Ziemeļvjetnamas valdzinājums
|
Margita Tomsone
|
Kamēr Latvijā vēl nav sācies pavasaris, taču alkas pēc saules un siltuma pēc garās ziemas ir tik spēcīgas, īstais laiks doties uz Vjetnamu. Laika apstākļi visa brauciena laikā bij mums īpaši labvēlīgi, viena vienīga saule, kas šad tad mijās ar mākoņiem, karstums, svelme un neliela lietusgāze nakts melnumā.
Sagatavošanās darbi pirms brauciena: vīzas pasūtīšana, neliels uzmetums, ko gribam redzēt, viesnīcu rezervēšana pirmajām dienām , vilcienu biļešu pasūtīšana, katram gadījumam iemest pāris medikamentus liekiem pārsteigumiem .Vjetnama ir tā zona , kur jānodrošinās pret malāriju, kā vienīgo katram gadījumam paņēmām pretodu pūšamo līdzekli, kas tā arī netika izmantots, jo nesastapām nevienu odu. Ceļojuma apdrošināšana sirdsmieram.
Kad mugursomas sapakotas ar pašu nepieciešamāko un enerģija pāri pārēm , ceļojums var sākties. Lidojums Rīga- Maskava-Hanoja. Lidojums ar AEROFLOT kompāniju , kurai nebij ne vainas. Nieka 9 stundas ilgs lidojums un tu jau esi Hanojā. Tā kā izlidošana bija vakarā, tad pamostoties esi jau rīta agrumā Hanojā. Lai dotos ārā no lidostas, jāaizpilda dažas formalitātes , lai pasē iespiestu vīzu, ka mēnesi vari likumīgi uzturēties Vjetnamā.
Hanoja patīkami sagaida ar savu svelmi un nelielu vēju pūsmiņu. Izejot no lidostas meklējam iespēju kā ētāk un lētāk nokļūt līdz pilsētas centram. Tur jau priekšā vesels lērums šoferīšu, kas piedāvā aizvest ikvienu lidz vēlamajai vietai. Izvēlamies braukt ar mikroautobusu, kas izskatās jau gana pilns, lai varētu braukt, bet ak, vai, šoferītim ir vēl rezerves beņķīši un kamēr tie nebūs aizpildīti, tikmēr šis nekustas no vietas, stāsta , ka tūlīt, tūlīt nolaidīsies vēl viena lidmašīna un ta jau braucēju būs. Katrā ziņā , ja izvēlas braukt ar mikriņu, tad jāapbruņojas ar pacietību un jāpieņem esošā situācija ar smaidu, un nedaudz jāpagaida. Pēc 30-35 minūšu gaidīšanas, mazais mikriņs bij pilns līdz augšai ar cilvēkiem un somām, un brauciens varēja sākties.
Visa ceļojuma laikā vietējie bij ļoti atsaucīgi un katrs trešais piedāvāja tevi aizvest līdz vēlamajai vietai. Tāpat viesnīcu personāls ļoti atsaucīgs un izpalīdzīgs.Neliels ieteikums tiem, kas vēlas istabiņu ar logu: rezervējot viesnīcu jāpievērš uzmanība, lai istabiņas aprakstā minēts - city view (skats uz pilsētu), citādi 95% gadījumos istabiņa būs bez loga.
Tā kā vjetnamiešu ir ļoti daudz un katrai ģimenei liela vēlme nodarboties ar dažnedažādu iedomājamu un neiedomājamu lietu tirdzniecību, tad katram jau no seniem laikiem tika piešķirta mājas fasādei uz ielas pusi 3 metri, savukārt, dziļumā var būvēt līdz pat 60 metriem. Vjetnamiešiem iela, vismaz Hanojas pilsētas centrā, nozīmē visa dzīve. Jau no agra rīta, saulei lecot (ap 6), vietējie aktīvi darbojas, taisa vaļā savas tirgotavas drīzāk tirgotaviņas,izliekot savu preci. Tirgotavas ir izkārtojušās pa tēmām, vienā ielā pārtiku pārdod, citā šūšanas piederumus, vēl citā apavus, kādā citā zārkus, vēl kādā citā bambusa preces utt. Ielu nosaukumi atbilstoši pārdodamajai precei. Tās tirgotavas iet no paaudzes uz paaudzi, ja esi piedzimis ģimenē, kas pārdod drātis vai kartona kastes, tad nekur neliksies, būs vien jātirgo. Apakšējā stāvā ir izkārtots veikaliņs vai ēstuve, atkarībā ar ko ģimene nodarbojas, savukārt augšējos stāvos - dzīvojamā daļa.
Tie, kas nodarbojas ar ēdināšanu, turpat uz ielas , vai nu uz kāda mini plastmasas galdiņiem, vai turpat uz zemes noklātas vaska drānas gatavo maltītes. Ikviens , kurš vēlas turpat uz ietves apsēžoties uz mini plastmasas beņķīšiem var paēst vai nu brokastis, pusdienas vai vakariņas. Vietējie ēd ļoti daudz. Rīsi rītā, pusdienā un vakarā, pie tam visdažādākos veidos. Ļoti daudz ēd zaļo masu (ļoti plašs spektrs, pamanīju pat nātres un vībotnes), kas pirms lietošanas tiek noplucināti ar karstu ūdeni. Turpat alumīnija bļodās karstā eļļā tiek vārītas veselas vistas, vai uz uguns cepta cūkgaļa, liellopu, pīļu vai cita veida gaļa. Radās sajūta, ka vjetnamieši ēd visu. Kas attiecas uz suņu ēšanu, tad tos ēdot tikai svētkos. Taču nabadzīgākie ļautiņi pārtiek vienīgi no rīsiem, jo tādu greznību kā gaļu nevar atļauties. Vjetnamiešu virtuve ir baudāma un garšīga, to varētu salīdzināt ar ķīniešu virtuvi. Dienas beigās , tā ap 23, turpat uz ielas bļodās tiek nomazgāti trauki, satīrīti gruži, un var doties pie miera, lai nākamjā dienā jau no agra rīta darītu to pašu. Tiem, kas nevēlas ēst turpat uz ielas, ir arī laicīgākas un šikākas ēstuves/krodziņi/ kafejnīcas.
Visas dzīves essence vietējam ir iela. Vietējie ļoti labi saprotas savā starpā, nedzirdējām ne bāršanos, ne kliegšanu, ne kaut ko nepiedienīgu. Starp citu, arī kāzas tiek svinētas turpat uz trotuāra, tiek uzstādīta telts nojume, piepūsti baloni un svinības var sākties.
Ierodoties Vjetnamā sākumā nācās stipri piedomāt un koncentrēties pie vietējo pārblīvēto ielu satiksmes- motocikli, motorrolleri, divriteņi, velorikšas lielā vairumā, starp kuriem iesprukusi pa kādai mašīnai. Lai kājām šķērsotu ielu , nākas iekļauties kopējā satiksmē, jo savādāk nav iespējams. Lai kaut kur nokļūtu ar kājām, sanāk iet pa braucamo daļu, jo uz ietvēm notiek tirgošanās vai ēšana, vai ari novietoti motorolleri. Pirmā dienā nedaudz grūtāk bija pierast pie jaunajiem pārvietošanās apstākļiem, pēc neilga laika jau aizgāja un likās pašsaprotami. Motorrolleristi lieto visdažādāko krāsu un stilu ķiverītes, daudzām no tām gan ir tikai vizuāla funkcija. Uz motorolleriem tiek pārvadāta visa iedzīve.
Hanojas sirdī ir paliels ezers Hoan Kiem, kura vidū ir nozīmīgs templītis pēc gadu skaita, bet ne pēc izskata. Vakarā , kad saule norietējusi (6 vakarā jau tumšs), tiek ieslēgtas krāsainas lampiņas pa ezera perimetru , un apkārt augošajiem kokiem , un izgaismotais templītis iegūst daudz pievilcīgāku skatu. Vakarā ne tikai ap ezeru, kuram apkārt iet gājēju promenāde, arī ielās un parkos dzīve kūsā, jo svelmes nav, ir patīkami silts-27 grādi. Cilvēki bauda dzīvi, citi laiskojas, citi badmintonu spēlē, citi vingro, citi saulespuķu sēklas grauž, citi piedāvā kādu pašgatavotu gardumu vai ceptu sardeli nobaudīt.
Hanojā noteikti jāapmeklē Literatūras templis – vieta, kur atradās pirmā Vjetnamas universitāte, sākumā gan bij paredzēta tikai karaļa galmam, bet vēlāk karalis darīja pieejamu to arī citiem izcilākajiem studentiem.
Nozīmīga vieta Hanojā ir Hočimina mauzolejam un viņa veltītajam muzejam, kuru apmeklētība 30.aprīlī no vietējo puses bij ļoti liela.
30.aprīlis vjetnamiešiem ļoti nozīmīga diena - Dienvidvjetnamas atbrīvošanas diena. 30. aprīlis iezīmē Saigonas krišanu 1975. gadā un Ziemeļvjetnamas armijas galīgo uzvaru. Par godu šim datumam un 1.maijam visur tika izkārti plakāti ar atbilstošu tematiku, karogi. Vjetnamieši ļoti plaši ar dziesmām un dejām atzīmēja 30.datumu, savukārt 1.maijā bij neparasts klusums. Svētku noskaņa nedaudz atgādināja sociālisma laikus. Priekšnesumu kvalitāte gan diezgan pašvaka. Mēs latvieši varam lepoties ar savu augsto līmeni gan dziesmā, gan dejā, gan mūzikā. Kā paši vietējie stāstīja, ka 1.maija svētkus svin valsts iestādes, pārējie strādā.
Arhitektoniskā ziņā jūtama franču ietekme. Kā viens no piemēriem – katredāle, kas starp blīvi apdzīvotajām ieliņām izceļas kā pērle.
Iespaids par Hanoju- haotiska, trokšņaina, dzīvelīga, pārpilna, ar sev raksturīgo šarmu.
Hoa Lu un Tam Coc
Hoa Lu ir pirmā Vjetnamas galvaspilsēta, kurā var aplūkot divu Dinh un Le dinastiju tempļus. Turpat netālu atrodas Tam Coc – klinšakmens kalnu apvidus, ko dēvē arī par Halongas līci rīsu laukos. Izbrauciens ar laivu bij gana to vērts, lai redzētu kā katrs airētājs piekopj savu airēšanas tehniku (pārsvarā irās ar kājām)un kā nu kurš glābjas no tveicīgās saules (ēnā 40 grādu silts) un ar kādu entuziasmu vai piekusumu airētājs dara savu darbu. Tā kā brauciens uz Tam Coc iekrita brīvdienās, tad tūristu skaits bij ļoti liels un upe bij pārblīvēta ar laivām. Šāds laivu izbrauciens turp atpakaļ ilga 2 stundas. Pie reizes izmetām mazu līkumu ar riteni un ta jau varēja atgriezties Hanojā, no kurienes uzsākām tūri.
Sapa
Tiem , kas vēlas izjust mieru, harmoniju un klusumu, noteikti jādodas uz Sapu. Sapa atrodas Vjetnamas ziemeļos netālu no Ķīnas robežas. Sapa un tās apkārtne patīkami pārsteidz ar savām ornamentiskajām rīsu terasēm, kas spēlējoties dažādās saules gaismās, ikreiz no jauna piešķir neatkārtojumu burvību. Saulei rietot, rīsu terases iegūst īpašu nokrāsu un sajūtu gammu. Rudenī rīsu terases mirdz dzeltenās kupenās.
Lai iekoptu rīsu terases jāiegulda liels un smags roku darbs, to iekopšanai nāk palīgā ūdens vērši (water buffalo).
Tās apkārtnē audzē arī kukurūzu, rozes, tēju, jo izrādās ne visās vietās ir piemēroti apstākļi rīsu audzēšanai.
Ziemeļvjetnamas būtiskā iezīme ir tur dzīvojošās minoritātes, kas joprojām ģērbjas savos nacionālajos tērpos, kas piešķir šai vietai īpašu šarmu. Sievietes darina rokdarbus, un dodas uz pilsētu pārdot. Savukārt vīrieši rūpējas par zemes darbiem.
Lai iepazītu un izprastu vairāk vietējo cilvēku dzīvi, ieteicams izīrēt motorolleri (8 USD/dienā) un uz vienu dienu ņemt privāto gidu (20 USD/dienā), kas dodas līdzi un izrāda vietas, kur tūristi nokļūst retāk. Tā arī nokļuvām vienā no ciematu ģimenēm, kur mums tika pagatavotas pusdienas. Gids piedāvāja ar atpūsties, proti, pagulēt pusdienas laiku, jo kalnu ielejā bij 40 grādu karstums. Mēs gan atteicāmies no ilgākas atpūšanās, taču beigās secinājām, ka gids vēlējās nosnausties, jo bij pārguris. Pārējās dienas paši ar motorolleru izbraukājām vietas, kur tūristi ieklīst retāk. Kalnu ielejā bij iespēja kaut uz mirkli atveldzēties tekošā kalna ūdenī .
Katrā lielākā ciemā ir sava skola, uz kurām nāk bērni no tuvākās apkārtnes, ņemot līdzi pusdienu trauciņus, kuros, protams, ir tikai rīsi. Mazie bērneļi sasēdušies uz apli un dzied dziesmiņas, savukārt lielākie jau mācas ko nopietnāku. Pie sienas izvietota informācija par roku mazgāšanu un bērnu slimībām. Lai arī skolas ir bezmaksas, ne visi bērni tiek sūtīti uz skolu, jo jāpalīdz vecākiem lauku darbos. Mazie gan tur tādi īpaši mierīgi, viegli savākt. Kas zin, varbūt tas no karstuma un rīsu ēšanas, nav spēka paskraidīt.
Mūsu gids piedāvāja ar nobaudīt čūskas gaļu. Lētākais veids kā to izdarīt -aizbraukt pie vietējiem noķert čūsku, ja ir k o noķert, un tad gids to pagatavo savās mājās. Mums neizdevās nobaudīt čūskas gaļu, jo tās bij paslēpušās. Labi ka tā, jo tajā vakarā visā pilsētā vienlaicīgi pazuda elektrība, nācās izbaudīt sveču gaismu. Izrādās, ka pilsētā šad tad pazūdod elektrība, daži turīgākie nodrošinājušies ar ģeneratoriem. pārējie iztiek ar baterijām vai svecēm.
Sajūtas par Sapu un tās apkārtni - veldzējums acīm, ausīm, sirdij. Būtu interesanti atgriezties pēc kādiem gadiem 10 un apskatīties kā tūrisms ienesis savas korekcijas.
Lai nokļūtu Sapā, izvēlējāmies braukt ar naktsvilcienu. Vakarā iesēdies kupejā un agri no rīta esi Lao Cai un tad vēl stundu ilgs brauciens ar busiņu pa kalnaino apvidu līdz Sapai.
Halongas līcis
Vjetnamas lepnums, unikāls dabas brīnums ar tūkstošiem izrobotiem salu veidojumiem, ko apskatīt var braucot ar kuģīti. Iekļauts UNESCO pasaules dabas mantojuma sarakstā.
Uz Halonga līci devāmies divu dienu tūrē ar grupu 16 cilvēku sastāvā. Divu dienu tūrē iekļauts brauciens no Hanojas uz Halongu prom atpakaļ (3h vienā virzienā), savs numuriņs uz kuģīša klāja, ēšana, 2 ekskursijas – izbrauciens ar kajakiem un milzīgas alas apmeklējums. Pirmajā dienā nācās iztikt bez kāpiena vienā no klintīm, lai apskatītu līci no augšas, jo laiks bija dūmakains. Uz pēcpusdienu tas jau bij noskaidrojies ,no dūmakas izlīda saule un varēja airēties ar kajakiem, apskatīt vienu no klintīs ieskautajiem līcīšiem. Kuģītim slīdot gar neskaitāmajām klintīm, pamanāni arī zvejnieku ciematiņi, kas dzīvo turpat uz ūdens, un vienīgais pārvietošanās līdzeklis ir laiva. Vairākas laivas nodarbojas ar dažādu uzkožamo un dzērienu tirdzniecību, tās piepeld klāt lielajiem kuģīšiem un andelē savu preci, īpaši dzērienus, jo uz kuģa tie ir par īpaši augstu cenu.
Ideja tāda, ka kuģitis aizved līdz noteiktai vietai, noenkurojas un tad brauciens ar kajakiem un pēc tam atpūta, saules un slapjās peldes,ēšana, malkošana , sarunas. Laiks bija ļoti labvēlīgs, skaidrs, vakarā guļot uz klāja varēja vērot zvaignes un veldzēties labsajūtā. Kompānija bij gana internacionāla – no Austrālijas, Šveices, Indijas, Latvijas.
Pirms neilga laika, katrs kuģitis vēl bij savā krāsā, bet tagad goverments –valdība devis rīkojumu pārkrāsot visus baltā, lai varot viens otru pamanīt, tad nu tagad tādi nekādi pēc ārējā skata, ar baloniņiem pavirši appūsti.
Halonga līcis – ir vērts apskatīt šo dabas brīnumu un izbaudīt to un vislabāk 2vai 3dienu tūrē.
Atpakaļceļā uz lidostu mūs aizveda viesnīcas šoferītis, kurš centās likt lietā dažas iemācītās frāzes angļu mēlē, tas tiešām bij amizanti, toties sirsnīgi. Ar smaidu sejā un pilni pozitīvām emocijām par piedzīvoto un izdzīvoto , lidojām uz mājām .
Brauciena laiks - aprīļa beigas, maija sākums, kopumā 12 dienas, kas ir gaužām par maz, lai iepazītu Vjetnamu visā tās garumā un krāšņumā. Uz atgriešanos! (neliels ieskats no mūsu skatu punkta atrodams bilžu galerijā).
