Piezīmes no saulainās Korfu salas.

  • 12 min lasīšanai
  • 48 foto

(...) pēc absolūti murgainas un negulētas nakts Gatwick lidostā beidzot izkāpju tāda kā saņurcīta vienā no Grieķijas skaistākajām salām- Korfu. Pirmais, kas jādara, jāpārbauda, vai mana bankas karte ir ar mani, vai tomēr esmu to pasējusi. Pērkot Spirosam ciemakukuli diezgan muļķīgi izmeklējos karti visās iespējamās vietās un nesekmīgi, vēl palika lielais čemodāns. Jau domās biju atcēlusi visus turpmākos vasaras plānus. Bet nē, tomēr ir, nez kāpēc, veļas maisiņā. Nu tā, principā, tikai ar mani notiek. Normāli cilvēki, ja zaudē tad pazaudē, bet es parasti visu iegrūžu visneiedomājamākās vietās. Tāpat sanāca ar dāvanu mātei, kuru biju nez kāpēc iebāzusi botās.

Tātad -Korfu sala, tā atrodas Jonijas jūras ZR daļā. Salas garums ir 60 km, platums no 4 līdz 30 km.

Korfu lidosta ir maza un mīlīga, pēc Londonas termināliem pat niecīga. Tiesa gan bremzēšana bija visai strauja dēļ īsā skrejceļa, bet skati, nosēžoties- vienreizēji skaisti. Ārā stāv sagaidītāji un mans Spiros ar. Sabučojamies īsti grieķiski, jo manu pieklājīgi pastiepto roku viņš noignorē. Mašīnīte ir maza un ne pārāk tīra un nav īsti skaidrs kādas markas, viņš ved mani cauri Korfu pilsētai, izmezdams piezīmes par Korfu vēsturi, izjautā mani par Latviju un, patiesību sakot, mani pārsteidz viņa zināšanas par Latviju un pasauli, jo pēc pieredzētās angļu pārliecības, ka viss, kas ir ārpus Anglijas ir Polija, tās ir patīkamas pārmaiņas.

Dodamies uz Ipsos, kur turpmāko nedēļu dzīvošu un baudīšu savu jauko draugu viesmīlību.(...)

(...) Skati vienreizēji, ūdens dzidri zils un silts kā piens, laiks karstummīļiem fantastisks +30.

(...)olīvkoki visur un daudz. Kosmētika ar olīveļļu, olīveļļa uzturā, olīves simtiem veidos marinētas un svaigas, suvenīri no olīvkoka. Vārdu sakot olīvkoku veltes tiek izmatotas ļoti plaši. Jautāju Spirosam kā tad tās olīvas viņi novāc. Saliekot apakšā zem kokiem tādus kā paklājus, vai ko tamlīdzīgu un tur tās sabirstot iekšā.

(...) no rīta 6 pamodos no dīvainas dziedāšanas, likās ka grieķi tikai tagad atgriežas no kluba apmeklējuma un dzied kaut kādu nesaprotamu tautas dziesmu, vēl nodomāju : interesanti kā viņi pastrādās, pirmdiena taču, bet, kad sāku klausīties uzmanīgāk, izrādījās, ka tie ir gaiļi, radās iespaids, ka viņu ir simtiem un nez kāpēc visi dzied tieši vienā laikā. Pirmo reizi ko tādu dzirdēju. Gaiļu koris. Fascinējoši. Labprātāk gan būtu dzirdējusi kādas grieķu serenādes, bet tās laikam citreiz. Tuvāko nedēļu būs jāmostas līdz ar gaiļu dziesmām, jo ignorēt viņus ir pagrūti(...)

Ipsos ir mazs ciematiņš kāda kilometra garumā, nekā pārāk interesanta vai aizraujoša te nemanu. Protams daudz kafejnīcu, restorānu, nomas punktu, viesnīcu. Viss tūristiem. Grieķi ar nepacietību gaida sākamies tūrisma sezonu, tas ir labākais peļņas laiks, un par cik daudzi ir orientējušies tieši uz tūristu apkalpošanu, tas ir saprotams.(...)

Spiros sarunāja mašīnu, lai varu vairāk papētīt Korfu salu. Jāmaksā par dienu 20 eiro. Principā cenas ir jāskatās, jo var būt visai atšķirīgas kā mašīnu vai skuteru nomās, tā arī viesnīcām.

Protams, Spiros sāka stāstīt, kur braukt, kad braukt un uz ko skatīties, bet šajās dienās jau sapratu, ka viņa galvenā izklaide aprobežojas ar pludmales apmeklēšanu, tāpēc nolēmu sastādīt pati savu maršrutu. (...)

9.30 no rīta mašīnīte jau stāvēja pie viesnīcas. Mazs, melns grabulītis. Mans pirmais galamērķis bija pilsētiņa Paleokastritsa. Iemetu skatu mātē googlē un nolēmu, ka pilsētiņa varētu būt jauka.

Sākot braukt mazliet baidījos par grieķu mašīnu izslavēto tehnisko stāvokli, bet mašīnīte bija patiešām lieliska, tikai man radās aizdomas, ka tajā iemājojis sisenis. Čirkstēja un čirkstēja.

Ceļi Korfu nav slikti, tiesa ļoti līkumoti, reizēm šauri, bet skati, kas paveras apkārt ir tādi, ka pilnīgi noteikti traucē turēties savā joslā. Benzīntanki ir diezgan bieži tā, ka uztraukties par palikšanu bez benzīna kaut kur nekurienes vidū nevajadzēja, jo parasti man ir nemode izbraukt tukšu bāku, noslāpt kāda krustojuma vidū un tad izmisīgi zvanīt jaukiem paziņām, lai glābj. Benzīns viens no dārgākajiem eiropā 1.8 litrā.

Paleokastrita izrādījās fantastiski jauka, maza pilsētele vai drīzāk ciematiņš ar pasakainiem skatiem un burvīgām pludmalēm. Atšķirībā no Ipsos, šeit pludmales vairāk klāja smiltis, nevis akmeņi, lai gan smiltiņas bija visai parupjas, tomēr patīkamāk par akmeņainajām pludmalēm. (...)

Regulāri pilsētā iestūrēja lielie autobusi ar tūristiem. Pensionāru vecuma smaidīgi onkulīši un tantiņas paklausīgi barā izkāpa no autobusa un devās uz laivu piestātni, kur acīmredzami viņiem jau bija sarunāti izbraukumi ar laivām, nepapētīju, bet pieņemu, ka ekskursijas bija uz paradīzees pludmali, kur varot nokļūt tikai ar laivu. Tā ir maza pludmalīte klinšu ieskauta, gluži kā filmās, patiesībā te viss izskatījās kā filmā – gan klintis, gan kristāldzidrais ūdens, gan mazās romantiskās mājas un baltās laivas piestātnēs.

Laivu tūres piedāvā dažādus maršrutus, atkarībā no kurienes izbraukt. Neizmēģināju nevienu,bet, ja ir kompānija, tad var doties iekarot citas salas vai pat Albāniju, kuras krasti lieliski saredzami no Korfu (...)

(...) tālākais plāns ir Korfu pilsēta.

Mēģinot iekļauties satiksmē un tas nozīmē, pārkāpjot atļauto braukšanas ātrumu, pamaucu garām norādei uz pilsētas centru. Apgriezties nav kur, tad nu jāizmanto sen sevi pierādījusī metode- jāizvēlas kāda mašīna priekšā, kura labāk patīk un jāseko tai (vīrieši šajā brīdī noteikti izteiksmīgi pieliktu pirkstu pie deniņiem). Katrā ziņā varēju mierināt sevi ar domu, lai kur es arī neaizbrauktu, no salas nobraukt nav iespējams, tāpēc te vien Korfu būšu.

Priekšā braucošais mani ieved absolūtā haosā, saprotu, ka esmu pilsētā, tikai kurā pilsētas daļā, nav ne jausmas un grieķu braukšanas tehnika ir apbrīnojama, viņi vēsā mierā var izbraukt tev priekšā, pilnīgi bez stresa ar savu rolleri nogriezt ceļu un absolūti un galīgi nesaprot, ka tādam lempīgam tūristam var arī nebūt nepieciešamās grieķiskās reakcijas. Izkūlusies cauri piebāztām ieliņām ar simtiem cilvēku, kuri nez kāpēc metas pāri ielai tieši mašīnas priekšā, beidzot ieraugu pazīstamos ostas skatus( tos apskatīju kopā ar Spirosu, pa mašīnas logu, kad viņš mani pirmā dienā laipni izvadāja pa Korfu centru).

Mašīnu iespējams novietot arī ielas malā, bet, redzot pāris aplauztus spoguļus, tāda vēlēšanās īsti nerodas.

Atrodu maksas stāvvietu tieši pie ostas un novietoju savu melno draudziņu ūdens malā, sisenis aigājis čučēt siestu, palicis krietni karsts, saulīte pašā dienvidū. Samaksāju par stāvvietu 3 eiro pa visu dienu un dodos apskatīt Korfu. Pilsēta fascionējoša. Mājas romantiski noaugušas ar ziediem un vīteņiem. Suvenīru veikaliņi viens pie otra, cilvēku daudz, citi iepērkas, citi bauda kafiju mazajās kafejnīciņās. Grieķi braucot ar saviem rollerīšiem draudzīgi sataurējas. Absolūta idille. Mazās šķērsieliņas, aplupušās mājas, grieķu valoda. Ļoti, ļoti jauka pilsēta. Piefiksēju, ka neviens pārdevējs nemetas klāt un nebāžas pa visām varēm kaut ko pārdot, lai gan veikaliņi ir viens pie otra un konkurence pamatīga. Var jau būt, ka pie vainas mans akmens ģīmis, bet jāsaka, ka visā šeit pavadītajā laikā nemanīju nekādu apgrūtinošu uzbāzību, tikai jauki smaidi, jautājoši roku mājieni un atlika papurināt galvu, kad neviens tevi vairs neaiztika(...).

(...)kāds grieķu puisis smaida tā, ka sniegbaltie zobi spīd vien: no kurienes esat? No Latvijas. Nozibina melnās acis (nu skaists kā dievs): kak dela? Viņš jautā un tad man jāsmejas: horosho! Nevar jau gribēt, lai viņš runātu latviski,vai ne? Ļoti patīk grieķu attieksme- jauka, draudzīga un parunāties viņiem patīk. Ļoti, ļoti jauki un jā... ļoti izskatīgi. :)

Izstaigāju esplanādi, apskatu vecos un jaunos fortus un izmaļu pilsētas centru. Karsts kā pirtī, jūtu, ka ir apsvilis viss kas var apsvilt. Visai sāpīgi.

Korfu pilsētā gan kultūrā gan arhitektūrā visvairāk jūtama itāļu ietekme, to lieliski var redzēt vecpilsētā, kas izskatās kā daļa no Itālijas. Bet ir saglabājusies arī venēciešu arhitektūra, apskatīju mājas un arkādes franču ampīra stilā un XIX gadsimta sākumā celto angļu karaļa pili. Pastaiga ļoti interesanta un izglītojoša.

Braucot ārā no stāvvietas iebraucu nepareizajā joslā, apķeros tajā brīdī, kad priekšā man uzrodas milzīgs autobuss un vadītājs apsolūtā, nesatricināmā mierā stūrē virsū pat nepiebremzējot. Saprotu, ka spēku samēri ne tuvu nav līdzīgi un laižos lapās, kārtējo reizi pārliecinoties par grieķu absolūto vienaldzību pret tādām situācijām. Latvijā es šajā gadījumā tiktu apveltīta ar izteiksmīgām zīmēm, kas norādītu par stulbo blondīni pie stūres un apbērta ar dažādiem dzimtās un lielo kaimiņu valodas epitetiem, bet šeit viss notiek stoiskā mierā, neviens sevi ar tādu stresu neapgrūtina, vienkāršāk ir mani uzreiz noslaucīt no ceļa. Tā lūk!

Nākamais mērķis ir Kalami. Ciematiņš, kur dzīvoja Darelu ģimene. Man mīļais rakstnieks Dž. Darels ir dzīvojis 3 dažādās vietās Korfu. Pirmā ir visiem zināmā un mīļā zemeņukrāsas mājiņa, kas atrodas braucot noPeramas uz Benitsu 4km no Korfu pilsētas, dienvidos, bet tā ir pārveidota un paplašināta. Un man nelikās tā īsti interesanti apskatīt neorģinālo versiju.

Otra ir dzeltenā villa, kas ir netālu no Gouvia līča uz ziemeļiem no Korfu pilsētas, to esot nopirkusi kāda ģimene un līdz ar to tas ir privātīpašums (tā man stāstīja vietējie) kas nav pieejams publiskai apskatei. Tādēļ nolemju braukt uz pēdējo Darelu apmešanās vietu -balto villu.

Šis brauciens izvēršas par visai nopietnu pārbaudījumu. No sākuma, izbraucot no Korfu, nogriežos nepareizi un iebraucu ostas teritorijā, tikusi no tās ārā drāžos kopā ar visiem pa šoseju un pabraucu atkal garām vajadzīgajam pagriezienam. Godīgi varu pateikt ar pilnīgu un vēl pilnīgāku pārliecību, ka ātruma ierobežojošās zīmes te ir tikai ceļa dekorācija, tāpat kā braukšana un alkohols ir absolūti savienojamas. Restorānā jauks grieķu oficiants piedāvāja vīnu, kad saku: nē, nē, es pie stūres, viņš bola acis un met ar roku- nu jūs tak esat Grieķijā. Ir taču ok. Kad nostājos pozīcijā, ka tomēr nedzeršu un man galīgi nav vēlēšanās tuvāk iepazīties ar grieķu policistiem, tad viņš smej, ka policijai neesot nekas pretī pret pāris vīna glāzēm. Tādas tās lietas.

Tātad ceļš uz Kalami. Izbraucu cauri Ipsos, kur jau nedēļu kā dzīvoju un dodos augšā kalnā. Pirmais šoks parauj brīdī, kad ceļš bez jebkāda brīdinājuma sametas 360 grādu leņķī. Rauju mašīnu sānis, jo pretī nāk džips un lūdzu Dievu, lai nu mēs ar mazo grabuli ierakstītos līkumā. Tālāk jau braucu uzmanīgāk, jo tādi līkumi nav retums. Ceļš vijas kā serpentīns augstāk un augstāk. Apkārt paveras dievīgi skati. Labajā pusē paliek pasakainā Barbati pludmale. Un skats no augšas uz salu gandrīz iedvesmo kļūt par mākslinieku. Tomēr tādu skaistumu nav iespējams iemūžināt ne gleznās, ne fotogrāfijās, tas ir jāredz. Ceļš ir vietām labs un plats, vietām tāds, ka knapi divas mašīnas var izmainīties un kad pamūku malā, lai palaistu autobusu, tad rodas ne pārāk omulīga sajūta par apdrupušo ceļa malu, kas paver izteiksmīgu skatu uz dziļu krauju.

Pabraucu garām maziem ciematiņiem ar mājām, kuru terases paver skatu uz jūru. Kad nonāku Kalami sutoņa jau ir mazliet rimusies. Izstaigāju mazo ciematiņu. Apskatu Darelu villu. Grieķi ierīkojuši tur restorānu un suvenīru veikaliņu. No villas ir redzama jūra un kalni un ir pilnīgi saprotami, kur Lorencs Darels guva iedvesmu savām grāmatām, kurās viņš ar māksliniecisku sajūsmu apraksta Korfu skaistumu. Tādā vietā, šķiet, ikviens varētu tādus garadarbus rakstīt, jo apkārtne ir kā fotogrāfija no ceļojumu bukleta, tik ļoti perfekta. Spiros stāstīja, ka Darels arī vēlāk vairākkārt esot apciemojis salu un, ka nākamreiz viņš man uzdāvināšot ieraksta kopiju, ko nofilmējis no kāda Dž. Darela apciemojuma. Rakstnieks esot ļoti mīlējis Korfu un man patiesi būtu grūti iedomāties, kā varētu nemīlēt kaut ko tik skaistu, vēl jo vairāk, ja ar to saistās tik daudz brīnišķīgu bērnības atmiņu.

Ceļš atpakaļ jau rit raitāk, atmetu Spirosa ieteikto Rodas apmeklējumu, jo google mani nepavisam neiedvesmoja un vakar satiktās itālietes pēc Rodas pilsētas apmeklējuma arī neizrādīja sajūsmu par to. Pēc Spirosa ieteikuma būtu jāapskata Rodas pludmale, bet pludmales esmu šajā nedēļā redzējusi vairāk nekā jebkad un nedomāju, ka tur varētu būt kas savādāk. Patiesību sakot, nogurums dara savu, iebraucu Ipsos restorāniņā pie pašas jūras ieturēt vakariņas. Saimnieks sajūsmināts dejo apkārt un izrādās, ka nepavisam nav grieķis bet ir anglis, kas kopā ar sievu anglieti pārvācies te dzīvot. Pēc mana jautājuma, vai tad bija prātīgi no Anglijas, kur it kā viss ir kārtībā, pārcelties uz Grieķiju, kur ir krīze, viņš smej, ka te esot pasaka un, ka viņš mīlot Korfu tik ļoti. Te viņš dzīvojot vecajā Ipsos ciematiņā jaukā mājā ar skatu uz jūru un viņam piederot savs restorāns.

Jāsaka, ka krīze Grieķijā tomēr jūtami pļāvusi, to var redzēt aizvērtajos restorāniņos un viesnīcās, bet grieķi ir lepni par savu zemi, lai kā arī neietu. Grieķija viņiem ir pati labākā vieta pasaulē.

Tikai visur saņem brīdinošus norādījumus par to, ka Latvijā jau nu gan nevajagot eiro ieviest, jo ne pie kā laba tas nenovedīšot. Liekas, ka tas ir ļoti, ļoti sāpīgs jautājums, jo tā ir pirmā lieta, kas tiek minēta iepazīstoties. „ Jums Latvijā ir eiro? Nav taču, ne?” „Nē” „Nevajag, nevajag. Pēdējā muļķība, viss aizies uz leju.” Tādi dialogi mana absolūtā ikdiena. Protams var jau cerēt, ka kāds pirms eiro ieviešanas konsultēsies ar mani un tad es varēšu ar pilnīgu pārliecību teikt, ka nu nevajag mums tos eiro, jo grieķi, redziet, neiesaka. :)

(...) Sapakoju Spirosa un Telmas dāvināto vīnu un grāmatu, kas mani izglītos grieķu vīnu pasaulē un siltu apskāvienu un buču vadīta, dodos tālāk.

Vīrs, no kā ņēmu mašīnu aizved par 10 eurikiem uz lidostu. Brauciens traks ar 100 pa pilsētu, tiek signalizēts visu laiku. Tā viņiem svēta lieta. Signalizē, lai izrādītu sajūsmu, lai sveicinātu, pievērstu uzmanību, lai liktu pavākties nost no ceļa, vai, lai liktu saprast, ka nav ko līst uz ceļa. Signalizēšana ir grieķu satiksmes raksturīga iezīme, par kuru nevajag pārāk saspringt, bet pavisam ignorēt arī nav ieteicams.

No lidostas ņemu taksi un dodos uz Benitses. Viesnīca Eros. Taksists nelaimīgi skatās uz mani, liekas viņam nav ne jausmas par ko iet runa. Un tad, (ak jaukie grieķi!) saskrien apkārt kādi 5 citi taksisti un rokas plātīdami stāsta mazajam nezinītim, kā tur nokļūt. Tas notiek tik ļoti izteiksmīgi, ka nu jau arī man gandrīz ir skaidrs pa kurieni jābrauc. Pateicīgi klanos visiem puišiem par palīdzību un dodamies ceļā. Cenas braucieniem ar taksi no lidostas uz kādu no ciematiem, kas atrodas padsmit km attālumā ir aptuveni 20-30 eiro. Kā sarunā. Es nekaulējos, jo Spiros stāstīja, ka grieķiem kaulēšanās neesot ļoti populāra, varot jau it kā sarunāt zemāku cenu, bet es neesmu speciālists šādos jautājumos, tāpēc cik runāts, tik runāts.

Piebraucam pie viesnīcas un jaukais taksists saka, ka esot tuvāk nekā domājis, tāpēc jāmaksā mazāk nekā runāts. Nu, vai nav brīnišķīgi, ko? Nav jau nekāda Rīga, kur tūristus iesloga taksī un nelaiž ārā. Pretī iznāk kundzīte, kas liekas īsti nerunā angliski un ierāda man istabu. Te nu esmu. Paradīzē! Apsēžos uz balkona un man pie kājām jūra. Es mīlu šo salu!!! (...)

Ciematiņš mazs, omulīgs, vairāk orientēts uz tūristiem, visur viesnīcas, krodziņi, auto nomas. Spriežot pēc lietiskajiem pierādījumiem šo vietu iecienījuši krievu tūristi. Jo man tiek jautāts vai esmu no Krievijas, ēdienkartes pie kafejnīcām ir grieķu un krievu valodās un šur tur dzirdama pazīstamā kaimiņu valoda.

Autobuss uz Korfu pilsētu kursē visai bieži, biļete maksā 1.50 eiriki.

Viesnīca patiešām laba. Par 4 naktīm maksāt vajadzēja 70 eiro.

Skats pa logu lielisks. No gultas līdz jūrai tieši minūte. Saimnieces ir māte ar meitu, kas man piedāvā par velti izmazgāt manas pieputējušās drēbes un cienā ar īstu grieķu kafiju un mājās darinātiem našķiem. Izstāsta, kur un kā labāk nokļūt(...)

Patiesībā jūtos pārliecināta, ka viesnīcā šobrīd esmu vienīgā, jo ir klusi un mierīgi(...)

(...) Ar Mimu (tas tāds mīļš saīsinājums Dmitrijam, nezin kāpēc man mēģina iestāstīt, ka tas esot populārs grieķu vārds, kaut kā ļoti jau nu pazīstami tomēr skan) aizbraucam apskatīt Korfu vakarā. Pulkstenis ir 21. Pilsētā palikuši tikai vietējie, kas sēž iecienītajās kafejnīcās un atpūšas klubos. Apskatam vecos fortus. Jāsaka, ka tumsā izgaismoti tie izskatās vēl iespaidīgāki. Izložņājam visus stūrīšus un kaktiņus un sapozējam viens otram pie katra apdrupušā fortu stūra. Ļoti skaisti. Tiešām labāk nekā dienā.

Nobaudu ouzo. Tīri neko. Iepriekš iepirku dāvanām grieķu tradicionālo kumkuat liķieri, kas gatavots no kumkuat augļiem un limonicello, par kuru gan domāju, ka tas ir itāļu tradicionālais liķieris, bet viņiem te viss tā sajaucies...

Sēžamies rollerītim mugurā un laižam atpakaļ. Skaista tā pilsēta vakarā un pavisam savādāka kā dienā. Klusa, bez tūristiem, ļoti grieķiska un romantiskaJ.(...)

(...)izmetuši līkumu ar rolleri un iedzēruši kafiju piebraucam pie manas viesnīcas. Esmu ielūgta uz Alexias dzimšanas dienu. Jau paspēju sastresoties, ka nebūšu laikā un ka man nav ziedi, ko uzdāvināt un nav tā īsti skaidrs, kāpēc šajā ciematiņā tos nepārdod veikalos. Mēģinu Dmitrijam ieskaidrot, ko man vajag, bet viņš nerunā neko labi angliski un man grieķu valoda ir tikpat sveša kā ķīniešu, mēģinam izlīdzēties ar viņa itāļu un manas nabadzīgās spāņu valodas zināšanām bet tas neko daudz nelīdz. Tā nu dodos bez ziediem sveikt jauko grieķu meiteni, bet viņa smaida un met ar roku, ka neko nemaz nevajagot. Pie sevis gan nosolos atsūtīt viņai dāvanu no Latvijas.

Vizinamies ar Alexu atpakaļ uz Korfu. Iepazīstos ar viņas draugiem un kolēģiem, visi ļoti atvērti un jauki cilvēki. Tiek runāts daudz un plaši par politiku un man sniegts angliskais tulkojums. Principā ļoti izglītojošs vakars. Mazliet bažīgu padara tas, ka Alexai tomēr jāstūrē atpakaļ, bet dzērieni mums ir stipri alkoholiski, tomēr neviens par to neķer kreņķi. Gala beigās nodomāju: ne jau viņa pirmo reizi ar pīpi uz jumta.(...)

Vakara noslēgumā lūdzu man parādīt Darela statuju. Izraisās karstas grieķiskas diskusijas par to, kur tā varētu būt. Beigās nonākuši aptuvenā skaidrībā, aizvizinamies līdz parkam, kas, protams, ir slēgts. Izrādās, ka grieķi par Darela statuju nav pārāk informēti un caur žogu mēģinam tikt skaidrībā, kura tad varētu būt īstā, tomēr izsecinam, ka noskaidrošana būs jāatliek uz citu reizi.(...)

Atvadīšanās no Korfu ir skumīga. Ļoti, ļoti. Kāpjot lidmašīnā vēl atskatos uz jau pazīstamiem skatiem un kaut kā aizdomīgi piemetas iesnas. Zinu, ka te atgriezīšos. Pie saviem jauniegūtajiem draugiem un pasakainajās pludmalēs, naktīs klausīšos cikāžu dziesmās un elpošu gaisu, kas smaržo pēc ziediem(...)

Iejūkot Londonas steidzīgajā, pelēkajā burzmā rodas sajūta it kā mani būtu izmetuši no Paradīzes...



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais