Grieķija un Maķedonija vienās magonēs

Zane (zeja) 04.05.2012 28 min lasīšanai

Ir sapņi, kas piepildās. Pirms pāris gadiem N.Draudziņas skolas baseinā pa vecu ģeogrāfisko karti pētījām, kā varētu aizbraukt uz Grieķiju ar mašīnu. Tajā brīdī tas likās tik tālu un neiespējami, ka paši par sevi smējāmies, bet, re, nu, mums ir vesela grāmata par mūsu ceļojumu.

2011. gada 01. maijs

Izbraucam pl. 5.15 no mājām. Nomācies, bet sārta saulīte parādās. No rīta, krāmējoties pa busu, ripojošais un traucējošais Bonaparts tiek ielikts šoferīša pusē, glāžu turētājā. Pēc pāris minūtēm mūs aptur policija un liek Kārlim uzpūst alkometra virzienā. Pus6 savācam Aivaru un Elīnu, pēc 15 minūtēm mums pievienojas Ilmārs un Dana. Lūk, mūsu sastāvs ir nokomplektēts.

Pēc stundas šķērsojam LV-LT robežu. Pamanām strausus, kā arī secinām, ka Lietuvā ir daudz āmuļu. Piestājam tradicionālajā Statoilā, kurā atceramies iepriekšējo Ilmāra pieredzi ar aizmirsto kredītkarti.

Pl. 11 šķērsojam LT-PL robežu. Polijā viss normāli. Jau zied koki, daudz ziedošas ābeles redzamas. Varšavā mazliet pamaldamies, jo viss ir pārbūvēts un Bekerītis iesaka savādāk mums braukt, nekā iespējams. Smuki aizbraucam līdz Katovicei, kas sākotnēji bija mūsu galamērķis – 1000 km no LV. Pēc tam atrodam jauku bāni un priecīgi braucam ar domu nakšņot jau Čehijā. Skatos ceļazīmēs - robežpilsētu nevar lāgā saskatīt, tāda kā padzisusi, pēc tam tā kā pārsvītrota. Hm, nemūžam nebūtu iedomājusies, ka 4 joslu bānis var šitā beigties. Un tad sākās – maldīšanās + vēl pamatīga migla. Mazliet mierināja fakts, ka citi arī maldījās, vietējie. Vispār, kas tāds iespējams laikam tikai Polijā. Beigās izslēdzām GPS, kas mūs par visām varītēm gribēja aizvest uz to bāni, kurš ir nobloķēts, un paļāvāmies uz veco labo karti, kur, braucot pa mazajiem celiņiem pa milzīgu, superbiezu miglu un šausmeņu mežu, atradām citu tuvāko robežpunktu – Cieszin. Tur arī sameklējām naktsmājas (Hotel Gambit) – brīvi bija tikai 2 trīsvietīgie numuri, bet nekas cits mums neatlika. Sadalījāmies puišos un meitenēs un palikām. Bet šis pasākums sanāca lēti – pa 10 Ls no katra. Turklāt, izrādās, ka Dana te reiz ir palikusi, braucot no dejošanas uz Itāliju.

2011. gada 02. maijs

Ceļamies laicīgi, lai varam no viesnīcas izbraukt pl. 8 pēc vietējā laika (t.i. pl. 9 – Latvijā). Pārbraucam pāri upei un jau esam Čehijā. Meklējam brokastis. Ilgi. Atrodam maizes ceptuvi, kur iegriežamies vairākas reizes, lai uzprasītu ceļu un noskaidrotu, kur var dabūt kafiju šādā agrumā. Beigu beigās tepat arī nopērkam milzu šokolādes kruasānus un maizītes. Un pie galvenā laukuma, kur zied rozā ķirši, nopērkam kafiju – vienīgā vieta pilsētā, kur to šajā laikā var izdarīt. Kārlis paņem kārtīgu, biezu šokolādi, turklāt ar putukrējuma cepurīti. Trakoti saldi. Staigājot pa pilsētu, redzējām uzplaukuši magnoliju. Pa ceļam zied ceriņi un rapsis.

Čehija ir pavisam savādāka nekā Polija. Daudz sakoptāka, skaistāki skati – kalni un ziedoši koki. Šur tur pavīd kāda muižiņa vai neliela pils. Čehijā iebraucot, uzreiz nenopirkām bāņa karti, aizmirsām. Atcerējāmies kaut kur pa vidu, tad arī sameklējām vietu, kur to iegādāties.

Tālāk Austrija. Uz Vīni dodamies pa nebāni. Vinjeti (7 EUR) nopirkām tikko kā aiz robežas – sodi gana dārgi. Austrijā izbraucam cauri ļoti smukai, mazai pilsētiņai.

Vīne! Veiksmīgi visu atrodam. Ejam staigāt pa Šēnbrunas pils parku. Super! Kāda fantastiska aleja ziliem nokareniem ziediem, ļoti smaržīga. Vēlāk veicu izpēti un noskaidroju, ka tās bija glicīnijas. Te pavasaris ir visā krāšņumā. Koku labirinti ļoti interesanti apcirpti, turklāt mēs redzam arī, kā to dara, izmantojot milzīgas koka stalažas. Darbs tiek veikts ar rokām, nevis mehanizēti. Aivars ar Elīnu nozūd ZOO, kas atrodas turpat pils parka teritorijā. Tikmēr mēs pārējie kāpjam kalnā uz tējas namiņu. Skats fantastisks – visa Vīne pie kājām, ieskaitot Rekša baznīcu (nu, tur, kur Reksis filmējās detektīvseriālā). Zied arī pienenes u.c. pavasara puķes. Tikai skaistā strūklaka vēl nedarbojas. Parks ir bez maksas – daudzi skrien, pastaigājas vai vienkārši atpūšas. Pils parka apmeklējuma laiku nolemjam pagarināt par pusstundu, jo visiem te patīk, laiks arī jauks – kādi 18 – 19 grādi. Visur zied kastaņas, arī rozā un pēc garā pārbrauciena nevienam īsti negribas vēl turpināt ceļu.

Tā, ejam ēst. Netālu atrodam ūķīgu itāļu picēriju, toties ēdiens garšīgs. Ilmārs ar Danu spiež uz gaļu, Zane izvēlas picu, bet pārējie – lazanju, kura tiešām ir gatavota tagad, nevis uzsildīta mikrenē. To atnes čurkstošos māla trauciņos. Vīns tiek pasniegts vienkāršās glāzēs bez kājiņas. Krodziņā ir gana daudz večuku ar itālisku izcelsmi. Te jāizstāsta arī kāds komisks atgadījums - Zane, ejot uz WC, ieskrēja stikla durvīs un pēc tam viss krogs stāstīja un rādīja, kā un kur jāiet.

Tālāk dodamies uz Bratislavu skatīties hokeju. Jābrauc apmēram 80 km. Slovākijā atkal pērkam bāņa karti. Bratislava atrodas ļoti tuvu trīs valstu robežām: Austrija, Čehija un Slovākija. Ļoti veiksmīgi atrodam arēnu – Orange Arena. Halli, protams, var atrast pēc turp plūstošiem hokeja fanu pūļiem. Redzami ne tikai latvieši un somi, bet arī čehi, kas šoreiz ir mūsu pusē. Aizejot līdz kasei, mums paziņo, ka biļešu vairs nav. Nu, neko, izmanīgie slovāki – pozitīvie spekulanti - jau visu ir izpirkuši un gatavi uz mums pelnīt lielo piķi. Atrodam vienu, pēc skata uzticamāku spekulantu un sākam tirgoties. Beigu beigās Aivars un Elīna atrod biļetes pa 30 EUR, kas ir ļoti OK. Mēs, pārējie, nokaulējam no 55 EUR uz 40 EUR – labās vietās un pat kopā, turklāt esam iepirkušies izdevīgāk, nekā pērkot oficiāli. Laimīgi tiekam iekšā. Fū, neesam apčakarēti. Mūsu uzticamais spekulants pastāstīja, ka bijis Latvijā uz Pasaules čempi un nodemonstrē savas latviešu valodas zināšanas: Pasaules čempionāts. Kirovs Lipmans, Normunds Sējējs. Latvija – uzvara.

Orange Arena ir tikai 10 000 vietas, tā ir mazāka nekā Arēna Rīga, bet mēs sēžam labās vietās un spēle arī laba. Izskatās, ka somu līdzjutēji ir vairāk, bet čehi ir par mums un blakus sēdošie krievi no Kaļiņingradas arī. Priekšā mums sēdēja rinda ar klusiem somu pensionāriem. Un vēl otrā pusē bija pāris manāmi iereibuši letiņi, kuri stāstīja, kā apkrāpti – viņi nopirkuši pa 30 EUR biļetes uz go go disko, ko mums stāvvietā par brīvu iedeva (īstā cena laikam bija 6 EUR, jo tā bija rakstīts uz oriģinālās biļetes ar visu hologrammu). Tomēr kaut kā viņi bija tikuši iekšā.

Lai arī šoreiz zaudējam bullīšos – vēlāk tā izrādījās Latvijas labākā spēle šajā čempionātā, turklāt Somija ieguva 1. vietu.

Pēc tam vēl dodamies uz Ungāriju Budapeštas virzienā. 1. robeža, kur mums pārbauda pases. Vēlāk, pēc kādas pusotras stundas atrodam „Romantik Pansion”. Pie viesnīcas durvīm klauvējam pēc pl. 1, bet ļoti ātri durvis atver samiegojies, simpātisks viesnīcnieks. Nolemjam palikt, lai gan 2vietīgo numuriņu atkal nav – Zane + Kārlis un Ilmārs + Dana tiek pie 3vietīgiem, bet Aivars + Elīna – pat pie 4vietīga numuriņa. Jāpiebilst, ka viesnīcas anketas nācās ļoti sīki aizpildīt – gan rakstīt caur kuru robežpunktu esam iebraukuši valstī, gan pirmslaulību uzvārdu.

2011. gada 03. maijs

Ceļamies tā, lai var mazliet pagulēt, t.i., brokastis pl.9 (pēc vietējā laika). Brokastis mums pagatavo pēc pasūtījuma: Zanei un Kārlim – omleti ar sieru, bet pārējiem ola + bekons. Izejam ārā – o, cik silts + 19 grādi, pa dienu ir pat pāri 20°! Labā omā, dodamies uz Serbiju, Belgradu.

Ungārijā uz bāņa redzam jau 4. policijas ekipāžu. Izskatās, ka viņi dzenas mums pakaļ, bet tomēr nē – laikam kādu citu šoreiz ķēra. Mēs jau godīgi braucām.

Tiekam līdz Serbijas robežai. Sen nav būts ārpus ES un izjusta robežkontrole. Ārā no ES tiekam viegli. Ungārs pat neprasa, kurp dodamies. Tikai pēc pasēm izsauc mūs kā skolā. Serbiete iespiež štempeli un serbs pajautā, kur dodamies un kas mums bagāžniekā. Kārlis (noskuvies) atbild, ka mantas un grib rādīt bagāžnieku, bet serbs saka: Brauciet!

Serbijā redzam ļoti daudz plašus, apstrādātus laukus, vecus traktorus, vēl padomju laika automašīnas. Sākumā bāņa remonts – precīzāk tiek būvēts jauns, bet tālāk autobānis ir pavisam labs. Netālu aiz robežas paēdam restorānā, kas ziedu laikos bijis gana smalka viesnīca – viss marmorā, agrāk pie ieejas bijis pat baseins, kas tagad stāv tukšs ar mākslīgajiem zaļumiem. WC plašas un marmors visur – Eiropā nevienā tādā viesnīcā neesmu bijusi. To, kas rakstīts ēdienkartē nesaprotam, viesmīle arī īsti neprot nevienu tādu valodu, kurā mēs varētu sarunāties, tad, nu, ēdienus izvēlamies pēc bildītēm un kopumā esam apmierināti. Toties ar karti te var norēķināties.

Belgradai izbraucam cauri tikai, lai paskatītos. Arhitektūra ļoti interesanta – un pavisam neredzēta, savādāka nekā Rietumeiropā vai Latvijā. Izrādās, ka Belgrada mūsu Bekerīša navigācijā nemaz nav, tikai kaut kāds ceļš kā izbraukt cauri. Attiecīgi mazliet apmaldāmies un pastresojam, jo serbi brauc gana agresīvi un daudz taurē. Šajā brīdī jāsaka, paldies Dievam, jo mums ir kārtīga karte, kurā mazā mērogā, bet tomēr ir iekšā gan Belgrada, gan vēlāk arī Skopje, jo šeit modernās, mums pieejamās tehnoloģijas apstājas un mums jāatgriežas pie vecajiem, labajiem līdzekļiem. Braucot ārā no Serbijas galvaspilsētas, iegādājamies serbu Superhitu CD, jo radio diezgan slikti ķer visur un mums līdzi pašiem ir tikai 1 CD. Polijā iegādājāmies arī Kate Ryan, bet tā jau galīgi apnikusi. Mums Balkānu mūzika patīk: lai gan mazliet vienveidīga, jo nesaprotam vārdus un ļoti atgādina Eirovīziju.

Serbu bānim malās ir Lukoil benzīntanku tīkls, kas ir gana moderns un eiropeisks, taču mēs pamanāmies piestāt kādā no vismazākajiem Lukoiliem, jo daba mūs aicina tā darīt. Diemžēl izrādās, ka WC nav. Pēc brīža benzīntanka darbinieks mums gana labā angļu valodā paskaidro, ka patiesībā nav ūdens. Jau 6 mēnešus. Kāpēc? Tā taču ir Serbija, mums paskaidro simpātiskais serbu jaunēklis. Un iesaka youtubā paskatīties slavenās serbu grupas Doggy dog dziesmu: Waiting for impossible, kas ļoti labi raksturo Serbiju. Aprunājāmies arī par Latviju, kuru viņš, protams, zina, jo pirms pāris gadiem ir bijis Zviedrijā un pačamdījis Baltijas jūras auksto ūdeni. Sapratis, ka dodamies uz Grieķiju, piemetina, ka droši varēsim peldēt Egejas jūrā jau tagad, jo tā mums liksies ļoti silta. Beigu beigās pajautājam, kurš no vīniem viņa benzīntankā ir labākais, to iegādājamies (tikai vēlāk sapratām, ka vajadzēja paņemt vairāk, jo tiešām bija labs). Taču tur esošo serbu šokolādi viņš neiesaka, jo tā ir diabētiskā un kas gan tā par šokolādi? Apguvuši, kā ir „paldies” serbiski – HVALA, atvadāmies. Kārlis, savukārt, mums ziņo, ka tikmēr bija atradis tualeti, ko tiešām par WC nenosauksi, un tur uz izlietnes esot bijis nazis. Sākumā nenoticam, bet viņš šo skatu ir iemūžinājis fotogrāfijā.

Pa serbu bāni salīdzinoši raiti aizbraucam līdz Maķedonijas robežai, ik pa laikam ar karti samaksājot ceļu nodokli. Uz robežas ierodamies pavēlā vakarā, serbi mūs izlaiž ļoti raiti cauri. Maķedonietis vēl mūs mazliet pārskaita un prasa, kas mums ir bagāžniekā. Sakām – drēbes un.. tālāk nevaru izdomāt, kas vēl. Sanāk neveikla pauze, ko Elīna aizpilda ar – kosmētika. Jā, šoreiz šī atbilde miegainajam robežsargam nešķiet pārliecinoša un viņš palūdz atvērt bagāžnieku. Pavirši uzmetis acis, mūs palaiž.

Tālāk Maķedonijā iebraucot, saprotam, kāpēc Bekerītis ir rēķinājis tik ilgu braukšanas laiku līdz Skopjei – bānis kļūst par vienkāršu divu joslu šoseju –serpentīnu, turklāt ir tumšs un šur tur kāds suns skrien gar ceļa malu. Tomēr laicīgi nonākam Maķedonijas galvaspilsētā un Dana neticamā kārtā pamana to hoteli (VIP Hotel), ko biju noskatījusi jau iepriekš internetā, bet tā, kā man nebija tik smalkas kartes un Bekerim arī nē, tad necerēju to atrast. Aivars ar Elīnu aiziet pārbaudīt, vai ir vietas un nāk atpakaļ ar divām labām ziņām: ir vietas un viņi ir sarunājuši 10 % atlaidi. Pie divvietīgiem numuriem netiekam, toties mums piedāvā 3vietīgus un 4vietīgus numurus katram pārim. Nu, labi, vēl pacietīsimies līdz kārtīgai 2vietīgai gultai. Kad visi jau ir aizgājuši gulēt un esmu jau priecīga ielīdusi dušā, izrādās – nav ūdens. Ģērbjos, ejam lejā, meklējam maķedonieti, kurš ļoti atsaucīgi atnāk un salabo mums dušu. Ar labu nakti!

2011. gada 04. maijs

Brokastojam pl.8 viesnīcā un dodamies apskatīt pilsētu. Uzkāpjam Kale cietoksnī, bet tas diemžēl slēgts uz rekonstrukciju. Par laimi, arī neejot iekšā, brīnišķīgs skats paveras uz visu pilsētu. Apejam līkumu, apskatām dažas mošejas pa gabalu, ieraugām arī stacijas pulksteni, kurš 1963. gadā apstājies zemestrīces laikā un tāds arī atstāts par piemiņu, jo šajā zemestrīcē tika nopostītas 80 % pilsētas ēku. Diemžēl šo reģionu zemestrīces nesaudzē un šī nebūt nebija pirmā katastrofa. Pēc pilsētas apskates dodamies uz lielveikalu, kurš ir iezīmēts manā jaunajā, kartē, ko iegādājos viesnīcā pa 2 eiro. Iepērkam vīnus un rakiju, un fantastiski garšīgu saldo.

Turpinājumā esam nolēmuši apskatīt ar cilvēku rokām veidotu ezeru uz Treskas upes, tādu kā HESu – Matkas Kanjonu galvaspilsētas pievārtē. Ar nelielu maldīšanos tomēr atrodam. Šeit norādes un ielu nosaukumi nav cieņā un mums ir tikai pašas Skopjes karte. Toties šīs vietas apmeklēšana bija to vērta, kaut gan pēc nokļūšanas ceļa nemūžam nevarētu pateikt, ka priekšā atrodas viens no lielākajiem Maķedonijas tūrisma objektiem. Sākumā atrodam tikai HESu, kur saliktas zīmes – aizliegts fotografēt. Jāsaka gan, ka pēc iepriekš redzētajām bildēm šī vieta neizskatās. Nu, nekas, bet skatāmies augšā, pie HESa kāds vīrietis kaut ko mums baigi māj. Izskatās, ka viņš mūs aicina braukt augstāk pa vienu aizdomīgi šauru celiņu. Labi, ka mēs to saprotam un tā arī darām, jo izrādās tas ir īstais ceļš uz Matku. Pirms tam gan mazliet jāpaiet pa kalna apakšā gar upi izcirstu taku. Diezgan interesanti. Un tad, o, paveras īstais skats! Un arī laivinieks piedāvā mūs aizvest uz skaistām alām, kuras sasniedzamas tikai no ūdens puses. Mēs esam vienīgie, jo vēl nav sezona un ir darbdiena. Laiks gan tāds nomācies. Attiecīgi mūs vienus pašus arī sasēdina laivā un dodamies fantastiskā izbraucienā pa upi. Skatus aprakstīt nav vērts, tas vienkārši ir jāredz. Arī gids un laivinieks vienā personā ir gana atraktīvs un mums daudz ko interesantu pastāsta. Piemēram, mēs atrodamies dabas parkā, kur medīt drīkst tikai valdības pārstāvji. Parastie mirstīgie nedrīkst, jo tas taču ir aizsargājams. Par valdības vīriem runājot, pašā Skopjē redzējām kādu svarīgu vīru (vai arī mafiozi), kuru eskortēja miesassargi un kurš devās uz kādu svinīgu pasākumu, izskatījās, ka uz bērēm.

No mūsu gida uzzinājām, ka Maķedonijā dzīvo arī čūskas un indīgākās ir mazākās. Ā, un tieši tur aug violetas puķītes, kas saucas Natālija Raimonda. Tā ir vienīgā vieta pasaulē, kur tās aug, zied vienu mēnesi un tad nomirst, lai nākamgad atkal izsprauktos no klintīm. Gaiss smaržo fantastiski, jo visur zied ceriņi un citi koki un krūmi. Arī kaut kas dzeltens, līdzīgs mimozām. Mūs aizved līdz alām, kas ir atklātas tikai pirms 30 gadiem, bet publiskai apskatei atvērtas pirms 7 gadiem, jo bija akmeņu nogruvums, kas alu ieeju bija aizbēris. Alās ir stalaktīti un stalagmīti, kā arī vairāki dzidri un dziļi ezeri – 1 ezeriņš ir 25 m dziļš un ūdens ir tik tīrs, ka dzerot nejūt pilnīgi neko. Ā, un alā bija pilns ar sikspārņiem, kuri tika pamodināti, jo mūsu gids ieslēdza ģeneratoru un pēc brīža tapa gaisma. Jā, un es esmu īpaši izredzētā, jo kuram gan citam sikspārnis kādreiz būtu uztaisījis uz galvas?! Jā, un tā bija mana diena, jo pēc tam centos maķedonietim aiziet līdzi uz krūmiem.

Kad atgriezāmies atpakaļ, turpat arī nolēmām paēst. Oi, sen nebijām tik labi un garšīgi pieēdušies, turklāt diezgan lēti – 5 Ls no katra, vēl ņemot vērā skatu. Interesanti, kad pirms tam apjautājos kādam no maķedoniešiem, kas veica atjaunošanas darbus, gatavojoties aktīvajai sezonai, kā ar zivīm upē un vai viņi ķer arī restorānam. Izrādās, ka parasti jā, bet šoreiz viņiem neizdevās mums noķert. Patīkami arī tas, ka viss ēdiens tiek pamatīgi gatavots, nevis uzsildīts mikroviļņu krāsnī. Vīns arī tiek piedāvāts: lielais un mazais - 0,7 l un 0,4 l. Aivars palūdza salātus ajvars, kas nebija ierakstīti ēdienkartē, tomēr viņam tos atnesa. Tie sastāv no tomātiem, paprikas un.. viss savārīts kopā kā lečo, vīriešu zaptē. Satikām tur arī ļoti draudzīgus suņus, no kuriem viens mūs atpakaļceļā pavadīja līdz pašai mašīnai.

Apmierināti un smaidīgi dodamies cauri Skopjei prom. Paklausot Bekerītim, braucam pa apvedceļu cauri pilsētas nomalei, kur mums uzplijas čoms – logu tīrītājs un viens sīkais skritulenēs mēģina izprasīt naudu. Jāpiebilst, ka braukšanas kultūra Maķedonijā, precīzāk gan pilsētā ir diezgan briesmīga. Visi brauc kaut kā šķērsām, mums, piemēram, pēkšņi pretējā virzienā virsū brauc velosipēdists. Arī ar pīpināšanu te neviens nekavējas. Un vēl viena interesanta lieta, par ko Kārlim sāpēja sirds – ir šejienes klimats. Maigo ziemu dēļ, mašīnas te vienkārši nerūsē, tāpēc ielās ir sastopama braucoša vēsture. Protams, arī finansiālo apsvērumu dēļ te var redzēt gaužām vecus autiņus, turklāt pārsvarā tie ir vietējie ražojumi, piemēram, visādas zastavas, kas izskatās pēc žiguļiem un zapiņiem.

Tālāk dodamies uz Grieķijas pusi, cauri ļoti skaistiem gana plašiem serpentīniem. Visur zied magones, akācijas un kaut kādi dzelteni krūmi. Izskatās, vienkārši fantastiski.

Vakarpusē piebraucam pie robežas. Maķedonietis tikai paprasa, cik mēs esam busiņā un pārbauda pases, iekšā pat kārtīgi nepaskatoties. Viņam galvenais ir savākt nakšņošanas kartiņas – tā ir tāda interesanta lieta Maķedonijā, viesnīcā vai arī jebkur citur nakšņojot, uzņemošajai pusei ir jāaizpilda tāda kartiņa, ka mēs esam nakšņojuši tur un tur un nomaksājuši nodokļus. Grieķis savukārt arī pārbauda pases un pat neprasa, kas mums bagāžniekā, tikai pajautā, vai mēs esam no Lietuvas. Nē, no Latvijas. Nu, labi, brauciet. Jāpiebilst, ka Maķedonijas un Serbijas bāņi bija gana labi. Grieķu arī.

Tālāk dodamies uz Salonikiem. Vienu viesnīcu esam laicīgi noskatījuši internetā, mēģināsim atrast. Šoreiz Ilmāram pieder vērīgās acs tituls. Nelaime tikai tā, ka viesnīca atrodas otrā pusei galvenajai ielai, kur pa kreisi nedrīkst griezties un ir pilns ar grieķu mašīnām, kas brauc diezgan haotiski. Pēc brīža, lai nokļūtu uz viesnīcu no otras puses, nolemjam lūgt Bekerīša palīdzību. Tomēr iemaldamies kādā ļoti šaurā, turklāt vienvirziena (nepareizā virziena) ielā. Par laimi, kāds grieķis piestāj, lai mums palīdzētu un izregulē mūsu busiņa izbraukšanu atmuguriski pa šausmīgi šauro ieliņu. Pēc brīža laimīgi nokļūstam pie viesnīcas, kurā ir brīvas vietas mums.

Turklāt mums vēl iedod atlaidi no 62 EUR uz 55. Vēlreiz apstiprinās fakts, ka nesezonā ir labi nerezervēt viesnīcas iepriekš, jo internetā lētākā cena bija 62 EUR (tāpat kā Skopjē mums arī iedeva 10 % atlaidi). Turklāt neesam arī piesaistīti konkrētai adresei, kuru dažkārt nemaz nav iespējams atrast, kā tas ir Skopjē vai kaut kur Serbijā. Labi, tātad viesnīca ir atrasta. Atliek vien noparkot mašīnu. Šis uzdevums mazliet atgādina Marseļu... Viesnīcnieks vēl pajautā, vai mums ir maza mašīna, jo viesnīcas stāvvieta der tikai nelieliem braucamajiem. To, ka mūsējā pie tādiem nepieder, sapratām jau šaurajās Saloniku ieliņās. Par laimi blakus bija maksas pazemes stāvvieta, kur mums ieparkoties palīdzēja stāvvietas darbinieks, kliegdams – Ella! ella – uz priekšu. Tas nebūt nebija viegli, jo mūsu busiņš nelīda stāvvietā kārtīgi iekšā augstumā, attiecīgi mēs iebraucām ne līdz galam.

Vakarā bija 20° C un sutīgs. Naktī sākās pērkona negaiss ar lietu, kas bija ļoti patīkami. Secinājām, ka grieķi ļoti vēlu vēl braukā apkārt – ap pl. 1 trešdienas naktī vēl bija dzīva satiksme.

2011. gada 05. maijs

No rīta joprojām līst. Paēdam kārtīgas brokastis un pajautājam viesmīlim, lai parāda kartē, kur tieši mēs atrodamies. Viņš uzreiz ļoti laipni mums pastāsta, kas jāskatās Salonikos un parāda kur. Izrādās, mūsu viesnīca „El Greco” atrodas centrā un viss ir sasniedzams kājām. Viesnīca patīkami pārsteidz ar marmora grīdām un foršiem balkoniņiem. Sanāk, ka varam katrs sēdēt uz sava balkona un dzert vīnu kopā, virs centrālās ielas.

Neskatoties uz lietu, mēs, protams, dodamies iekarot Salonikus, tikai Elīna paliek viesnīcā, jo jūtas apslimusi. Aizstaigājam līdz jūrai, kas atrodas pāris kvartālu attālumā. Tur apskatām Balto torni. Tā, kā līst, tad izlemjam uzkāpt tornī, vēl jo vairāk tāpēc, ka saņemot bezmaksas audiogidu, varējām ne tikai noklausīties Saloniku vēsturi, bet arī izžūt un mazliet sasildīties. No torņa augšas paveras lietaini miglains skats pār 2. lielāko Grieķijas pilsētu. Pēc tam gar citiem galvenajiem apskates objektiem steidzam atpakaļ uz viesnīcu, lai izrakstītos un dotos tālāk uz Atēnām.

Ceļojam pa bāni, bet apkārt kalni vienā pusē un otrā pusē – Egejas jūra. Nakšņot nolemjam pirms Atēnām. Sacīts – darīts. Atrodam saliņu netālu un pa tiltu piebraucam. Tā, kā konsultējamies ar Bekera kungu, atrodam viesnīcu pašā centrā.

Vakariņās dodamies uz zivju restorānu uz galvenās promenādes ielas jūras krastā. Tur mūs ļoti apkalpo smuks grieķis. Kā aperitīvu viņš mums uzsauc anšovus. Nodemonstrē dažādas zivis un visu izstāsta, beigu beigās Aivars ar Elīnu paņem vienu zivi uz pusēm. Es nolēmu, ka jāpagaršo astoņkāji un kalmāri (īstenībā garšoja labi) un pārējie paņēma lielās garneles un lobsterus. Mmm, cik gardas garneles, paēst var no trijām. Mūsu zivju neēdāji (Aivars un Kārlis papildus vēl paņem frī kartupeļus drošībai). Un pārsteigums! Saldais mums tiek uzsaukts! Tas ir kaut kas marcipānveidīgs pārliets ar šokolādi. Gardi. Pa nakti daži teica, ka slikti gulējuši un dzirdējuši kā trokšņo un/ vai klauvē, bet es gulēju kā nosista.

2011. gada 06. maijs

Šodien mūsu ceļš ved uz Atēnām – senās Rietumu civilizācijas un demokrātijas šūpuli. Pilsēta milzīga (412 km2 un 3 miljoni iedzīvotāju, ieskaitot piepilsētas), mazliet satraukums par grieķu braukšanas kultūru un lielo skaitu mopēdu un motorolleru, kas iedegoties zaļajai gaismai traucas uz priekšu kā uzbrukumā vai vismaz sacensībās. Interesanta arī braukšana apļos: lielākajā daļā priekšroka ir tiem, kas iebrauc aplī, t.i., labās rokas likums, bet dažos pēkšņi ir zīme – dodiet ceļu – kā pie mums. Atēnās ilgi nomeklējam stāvvietu, jo mūsu busam ir jumta reliņi un pazemes stāvvietās vienkārši nav iespējams iebraukt iekšā. Salīdzinoši maz ir atvērto stāvlaukumu. Beidzot vienu atrodam, bet tur ir jāatstāj auto atslēgas, ko mēs negribam darīt. Turpinām lavierēt pa milzīgo pilsētu un mūsu pūles vainagojas panākumiem. Atrodam stāvvietu netālu no Akropoles, turklāt bez maksas – gandrīz pretī grieķu parlamentam. Dodamies uz blakus esošo Olimpisko stadionu, kur 1896. gadā tika atklātas 1. Olimpiskās spēles un kurš joprojām tiek izmantots. Viss stadions ir baltā marmorā – sēdvietas un celiņus ieskaitot (protams, izņemot sportistiem paredzētos). Ieeja maksā tikai 3 EUR, turklāt audiogids par brīvu – paņemam katrs sev tīkamākajā valodā – angļu, franču un krievu. Stadiona būvniecībā izmantotas 65 000 tonnas marmora un tajā ietilpst 60 000 skatītāju. Un skats no pēdējās rindas uz Akropoli ir nenormāli iespaidīgs!

Tālāk caur Nacionālo parku, gar Grieķijas parlamentu dodamies uz Akropoli. Lieki piebilst, ka tajā mazajā parka fragmentiņā, ko šķērsojām, es paspēju apbrīnot dažnedažādus kokus, kas Latvijā neaug. Un apelsīnkoki smaržoja tik saldi. Redzēju arī tikko aizmetušās mazas olīvītes ķekaros. Šodien ir 1. kārtīgi saulainā diena. Un esam klāt pie Akropoles, pirms tam uzmetot acis Zeva templim. Jā, nu, šī vieta ir apbrīnojama. Skats uz visu pilsētu, kas šķiet neizmērojami liela. Redzam arī vairākus citus sengrieķu tempļus un teātrus no augšas, uz tiem mums ir biļetes, jo pērkot Akropoles biļeti (12 EUR), klāt nāk vēl 6 biļetes uz tuvumā esošajiem vēsturiskajiem objektiem un muzejiem. Jāpiebilst, ka tieši uzkāpjot Akropolē, Zevs mums atsūta karti (noliek man tieši pie kājām), jo mums kā reiz Atēnu kartes nebija. Bet mūsu ceļš ved tālāk. Vēl tikai paspējam izskriet cauri vecpilsētai Plakai, papriecēt acis mazajos veikaliņos un iegādāties pāris suvenīrus draugiem. Ātri paēdam, mēs ar Kārli ļaujamies kārdinājumam un paņemam vēl saldos: profiterolles un tiramisu – mm, cik gardi.

Veiksmīgi tiekam ārā no Atēnām, Aivars jau liekas pielāgojies grieķu braukšanas stilam un kā īstens vietējais jau pat kādam uzpīpina. Izbraucot no Atēnām paēdam. Grieķu salāti ir kļuvuši par neiztrūkstošu mūsu maltīšu sastāvdaļu.

Tālāk mūsu mērķis ir Sounio zemes rags, kur atrodas jūras dieva Poseidona templis. Lieki piebilst, ka ceļš gar Egejas jūras piekrasti un Balkānu kalniem, pavīdot lielākām un mazākām salām, ir fantastisks. Galā nokļūstam 15 min pirms saulrieta. Un neizsakāmi skaists un romantisks saulriets. Poseidona templis vai precīzāk tas, kas no tā ir palicis pāri slejas diženi Grieķijas kontinentālās daļas tālākajā dienvidu punktā. Iespaidīgi! Turklāt pat drupas te ir no marmora. Skat. bildes. Te ir tādi interesanti nelidojoši putni, kurus Elīna un Dana cenšas pabarot. Saulīte norietējusi un tante, kas pārdeva biļetes (pa 4 EUR) ar svilpi visus izdzenā, jo darba laiks šai apskates vietai ir līdz saules norietam.

Mēs braucam tālāk uz Penelopēsas pussalu, kur plānojam pavadīt nakti neatkarīgās Grieķijas 1. galvaspilsētā – Nafplio. Jāpiebilst, ka Grieķijā ir maksas bāņi, kas, protams, ļoti atvieglo braukšanu pa kalnu ceļiem. Nafplio iebraucam ap 12 naktī. Jūtu, ka braucam cauri apelsīnu dārziem. Viesnīcu atrodam ātri – ļoti smalka un pagaidām dārgākā mūsu braucienā (70 EUR).

2011. gada 07. maijs

Paēduši brokastis, dodamies uz Palamidi cietoksni, ko vakar redzējām kalna galā izgaismotu. Uz to vedot 999 pakāpieni. Es nemaz nemēģināju skaitīt, bija skaidrs, ka tāpat nojukšu, brīnoties par fantastiskajiem skatiem. Pa ceļam 6dienas tirdziņā nopērkam zemenes. Šajā tirdziņā vēl atgriezīsimies pēc kāpiena cietoksnī, lai nopirktu vietējo olīveļļu, vīnu 5litru pudelē un olīves – gan sasālītas 1,5 l pudelē, gan žāvētas kā plūmes. Man tirdziņš jo īpaši patīk, jo tas nav tūristu, bet te iepērkas vietējie grieķi, un arī puķu stādi te tiek tirgoti, šausmīgi niez nagi nopirkt kaut ko un atvest uz mājām, bet noturos pretī kārdinājumam.

Toties klintīs superīgi zied zilas puķītes, šur tur pavīd vēl pa kādai magonei. Kalnos zied arī dzeltenie krūmi un pat ieraugu arī mandeļkoku laikam, kā arī noziedējušus milzu alveju ziedus – ziedkāti ir gluži kā priedes. Kad sasniedzam cietoksni pa daudzajiem pakāpieniem un ar vairākām fotopauzēm, tas izrādās daudz lielāks nekā domājām. Aiz katra mūra skats paveras arvien iespaidīgāks. Augšā ieraugām arī kārtējo dingo suni – tā mēs esam iedēvējuši te daudzos klaiņojošos suņus. Suns mierīgi atpūšas paēnā, neskatoties uz mūsu lielo pārsteigumu kā viņam pietika pacietības te kāpt augšā. Pēc tam, kad esam izbrīnījušies arī par itāļu pensionāru grupu, kas nemaz neizskatās nomocījušies, konstatējam, ka pie cietokšņa no otras puses ir iespējams arī piebraukt ar auto. Jāsaka, ka šis cietoksnis kalna galā ar klintīs ziedošajām zilajām puķītēm bija viena no manām mīļākajām vietām visā Grieķijā.

Nafplio vēl izbaudām pludmales priekus. Saulīte silda kārtīgi, bet ūdens vēl ir tikai kādus 17° – 18° silts, bet mums, ziemeļniekiem, protams, ir jānopeldas. Ūdens ir neticami sāļš – lai noturētos virs ūdens nav nemaz jānopūlas. Izpētām arī slavenos jūras ežus – esam pat bruņojušies ar čībiņām – kurš ar īpašajām ežu čībām, kurš ar parastajiem krokšiem. Pēc tam noskalojam jūras sāli pludmalē esošajās vēsajās dušās un jūtamies gana spirgti turpmākajam ceļam uz mūsu salu – Lefkadu. Pirms tam vēl iebraucam Lidlā, tomēr tik daudz savādākas preces nekā pie mums te var atrast un par ļoti labām cenām. Sākam satraukties, ka mūs uz serbu robežas aizturēs par vīna kontrabandu. Tas te ir pārāk lēts.

Pametot Nafplio, tiešām braucam cauri apelsīnu dārziem. Patiesībā, apelsīnkoki te ir kā mūsu ābeles. Ceļmalā piestājam un dažus nočiepjam. Pabraucam mazliet tālāk un ieraugām, ka ceļmalā tirgo apelsīnu maisus kāds vīrs, kas nevienu vārdu nesaprot un negrib saprast citās valodās kā tikai grieķu. Tas nekas, mēs nopērkam 3 x 12 kg apelsīnu pa 5 EUR! Vēlāk gan secinām, ka zagtie apelsīni ir vissaldākie. Tālāk pa ceļam Ilmārs nopērk vēl vīnu no vietējās vīna darītavas, pārdevējs to ir manāmi garšojies vai arī vienkārši stipri saguris saulē stāvot, viņš mums mēģina arī medu pārdot, dodot man to pagaršot kā lielāko dārgumu – attiecīgi tādu cenu arī nosaucot. Mēs viņam lepni attraucam, ka pie mums Latvijā medus netrūkst.

Lai nokļūtu Lefkadas salā, mums ir jātiek prom no Penelopēsas pussalas, kas šajā pusē ir savienota ar garu jo garu tiltu, par tā šķērsošanu otrā galā samaksājam 13 EUR. Bet tas jebkurā gadījumā ir izdevīgāk nekā braukt apkārt – skat. kartē. Toties tiltu šķērsojam pa skaisto – saulrietā. Esam Patrā, nolemjam piestāt paēst. Beidzot trāpam grieķu vakariņošanas laikā. Apkalpošana ļoti ātra un cilvēku sarodas pilns krodziņš – laikam esam izvēlējušies pareizo. Šoreiz garšojam arī jēru un steiku, kā arī nevaram iztikt bez lieliskajiem grieķu salātiem. Tā kā ir vēls un ceļš vēl priekšā tāls (un iepriekšējā naktī gulēt aiziets ap pl.3 – 4), es un Aivars paņemam pa espresso, ko mums uzsauc. Mūs izbrīna, ka dzeramnaudu mums atnes atpakaļ, mēs gan iespītējamies un atstājam, jo esam pieēdušies ne pa jokam.

Tālākais ceļš ir ļoti skaists, bet pa tumsu. Šur tur samanām kalnus, jūru un magones. Beidzot šķērsojam vairākus tiltus un nonākam uz ilgi gaidītās mūsu salas Lefkadas. Meklējam iepriekš noskatīto viesnīcu. Atrodam. Viss ir vaļā, bet tur neviena nav. Izskatās, ka saimnieks ir kaut kur vienkārši aizgājis iedzert 6dienas vakarā. Pulkstens atkal ir 12 naktī, tuvumā esošās viesnīcas ir ciet. Viss izskatās kā izmiris. Viesnīcā apskatām baseinu, izmantojam WC, joprojām nevienu neatrodam. Domājam, ko darīt. Sadalāmies un es ar Aivaru dodamies uz tuvējo tavernu, kur dzīve rit pilnā sparā, varbūt tieši tur dzer mūsu viesnīcas saimnieks. Nekā! Bet izstāstām savu bēdu viesmīlim, kurš parāda virzienu uz citām viesnīcām un saka, ka Adriatica īpašnieku nepazīst. Tālāk pie vienīgās viesnīcas, kura ir vaļā, stāv lielais tūristu autobuss un tas ir tikai loģiski, ka vietu tur vairāk nav. Pārējās apkārtnē esošās viesnīcas vienkārši ir ciet un bez jebkādām, dzīvības pazīmēm. Bēdīgi nākam atpakaļ gar jautro tavernu. Mūs pamana tas pats viesmīlis un piedāvā sazvanīt kādu, pie kā mēs varētu pārnakšņot. Tajā brīdī Kārlis mēģina sazvanīt Aivaru. Telefonsakari Grieķijā ir ļoti slikti. Savienojums neizdodas, bet Aivara balss vietā atskan grieķu mūzika. Mistika. Laimīgā kārtā mūsu viesmīlis ir sazvanījis kādu savu draugu, kuram viesnīcā ir 3 brīvas istabas, un kas atrodas blakus ciematiņā Nidri, aptuveni 5 km attālumā. Turp mēs laimīgi arī dodamies – Nidri Beach Hotel. Cena arī šeit ir neticami laba – 50 EUR ar brokastīm. Visi esam sarunājuši skatu uz jūru. Par laimi maija sākums vēl ir nesezona – un cenas te ir vairāk kā uz pusi lētākas.

2011. gada 08. maijs

No rīta pamostoties, apbrīnojam paradīzes salu, kurā esam nokļuvuši. Tepat pie logiem viļņojas Jonijas jūra, apkārt kalni. Saule. Viesmīlīgais saimnieks, kas mūs ļoti laipni apkalpo brokastīs, pastāsta, ka labs laiks pieturēšoties vēl pāris dienas. Viņš arī ir ļoti pārsteigts, kad kartē rādām ceļu, ko esam mērojuši no Latvijas. Šī sala un vieta ir tik brīnišķīga, ka nolemjam pakoriģēt savus plānus un te palikt vēl vienu nakti.

Taču, lai arī cik jauka nebūtu šī viesnīciņa, kas atrodas pašā jūras krastā, mūs vilina Adriatica ar baseinu, ko vakarnakt izpētījām. Nolemjam izmēģināt laimi un pārbaudīt, vai saimnieks ir pārradies mājās. Jā, ir gan. Mūs ar Kārli izvadā pa numuriņiem un piedāvā milzīgas atlaides, turklāt piesola iedot arī makšķeres. Sāku jautāt par brokastīm, ap cikiem mums nākt, saimnieks laipni atsaka – izgulieties un nāciet, šeit jūs esat kā ģimenē. Nespējam atteikt. Pārvācamies uz Adriatica. Te atkal ir jāskatās bildes. Mēs ar Kārli paņemam luksu ar 2 vannasistabām, viesistabu, virtuvi un 2 balkoniem – gribam pilnīgi pa smalko un ja tas maksā vien 60 EUR. Nenožēlosim.

Esmu tikusi arī pie superīgas salmu cepures un baudu sauli, jūru, kalnus un vīnu. Puiši tikko aizgāja makšķerēt, te varot noķert arī kalmārus un astoņkājus. Cerams, ka tādi brīnumi nepieķersies. Viss – es eju uz baseinu. Visu dienu laiskojamies un peldamies baseinā, jo pats jūras krasts te ir ļoti klinšains, grūti pat pieiet klāt un ūdens arī par daudz atspirdzinošs.

Vakariņās iesim pa smalko. Kā kārtīgi tūristi pa dienu sauļojamies un peldamies, vakarā sapucējamies un dodamies ēst. Ir doma doties uz to pašu tavernu, kur oficiants mums sameklēja naktsmājas, bet tur izrādās ir ciet. Ejam tālāk līdz atrodam vietu ar brīnišķīgu skatu. Arī te neviena nav, bet saimnieks piekrīt mūs pabarot. Ēdienkarte viņam nav, jo nesezona. Viņš vienkārši pajautā, ko mēs gribētu. Mēs, protams, paņemam grieķu salātus, jēra ribiņas un grilētu vistas fileju. Te visiem ēdieniem klāt vienmēr noliek puscitronu, ko uzspiest virsū. Beidzot esam sapratuši, kāpēc mums sākumā atnes šķīvīšus kopā ar maizi – un lejam eļļu kopā ar etiķi, lai to pamērcētu. Saimnieks ir sajūsmā, ka mēs zinām, kas jādara. Viņš arī pastāsta, ka olīves ir viņa paša audzētas un gatavotas un tās viņš mums saliek tā pavairāk. Katru gadu 150 kg viņš sagatavojot un nododot vietējā veikaliņā. Paēdam gardi, bet prasās vēl saldo. Saimnieks aiziet pajautāt sievai un atgriežas ar atbildi, ka viņa tūlīt mums kaut ko uzmeistaros. Un patiesi, pēc brīža viņš ierodas ar nelieliem trauciņiem. Uz jautājumu, kas tas ir, viņš atbild: nezinu, Kristiana uztaisīja (Cristian made). Bija brīnumgardi. Tas bija citrons (ko pirms tam redzējām, kā veselu maisu atnesa), biskvīts, biezais grieķu jogurts, vīnogu cukura gabaliņi un medus. Īstais noslēgums mūsu ceļojuma pēdējām vakariņām Grieķijā. Turklāt deserts mums tika uzsaukts. Ļoti patīkams noslēgums. Tieši augšā noskatījāmies saulrietu.

2011. gada 09. maijs

No rīta mostoties, aiz loga skats ir vienkārši superīgs – rīta saule rotājas uz kalnu un Jonijas jūras fona. Pieceļos mazliet agrāk, lai noķertu kādu saulstaru vairāk. Žēl, ka jau jābrauc prom no šī paradīzes nostūrīša. Ak, jā, brokastis baseina malā ir fantastiskas. Ir pat silti kruasāni, kā arī ceptas bekona šķēlītes. Uz atvadām sabučojos ar veco grieķi, kas aicina mūs atgriezties.

Tagad braucot prom no Lefkadas, var priecāties par skaistajiem skatiem, kas paveras visapkārt. Atkal jūra, kalni, aitas, kas atgādina akmeņus, ar ganiem un neiztrūkstošu suni. Visur zied magones un izskatās, ka pat lavandas, kā arī citas puķītes. Zied arī akācijas. Šodien braucam dziļāk Grieķijas iekšienē. Šeit kalni izskatās pavisam savādāki. Un strauji izmainās laiks, kalnus ietin mākoņi vai kā Ilmārs teiktu: „Kalns pārvēršas mākonī”. Braucot augstāk kalnos, diezgan ātri arī krītas grādi. Tiek sasniegta pat 4° atzīme. Daudz tuneļu. Braucot vēl augstāk, priecājamies, ka tuvojamies mākoņiem. Līdz tiešām tajos iebraucam – izskatās kā kārtīga migla, redzēt gandrīz neko nevar, bet sajūta interesanta.

Dodamies uz Kalambaku, lai apskatītu kādu no daudzajiem klosteriem, kas uzbūvēti klintīs. Ceļš uz turieni ir kārtīgs serpentīns, bet mūsu šoferītis labi tiek ar to galā. Esot vienā augstumā ar mākoņiem, ļoti interesanti pavērot, kā tie karājas pār ieleju. Iebraucam Kalambakā, mākoņi ir tik zemu, ka praktiski nevar redzēt kalnus, kas te ir tumši pelēki un ļoti interesantās formās. No vienas puses ļoti žēl, ka ir tāda migla/ mākoņi, jo nevar tālu redzēt.

Pirms brauciena bildēs izpētīju, ka šie kalni no tāluma izskatās pēc ērgļa ligzdas, turklāt katras smailes galā ir pa klosterim – kopā 28 klosteri. Līdz mūsdienām aktīvi saglabājušies vien nedaudzi un dažos no tiem tiek arī tūristi ielaisti. Mēs izvēlamies lielāko no tiem un dodamies iekšā. Visām meitenēm biksēs liek apsiet tādu kā priekšautu – svārku vietā. Interesanti un jocīgi izskatās skatu laukumi – lielās miglas un lietus dēļ vispār nekas aiz margām nav redzams – tikai balti mākoņi. Klostera iekšienē diezgan daudz interesantu vēsturisku lietu saglabājušās, kā arī te izlasām leģendu par Grieķijas karogu – 2. Pasaules kara laikā, kad Itālijas fašistiskā armija iebruka Grieķijā, kādam grieķu kareivim lika nolaist zili balti svītroto karogu, kas plīvoja Akropolē pāri visām Atēnām. Kareivis uzkāpa, noņēma karogu un, ietinies tajā, nolēca lejā.

Prom braucot, piestājam paēst vietā, kur ārā tiek cepts šašliks uz vismaz metru gariem iesmiem. Diemžēl tas izrādās labs mārketinga triks – par ēdienu un arī šašliku ir neliela vilšanās. Fetas siera gabals grieķu salātos par mazu un šašliks – par treknu, bet varbūt vienkārši, salīdzinot ar iepriekšējo vakaru, pārāk liels kontrasts. Mazliet pastaigājam pa pilsētiņu, bet veikali ir slēgti. Aivars mēģina noskaidrot, vai vaļā nemaz nebūs? Viņam atbild, ka pēc kādas pusstundas atvēršoties laikam. Tomēr izskatās, ka grieķiem pusstunda ir tāpat kā maķedoniešiem 1 km. Astronomiskā pusstunda paiet, bet veikali vēl nav vaļā. Izdzēruši gardu kafiju, dodamies tālāk. Pamazām migla un mākoņi pārvēršas smalkā lietiņā. Kalnos uzpildām pudeles ar avota ūdeni.

Grieķija raud, jo mēs braucam prom. Šovakar plānā šķērsot Maķedonijas robežu un nokļūt pie Ohridas ezera. Pa ceļam redzam gana daudz atomelektrostacijas un tām blakus apstrādātus laukus. Uz robežas viegli tiekam cauri – grieķis mūs nostāda rindiņā un atkal kā skolā liek atsaukties uz vārdiem, viņam pat ir slinkums piecelties no sava krēsla. Turklāt viņš pamana Aivara „Aldara” kreklu un saka: „O, labs tumšais alus,” un pastāsta, ka viņam esot daudz latviešu draugu. Arī maķedonietim pasakām, ka dodamies mājup un viņš smaidot mūs palaiž, turklāt vēl izsniedz bukletiņu ar ceļu satiksmes noteikumiem šajā valstī. Ā, un vēl pajautā, vai mēs gribam zīmogu pasē par piemiņu. Mēs, protams, piekrītam.

Iebraucot Maķedonijā, mūsu ceļš aizvijas pa serpentīniem kalnā augšup. Ir jau tumšs un mēs atkal iebraucam mākonī – migla tāda, ka uz priekšu redzēt neko nevar. Sajūta diezgan spocīga.

Beidzot nonākam Ohridā pie tāda paša nosaukuma ezera, pa ceļam pamaldāmies divās pilsētiņās, kuras Bekera kartē nav, turklāt uz galvenā ceļa notiek remontdarbi un apvedceļš nav norādīts.

Ohridā esmu atzīmējusi divas 4* viesnīcas, bet par nenormāli lētu cenu (20 – 35 EUR), gribas redzēt, kas tur būs. Iepriekšējā vakarā googlē apskatījām aptuveno atrašanās vietu un tīri veiksmīgi atrodam 1. viesnīcu. Taču tur neviena recepcijā nav, turklāt durvis arī ciet. Pēc brīža satiekam tur dzīvojošos tūristus, kas mums iesaka iet uz 2. manis noskatīto viesnīcu, jo tur esot modernāk un lētāk. Mums divreiz nav jāsaka, apgriežamies un atrodam VILLA VERONA 4*. Recepcijā mums pretī iznāk divi skūti džeki tirkizzilos treniņtērpos un labā angļu valodā piedāvā numuriņu pa 20 EUR vai lielāku pa 24 EUR. Bez brokastīm. Jā, šitas ir kaut kas neticams, jo viesnīca tiešām ir pilnīgi jauna, šur tur vēl pat vadu gali karājas! Jāsaka gan, ka var redzēt, ka viss taisīts maksimāli pa lēto, bet pagaidām vēl ir OK. Mēs paņemam lielo numuriņu ar balkonu – pa 24 EUR.

Šodien esam novērojuši ļoti interesantus laikapstākļus – sākot no 20° uz Lefkadas salas līdz pat 4° kalnos.

2011. gada 10. maijs

No rīta aizejam apskatīt Ohrida ezeru, trakoti dzidrs un auksts ūdens. Pāri redzami kalni Albānijā. Pabrokastojam ļoti garšīgi omulīgajā iestādījumā ezera krastā. Satiekam arī maķedoniešu kaķus. Mazliet pastaigājamies pa pilsētiņas centru, šo to iepirkdami. Es, protams, atrodu vietējo tirgu, bet nekas īpašs, ja neskaita garšvielu kalnus un puķu stādiņus.

Tālāk pa to pašu bāni, ko izmantojām šurp braucot, turpinām ceļu cauri Serbijai. Robežām viegli tiekam pāri, vienīgi ungāriete mums rūpīgāk pārbauda bagāžnieku. Šodien izdodas aizbraukt līdz Budapeštai, kur nakšņojam viesnīcā uz ūdens – BOTEL LISA. It kā rakstītas 3*, bet nav pārāk laba. Arī brokastis to pierāda – mums tiek pasniegta pretīga šķīstošā kafija. Turklāt vakarā ejot uz busiņu, mani gandrīz apēd divi vilku suņi, kas sargā mūsu viesnīcu – laivu, šie galīgi nav nekādi draudzīgie dingo suņi. Par laimi sargs iznāk un mani izglābj.

Šodien mūsu laikapstākļu gammai pievienojās zibeņi tālumā un īsa, bet spēcīga lietusgāze.

2011. gada 11. maijs

Pēc brokastīm, Budapeštu neapskatījuši, dodamies uz Mišklocas /Miskolc/ termālajiem baseiniem. Ļoti veiksmīgi atrodam (cik labi, ka tā sieviešu intuīcija tomēr darbojas!). No ārpuses neizskatās daudzsološi, turklāt norādes ir ļoti neuzkrītošas, bet es esmu redzējusi bildes – dodamies iekšā un neviļamies. Cena ir 1900 HUF, turklāt uz neierobežotu laiku. Tā, kā sezona sākas no 01.06, tad tiekam iekšā pa lēto, bet diemžēl āra baseini vēl nav atvērti. Nākamreiz varētu mazliet vairāk piemaksāt un ieiet arī pirtīs. Jāpiebilst, ka viena ungāriete mums aizdeva naudu, jo lai aizslēgtu skapīšus, tur jāieliek 1 forints. Atdevām. Bet, kad iegājām iekšā – OOO! Tas viss ir dabiski izveidotās klinšu alās iekšā. Ūdens ir 30° silts. Un var peldēt pa klinšu alu labirintiem. Augšā ir redzami dažādi interesanti veidojumi, kas ir izgaismoti. Daudzās vietās no sienām tek termālie ūdeņi. Ļoti interesanta ir izveidota viena apaļa ala, griesti izkrāsoti tumši ar zvaigznītēm un mēnesi. Un šeit ir fantastiska atbalss, ko mēs izmēģinām. Ik pa laikam tiek ieslēgtas dažādas ūdens strūklas. Kādā citā nišā no sienas gāžas ārā siltas masējošas ūdensstrūklas. Ir arī džakuzi, kas ik pa laikam tiek pārslēgts uz vēl citiem hidromasāžas veidiem.

Pēc vairākām stundām, kad āda jau galīgi atmirkusi, ejam paēst gulašzupu un uztaisām vēl vienu šopinga pauzi. Pēc tam sākam virzīties uz māju pusi. Raiti izbraucam cauri Ungārijai. Polijā iebraukušiem mums vēl pietiek spēka tikt līdz Rzeszow. Sākam meklēt viesnīcu, bet visur pilns un vietu nav. Ja būtu tukšs, varētu ņemt Horizont (laba viesnīca par labu cenu), bet beigās mēs ceļojumu noslēdzam pa smalko – paliekam nelielā pilī Dworek. Ja brokastis neņemam, tad cena nemainās – 58 EUR. Tādā gadījumā izlemjam par brokastīm pacīnīties. Ilgi diskutējam par brokastīm, jo piedāvātais laiks pl. 10 mums ir stipri par vēlu. Pēc sazvanīšanās ar pavāru, administratorei izdodas vienoties par brokastīm pl. 8. Piekrītam un paliekam. Viesnīciņa ļoti grezna. Noskaidrojam, ka šovakar pilsētā tāda rosība, jo tiek svinēti kaut kādi studentu svētki. Vēl noskatāmies ziņas par demonstrācijām Atēnās, kur grieķi protestē pret budžeta samazinājumu par 60 miljoniem eiro. Un par metāna noplūdi Katovicē, kurai cauri braucām turpceļā, bet tagad dažādības pēc bijām izvēlējušies mājupceļu gar Polijas rietumu robežu.

2011. gada 12. maijs

Brokastis gaidīt tiešām bija vērts. Izcili skaisti un garšīgi sagatavotas, turklāt brokastojam restorāna zālē pie balti klātiem galdiem un rožu pilnām vāzēm. Patīkams noslēgums. Bet Ilmārs saka, ka ceļojums ir izdevies tikai par 99 %, jo viņš nav dabūjis KFC (Kentuki Fried Chiken) asos spārniņus, par kuriem viņš runā visu ceļu. Nu, labi, saliekam visas tehnikas kopā un atrodam, ka Lublinā, kas mums ir pa ceļam, ir 2 KFC ēstuves. Protams, iegriežam un Ilmārs dabū veselu spaini ar KFC superasajiem spārniņiem. Un, nu, visi priecīgi braucam mājās. Turklāt secinām, ka Byalistokā arī ir KFC.