„Latishkije ribaki” vai „Kā mēs izpildījāmies Baltkrievijā”

  • 8 min lasīšanai
  • 34 foto
Doma, ka jādodas apciemot mūsu mazpazīstamo kaimiņzemi Baltkrieviju radās aptuveni mēnesi pirms Jāņiem. Es, personīgi sākotnēji biju noskaņots ļoti skeptiski pret šo braucienu, bet draugu pierunāts, tomēr nolēmu pievienoties, jo - šo valsti vēl nebiju apmeklējis, kompānija solījās būt jautra un - kad tad vēl, ja ne tagad! Pirms brauciena tika noorganizētas pāris sanāksmes, lai vienotos par izbraukšanas laikiem, uzturēšanās ilgumu, dzīvošanu un vispārējām brauciena detaļām. Nokļūšana (iekļūšana): Šai salīdzinoši tuvajai valstij, kā izrādās, tik viegli nemaz nav iespējams piekļūt, jo: 1) internetā pieejamā informācija ir tik niecīga, ka nav pat vērts to uzskaitīt. Atradām pāris skeitborda lapas, kuras aktīvās atpūtas jomā bija visdevīgākās. Uzgājām arī Baltkrievu iepazīšanās saitu – kaut ko līdzīgu mūsu pašu draugiem.lv, bet vairāk orientētu tieši uz iepazīšanos. Šo lapu pamatīgi izpētīja un darbībā pārbaudīja mūsu aktīvākais censonis, kurš reģistrējoties jau minētajā lapā, bez nekādas piepūles nedēļas laikā saņēma aptuveni 25 baltkrievu daiļavu anketas ar telefoniem (!).Ticat vai ne, bet šāda procedūra bija nepieciešama, lai uz vietas būtu iespējams satikt kādu vietējo, kas palīdzētu mums integrēties vietējā sabiedrībā un iepazīstinātu mūs ar pilsētu. Gala rezultātā, iegūtās anketas tāpat netika realizētas. 2) kā izrādās, lai ieceļotu Baltkrievijā ir nepieciešama vīza, par kuru mums katram nākas šķirties no pases uz aptuveni nedēļu un 25Ls (kopā ar apdrošināšanu). 3) līdz salīdzinoši netālajai (500km) pilsētai Minskai ceļā pavadām 12h, jo turpceļā uz robežas bez lieka saspringuma pavadām 3h, atpakaļceļā- 4h. Redziet – naudiņa jādeklarē, anketiņas jāaizpilda, rindā jāpastāv. Vienā no anketām jāatbild uz jautājumu, vai mūsu rīcībā ir kādi drukātie (!) vai arī elektroniskie informācijas nesēji. Ja tā padomā, tad es bez tāda pat uz tualeti neeju, jo telefons laikam arī skaitās. Mums tiek izsniegta aizvēsturiska izskata blanka ar sešām zīmogu vietām, kuri tad mums kā labā „quest” datorspēlē, bez iepriekšējas nojausmas un priekšzināšanām par Baltkrievijas robežas īpatnībām ir jāsavāc, lai vispār tiktu pie pasu kontroles. Turklāt, zīmogu iegūšana notiek izsmalcinātā padomju stilā – tu tiec sūtīts no vienas būdiņas uz otru, vairākkārt atkārtojoties. Par izbraukšanas datumu nospraužam 23. jūniju, norunājot no Rīgas startēt plkst.5.30 Lieki teikt, ka daļa no mūsu kompānijas trešdienas vakarā dodas nesavtīgās izklaidēs Vecrīgas siltajās ielās, jo labāk tomēr izmantot nakts dzīves dotās iespējas, nekā pamosties 5.00 un tad galīgi samiegojies, pus-guļot mērot tālāko ceļu līdz Minskai. Galu galā, nevienam no mums pie stūres vēl nav jāsēžas Un tā, ap plkst 5.00, krietni „saguruši” ierodamies LuLu Pica, lai notiesātu brokastis un pafantazētu par lielā brauciena sniegtajām iespējām. Jāatzīst, ka iepriekš – draugiem stāstot par mūsu ieplānoto galamērķi, tiekam saukti par „nenormāliem”, „idiņiem” un vēl dažnedažādiem pašapziņu spodrinošiem nosaukumiem, jo, redz – mūs tur aplaupīs, nonāksim slimnīcā, paveiksies, ja vispār atgriezīsimies mājās. Atceroties šos visus laba vēlējumus, rodas doma – kas tad tur mūs sagaida, jo - ja jau šeit – LuLu picā, manā acu priekšā 4dienas agrā rītā divi pusaizmiguši, savstarpēji nepazīstami jaunieši nesadala garām pagājušas meitenes uzmanību, sakaujas un plēš traukus, tad tur, tur...beigas būs. Plkst. 5.30 pie starta punkta pieripo mūsu uzticamākais draugs, kurš mūs ne reizi nepievīla, pie kam - aprīkots ar klimata kontroli un mp3 atskaņotāju – mūsu VW Caravelle, kuru pa draugam bijām izīrējuši par 25ls dienā. Degvielai kopumā ziedojam 60Ls. Vēl pēdējā pietura Bauskas ielas Statoilā un drīz vien jau esam pie Lietuvas robežas, kuru, protams šķērsojam bez problēmām. Izvēle braukt caur Bausku un Lietuvu nevis caur Daugavpili ir tādēļ, ka ļoti lielu Lietuvas daļu aplaimo „bānis”, kurš priekš pārvietošanās ir krietni ērtāks, ātrāks un izdevīgāks. Tomēr, izvēloties šo maršrutu, mēs palaižam garām vienreizējo iespēju apskatīt Eiropā vecāko bumbierkoku, kurs atrodams kādā no Daugavpils rajona viensētām. Nekas - ja jau šis tur stāvējis vairāk kā 500 gadus, nekur jau nepazudīs. Īsi pirms Baltkrievijas robežas tiek realizētas pēdējās 2 Zaļās pieturas. Personīgi es jūtos ļoti labi un gremdējos atpakaļ sapņos, šoreiz jau nedaudz krāsainākos, pēc kuriem sekoja jau iepriekš minētā pirmā iepazīšanās ar pievilcīgo Baltkrievijas sistēmu. Pa ceļam iebraucam Baltkrievu miestā, kut tiešām, sajutāmies kā 20 gadus atpakaļ atsviesti. Pusdienojām „gos - restorānā”. Ēdienkarte drukāta uz blankas ar rakstāmmašīnu. Pieejams ¼ no kartē minētā. Iekšā nesmēķē, bet galdauts caurs kā sašauts. Ieteikums no sirds – cilvēkus ar vājiem nerviem „Kalbasu po domashnji” nepasūtīt. Nopietni! Minskā ierodamies 17.00. Pilsēta ir liela, kā nekā to apdzīvo 3 milj. iedzīvotāju. Ārpus centra visur blokmājas, blokmājas, blokmājas. Biedrs Pavlovs nebeidz jūsmot par „spotiem” – nu tās vietas, kur ar to skrituļdēli labus pigorus var taisīt  Dzīvošana. Esam izvēlējušies dzīvot nevis viesnīcās, bet īrēt atsevišķus dzīvokļus. Iebraucot centrā, uzmeklējam mūsu kontaktpersonu izmitināšanas jautājumā, norēķinamies uzreiz par 2 dienām un dodamies uz saviem midzeņiem. Maksa par dzīvokli tiek noteikta iekš UE – uslovnaja jedenjica, par cik, _ pie šiem oficiāli ir nevēlams, jo privātpersonas no ārzemniekiem dolārus nedrīkst pieņemt. Tādēļ visos mums pieejamajos masu saziņas līdzekļos vārds USD tiek aizstāts ar UE – ej tu sazin, kas tas ir. Kā jau bija gaidīts, sākotnējā vienošanās par cenu kaut kā ir aizmirsusies un dienas maksa par dzīvokli no 35 EU bez liekām ceremonijām tiek paaugstināta uz 45 UE. Tātad Es – Ivičs, Janka – Jan Janičs un Pavlovs – Pal Paličs vienā dzīvoklī, bet Blanks – San Saničs un Jensens – (katram cilvēkam stādās priekšā savā vārdā) – otrā dzīvoklī. Dzīvojam pašā centrā, aptuveni 5 min gājienā viens no otra. Jāsaka, ka mums ar dzīvokli paveicās vairāk, jo tas bija lielāks, ar balkonu un visādi citādi kvalitatīvāks, kaut gan par otru dzīvokli ar nevar sūdzēties – tas tomēr mazliet lētāks. Dodamies pa mājām nomazgāties un nedaudz pagulēt, lai vakarā varētu sākt „Boj za Minsk”. Vakariņas paēdam LIDO (!), kas tur ir diezgan apmeklēta vieta. Ņemot vērā to, ka vidējā alga Baltkrievijā ir 150_, cenas Lidiņā ir tikai nedaudz zemākas kā pie mums, tomēr ēdiena kvalitāte nedaudz pieklibo. Bet paēst var. Izbrīna fakts, ka personāls nemaz nenojauš, ka LIDO ir latviešu iestāde. Pa Minsku pārvietojamies tikai ar taksometriem, jo pilsēta sveša un ar taksistiem var labi izrunāties. Noskaidrojam vietas, uz kurām būtu jādodas. Klubi. Pirmo apmeklējam klubu, kas saucas West World (uzrakst krievu burtiem), bet tautas valodā saucas Shaiba, kas, protams izrausa nelielu smīnu, bet neuztraucieties – klubs tā saucas tā ēkas īpatnējās formas dēļ. Par ieeju samaksājam aptuveni 6000-7000Rub. 3700Rub =1Ls. Vispār, šajā aprakstā centīšos neizplūst cenu aprakstos, jo tieciet man – baltkrievu nauda, tās skaitīšana un citas ar to saistītās lietas ir viena no stulbākajām lietām, ar ko ir nācies saskarties. Klubā atrodam brīvu galdiņu. Brīnumi var sākties. Skaņas kvalitāte ir diezgan švaka. Kā gan savādāk, ja sēžot pie galda brīvi var dzirdēt kā kāds iereibis Buļbašs uz deju grīdas sit plaukstas. Muzika – daži mūsdienu hitu deju remiksi, pa ļoti retam house gadījumu (konkrēti atceros The World Is Mine tehno remiksu 1 min garumā un Weekend – arī tāds paīss sanāca), bet pats galvenais, uhh......lēnās dejas. Klubā!!! Kur tas ir redzēts!!! Vēl kā kronis visam – top-less dejotājas, kas vienlīdz komfortabli jūtas gan pie Samba – Dejainero (nu atceraties, pirms 5 gadiem tāds skanēja), gan pie Anastacia pēdējā raudamgabala. Dejotājas gan tādas pastīvas un neizteiksmīgas, toties stieni pārzin labi. Kluba pirmajā stāvā atrodas tāds kā „chillout”, kur par 30 000Rub (8Ls) var dabūt lap-dance. Sākam iejusties un skanēt apkārtni. Ai, cik aizraujoši ir noskatīties uz pārīšiem lēnās „dejas” laikā, kamēr puisis vēro ap stieni aptinušos puskailo meiteni. Jautrība sākas tad, kad noskaidrojam, ka pudele šampanieša maksā mazāk kā viskijs ar kolu. Pa vidu, protams, neiztrūkstošā sastāvdaļa – karafe ar Baltkrievu dzidro. Vai es teicu karafe? Es gribēju teikt mēģene ar diez gan skarba rakstura saturu! Noskaidrojam vēl pāris vietas, kas būtu jāapmeklē un dodamies prom. Mūsu bariņš jau ir palicis lielāks. Nākamā vieta jau ir stipri labāka, par ko liecina gan ieejas maksa, gan cenas bārā. Viss x 2. Nospriežam, ka attiecībā uz iepriekšējo vietu, taksists mūs vienkārši nesaprata. Klubs saucas Belaja Veža, kas tulkojumā nozīmē Baltā pils. Shēma tāda pati – lejā garderobes, augšā – bārs ar deju zāli, dīvāniem, galdiņiem. Viss izkārtots pa apli, kā Pulkvedī, tomēr pats klubs ir sterilāks, krāsaināks un visādi citādi – modernāks. Šeit arī mūzika ir 1)skaļāka, 2)labāka, 3)kvalitatīvāka. Turpinām iepriekš iesāktās izklaides. Pēkšņi, beidzas mūzika, apsargs pamodina uz dīvāna gareniski guļošo San Saniču – laiks doties mājās. Mājās? Vēl ne. Dodamies uz „nočniku” pēc jautrības. Jā labi gan, ka vismaz kaut kur pa nakti var iepirkties pēc sirds patikas un uz ielas arī par to nerūpēties. Tomēr novērtējam Latvijas likumdošanu un secinām, ka ir labi tā kā ir, jo – diezgan nesmuki izskatās tie jauniešu bari, kas apkrāvušies ar vietējā ražojuma aliņiem, aizņem katru brīvo apmalīti. Turpmākās stundas tiek pavadītas sētas rotaļu laukumā uz šūpolēm - šūpojoties. Nākamajā rītā ieskaidroju sev, ka man tomēr galvā nav iedurts sarūsējis īlens, jo visas sajūtas liecina tieši par to. Pa dienu dodamies nelielā apgaitā pa pilsētu un apmeklējam Dinamo stadionu, pasēžam parciņā un vienkārši pastaigājamies. No dredainiem jauniešiem veikalā noskaidrojam, kur atrast kādu alternatīvu izklaides vietu dļa ņeformalov. San Saničs pie pārtikas veikala pamanās nosēdēt puķes un uzklausīt pārdevēju lamas. Viņam tiek piešķirts tituls mudak – idiot un viņš tiek uzaicināts atnākt pēc nedēļas un apskatīties, kā puķes šķībi aug. To, ka tas notika tiešām netīšām, šeit atsakās saprast. Vispār Saničs mums tituliem bagāts šajā braucienā. Pagājušajā vakarā viņš tiek nokristīts par huļigan – pridurok, kāda baltkrievu sievišķa izpildījumā. Ko tur padarīsi – pārpratums! Ap vakara pusi dodamies ielās. Šoreiz uz kādu kafejnīcu, kuru pirms tam jau apmeklējām arī iepriekšējā dienā. Mums ieteiktajā „alternatīvajā” vietā iekšā mūs neielaiž, jo......kājās nav kurpes un pareizās bikses. Diezgan interesanti. Vispār Baltkrievijā ārzemniekiem nav viegli. Dikti jāuzmanās, jo uz naudu „apmest” mēģinās katrs, kam nav slinkums. Piemēram, pēc rēķina izriet, ka biedrs Jensens 20 minūšu laikā ir izdzēris 21 (!) pudeli kolas! Protams, situācija tiek nokārtota, bet uz apkalpotāja jautāta, vai tas ir normāli, ka atrodoties pilsētā 6h, mūs jau 4 reizes ir gribējuši apčakarēt, viņa atbild: nu navernoe! Šajā vakarā izbaudām vietējo parku burvību, tālumā skanošā reiboņa atskaņas, kas sevi atspoguļo šķībos ģitāras akordos un „dziedāšanā” tās vistraģiskākajā izpausmē, vietējo sieru un sarunas par režīmu, vietējo dzīves stilu, paradumiem un zināšanām par Latviju un latviešiem. Informāciju par Latviju vietējie iegūst no TV, kur tiek translēti mītiņi un reformu piketi, tādēļ neapvainojamies, ka mums jautā, vai pie mums daudz ir fašistu! Izskaidrojam, ka tas viss ir viens liels politiskais cirks un, ka mēs īstenībā redzam un ticam, ka viss ved uz to, ka viņu Batjka (kā viņi paši sauc dižo Lukašenko) pēc dažiem gadiem kritīs. Nākamajā dienā dodamies uz tirgu. No taksista noskaidrojam, ka mums obligāti ir jāuzmeklē zona tirgu, kas saucas Polje Chudjes. Tur varot atrast pilnīgi visu! Atradām. Itkā. Normāla „baraholka”, viss priekš visiem. Kārtējais „apmetiens” uz naudu. Izrādās, ka šašliku ēstuves darbinieks tirgū ir stipri pārliecināts, ka īstenībā, cena ēdienkartē ir norādīta nevis par porciju, bet gan par 1/3 no porcijas (!) un izmisīgi cenšas mums to ieskaidrot. Uz šito triku mēs protams neiekrītam un melnu, daudz un skarbu acu pāru pavadīti dodamies prom. Paēdam tirgus kafejnīcā „Saigon”, kur ir nenormāli garšīgi un visiem kopā jāmaksā nedaudz vairāk kā čurkas no mums gribēja noplēst par katru atsevišķi. Sākam ķemmēt tirgu. Jensens un San Saničs tiek pie jauniem treniņtērpiem, „barsetkām” un citiem atribūtiem, teiksim tā – lai iejustos vietējo sabiedrībā, jo Jensens jau otrās dienas pēcpusdienā savā sētā ar vietējiem iedzīvotājiem spēlēja Domino. Jā, darbinieku arī noalgoja – par 2_ veci, kas sargā busu! Iegādājoties vienu no elegantākajiem atribūtiem, balta „bubļika”, ko nēsāt atšautu uz pakauša, Jensens sastopas ar vēl nedzirdētu kompilimentu – jautāts kā šim izskatās, pārdevējs atbild – ti u nas ogonjok! Vsje murki tvoji! I Tjigrici tozje! Mēs pārējie, kam treniņtērpi nav tik aktuāli, tiekam pie dažiem labiem koncertu DVD – 2Ls jau nav žēl par Incubus, Muse un Tool un Primus DVD. Jā, starpcitu, tie paši DVD valsts universālveikalā maksā lētāk. Neatņemama tirgus sastāvdaļa – kvass no dzeltenajām mucām. Vakarā dodamies uz mataino konci, par kuru uzzinām no plakātiem. Kad ierodamies, koncerts ir jau beidzies, toties pamatīgi izrunājamies ar vietējiem matainajiem, kuri visā visumā ir ļoti labi noskaņoti pret latviešiem – arī tādiem kā Jensens un San Saničs, kuri pie metālistiem ierodas treniņtērpos un nopērk Carlsberg alu, kuru tur vispār normāls jaunietis nevar atļauties. Vietējie izrādās ļoti labi zina uz ciena SkyForger, Neglecticfields un Sanctimony! Respect! Nākamajā dienā laiks ir apmācies, bet tas mūs neuztrauc, jo dodamies mājās. Kā suvenīru no mūsu dzīvokļa līdzi savācam milzīgu vecu radioaparātu! Kopumā, jāsaka, ka šis brauciens, neskatoties uz īpašajām prognozēm pagāja bez neviena starpgadījuma, konflikta vai kāda cita garastāvokļa nositoša faktora. Katrā ziņā, mani vairs nevarēs pārsteigt uzraksts „60 let velokij pobedi” vai „Firmennij magazin”. Īstenība jau dikti daudz esmu izlaidis tieši no pašas pilsētas apraksta, bet labāk 1 reiz redzēt, nekā 7 reiz dzirdēt – brauciet paši! Un atcerieties – pīrādziņos, kas izskatās kā speķa, iekšā ir kāposti!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais