Ekspedīcija uz rezervātu Neneckiy. 5. daļa
|
Māris Pilāts
|
2010. gada Ekspedīcijas turpinājums:
Ekspedīcija uz rezervātu Neneckiy
13. augusts
Kāds mani pamodina. Atveru acis un skatos, tas Arča. Apskatos pulksteni, tas rāda dažas minūtes pirms 6 rītā. Arča piedāvā doties uz attālo ezeriņu pēc tīrā ūdens. Es šādā rīta agrumā biš apjūku, protams, bet drīz jau ceļos un esmu gatavs arī velties. Paņemu savu lielo mugursomu un ielieku tajā 40L ūdens bačoku. Pēcāk iemetu ko savā kuņģī, uzausu kājās gumijas zābakus un esmu gatavs doties tundras ārēs iekšā.
Ārā spīd saule, bet temperatūra zema, krietni zem +10, pat tvaiks pa muti nāk ārā. Vismaz odu kavalērijas šāds aukstums ir krietni limitējis. Arča vēl paņēmis 3L stikla burku un 1,5L plastmasas pudeli. Un mūsu pārgājiens sākas.
Pa ceļam Artūrs atdzīstas, ka nu jau 3 dienas viņam konkrēts bezspēks uzmeties, un viņš ir pārliecināts, ka tas tiešām ir no ūdens, ko lietojam līdz šim uzturā. Soļojam tālāk. Un drīz jau esam pie ezera. Tas gan atrodas 1km attālumā no kordona, bet dēļ lielajiem līkumiem, kuri jāiet lai apietu citus iesāļos ezerus un kanālus, sanāk krietni vairāk. Šajā ezerā ūdens caurspīdīgs, it kā būtu nesaredzama stikla virsma. Tā kā ezers veidojas no avotiem, kuri savukārt iztek no mūžīgā sasaluma kārtas, tad ūdens ir ļoti auksts. Iekāpju ezerā un sāku pildīt lielo bačoku ar ūdeni. Tad padzeros šo auksto un slāpes ideāli veldzējošo ūdeni, noskaloju seju, un esmu gatavs doties atpakaļ, bet nu jau ar pilnu 40L bačoku. Spīd saule. Svars liek par sevi manīt. Ielieku bačoku mugurenē un tad uzvelku mugureni, veeh, smagi gan. Tad nu lēnā garā soļojam atpakaļ. Esmu vismaz priecīgs, ka nu būs tīrs ūdens.
Apmēram 7:20 esam atpakaļ kordonā. Es nolemju nedaudz doties vēl pagulēt. Miegs ilgi ar nemazām nav jāgaida. Miegs. Miegs. Aizmiegu.
Pamostos, un dodos uz virtuvi, pēc rīta pārgājiena atkal jau gribās ēst. Virtuvē sagriestas laša filejas. Maize gan vairs nav daudz palikusies. Atlicis vien pus klaipiņš baltā ķieģelīša, un zivs bez maizes nav diez ko barojoši. Drīz arī mamma nonāk lejā. Šai prieks, ka esam atnesuši tīro ūdeni. Sāk vārīt auzu pārslas un gatavot mīklu priekš rauga pankūkām, jā, pankūkas jau sen nav bijušas, pēdējo reiz iekš Latvijas ēdu tās. Pozitīvi, pēdiņās, ka arī cukurs beidzies. Bet citu variantu jau tā pat nava. No pārtikas mums atlicis vien pāris olas, biš kartupeļi un to biezenis, nedaudz auzu pārslas, un daudz sālītas zivis un arī kāda zoss. Par šādu pārtiku arī inspektors Andrejs nav sajūsmā, un pa laikam lamājas uz šefa darbībām, kā rezultātā ar šī situācija izveidojusies. Ja šefs ar šodien neatbrauks, tad solās pilsētā skandālu sarīkot, un uz vakaru jau tiek lemts par plānu, atkāpties uz pirmo kordonu. Bet jau pēc brīža ienāk Žeņa un ziņo, ka tuvojas divas laivas. Nu es ar Andreju atplaukstam. Arī pārējos par šādu ziņu parādās smaids. Pēc pāris minūtēm laivas ir klāt. Ar tām atkuģo četri cilvēki. Šefs ar diviem korišiem un inspektors Koļa, bet ne tas, kurš ar mums dzīvoja pirmīt. Dodamies palīgā izkrāmēt laivas. Pārtikas kastes, divas Baltika alus kastes un viena šņabja kaste, ha, nu būs ballīte.
Virtuvē jau pirmā porcija ar pankūkām. Mmmm, sen, kas tik garšīgs nav bijis. Visi sanāk pie galda, tiek sagrieztas vēl laša filejas, un galdā tiek celta pirmā šņabja pudele. Tā kā mums te karantīna, arī es neliedzu piepildīt savu glāzi ar šo dziru. Pirmais piecdesmitnieks tīrajā iekšās, uzkožu laša fileju ar sīpolu un pipariem. Otrā glāze tīrajā. Es pēc mēneša nedzeršanas ātri vien jau apdulstu. Palieku laimīgs, bet pēc brīža nolemju nedaudz aiziet nosnausties.
Ūdens bačokā jau tuvojas beigām, tātad jāplāno nākamais gājiens. Par nelaimi man, es vienīgais biju ar pietiekošiem spēkiem, lai šo uzdevumu atkal veiktu. Un nu jau pavisam oficiāli bija zināms, ka ūdens vainīgs pie saindēšanās, to apstiprināja inspektors Koļa, kurā rit vietējās tautas, Ņencu asinis. Pa šo laiku arī Arča atdzītas, ka šim temperatūra virs +40 grādiem. Inspektori šim ātri sadod ripas, lai nosistu šos grādus. Par laimi man, senči piekrīt sastādīt man kompāniju gājienā pēc ūdens, jo šamejiem jau apnicis nīkt uz vietas. Bet gājiens rit lēnā solītī. Pa ceļam lasam lācenes – ēdam lācenes.
Pēc laiciņa esam jau atkal pie tā paša ezera. Atkal leju ūdeni. Tad izmantoju saulaino laiku, lai uztaisītu atskaitei kādu bildi un uzfilmētu kādu kadru. Te pēkšņi man sāk graust acis. Pirmā doma, ka no vēja. Bet soļojot atpakaļ acīs iemetās tāda dīvaina sajūta. Tuvojoties kordonam manī ar atkal iemetas nespēks. Bet nu lēnām, lēnām tieku līdz galam. Kordonā mūs sagaidīja mazs šoviņš. Garām salai peld kāds kuģis, un tā kā te ir rezervāts un stingri aizliekts no malas cilvēkiem iebraukt, tad nu šefs ar Andreju sēžas motorlaivā un dodas pie pārkāpējiem. Rezultātā pārkāpējiem tika uzlikta soda nauda.
Acis nelika mieru. Lai gan apetīte man ir, tomēr kordonā valdošā karantīna man neliek miera, pa brīdim vēl tie nogurumi un aukstuma brīži. Tas viss kā spiež uz nerviem. Drošībai dodos izmērīt arī sev temperatūru. Pēc pirmajām minūtēm rāda 36,6. Tas labi. Vēl nedaudz nolemju paturēt. Beigās tieši 37. Tā tāda pretīgā temperatūra, bet neko darīt, un tomēr kaut kāds draņķis ar manī bija iemeties. Es ilgi nedomāju, atpakaļ pie balzāma un šņabja pudelēm. Arī kumelīšu tēju biežāk dzeru. Un ik pa laikam veicu kontrolmērījumus, konstanti, visu laiku +37.
Jādodas pārbaudīt tīkli. Šoreiz Artūrs nebrauc, jo slims. Šamejā vietā viens no šefa korišiem un protams Vova. Veiksme. Tīklā liels lasis. Tāds ap 10kg. Un daudz butes. Tad dodamies pie otra tīkla, bet vējš to iepūtis krastā. Bet par brīnumu arī tas pilns ar sīgveidīgajām zivīm, kādām butēm un pat vienu vēdzeli.
Šodien atkal pirts diena. Dēļ nedaudz paaugstinātajiem grādiem nolemju nedoties karsēties, bet tikai nomazgāties. Šoreiz pie pirts pieslēdz šorīt atvesto ģeneratoru, līdz ar to ir gaisma. Es atkal tīrs un priecīgs.
Dima ar šefu dodas izlūkbraucienā uz tuvējām citām salām. Es savukārt atkal nedaudz pagulšņāt. Pa to laiku inspektori ģeneratoru pievieno pie mājas, un arī te tagad ir elektrība.
Vakarpusē Dima ar šefu atgriežas un atved 4 mazos gulbjus, viens jau ar gredzenu, bet ne mūsu, kādā no iepriekšējām sezonām ticis pie šī gredzena. Man atkal darbiņš sabildēt gulbju knābjus. Pēcāk Vova ar Andreju dodas uz tām pašām salām, lai izliktu tur lašu tīklus.
Jau krēsla. Tikai tagad tīklu licēji pārrodas. Un nu briest ballīte. Ārā rūc ģenerators. Mājā spīg gaismas. Lādējās tehnikas akumulatori. Arča nolicies ar lieliem grādiem. Es dodos pie miera. Negribas man cīnīties ar tām desmit 0,7L šņabja pudelēm.
Arlabunakti, lai jauka nakte.
14. augusts
Naktē diezgan slikti gulēju. Iespējams tas skaidrojams ar to, ka visu nakti darbojās ģenerators, kas izdvesa miegam nepatīkamu troksni. Atveru aces. Ārā apmācies, kāds tur veicis tumšo krāsu korekcijas. Izlienu no guļamā maisa, saģērbjos, un dodos virtuves virzienā, pa kāpnēm lejup. Pirmais ko turām izdzirdu ir Dimas vaidi, arī šim ir grūti. Tiek nolemts vārīt maigu piena zupu ar makaroniem. Vislielāko porciju atkal dabūnu es, jo pārējiem joprojām visiem ir kuņģa problēmas, par Dimu nu nerunājot. Lai drošs paliek drošs, Dima gatavs dzert antibiotikas. Tik pirms dzeršanas liekam Dimam izlasīt lietošanas instrukciju. Tur rakstīts, ka antibiotikas paredzētas pret sifilisu, gonoreju, plaušu karsoni un saindēšanos, visi mēs līki, smejam, ka nu būs viss izārstēts.
Ārā uznāk liels lietus gāziens. Liekas, ka nolijusi visa augusta norma, kas šajos platuma grādos ir 60mm. No lielā slapjuma daudzuma, mājā pat griesti sākuši tecēt, nu gan te meistari jumtu uzlikuši, nodomāju. Kad laiks norimst šefs sauc Dimu, ka jādodas gulbjus ķert. Nabaga Dima. Saindējies, vēl kur jādodas. Čīkstēšana nelīdz, un šefs ātri tiek ar Dimas pretestību galā. Iedarbina motorus, un attālinās no salas.
Izmēru savu temperatūru. Joprojām 37, ne pa kapeiku mazāk vai vairāk. Ik pa laikam ko iemetu kuņģim, tad nolemju doties palasīt Tolstoju, bet drīz vien secinu, ka viņa valodas krājums ir pārāk bagāts, un es pusi nesaprotu no izlasītā. Nolemju pagulēt. Šādi jau paritējušas 7 stundas no dienas, bet Dimas ekspedīcija vēl nav atgriezusies. Andrejs ar Koļu, mani un Arču bija plānojuši šodien atkāpties uz pirmo bāzes kordonu, bet tā kā ekipāža ar šefu un Dimu tik ilgi pazudusi, visi plāni tiek atcelti, un jūtams mazs saspringums inspektoru sejās. Somas gan mēs sakrāmējam, ja nu gadienā pēkšņi kas. Tomēr pēc laiciņa tiek pielikts gala punkts, ka nebrauksim, jo laika apstākļi dara savu un uznāk konkrēta migla, ka neredz tālāk pa 50m. Tas viss apgrūtina Dimas un šefa veiksmīgu atceļošanu, un nu jau liekas, ka šamejie uzsēdušies uz kāda sēkļa, ka tik ilgi nav atpakaļ. Un galvenais, ka abi gudrinieki GPS atstājuši bāzē. Izskan versijas, ka tik ap rītu šie varētu atgriezties. Man paliek Dimas žēl, ne tikai paģiras, bet arī pārtikas trūkums nu var šo piemeklēt.
Pēc kāda laiciņa izskan ārā bļāviens. Izskrienu ar. Jā, var dzirdēt motora skaņu, bet migla joprojām tāda, ka neredz ne kā. Gaisā tiek izšauta signālraķete, bet liekas, tas velti. Tad talkā nāk bise, tai liels troksnis, cerība, ka sadzirdēs. Atskan vairāki šāvieni gaisā. Pēc brīža nesaprotamu iemeslu dēļ atlido medību piekūns, nez ko tas te pazaudējis. Laiks rit. Motoru skaņa paliek kā skaļāka. Drīz jau var saprast, ka šie atraduši ceļu un tuvojas. Skrienu pēc kameras, lai iemūžinātu varoņu atgriešanos. Un nu skaļākie ekspedīcijas dalībnieki – Dima un šefs, klusi kā peles. Pa laikam tik kāds nolamājas. Tiešām, uzsēdušies uz sēkļa, tad uznākusi migla un apmaldījušies, pārmet viens otram, ka nav GPS paņēmuši. Bet ir darbiņš, noķerti 9 mazie gulbji. Šodien atkal daudz odu, tad nu apbruņojos ar cimdiem, lai varētu produktīvi darboties. Iezīmēju un sabildēju gulbjus, tad laižam vaļā. Pēc laiciņa darbs veiksmīgi padarīts.
Nu tēja un uzkožamie. Arča cep sēnes, Dima lāpās ar aliņu un stāsta savus šīs dienas piedzīvojumus. Man pa brīnumu visi vietējie aizdevušies pie miera. Jā, pa nakti šie 5 cilvēku sastāvā pievarējuši desmit pudeles 0,7 baltās dziras. Ja rīt labi laika apstākļi, ar Arču atkāpjamies uz pirmo kordonu. Sarunas. Kakao. Klusums. Un laiks gulēt. Nakti tad labu.
15. augusts
Laiks ir pazudis. Pieraksti runā, ka šorīt ir svētdiena. Pamostos no murgiem. Man jau pāris dienas mieru neliek zoba sāpes. Ironiski – tieši pirms ekspedīcijas biju pie zobu dakteres, bet uz to momentu viss bija kārtībā. Varbūt šis ziedošais ūdens kā pasliktināja manu zobu stāvokli. Un šis viens zobs ļoti jutīgs palicis, bet ekspedīcija tikai nedaudz pāri vidum. Un vēl nolūzušais zobs. Tas mani dara tramīgu. Saskaitu cik ilgam laikam pietiktu pretsāpju tabletes, ja vairs nebūtu pa spēkam izturēt zobu sāpes. Pašlaik, par laimi, tās ir īslaicīgas, un pārsvarā reaģē uz aukstu vai karstu, tātad zoba nervam kas noticies.
Izlienu no gultas, lai izietu ieelpot svaigu gaisu. Pēcāk dodos atpakaļ, ar domu, vēl nedaudz pasnaust. Bet no tā nekas nesanāk. Tētis vēlas, lai dodos viņam līdzi pēc ūdens. Šodien gan plānojas mana un Artūra atkāpšanās uz pirmo kordonu, bet spriežot pēc ūdenslīmeņa kanālā, tas vēl tik ātri nenotiks. Piekrītu lūgumam. Ieeju virtuvē, ieleju glāzi piena, un kopā ar pāris barankām to izdzeru. Pirmās brokastis, tā teikt. Ārā šodien silts, jau +20 grādi, lai gan vēl vakar bija drēgns, pat auksts, kā rudenī. Pūš arī samērā spēcīgs dienvidu vējš, kas manī rada mazas bažas, par mūsu iespējām atkāpties. Dodamies ceļā pēc ūdens. Pa ceļam aprunājam ekspedīcijas norisi, negaidītos notikumus un ēdam lācenes, savvaļas vitamīnu nekad nevar būt pa daudz. Drīz jau esam pie, nu jau ierastā, ezera. Piepildām lielo trauku ar ūdeni. Šoreiz nest piesakās arī tētis, vismaz pusceļu ir gatavs to darīt. Runāts – darīts. Pusceļā samaināmies, un nu nesu es.
Mājās (nu jau varu tā droši teikt, gandrīz jau 2 nedēļas te dzīvojos) mūs sagaida brokastis – auzu pārslu putra. Pēcāk kumelīšu tēja ar kādu našķi. Ko vairāk var vēlēties cilvēks uz vientuļas salas, Barenca jūras vidū, dzīvodams. Ikdienā, iekš Rīgas, tādām lietām nemazām nepievēršu uzmanību, bet te viss ir citādi, visi toņi ir spilgtāki. Esmu paēdis. Uznāk rīta miegs, dodos vēl nedaudz pagulšņāt.
Samostos. Vecāki plāno doties ogās. Es raustu degunu, kopš bērnības mani šī nodarbe jau neuzrunā. Izmēru temperatūru. Joprojām 37 grādi, nekas nemainās, neko darīt. Tad atjēdzos, ka jāsāk krāmēt mantas, drīz tak ceļā jādodas.
Lejā Koļa ar Andreju dzer tēju, un saka, ka pēcāk, pēc tējas izbraucam. Dodos saukt Arču, kurš kopā ar maniem vecākiem devies ogās. Pa ceļam uzskrienu zilenēm, garām nevar laist, notiesāju, garšīgi. Atgriežamies kordonā. Jāsanes mantas līdz laivām. Prom braucam tikai mēs četri, pārējie paliek, un kurina pirti. Es uzmetu pēdējo skatu. Šī vieta, lai nu kā, bet tomēr ieņems samērā lielu vietu manās atmiņās, kā nekā, te nodzīvotas divas nedēļas mana mūža. Esmu te pirmo, un visdrīzāk arī pēdējo reizi. Pāršauju acis pāri visām ēkām, pie sevīm atvados no tām visām. Smadzenes veic vietas skanējumu, lai tā neizgaistu no atmiņas. Viss savās vietās, no apvāršņa tik viena no saimniecības ēkām pazudusi, kas sazāģēta malkā. Visiem pasaku “attā”, un kapju laivā iekšā. Mani ved Koļa, Arču – Andrejs. Pēc 3 dienām atkal visi tiksimies galvenajā kordonā. Ierūcas motori, un aidā…
Viļņi lieli. Laiva retumis kā brīvajā lidojumā, un pēcāk kritienā. Vējš svilpo gar ausīm, un ik pa laikam ar mani sasveicinās ūdens šalkas, kas rodas viļņiem sitoties pret laivas bortu. No lidojumiem un triecieniem, liekas, ka iekšas otrādi sagriezīsies. Pa laikam atskatos, lai vēl pēdējās reizes redzētu kordonu, kurš lēnām attālinās. Kad jau gandrīz esam aiz salas, uzsēžamies uz sēkļa, otra laiva, kas nedaudz aiz mums, ātri noreaģē, un strauji griežas pa kreisi no mums, un šiem paveicas – neuzsēžas. Pārvelku garos zvejnieku gumijniekus, un lecu pār bortu, lai palīdzētu stumt laivu. Sala viss tik viegli negrasās mani laist prom. Par laimi fiziskās aktivitātes nevelkas pārāk ilgi. Atkal pilnā jaudā triecamies pret viļņiem. Atkal pēdējās reizes atskatos, nu jau ne tikai uz salu, bet uz visu skatu kopsummā. Daudzās salas, līdzenumi, un tālumā mazi kalni, Pečoras jūra un Barenca jūra. Pie pašas Pečoras upes ietekas jūrā atkal uzsēžamies, tā jau klasika. Atkal īss stūmiena maratons – dziļums un pilna jauda. Upes pirmajā līkumā pēdējo, vēl pavisam pēdējo, reizi atskatos, un drīz jau vairs nekā neredz, kā tikai upi, līkumus, un gar malām nebeidzamos līdzenumus.
Drīz jau esam pie bāzes kordona. Mūs sagaida bocmanis, kapteinis un suns. Izkrāmējamies. Dodamies uz istabu, kurā jau mitinājāmies šurp ceļā. Istabā, bez mums, iemitinājušies vēl 4 cilvēki, tie gan kur izbraukuši. Iztēlojamies, kādi šie ļauži varētu būt. Šajā kordonā bijām atstājuši dažus krājumus, pirms došanās uz salu. Šokolāde un Latvijas Melnais balzāms, mmm, pašā laikā, veselībai un garam. Pēkšņi uznāk negaiss. Vēja brāzmas līdz kādiem 50m/s. Tādu vēju vēl nebiju redzējis un sajutis. Tam sekoja nenormāla lietus gāze. Jā, rudens, lai gan no rīta vēl bija +20.
Pēc laiciņa mums piedāvā doties uz pirti. Jeii, atkal varēs nomazgāties, jeb beidzot. Sameklēju dvieli un ziepes un uz pērtuvi. Karsti, ļoti karsti, bet patīkami. Ātri nomazgājos. Bet pēc pirts vēl ilgi karstums miesā turās. Tad sarunāju lai ieslēdz mobilā telefona zonas pastiprinātāju. Pieslēdzos. Un tad seko gaidīšana. Esmu bez sakariem bijis divas nedēļas, bez jebkādiem sakariem. Tas gan nav daudz, man ir bijušas ekspedīcijas, kad veselu mēnesi bez sakariem, bet tā pat – ilgi. Zinu, ka visi Latvijā zin, ka esmu tālu, aiz trejdeviņiem kalniem un jūrām, bet varbūt tomēr, kāds, kāds ko būs atsūtījis. Ilgi nav jāgaida, līdz atskan skaņas signāls. Īsziņa no māsas, kura nu jau mēnesi dzīvojas pa Angliju, bet ne jau uz dzīvi, uz vasaru, lai rudenī atkal atgriestos uz skolu Latvijā. Priecīgs lasu īsziņu, pat asaras kā acīs saskrien, pēcāk rakstu atpakaļ, drīz atkal atskan skaņa – māsa priecīga, ka beidzot kāda ziņa no mums
Tad uzzvanu čomam, saruna nevar būt gara, jo minūte man maksā ap 2Ls. Pāris vārdos apstāstu, ka esam sveiki un veseli, un jau kā ceļa jūtīs uz mājām. Lieku pasveicināt pārējos biedrus. Gaidu vēl kādu īsziņu, bet šo sms man tā arī neizdodas sagaidīt, neko darīt.
Pa to laiku jau atbraukuši mūsu istabas biedri. Pirmā tikšanās un iepazīšanās. Zinātnieki no Maskavas – Daņila, Katja, Aleksandrs un viņa sieva, kuras vārdu vēl nezinu. Tad pēdējais zvans uz Latviju – vecmammai, jānomierina, lai zin, ka esam veseli. Nezinu, varbūt var skanēt, un dažam var likties, ka tas diezgan bērnišķīgi, ka šāda ziņa tiek nodota tuvākajiem, bet ticiet man, ekspedīcijas nav parasts izbrauciens uz Portugāli, un te var neparedzētas lietas notikties, tāpēc palicēji vienmēr paliek ar uztraukuma sajūtu, un viņus nekas labāk nevar nomierināt, kā zvans, ka esam sveiki un veseli, un kurš vēl vairāk var pārdzīvot, palicis mājās, kā omītes un opīši – tas tādai atkāpei.
Latvijā +40 un saule, visiem viss kārtībā. Tas priecē arī mani, lai gan aiz loga līst lietus, pūš brāzmains vējš, un gaisa temperatūra nieka +5 grādi.
Nu sīkākas sarunas ar Maskaviešiem, un drīz jau ar var saprast, ka viņi IR Maskavieši, patīk pakomandēt un tā, bet es īpaši nereaģēju, ko tad man viņi var padarīt, es viņus pirmo un vienīgo reizi redzu.
Jāsanes aukstais ūdens uz pirti, ko ar veikli ar Arču izdarām. Tad dodamies ēst zupu un iedzert tēju. Ir ieslēgts ģenerators, kas fonā maigi rūc, inspektori ieslēguši TV kasti. Viss sāk atgriezties vecajās sliedēs. Arī galva sāk sāpēt, sviestaini.
Nogurums. Jādodas gulēt. Rīt vajadzētu pamakšķerēt, jo uz galda nav nevienas zives. Bet tas vējš, tas vējš var visu izbojāt.
Labunakt.
Turpinājus sekos...