Eva Krētā, 16 un 17 maijs

  • 4 min lasīšanai
16.05.2012 Ir 16.maijs, diena, kad dodos ārpus Latvijas robežām. Es dodos uz laiku, bet dodos. Tas viss notika tik ātri, ka pat nepaguvu tā īsti visiem pateikt, nepaguvu aptvert vai saprast. Pirms nedēļas es tikai sēdēju pie galda un runāju par šādu varbūtību, bet tieši patreiz jau sēžu Atēnās uz prāmja un gaidu, kad tas aizkuģos līdz Krētas salai, kas turpmākos piecus mēnešus būs manas mājas, mans darbs un mana dzīve. Nezinu, vai tas ir daudz vai maz, bet domāju, ka pietiekami, lai pagūtu saligoties pēc mājām un pēc visiem, kuri palika mani gaidot. Pirms nedēļas likās, ka laika līdz aizbraukšanai vēl gana, bet katra diena, kas veda tuvāk ceļam šķiet pagāja ātrāk un ātrāk, atstājot aizvien mazāk laika un pēdējās dienās škiet laiks vienkārši iekrita kā melnajā caurumā. Vakar nakt nespēju aizmigt, bet kad aizmigu – rādījās murgi. No rīta pamostoties galva bija smaga un palēnām sāku saprast, ka es pēc dažām stundām jau būšu augstu virs mākoņiem. Visu rītu centos jokot un neizrādīt to, cik patiesībā saspringta un satraukta esmu, centos turēt asaras, jo zināju, ka ļaujot tām vaļu, nespēšu vairs rimties. Ik pa mirklim vēroju savu mīļoto cilvēciņu, kurš turējās godam, lai gan zināju, ka visticamāk arī viņa iekšējā pasaule eksplodē... mēs tūlīt šķirsimies uz ilgu laiku. Ceļš uz lidostu bija salīdzinoši kluss, jo par ko gan īsti runāt? Prātā šaudījās tūkstošiem domas un visu laiku nācās cīnīties, lai neizplūstu asarās. Liels smagums gūlās pār sirdi, kad iedomājos, ka bērnus redzēšu pēc daudziem mēnešiem, bet vēl vairāk sāpēja doma, ka viņi mani redzēs pēc tik daudz mēnešiem. Marko vēl mazs, viņš pat īsti varbūt nesapratīs, bet Dinija jau liela un domāju, ka viņas sirsniņa raud. Man nebija drosmes satikt viņu šajā aizbraukšanas dienā, jo zināju, ka būs grūti visiem, ja būs puņķi un asaras, tāpēc izvēlējos nosūtīt viņai mīļu ziņu un ceru, ka viņa turēsies braši, līdz es atgriezīšos. Man izdevās noturēt asaras līdz pašam atvadu mirklim, kad pat vislielākā saņemšanās nelīdzēja un pāris asaras nepaklausīgi noritēja pār maniem vaigiem. Domās skandināju saņemies, saņemies, bet šķita, ka visa asaru gūzma tūlīt sprāgs, tāpēc pāris sirsnīgi apskāvieni un atvadu skūpsti, un centos zust zonā, kurā mani vairs neredzēs. Atēnās biju 14:30, jau saņēmusies un drosmīga un gatava jaunajiem izaicinājumiem. Mani satika lidostā jauka meitene no darbā iekārtošanas aģentūras, kopā devāmies uz biroju nokārtot pēdējās papīru formalitātes, lai jau vakarā varētu doties uz Krētu. Pilsēta vizuāli skaista, bet patiesībā ļoti nolaista. Uz ielām bardaks un haoss un gluži kā pie mums, staigā ielu andelētāji un piedāvā kaut ko iegādāties pa lēto. Biroja māja tāda paplukusi, stāvi nolaisti, piepīpēti un arī pats ofiss ne labāks. Liels bija mans izbrīns, kad uz katra darbinieka galda bija pelnu trauks un viņi kūpināja kā negudri. Visi, bet izņēmumam! Jā, ko tādu pie mums noteikti neredzēt. Bet nu labi, es tur uzkavējos līdz pl.18, kad cita aģentūras darbiniece mani pavadīja līdz ostai, kurā varu tikt pie prāmja. Nu jau kādu mirkli esmu šeit, bet vēl līdz izpeldēšanai no ostas gana laika, turklāt peldēšana man ir līdz 6 rītā. Ekonomisku apsvērumu dēļ neņēmu kajīti, vien ceļošanas biļeti, tātad šī nakts vēl solās būt grūta, bet gan tas attaisnosies! Kad tikko uzkāpu uz prāmja, škiet aptvēru, ko patiesībā esmu izdarījusi un visas dienas laikā aizturētās asaras izlauzās uz āru. Atradu klusu vietu uz vaļējā klāja, kārtīgi izraudājos un augstu paceltu galvu drosmīgi devos atpakaļ prāmī, lai atrastu vietu, kur iekārtoties nakts peldei. Es ļoti ceru, ka visas lietas nokārtosies un jau pavisam drīz mans mīļotais cilvēciņš arī dosies ceļā uz Krētu un tad jau būs vienkāršāk pavadīt šos mēnešus svešumā. Tas nu priekš pirmajiem iespaidiem viss. 17.05.2012 Esmu pārcietusi 9h garo kuģošanu ar prāmi. Tas bija vareni neērti un trakoti mokoši, būtu zinājusi, jau savlaikus būtu ieņēmusi daudz ērtāku vietu, bet nu ko tad vairs, esmu izdzīvojusi :D Kad bija jānokāpj no prāmja un jādodās autobusa meklējumos, tad bija dikti bailīgi – nevienu nezini, nesaproti, kur iet un ko darīt, bet nu nebija nemaz tik traki un ātri atradu autobusu un pēc nepilnas stundas jau biju Rethimno autoostā. Ceļš līdz šai pilsētai bija ļoti skaists! Kalnainais apvidus, šaurie ceļi, kuru ceļmalas norobežotas ar akmens mūriem, pie kuriem sastādīti nelieli koki un sarkanās ziedošās puķes, jūra vienā malā un saullēkts vēl bonusā! Nu tiešām pasakaini! Tagad sēžu autoostā pēc nelielas pastaigas un vēl nedaudz man šiet jāuzgaida, bet pirmie iespaidi fantastiski! Šeit ir bezgala skaista daba, jūra, palmas un ziedošās sarkanās puķes ceļa malās. Nav ne jausmas, kas tās ir, bet tās piešķir īpaši skaistu nokrāsu. Visapkārt smaržo un sajūtas tiešām ir iedvesmojošas. Čivina putniņi un pilsēta vēl īsti nav atmodusies, tāpēc paralēli tam visam dzirdamas jūras vilņu šalkas. Sirds skumst pēc mīļotā cilvēka un bērniem, tāpēc ik pa brīdim cīnos ar asarām, bet gan pāries, ceru, ka pavisam drīz mans mīļotais cilvēciņš būs man līdzās šeit un dzīve kļūs arī emocionāli piepildītāka. Tikai esot tālu projām ir iespējams saprast cik patiesībā stipri mēs mīlam tos, kurus esam atstājuši. Nu šim mirklim tas viss, kad būšu nokļuvusi vietā, kas turpmākos 5 mēnešus būs manas mājas, noteikti dalīšos iespaidos. Pēcpusdiena: Tad nu esmu savā jaunajā vietā :) Esmu tikusi arī pie interneta, švaka gan, bet nu skaips iet, cerams, ka atradīšu signāla krustpunktu, kurā varēšu arī padarīt daudz vairāk. Citas lapas palaist vajag lielu pacietību, bet gan iepraktizēšos :) Ko lai saka, šeit ir pasakaini skaisti, tik tiešām un mani jaunie darba devēji ir bezgala laipni! Tiešām sirsnīgi un jauki cilvēki! Šodien jau nostrādāta pirmā puse dienas, lēnām sāku apgūt savus jaunos darba pienākumus un cenšos tiešām cītīgi mācīties, jo jāmācās būs daudz! Bet viss ar laiku! Nu arī noskaņojums daudz maz saulaināks palika, jo izdevās parunāt ar mīļoto cilvēciņu. Tiešām labāk palika ap sirsniņu uin bēda šķiet mazāka, lai gan vēl jau ir tā pārbrauciena stadija, ka asaras līst gandrīz ne par ko. Kamēr rosījos, tikmēr šķita, ir ok, bet kā tikko mierīgi apsēdies, ieskaties viļņu šļakās, tā domas aizpeld un atkal gribās raudāt. Bet nu ko par to, es saņemšos! Visu dienu bija jauks laiks, bet pašā pēcpusdienā apmācās un tad pēkšņi sāka līt lietus, bet silts ir vienalga :) Tagad centīšos salikt pirmās bildes, kuras nu pagūtas uztaisīt, ja nesanāks, tad vēlāk, jo pl.18 jāskrien atpakaļ pie darbiņiem :) p.s. bildes būs, ja izdosies augšuplādēt ;)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais