Černobiļas varenums un posts.

  • 1 min lasīšanai
  • 23 foto
Es parasti neizvēlos maršrutus uz vietām, kur dodas tūristu masas, tā arī Ukrainā uzmeklēju ne pārāk pieprasītu ceļojuma maršrutos galapunktu Černobiļas AES. Tie kas ir dzimuši kaut kur pēc 1983 gada varētu būt ka par šo vietu uzzināja tikai vēlāk no vacēku nostāstiem vai kā savādāk. Pārējie noteikti atcerēsies, kā mēs nelabprāt 1986 gada pavasarī uzturējāmies ārā lietus laikā un ar satraukumu gaidījām vai tēvus nepaaicinās uz šo skaisto stūrīti mūsu plašajā dzimtenē nedaudz psatrādāt. Es toreiz gāju 2. vai 3 klasē, īsti neatceros, bet manā atmiņā ir ļoti labi palicis tas raidījums Время kad paziņoja par notikušo avāriju. atceros vecāku nesapratni un satraukumu par to. Nezinu kapēc, bet es ļoti vēlējos toreiz pats tur būt un redzēt visu savām acīm. Vecāki noteikti būtu teikuši, ka esmu dumš, un apmēram ar tādiem pašiem ceļa vārdiem šogad pavasarī neilgi pirms 21. gadadienas mani ceļā pavadīja ģimene un draugi. Braucienā devos viens, tas man ļāva labāk noskaņoties uz šo seno notikumu atmiņu viļņa. Ieraugot staciju sajūtas bija neaprakstāmas, iespējams tā arī ir cilvēka dzīves jēga, uzlikt sev mērķus un tos sasniegt. Es jutos tieši tā. Tanī brīdī nebiedēja nekas, ne radiācija, kuras vidējais fons ir lielāks nekā pēc avārijas, jo jau padsmit gadus apkārtnē nav veikti nekādi dezaktivizācijas pasākumi un iepriekšējo efektivitāte ļoti ātri zūd ne iespējamās sekas, jo esmu saniedzis mērķi, ko savulaik biju iedomājies. Lai nenogurdinātu ar saviem stāstiem te arī beigšu, un aicinu apskatīt bildes. Ja kādam būs jautājumi labprāt atbildēšu, bet visvairāk man būtu interesanti ja atsauktos kāds no bijušjiem černobiļas avārijas seku likvidatoriem, man būtu interesanti papļāpāt par šo tēmu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais