien pāri, jo cita ceļa atpakaļ tāpat nebija. Tagad ūdens likās vēl pat ledaināks un, izkāpjot otrā krastā, bijām galīgi pārsaluši. Man pat zobi klabēja. Pārvilkām šo to sausu, kas nu vēl somā bija palicis, iedzērām pa malkam šļivovicu no blašķītes, kuru savulaik atvedām no Slovākijas, un devāmies tālāk. Strauji satumsa un līdz ar to arī iešana arvien palēlinājās, par cik bija jāiet ļoti uzmanīgi, lai nepaslīdētu uz akmeņiem, kad turpat apakšā krāc upe – gatava aprīt ikvienu, kam paslīdēs kāja. Vienīgi, kad tikām līdz ezeram, likās jau mierīgāk, ar vienīgo atšķirību, ka bija palicis vēl tumšāks. Sākām izmantot vienīgo līdzi paņemto galvas lampu, kurai visai drīz nosēdās bačas. Varēja arī dzirdēt, kā pavisam blakus kāds izskalots akmens ar plunkšķi iekrita ūdenī. Mārtiņš vēl pajokoja, ka vo – zivs! Lai mazinātu situācijas dramatiskumu, izlemām kaut ko padziedāt, bet vienīgais, kas man ienāca prātā, bija dziesmiņa no „Emīla nedarbiem”: „Velk nu man ķēve sirmā, kaulu kambars numur pirmā, ceļš jau līdzens gadās...” Toties, kad tikām līdz tuvējai upītei, aiz kuras pavisam netālu jau bija mūsu nometne, neskaitot, ka tā jau neko vairs nevarēja redzēt, uzradās vēl arī migla. Bet nevis lēnām, ka var redzēt, kā tā nāk, bet hops – un ir. Cik nu vēl varēja redzēt, pār upi pārlīdām tāpat kā iepriekš – pa baļķiem, vienīgi Egīls piesmēla zābaku, bet Mārtiņš, tumsā metot mums uz otru krastu koku, pie kā pieturēties, trāpīja man pa plecu. Nebija sāpīgi, drīzāk rēcīgi. Kad gājienu vajadzēja turpināt pa meža taku, bija jau tik tumšs, ka pat izstieptai rokai plaukstu nevarēja redzēt. Pirmās grūtības bija vispār atrast takas sākumu kaut kur krūmos, un otrās grūtības – uz viņas noturēties, jo gajām vienkārši uz aklo, tausties ar rokām vai priekšā nav šķēršļu un ar kajām, mēģinot sazīmēt, uz kuru pusi tālāk varētu aiziet līkumainā taka. Dienā to attālumu varētu 10 minūtēs noiet, bet tagad mums tas aizņēma kādas reizes 5as ilgāk. Tomēr beigās visi līdz teltīm tikām, un labi, ka teltis un visas mantas bija savās vietās, jo bijām taču to visu atstājuši likteņa varā pa dienu. Uztaisījām tēju pirms gulētiešanas un tad visi vienkārši atplīsām. Pulkstenis bija ap 1:00. 22.07.Sv Pēc vispārējā plāna bija paredzēts šodien doties uz krāsainajiem ezeriem, kas sanāk pa taku augšup kalnā, no vietas, kur atrodamies, bet, par cik vakar mums bija ekstrēma nakts, tas šdien atļāvāmies visu dienu čilot un nekur uz priekšu nekustēties. Pamodāmies ap 10:00 – 11:00 un brokastis ēdām tikai ap 13:00. Bija sajūta it kā vakar būtu tusēts kādā klubā. Nu jā, bija jau arī tusiņš, tikai nevis klubā, bet pa slideniem, bīstamiem akmeņiem. Pēcpusdienā mūsu nometnei gāja garām viens ceļotāju vīriņš. Uzcienajām viņu ar tēju, bet viņš mūs ar gotiņas končām. :) Stāstīja, ka katru vasaru brauc šurp un strādā par pavadoni kalnos gan grupām, gan individuāli un šobrīd viņa klients vēl rāpjās lejā no kalna. Viņš arī izskatījās pēc tāda īstena kalnu meža vīra, kurš kalnu bezceļos jūtas labāk nekā lielpilsētu perfekti iekārtotos birojos. Kamēr tērzējām un dzērām tēju, no kalna nonāca arī viņa klients, kā viņš viņu sauca, bet mēs uzreiz iedevām kļičku – pacients. Tāds tipisks Maskavas klerks, apkāries ar rāciju un GPS, oranžām saulenēm uz acīm un mocekļa sejas izteiksmi. Izskatījās vēl pārgurusāks nekā mēs pēc vakardienas, kamēr viņa pavadonis vēl arvien enerģijas un spēka pilns. Tad vēl no kalna noskrēja viens krievu džekiņš – arī maskavietis, un izmisis stāstīja, ka vot viņš tādā situācijā nokļuvis, ka tjipa atpalicis no visiem, apmaldījies, un lūdz karstu tēju. Iedevām. Kamēr viņš dzēra tēju, pa to pašu taku nonāca pārējā viņa grupa un izrādījās, ka viņš ir nevis atpalicis, bet kaut kā apkārt pa priekšu aizdesojis. Intresanti arī tā uz vietas padzīvot kalnos, bet man jau atkal kārojās nomainīt ainavu. Rīt mēs to izdarīsim. :) 23.07.P Cēlāmies ap 7:00, brokastis, sapakojāmies un devāmies uz Krāsainajiem ezeriem. Gājienam ierēķinājām 3 stundas, bet aizgajām drusku ātrāk, lai arī nepavisam nebija viegli rāpties tādā stāvumā ar somam uz muguras. Labi vēl, ka daļu paikas atstājām zabroskā noslēptu mežā, jo plānojām pēc pāris dienām tur atgriezties. Mežā gandrīz uzkāpu palielai čūskai, kura izskatījās no odžu sugas – melna un ar zig-zagu pār muguru. Brrr... Nobāzējāmies pie baltā ezera ap pusdienlaiku un atlikušo dienas daļu nolēmām pavadīt katrs pēc saviem ieskatiem. Mēs ar Egīlu nolēmām uzkāpt tuvējā virsotnē, kuru nosaucām par Debesu vārtiem, jo tieši tā tie izskatījās no apakšas – divi lieli klintsbluķi izskatījās kā vārtu stabi un viņiem pa vidu zilas debesis. Kāpiens sanāca ~40 min.un beigās izrādījās, ka aiz Debesu vārtiem ir Debesu klajums, aiz kur nākamais kalns – vēl augstāks. Tajā uzkāpu tikai es, lai pavērotu ainavu no vēl augstāka skatu punkta, lai gan varēja kāpt arī vēl augstāk. Par cik atradāmies augstumā ~2500, koku vairs nav, tikai sīki krūmi, zālīte, kalnu puķes un šķautņaini akmeņi, un sniegs pavisam netālu. Bet no Debesu vārtu augstuma bija iespēja vienlaicīgi redzēt 2us no trim krāsainajiem ezeriem, no kuriem otrais koši zils un ietek pirmajā t.i. baltajā. Izskatās it kā tinte ietecētu ūdenī. Kad laiks sāka samākties, steigšus devāmies lejup, lai nedabūtu lietu. Bet beigās mums no lielā lietus tika tikai mazs smidzeklis. Lielo gāzienu dabūja ieleja, no kuras šorīt ieradāmies. No augšas labi varēja redzēt, kā tur līst lietus. Pēc lietus varēja dzirdēt, kā nokrīt pa kādam akmenim mums aiz muguras. Bet mūs tas neapdraud, jo lieli nogruvumi tur izveidoties nevar un akmeņi tāpat mūs nesasiedz. Toties aiz ezera otrā pusē skaidri redzējām sniega lavīnu kopa ar akmeņiem no kalna kores. Skaņa arī bija baisa, kad tāda masa nāk lejā... Bija arī daži akmeņu nogruvumi, kurus tikai dzirdējām, bet redzēt nevarēja. Nu jā – kalniem tomēr nav miermīlīga daba un, atrodoties tajos, gribot negribot ir jāpielāgojas tiem un jāpieņem viņu noteikumi... Vēl atpakaļ ceļā no Debesu vārtiem redzējām pāris lielākus dzīvnieciņus par burundukiem ar garāku, gaiši brūnu spalvu. Izskatījās pēc suslikiem vai kaut kā tāda. Bija arī daudz viņu alas. Un virs galvas laidelējās kalnu ērglis... Starp citu, šodien iedomājos, ka, piem., lai tādā vietā kā šī gribētu aiziet nokārtoties, tjipa paej gabaliņu tālāk un krūmu vietā nolien aiz lielāka akmens. Bet anyway, vienalga un kuru pusi arī nepagrieztos, apkārt paveras n-tos km panorāma... ;) 24.07.O Šīs dienas plānā bija izstaigāt bez somām visus 3 krāsainos ezerus un apskatīt arī „Riga turist” kalnu pāreju, kura tā nosaukta par godu pāris rīdziniekiem, kuri kaut kad sen atpakaļ pirmie viņu atklāja un izmantoja. Laikapstākļi mums bija labvēlīgi visu dienu un mēs mierīgi devāmies ceļā. Pārsvarā sanāca iet pa kalnu slīpumiem vai līst pa lieliem, šķautņainiem akmeņiem, starp kuriem bija daudz, biezu zirnekļu tīklu un zirnekļi tādi milzīgi ar krustu uz muguras. Beidzot tikām arī uz ledāja. Papikojāmies pa sniedziņu jūlija siltaja saulītē. :) Kamēr ēdām pusdienas trešā ezera krastā, novērojām vairākus spēcīgus akmeņu nogruvumus pie Riga Turist. Tur pakājē tad atradās viena ceļotāju grupa, kura taisījās doties pāri pa pāreju, bet, kā likās, nolēma ierīkot apmetni un iet agri no rīta, jo no rītiem parasti nav nogruvumu, par cik saulīte ledu izkausē pa dienu un tad uz vakaru izskalotie akmeņi nesās lejā. Mēs gan šoreiz Riga Turist neizmantosim, bet uz blakus ieleju dosimies pa citu, vienkāršāku ceļu. Lai gan uznāca man kāre arī uz šo avantūru, īpaši jau, kad redzēju, ka visi, kas uz turieni taisījās doties, bija nevis kaut kādi krutie alpīnisti, bet tādi paši kalnu ceļotāji kā mēs. To secināju, kad vakarā blakus mūsu nometnei apmetās vēl pāris ļautiņi, kuri visi taisījās iet pāri Riga turist. Viņi visi arī nāca mums prasīt ceļu uz turieni. Dažam labam pat bija jau reāli saplīsuši zābīši un vēl dažam labam soma tā ap 40 kg. Toties mēs viņiem laikam likāmies tādi baigie pieredzējušie tūristi ar savām krutajām, oranžajām teltīm, labo ekipējumu un jau perfekti zinot ceļu uz pāreju un kā tur ir. Vēlāk vakarā pie ugunskura panesās prikoli par burundukiem – vai viņus var ēst, kā būtu kādu noķert u.tml. Iedomajāmies arī, kā būtu, ja mēs tur kādu nodīrātu cepinātu uz iesma virs ugunskura tajā laikā, kad kāds no tiem ceļotājiem atnāktu un prasītu ceļu. Mēs gan izstāstītu, bet piebilstu, ka tikai lai iet uzmanīgi, jo mums tur slazdi priekš burundukiem salikti. :D ;) ņjā – smiekli šovakar šajā atpūtas vietā atskanēja tikai no vienas nometnes. Arī no tā bija saprotams, kuri šodien ar somām uznākuši augšā uz kalnu un kuri vienkārši pastaigājušies pa apkārtni. Lai gan arī „pastigāties pa apkārtni” nozīmēja gājienu kalnā vairākas stundas un gandrīz tikpat daudz laika atgriešanās atpakaļ. 25.07.T No rīta sākām mūsu ceļu lejup no krāsainajiem ezeriem un atpakaļ uz Kučerlas ezera izteku. Secinājām, ka arī ceļš lejup nav nemaz tik viegls, jo muskuļi tāpat tiek nodarbināti, tikai citi. Vairāk slodze sanāk arī uz ceļgaliem. Mūsu iepriekšējā mītnes vietā pie ezera bijām atstajuši zabrosku – biezajā dubultīgas plēves maisā saliktu pārtiku un noslēptu krūmos. Lai arī kā bijām centušies, lai mazie grauzēji tur netiktu klāt (pat ar pretodu līdzekli apsmidzinājām maisu), viens caurumiņš tomēr bija izgrauzts un palenēm aiznesta vesela paka ar makaroniem, kas ir 0,5 kg. Labs ķēriens tika burundukiem... ;) Pa ceļam uz nakts mītnes vietu pie Kučerlas upes iztekas atradām pie takas maisiņu, kuram virsū bija zīmīte, uz kuras rakstīts, ka dodamies augšup uz pāreju Riga Turist, un šeit ir pārtika, kuru nolēmām līdzi nenest. Lietojiet uz veselību! Šokolādi varat kausēt karstā ūdenī. Atstājām priekš tās arī mazu katliņu. Un paraksts „vashi bratja”. Vēl tur bija kg prosas, bet paņēmām tikai šokolādi. :)) Nodomāju – ir nu gan veiksme – meža vidū dabūt veselu lielu kluci ar šokolādi. Un interesanti arī cilvēki tādi – nashi bratja. Un mēs vēl tieši kā pirmīt bijām runājuši, ka tā gribētos šokolādi. :)) Skatoties kā vakara saule pazūd aiz kalna rietumos un kalni pār ielejam sāk mest garas ēnas, iedomājos, ka šejienieši droši vien sapņo kādreiz pabūt pie jūras, kur ir ūdens klajums līdz horizontam un saule vēlu vakarā pazūd ūdenī nevis jau vakara sākumā aiz kalna kores. Bet viņiem līdz jūrai tālu jo tālu. Tikpat tālu, cik mums līdz šādiem kalniem... 26.07.C Šī bija fiziski visgrūtākā diena, jo gandrīz visu dienu gājām kalnā. Devāmies uz kalnu pāreju pie Tjikiļušakas upes. Tā, starp citu, ir tā pati upe, pie kuras pavadījām otro nakti kopš ceļojuma sākuma, tikai toreiz bijām krietni vien zemāk ielejā, bet tagad daudz augstāk. Plānojam tikt līdz pārejai divā dienās. Šodien līdz Tjikiļuškai un rīt uz pāreju un lejā blakus ielejā līdz Ak-kemas ezeram. Toties, kad uzkāpām šīs dienas augstakajā punktā, pavērās skats kā pasakās – lejā ieleja ar upi apakšā, visapkārt kalni, kalni, kalni un slīpi saules stari klājas pār ieleju, turklāt tālumā kalniem izskatās zilganīga nokrāsa. Tik skaisti, tik ļoti, ļoti skaisti. Tiešām kā pasakā... Trūktu tikai drakona, uz kura muguras pārlidot šo pasakaino apvidu... Tā bija arī pirmā doma, sasniedzot šo virsotni – kur ir mans drakons? ;) Kad tuvojāmies šīs dienas gala merķim, kāds netālu spelēja stabuli. Pie upes jau bija ierīkotas vairākas nometnes. Augstāk virs mums bija ukraiņu kompānija – tādi atvērti un labvēlīgi ļautiņi. Mainījamies ar iespaidiem un ceļa norādēm, par cik mēs ejam uz turieni, no kurienes nāca viņi, un viņi dodas, no kurienes mēs atnācām. :) 27.07.Pk Bija paredzēts agrāk celties, lai laicīgi varētu doties uz pāreju. Tomēr laikapstakļi šodien mums patraucēja. Debesis bija pilnīgi apmakušās un tādi zemi, slāņaini mākoņi klejoja pa visurieni, bet tomēr nelija, lai gan izskatījās, ka kuru katru brīdi var sākties lietus. Domajām ko darīt – iet tagad vai gaidīt labākus laikus. Negribējās vienu sausu dienu nosēdēt vienkārši mežā, bet negribējās arī salīt. Beigās Sanda vēl konkrēti pateica, ka nekur neis, jo vēl no vakardienas esot galīgi piekususi. Mēs pārējie gan bijām vairāk par došanos nekā palikšanu, tikai Mārtiņš beigās piekāpās Sandai. Tā nu sadalījāmies divās frontēs un beigās, lai visi būtu apmierināti, izlemām, ka mēs ar Egīlu ejam tagad un gaidam viņus pie Ak-kemas ezera, bet viņi nāk rīt, ja nelīst, vai parīt – jebkurā gadījumā. Sadalījām paiku un kopējās mantas un devamies ceļā. Un beigās mums paveicās tikt pāri bez lietus, tikai dažviet drusku uzsmidzinaja, bet tas nebija nekas nopietns. Interesanti bija iet pa mākoņiem un arī mākoņainie kalnu skati bija kaut kas jauns. Un bieži, lai paskatītos mākoņos, nācās skatīties ne tikai uz augšu, bet arī uz leju. Mākoņi kā tāda bieza un mitra migla vilkās garām un tinās ap locekļiem. Bija arī tāda sirreāla sajūta augšā, kad Egīls drusku atpalika un es paliku viena biezā, necaurredzamā mākonī uz šauras akmeņainas taciņas. Kad mākoņi reizēm paklīda, varēja redzēt arī, ka pavisam netālu ir sniegs. Šajā sirreālajā pasaulē, lai noturētu sevi morālā un fiziskā līdzsvarā, sāku dungot pie sevis: „ Soli pa solim iet karavāna, soli pa solim iet...” un tā visu laiku. Un vēl nograuzu visas savas iekrājusās ledenes. (Mums katram dienas norma ir 4 gb.) Bet ar visu šo pa 3,5 stundām līdz kalna galam uzvilkām. Tur vajadzēja pavērties fantastiskai ainavai no ~3500 augstuma, bet mums lielu daļu no tās aizsedza makoņi. Bet arī ar visiem mākoņiem bija ļoti, ļoti skaisti. Augšā ilgi neuzkavējāmies dēļ aukstuma, kas tur valdīja. Lejā kāpiens līdz Ak-kemas ezeram aizņēma ~2,5 stundas. Tas nebija ne uz pusi tik skaists kā Kučerlas ezers, bet savs šarms bija arī šim. Turklāt šis bija daudz lielākā augstumā un pāris metrus virs tā tusēja mākonis. Drīz arī sāka līt un nebeidza līdz pat naktij. Mēs tieši kā paspējām uzcelt telti un ielīst tajā, pirms sākās ilgā līņāšana. Ārā tā arī vairs šodien neizlīdām. Palikām pat bez pusdienām un vakariņām. Labi vismaz, ka no rīta izvārījām papildus auzu pārslas, jo kāds tur bija atstājis pakārtu zarā veselu paku. Bet normālas maltītes vietā novīkstījām vienu buņdžu ar tušoni tādu pašu aukstu, pāris suharus, riekstus, rozīnes un divus cepumus + ūdeni. Rīt, cerams, to visu kompensēsim ar siltu tēju un normālu ēdienu, bet šodien liedēties točna negribējās. Turklāt prīmus palika pie šiem. Un no slapja meža ugunskuru mums tāpat diez vai izdotos iekurināt. Aizmigām klausoties lietus grabinašanā pa telts jumtu. 28.07.S Lija visu nakti nonstopā un vēl arī visu rītu. No rīta, pabāžot ārā glvu no telts, atklājām, ka mākonis nav vairs dažus metrus virs ezera, kā bija vakar, bet vispār uzsēdies uz zemes. Izskatījās kā biezā miglā un viss visapkārt pamatīgi slapjš. Brokastīs iztikām ar pāris sausiņiem un saujiņu riekstiem, jo iekurt ugunskuru priekš siltas tājas un putras bija pilnīgi nereāli. Ap pusdienlaiku aizgājām līdz tuvējai glābšanas stacijai, kas bija pāris lielās cisternās ierīkoti namiņi ar vigvamu pagalma vidū. Tur pat sunim suņu būda bija maza ciserniņa. ;) Dabūjām tur katliņu ar verdošu ūdeni, samaksājot par to 20 rubļus. Vietējais tjipa šefpavārs izrādījās tīri runīgs un pastāstīja, ka dienu iepriekš vēl pie viņiem bija ienākuši latvieši, kuri vēl tikai taisījās doties kalnos. Pastāstīja arī, ka vispār viņu bāze te augšā atkarīga no apgabala helīšiem un zirgiem, ar ko pieved pārtiku un citas preces. Un tagad lietus laikā piegāde aizkavējusies un viņi paši jau sākuši taupīt. Pēc tam sēdējām savā teltī – vienīgajā sausajā vietā apkārtnē, ja neskaita cisternas un meteoroloģisko staciju otrā ezera galā, kura izpaudās kā mazs vietējo namiņš ar satelītu. Bijam sausumā un beidzot tikuši pie siltas tējas un kartupeļu putras no pulverīša. Arī tas jau likās daudz un dzīve uzreiz likās krāsaināka. :) Vēlāk, kad lietus mitejās, nolēmām pastaigas pēc aiziet līdz pieminētjai meteoroloģiskajai stacijai. Izrādījās, ka tur var iegādāties ne tikai visādu tūristu paiku, bet pat pasūtīt, lai izcep ļipjoškas. Kad to uzzinājām, man vairs nebija divu domu, ka gribu ļipjoškas. Nopirkām četras gb. A viņas cepa tur tāds vīriņš, staigājot gumijas zābakos. Mēs neiedomajāmies paņemt līdzi kādu iepakojumu, un viņš mums tās ietina avīzē – kā īsteni šai vietai piederas. Novērtējām par garšīgām un vienu novīkstījām jau pa ceļam atpakaļ uz telti, bet pēc tam edām ar medu, virsū uzdzerot avota ūdeni. Par laimi līdz vakaram vairs nelija, lai gan mākoņi tāpat neizklīda. Bet vakarā vismaz ugunskurs sanāca – jē, sila tēja un vakariņas. :)) Gaidījām Mārtiņu un Sandu, bet viņi tā arī neieradās. Mēs to prognozējām, ka tā būs, jo viņi jau teica, ka pa lietu neies. Un vēl norunājām, ka nākamajā dienā viņi nāk lejā, lai arī kādi laikapstākļi. Tas nozīmē, ka vēl rīt mēs paliekam uz vietas. Plkst ~21:00. Sāk atkal smidzināt. 29.07.Sv. Lija visu nakti un arī visu šo dienu līdz pat vālam vakaram, kad piestāja. Par cik bija šādi laikapstākļi, nekur negājām un principā visu dienu pvadījām bezdarbībā teltī. Nekas cits jau arī neatlika, ja vien negribējās izmirkt un nosalt. Nopirkām atkal verdošu ūdeni un uztaisījām pusdienas. Uzzinājām, ka tajās cisternās var dabūt gultas vietas par 250 rubļiem no cilvēka par nakti. Izlēmām, ka, ja lietus nepārstās līdz vakaram, iesim pa nakti gulēt uz turieni. Ap 19:00, kad Egīls tieši kā bija aizgājis sarunāt gultas vietas glābšanas stacijā, ieradās Mārtiņš ar Sandu. Abi pa šodienu pārvilkuši pār pāreju un izmirkuši galīgi slapji, tomēr priecīgi, ka tikuši pāri sveiki un veseli. Stāstīja, ka apnicis visu laiku tupēt teltī un tad izlēmuši iet par spīti visam lietum, un arī tāpēc, ka bijām tā sarunājuši. Stāstīja, ka takas tur tagad pārvērtušās par strautiem, kuri palēnām izskalo un brucina akmeņus, bet pārējās vietās reālie dubļi. Un augšā virsotnē vispār snieg sniegs un bijis pat jau 5 cm biezs. Turklāt augšā uz virsotnēm skata arī nekāda, tikai mākonis visapkārt. Kad Egīls atnāca atpakaļ, izrādījās, ka mums tika pedējās divas gultas vietas vienā namiņā, kura jau mitinās viens alpīnistu pāris. Mēs, protams, Sandu un Mārtiņu ņēmām līdzi, bet tur tas džeks alpīnists un administrators sāka iebilst, ka vietas ir tikai divas, a mēs četri. Beigās jau pierunājām, ka varam palikt visi. Un, kā vēlāk noskaidrojās, tas džeks vienkārši kasījās ar visiem, jo bija sliktā noskaņojumā, par cik lietus viņam iztraucēja visu kalnos kāpšanu un ta arī nekur netika un rīt jau jābrauc prom, un vēl arī upē esot iemaucies ar visām drēbēm un somu. Vēlāk jau arī šis izrādījās tīri runājams. Pašā vakarā gājām taisīt vakariņas uz blakus namiņu t.i. cisternu, kur par 150 rubļiem stundā varēja izmantot gāzes plīti. Gāzes plītij visi grozāmie bija norauti un palikuši tikai puļķīši, turklāt ūdens sildījās ļoti lēni. Labi jau, ka augstu kalnos ūdens vārās pie aukstakas temperatūras nekā 100 t°, citādi vispār nesagaidītu. Beigās jau tomēr pie tējas un jau apnikušās kartupeļu putrs tikām. Vakariņojām divu sieviešu-tūristu un divu altajiešu kompānijā. Vietējie stāstīja, ka šeit arī ziemā mēdz ierasties pa kādam tūristam un var braukāt ar distancenēm vai vienkārši staigāt. Slēpošanas trašu, kā mēs to saprotam, viņiem nav. Un ziemā esot silti -10 - +4, kad pūš vējš no Kazahstānas. Jautāja arī daudz ko par Latviju. Vispār šeit visi, kuriem sakam, ka esam no Latvijas, zin, kur tas atrodas. Patīkami. :)) Rakstu elektriskās spuldzes gaismā, kuru darbina tepat pagalmā esošais ģenerators. Ap 23:00 vai pusnaktī to izslēdzot. Elektrība jau sāka raustīties, laikam dēļ lietus, tāpēc izlēmām dienas gaismu vispār izslēgt. Rakstu galvas lampas gaismā. Jāiet gulēt, lai gan miegs īpaši nenāk, par cik pa dienu nekas fizisks netika darīts. Būtu kāda virsotne pievarēta vai vismaz pāris stundas nostaigāts, tad gan būtu citādi. Bet, kā mums teica mūsu vakariņu kompanjoni, kalnos vajag ne tikai fizisko sagatavotību, bet arī psiholoģisko, jo ļoti iespejami ir gadījumi, ka vesela diena vai pat vairākas jāpavada ne tādos apstākļos, kādus gribētos. Kā mums pašlaik. Ar labu nakti. 30.07.P Vakar vakarā Mārtiņš pabeidza lasīt savu grāmatu un piedāvāja to man. Es uzreiz alkatīgi paķēru, jo ja būs vēl lietains laiks vai nāksies kaut ko ilgi gaidīt, lieti noderēs. Un tā arī bija – pamodos samerā agri un vairs nenāca miegs, varēju lasīt. No rīta atklajām, ka pa nakti lietus nebija vairs lijis un debesis sāk skaidroties. Tā bija vislabākā ziņa, kas vien varēja būt. :)) Mums ar Egīlu bija vēlēšanās jau šodien uzsākt ceļu atpakaļ uz Tjunguru, bet Mārtiņš ar Sandu gribēja vēl palikt – žāvēt vakar samirkušās drēbes un atpūsties, ja nu vienīgi aiziet līdz Edelveisu ielejai vai Garu ezeram. Es piekritu, galvenais, lai nebūtu vairs jāsēž uz vietas, jau kuro dienu. No rīta turpat vagoniņā uztaisījām brokastis un tad pārvācāmies atpakaļ uz teltīm. Ja godīgi, man pat teltīs kaut kā labāk patīk, protams, ja vien nav nonstop lietus. Toties pa dienu tā arī nekur neaizgājām. Kamēr šie žāvējās un pūtās, sāka pa debesīm atkal staigāt visādi dīvaini mākoņi. Žēl, bet diena pagaja samērā nekā. Labi vismaz, ka man bija grāmata. 31.07.O No rīta, kad cēlamies, atklajām, ka uz telts malām ūdens pilieni pārvērtušies par ledu. Šī bija visaukstākā nakts un tā arī jutās mostoties. Bet debesis bija skaidras un pavisam drīz jau kļuva tik silts, ka varēja atkal vilkt maiku un šortus. Visu dienu gājām pa Ak-kemas ieleju virziena uz Tjunguru. Taka pārsvarā gāja pa mežu, pa retam pa akmeņiem, reizēm arī caur skaistām bērzu birzīm. Uz nakti arī nobāzējāmies mežā. Uzkurinājām pēdējo vakara ugunskuru mežā, jo rīt jau nakšņosim Tjungura kempingā. Šodien tas likās kaut kā īpaši – ugunskurs meža vidū, netālu, kā parasti, šalc upe, un 3 cilvīši sēž tumsā ap ugunskuru un pamazām noslīd arvien horizontālāk dēļ noguruma, jo šodien visu dienu aktīvā gājienā. Bijām 3, jo Egīls jutās slikti un jau gulēja. Bet virs mums koku galotnes pazuda tumsā un kaut kur tālu, tālu augstu mirgoja pāris vientuļas zvaigznes. 01.08.T Devāmies mūsu pēdējā gājienā – atlikušais ceļš atpakaļ uz Tjunguru. Par cik Egīls vēl arvien jutās slikti, sadalījām viņa mantas. Ceļš pavisam drīz izgāja no meža un tālāk jau bija ne vairs taka, bet mašīnu iebrauktas sliedes. Mums vēl bija jāšķērso salīdzinoši mērena kalnu pāreja, tā kā sanāca kādu gabaliņu iet arī pret kalnu. Tieši uz pārejas satikām vienīgos latviešus pa visu pārgājiena laiku. Viņi šodien tikai bija izgājuši un pēc Altaja vēl braukšot uz Baikālu. Ar tā neko plančiks.  Mēs ar Egīlu atpalikām dēļ viņa sliktās pašsajūtas. Teicām, lai, kad būs Tjungurā, atsūta mums pakaļ mašīnu. Bet beigās sanāca, ka dabūjām mašīnu turpat uz vietas. Viens sagrabējis gaziks veda tūristus pa ieleju uz augšu un tieši tur, kur mēs atpūtāmies, kalnā noslāpa. Tūristus izmeta un apgriezās braukt atpakaļ. Sarunājām, ka mūs aizved par 300 rubļiem. Likās, ka mašīna iet uz priekšu uz goda vārda. Šoferīts jau vālēja ar ne pa jokam pa visiem kukuržņiem. Es gandrīz rokas izlauzu, cenšoties noturēties, lai mani nenomet no benķa. Tjungurā iestājās atslābums. Ja arī visu laiku neļāvāmies nogurumam, tad tagad to darījām pilnīgi. Kempingā atkritām zem bērza, nometām zābīšus un rjumzakus, kur pagadās, un kādu laiku vispār nekustējāmies. Pēc tam, protams, pilnvērtīgs ēdiens vietējā vigvamā un no veikala viss, ko vien sirds kāro. Uzklupām trīs litrīgajām sulas burkām – viena tomātu un divas aprikožu pazuda kā nebijušas. ;) Vakara ap 22:00, kad bija jau tumšs, kempingā ieradās 2 miliči un jau pa gabalu bija dzirdama viņu balss: „Gdje zdjes latiši?” Protams, ka domāti bijām mēs. Pārbaudīja pases, uzturēšanās atļaujas un vai esam piereģistrējuši vīzas. Mums tas viss bija kārtībā, jo šodien tieši kā arī dabūjām pases atpakaļ. Bet sapratām, ka šajā valstī jokot ar visām šitām birokrātiskajām štellēm nevajag. Par cik visu laiku arī atrodamies pierobežas zonā, kontrole ir pastiprināta. 02.08.C Šo dienu pavadījām vienkārši atpūšoties. Bijām pirtī, zvilnējām saulītē un tā. Skatījāmies, kā citi kravāja somas, lai tikai vēl dotos kalnos. Nebija doma – ak jūs, laimīgie, jums vēl viss priekšā. Divas nedēļas dzīvojot kalnu skarbumā, ir tomēr piesātinājums. :) 03.08. Pk Visa diena busiņā brauciens uz Barnaulu. Bija paredzēts mums braukt ar žiguli, bet tas saplīsa šurp ceļā, tāpēc mums atsūtīja gazeli par tādu pašu cenu. Par to bijām neizsakāmi priecīgi, jo kratīties 12 stundas šaurā žigulī diezgan daudz arī pa zemes ceļu nevienam nekārojās. Par cik mums lidmašīna uz Maskavu tikai rīt no rīta, nakti nolēmām pavadīt tuvējā viesnīcā. Varētu jau arī lidostā uz grīdas izritināt paklājiņus un guļammaisus un gulēt tur, bet tur bija nenormali sutīgi un traucētu dispečera balss. Bet patiesībā jau daudz vairāk par gulešanu gultā mums gribējās dušu. Un tas arī bija galvenais dēļ kā ņēmām numuriņus. 04.08.S No rīta uzzinājām, ka dēļ miglas mūsu lidmašīna kavēsies par 5ām stundām. Nekas neatlika kā nīkt lidostā. Un dēļ šīs kavēšanās mēs nokavējām arī lidmašīnu no Maskavas uz Rīgu. Dabūjām stāvēt garā rindā, lai mūs iečeko citā ļotjenē. Par laimi bija vēl šodien viens reiss uz Rīgu, tikai atkal bija jāgaida 5as stundas. Gulējām uz somām, spēlējām kārtis un izklaidejām sevi kā vien varējām. Es pa lidostu vazājos kā saņurcīts zombijs, jo, ja parēķina, ka ar visiem pārlidojumiem, dabūjām 4as stundas klāt, priekš manis bija jau vēla nakts. Bet ap 24:00 pēc vietējā, t.i. Rīgas laika, iestajās – home sweet home. Bijām laimīgi, pārguruši un iespaidu pārbagāti atgriezušies mājās. :))

3 nedēļas Altajā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem