Ekspedīcija uz rezervātu Neneckiy. 6. daļa

Māris Pilāts 07.05.2012 8 min lasīšanai

2010. gada Ekspedīcijas turpinājums:

Ekspedīcija uz rezervātu Neneckiy

16. augusts

Naktē samostos no karstuma. Ko tur brīnīties, tik daudzi ļauži vienā telpā. Tikai pret rītu paliek patīkami silti. Galēji pamostos kopā ar zinātniekiem no Maskavas. Pulksteņa bultiņas rāda 7 un 26 minūtes rītā. Arčam naktē atkal esot temperatūra uzkāpusi, tā viņš man saka. Bet nu atkal iedzēris zāles, un palicis labāk. Kamēr Maskavieši gatavojas zinātniskajam izbraucienam, mēs mierīgi sēžam uz dīvāna, un klusumā vērojam šamejo darbības. Kādā brīdī vecākais no šo grupiņas pajautā man ar kādu fotoaparātu es bildēju. Īsti jau palielīties nevaru, jo mans Nikon D80 jau opja vecumā, ja skatās kā tehnoloģijas mūsdienās attīstās. Vienīgais ar ko varu palielīties ir viens Sigmas stikls. Pašam Maskavietim ir Nikon D90. Kādas 5 minūtes vēl sarunājamies par tehniskajiem brīnumiem, līdz šamejiem jāatkāpjas.

Nu miers mājās. Varam mierīgi doties brokastot. Rīta ēdiens gan tīri smieklīgs, tā teikt, studentu klasika, Roltona zupiņas. Bet pārtika paliek pārtika. Paēduši. Nu varam taisīties copei. Bet sarunās ar Bocmani un Kapteini panesās Latvijas un Rīgas apspriešana, kā rezultātā nokļuvām pie sarunas par Melno Rīgas balzāmu. Šamejiem labā atmiņā palikusies balzāma garša. Un ko Tu neteiksi, mums vesels 0.5 L glabājas nebaltām dienām, kuru gan jau paši pa malkam malkojam, veselībai. Piedāvāju arī dzen šiem. Smaids, smaids līdz ausīm, prieks un laime, kāds lamuvārds, bet pozitīvs. Iedzeram pa šotiņam un uz copi.

Stiprs vējš joprojām nostājies pret mums. Mest vobleru sanāk kā tieši pret vējam. Pēc pārdesmit metieniem pirmā cope. Ir, bet nu prieks ne ko diži liels. Mēra līdaciņa vien atnāk. Arča jau gabalā uz priekšu. Un kā liekas, ar šo zivi ar viss beidzas. Metu i šur, i tur, i kur vēl ne, bet viss velti. Klusums ūdenī. Nolemjam atkāpties uz kordonu. Iztīrām zivi un par jauno valūtu – Rīgas Melnais balzāms, Kapteinis mums šo līdaciņu garšīgi uzcep. Perfektas otrās brokastis, tad tēja. Var doties nosnausties.

Pamostos. Jāiet paēst. Iedzeru vēl vienu tēju un tad zupa, šoreiz Boršč. Pa logu redzam kā piebrauc Maskavieši. Aizdodas pārģērbties, pēcāk ar nāk kopā ar mums ēst pusdienas. Šie priecīgā noskaņojumā, jo veiksmīgi paveikts plānotais zinātniskais darbs. Tik jaunākajai zinātniecei vēl jāveic upes ūdens līmeņa svārstību mērījumi. Pēc ēšanas vēl naivās cerības uz veiksmīgām copes iespējām, bet īstenībā jau skaidrs, ka vēja darbības rezultātā, un liekas arī temperatūras pazemināšanās rezultātā, zivis – līdakas, vairs neķersies.

Inspektori vēl pazvana uz pilsētu, lai noskaidrotu rītdienas laika prognozi. Bezcerīgi. Rīt arī brāzmās sola līdz 25m/s un +1 grādu. Tas garīgos samazina vēl vairāk, jo cope nebūs arī rīt. Kārtējā ekspedīcija kur copes lietas paņemtas velti līdzi, nu, ja pa lielam runā. Dēļ vēja arī zinātnieki iesprūst te uz vienu dienu. Mums gan nekas nemainās, vējš vai saule, lietus vai sniegs, bet mums jāgaida atlikusī grupa – mani vecāki un Dima. Aizdodos pieslēgties telefona sakaru zonai. Pēc brīža atnāk sms. Skatos no kā. Lieliem burtiem teksts: “jārezervē un jābūt obligāti 4. septembrī”. Sandai uz kāzām, pareizāk, laulību ceremoniju jādodas. Perfekti, atbraukšu, un drīzumā jau liela ballīte. Bet nu šādi, neko lāgā nedarot, diena velkas tālāk.

Tiek ieslēgts ģenerators. Urrā, elektrība, jippii, vismaz TV kasti varēs paskatīties. Skatamies ziņas, tā vismaz laiks iet krietni ātrāk. Pa to laiku ir pagatavotas vakariņas. Es vēl papildus apēdu Boršča porciju, un tad sen neēsts ēdiens – no mīklas, tādi kā pīrādziņi, bet saka, ka ja būtu, varētu gandrīz jeb kādu pildījumu likt iekšā. Man atmiņas uzplaiksnījums, somā tak vēl “sgušonkas” bundžiņa paslēpusies. Arī inspektori atminas, ka šķūnītī varētu līdzīgi krājumi glabāties. Jūū, 7 gadus vecs iebiezinātais piens, kurš smagi sacukurojies, bet katrā ziņā vēl ēdams. Un veselas 5 bundžas. Esmu kārtīgi un garšīgi pieēdies. Arī kuņģis pēdējā laikā vairāk liek par sevi manīt, bet nu neko.

Arča spēlē datorspēli, izrādās viņa portatīvajā “kruta” stratēģija ieinstalēta, jeii, nu būs garajos vakaros ko darīt, jo grāmatas izlasītas, un tā kā notikumi ar nabadzīgi, pierakstīt ar lāgā nava ko. Es gulšņāju. Ap 23 ieritinos guļammaisā, lai gan jau zinu, ka miegs būs caurum caurs, jo nekas jau visas dienas garumā nav darīts. Gulēt, ko citu darīt, mēģināt.

Arlabunakt.

17. augusts

Kā jau pirms gulētiešanas paredzēju, miegs trausls, caurs kā manas vilnas zeķes, kurām ar zābaku palīdzību izdiluši papēži. Trauslumu paspilgtina daudzie seriāli, nē, drīzāk filmu treilerīši, kad Tu sēdi kino teātrī un gaidi īstās filmas sākumu, tie sapņi, tie mainās ar katru samošanos. Pa miegam dzirdu, ka telefons ziņo par baterijas agoniju, būs jāliek lādēties, lai vēl dzīvo. Pieceļos, iedzeru zāles kuņģim, izeju ieelpot svaigo, bet nu jau dzestro, gaisu, tad apēdu “praņiku” un dodos atpakaļ pie saviem filmu kaceklīšiem. Domās jau lēnām atgriežos mājās, kas Latvijā.

Ap 10 rītā visi mostamies. Šodien jāģērbjas silti. Laukā joprojām plosās spēcīgs vējš un savu artavu piedod arī lietus un zemā gaisa temperatūra. Kamēr es tuntuļojos, virtuvē sāk tapt mannā un griķu putras. Tieši tas, kas manam kuņģim brokastīs vajadzīgs. Saģērbies esmu, un dodos virtuves iekarošanā. Arī ūdens jau uzvārījies – tēja top. Paēdu, padzeru tēju.

Izeju uzmest aci uz termometra – tas nemelo, tas rāda pareizi un tas rāda +1 grādu. Apmācies. Mākoņu jūra debesīs lielā ātrumā triecas nezināmā virzienā, tie tumši, tumši zili. Pa laikam gan parādās kāds pelēcīgāks, un tad uz brīdi lietus mitējas līt. Dodos paņem fotoaparātu, lai sabildētu viļņus. Tie nesas pa upi, turklāt pret straumi. Augstumā ap pusotru metru. Ideāli apstākļi veikbordam nodomāju, un īpaši trakiem ļaužiem arī ar kaitu varētu patikt, bet varbūt arī, nē, jo brāzmas līdz 20/25 metriem sekundē drīzāk viņus paceltu gaisā un aiznestu nekurzemē. Top pāris bildes. Tad dodos atpakaļ siltumā. Uzsāku sarunu ar Arču, pēcāk mēģinu lasīt Džeka Londona “Baltais ilknis”, bet grāmata, kas krievu valodā, līdz ar to iet nedaudz lēnāk. Iestājas nosacīts klusums, dzirdu tikai malkas sprakšķus krāsnī, ko izraisa guns, bet šajā klusumā dominē vēja svilpošana – lietus, lietus piles stiklā, vējš, lietus un uguns.

Beidzot sauc pusdienās. Tajās arī sen neēsts ēdiens – vareņiki ar pildījumu. Viena veida vareņikos putra, otra veida gaļa. Vēl ievērojot krievu tradīcijas dažos vareņikos tika ievārīti citi objekti – dažos monētas, dažos alus pudeles vāciņš, par to protams ziņoja, lai ēd uzmanīgi. Tiem kuri savā vareņikā atradīs naudiņu būs bagāti, bet tie kuri korķīti, tie piedzersies. Manos vareņikos nebija ne viena, ne otra, tas laikam pat labi. Vakaram jau tika gatavots saldais ēdiens – vareņiki ar lāceņu zaptes pildījumu. Bet ārā joprojām valda vējš un lietus. Inspektori un maskavieši sazvanās ar Narjan-mar, lai noskaidrotu tuvākās prognozes. Parādās cerības, rīt vēju sola vairs tikai no rīta, un jau uz pusdienām sola nieka 2 m/s. Parādās arī cerība uz copi, lai gan skatoties uz temperatūru un upes līmeni, liekas, ka tās veltas. Rīt domājams atbrauks arī atlikusī mūsu grupa, jo diez vai riskēs palikt uz salas ilgāk, un trāpīt uz vēl vienu vētru. Un ja šamejie rīt atbrauks, ar šamejiem kopā atbrauks jautrība un laiks tad nu skries noteikti ātrāk. Svilpo vējš.

Kā jau ik pēcpusdienu, tiek iedarbināts ģenerators. Tas monotonā troksnī skan pa visu māju, bet šī skaņa ir drīzāk pat iemidzinoša. Uzlieku lādēties telefonu un ieslēdzam portatīvo kompi. Domāju spēlēt datorspēli, jo citu darīt lāgā tā pat nav ko. Pirms tam gan aizeju noskatīties TV ziņas un pārbaudu vai nav kāds sms atceļojis – sms šeit tundrā priecē.

Spēlē pauze. Jādodas ēst vakariņas. Līdzi paņemu vēl vienu “sgušonku”, lai dzīve kļūst vēl saldāka. Vakariņas perfektas, pietrūkst vien glāze piena, ko piedzert klāt. Pēcāk kumelīšu tēja, dators, datorspēle un misijas.

Ap 23 dodos gultā. Miegs gan sākumā nevēlas ar mani draudzēties, bet veicot pāris griezienus ap savu asi ieplūstu dīvaino sapņu valstībā, ar domām par mājām un draugiem…

Labunakt!

18. augusts

Kārtējā miega saraustītā nakte. Neraugoties uz trauslo miegu, nogulšņāju līdz desmitiem. Pamostoties kā pirmā lieta, ieklausīties kāds laukā vējš. Liekas, ka vājāks, bet pa brīdim kāda brāzma joprojām uzpūš. Arča paziņo, ka atkal uzlēkusi temperatūra, šorīt +38 grādi ar kapeikām, plus vēl bonusā pamatīgas galvas sāpes. Tātad gultas režīms. Tiek ierīta pēdējā ripa pret temperatūru. Dodos brokastīs. Lūkojoties laukā pa virtuves logiem var manīt, ka pa retam uzspīd kāds saules stars. Tas vismaz pozitīvi, tātad kāda laika maiņa norit. Izeju laukā paskatīties kāda temperatūra. To ka zema var saprast pat neskatoties termometrā, jo mute tvaiko kā tvaikonis. Laukā +3 grādi. Dodos atpakaļ siltajos apartamentos.

Ap 11 atskan motoru troksnis. Galvā tikai 2 varianti, vai nu inspektors Andrejs atkuģojis pakaļ Maskaviešiem, vai nu mūsējie atgriezušies no vientuļās salas. Momentā uzauju apavus un dodos laukā sagaidīt vēl nezināmos atbraucējus. Jā, Dima ar šefu jau soļo gar krastu manā virzienā, pa to brīdi piebrauc arī atlikušās laivas. Tik visas laivas ierodas no pretējā virziena, nekā pāris dienas atpakaļ mēs. Visi lēnām kāpj laukā no laivām un, mantām padusēs, dodas iekšā kordonā, lai pārģērbtos un sasildītos. Tad kopīgi dzeram tēju un apspriežam ko nu katrs redzējis pa šīm dienām, kuras dzīvojām šķirti. Šamejiem protams līdzīgi kā mums, lielās vētras rezultātā visi sēdējuši mājā un cītīgi kurinājuši to, lai nenosaltu. Malkā nokurināts viss šķūnītis. Spēlējuši kārtis “Duraku”, kur zaudētājam jādodas pakaļ malkas klēpim. Pozitīvākā vēsts, ka tīklā dabūjuši 5 lašus. Dima vēl lielās ar bildēm, jo pēdējā dienā uz mājas pagalmu atlidojis medību piekūns un ļāvies pozēšanai. Feinākajā bildē lidoņa portrets pa visu bildi. Pa to laiku pamanu, ka nu te kordonā esam ļoti daudz ļaužu, un ja iedomīgie Maskavieši neaiztīsies prom, tad sagulēšana būs pat ļoti interesanta. Pēc momenta gan atkal rūc motors, jess, tātad brauc pakaļ šiem zinātniekiem. Arī kuģītis “Mirnij” tiek gatavots ceļam, jābraucot savākt vēl 5 pētnieki. Tā ka vakarā jebkurā gadienā būsim daudz cilvēku, bet tas pat forši, būs ar ko runāties un laiks skries ātrāk. Inspektori gan nesteidzas ar Maskaviešu aiztransportēšanu, jo vēlas saķert zivis, kas pilsētniekiem lāgā netīk un šamejie samērā uzkrītoši sāk pukstēt. Kompromisam tiek sarunāts, ka atkāpšanās notiks 16:00. Arī es dodos paspiningot. Aizdodos līdz tālākajai vietai, līdz kurai ar Arču esam bijuši, bet bez variantiem, zivju nav. Noskumis dodos atpakaļ. Tuvojoties mājai redzu, ka Maskavieši vēl te pat, tātad atkāpšanās pārcēlusies uz vēlāku laiku. Ap 17 tik sākas rosība. Laukā šodien rudens, kas rudens. Ļoti ierasta parādība ir lietus un saule vienlaicīgi, kuru tad papildina brīnišķīgas varavīksnes. Šefs ar saviem “korišiem” aizdevušies copēt, un viena no šodienas varavīksnēm patreiz spīd tieši aiz šamejo laivas, laiva stāv upes līkumā, līdz ar to skats pasakaini skaists. Nu jau pilsētnieki krāmējas laivās iekšā, vēl biš biš un atkāpjas.

Ēdot launagu, logā parādās kuģītis “Mirnij”, tātad jauna porcija ar cilvēkiem atbraukusi. Ēdot lūkojamies jaunajos biedros, kuri lēnām krāmējas ārā no kuģīša. Kompānija sastāv no 5 cilvēkiem, no kuriem viens vecāks vīrs un 4 jaunieši. No jauniešiem viena meitene. Pēc nepārāk ilga laika jau visi sēžam virtuvē un malkojam tēju un iepazīstamies. Vecākais vīrs ar diviem studentiem veica ģeoloģiskus pētījumus, bet meitene, vārdā Olga, ar vienu čalīti veica ornitoloģiskus pētījumus. Vecais vīrs izrādās liels vīrs – profesors. Tagad visi esam iekārtojušies vienā istabā, un kordonā nu rosība ne pa jokam. Tuvojas vakars.

Pa dienu bijām nolēmuši ar Dimu un Arču, ka jāizliek putnu ķeramie tīkli, lai tiktu vaļā no līdzi paņemtajiem gredzeniem. Tagad vakarā dodamies izlikt 10m garu tīklu. To nolemjam izlikt mājas galā starp pundur kārkliem un pļavu. Paralēli es sabildēju zilrīklīti, kas barojas pie mūsu atkritumu bedres un tik pat kā nebaidās, pat izrāda ziņkāri par mani. Vienā brīdī pienāk tik tuvu objektīvam, ka tas nespēj nofokusēt. Tā sabliežu pārdesmit bildes, bet nu laukā jau tāda krēsla, ka lielā fotosesija nu jāpārtrauc. Jau dodoties uz māju, lai noliktu fotoaparātu, pamanu ko skraidelējam pa vienu no kordona koka konstrukcijām. Dodos ar visu aparātu tuvāk. Feini, tas sermulis. Arī ļoti ziņkārīgs, bet skaistam kadram tomēr negrasās iepozēt. Pāris bildes gan uztaisu, bet uz reiz jau var saprast, ka tās tīri tikai atskaitei. Pa tumšu jau, pa tumšu. Nu gan dodos uz kordonu nolikt aparātu.

Šajā vakarā noķeram gan tikai 3 lidoņus, bet rīts plānojas bagāts no lidoņiem. Sarunājam ap 5 rītā celties. Vienīgi mazo suni jau laicīgi jāiespundē, jo tas ar saviem mednieka instinktiem nevarētu ziepes savārīt. Šovakar pat kompi nespēlēju. Ieēdu vieglas vakariņas, kumelīšu tēja un dodos gulēt.

Arlabunakti!

Turpinājums sekos