Kā 6 latvietīši sadomāja aizstopēt uz Sahāru. lll daļa - Apgūstam Āfriku

  • 9 min lasīšanai
  • 8 foto
3. nedēļa “Iepazīstam pasauli, kur dzīvo citādāk” 1. diena ...Tā mēs sēdējām uz prāmja, kas veda uz Āfrikas kontinentu, galvā skanot Boba M. dziesmai “Buffalo Soldier” – “..taken from Africa, brought to America..” Cerību pilni oranžā saulrieta plīvurā iepeldējām Melillā, kas ir vēl Spāņiem piederoša ostas pilsēta Marokā. Soli pa solim spērām kājas pa trapu lejā līdz ar mums sasniedza sms apsveikums no Kristiāna K. Latvijā – “Urā, Padomju kosmonauti ir sasnieguši Āfriku, urā!” Un arī manī virmoja pacilātība, jo bija veikta liela lieta – aizstopēts no Latvijas uz Āriku - , jo vēl interesantāka lieta vēl bija priekšā – tikai ģeogrāfijas grāmātās redzētā, mistiskā kontinenta izpēte. Bet pirmais, kas jāizdara,... bija nočekot “draugus”...un e-pastu. Tas ir ļoti savāds process, jo pēkšņi atceries visus tuvos mājās, kas ceļojuma laikā ir pilnīgi aizmirsti – tu atrodies citā dzīvē, kur pagātne un nākotne nerūp, jo tam kas tu biji vakar nav nekādas nozīmes tagadnē, jo nevar paredzēt, kas būs noticis un kur būsi pēc stundas. Svarīgs ir tikai tas, kas tu esi un ko dari tagad. Šī atraušanās no apkārtējās vides ieilgst, un ap 11 naktī vēl no realitāšu pārmaiņas apreibuši izčāpojam Melillas tumšajām ielām. Rodas nervus kutinošs jautājums – kur mēs šonakt gulēsim. Mellilas viesnīcas pārāk dārgas un principa pēc negribās palikt pa nakti hotelī, uz ielas ārī nav kur gulēt, jo pilnas ar imigrantiem, kas mēro pat 4000 km ar k2 no Mauritānijas, Mali, Senegālas cauri Sahārai, lai tik pārceltos uz laimības kontinentu Eiropu. Ko darīt? Tā kā mēs bijām divi un varējām pilnīgi uz otru paļauties, tad cerējām, ka otrs atrisinās problēmu vai tā pati aizies no sevis, tādēļ mierīgi, par neko nedomājot, čāpojām uz 1 kilometru attālo Marokas robežpunktu. “Kas būs, būs” un “gan jau viss beigsies labi” – tās bija tās domas, kas skanēja prātā. Un tā arī bija! Ejot uz Āfriku, 2 latviešu Sprīdīšiem pienāca klāt kāds līdz šim nepazīstams berbers Thuami. Sāka ar mums pļāpāt, un pēc tam piedāvāja mūs pavadīt līdz Marokas robežai, pie kuras izdomāja arī ielūgt mūs pārnakšņot pie viņa drauga. Man kā parastajam eiropietim tas šķita dīvaini – kā var aicināt nepazīstamus, uz ielas satiktus svešiniekus pie sava drauga uz mājām. Likās pat aizdomīgi, bet tā bija pirmā saskare ar musulmaņu viesmīlību, kas drīz vien kļuva par pierastu un kas atgriežoties Eiropā akūti pietrūka (kur visi tik vēsi un noslēgti sevī). Robežpunktā pusstundu skaidrojām robežsargam, ka tāda valsts kā Latvija arī ir. Beigu beigās piekrita. Pārgājām baltai strīpai un iekļuvām “citā dimensijā” – kontrasts starp eiropeisko Melilu un blakus esošo Marokas pilsētiņu Beni-Enzar, kas tobrīd izskatījās līdzīgi televīzijas pārraidēs rādītajiem nakts grautiņiem Bagdādē, bija milzīgs. Gaiss dūmakains no dedzinātām riepām, asa smaka no gumijas izdeģiem un atkritumiem, kas mētājās uz ielas, un apkārt atrodas daudz melnie cilvēki, kas ir ar cerībām pilni par nokļūšana brīnumzemē vai ir izmisuši, jo ir atsitušies pret Eiropas ļodzīgajiem vārtiem, kas vēl pagaidām ir nepārvarami viņiem. Bet tas bija tikai mānīgais pirmais iespaids par Maroku - Beni-Enzar miskaste ir tikai ģeogrāfiskā izvietojuma - krustceles uz Eiropu - dēl. Cauri vienādu, divstāvīgu, bez logu māju labirintiem izstaigājušies nonācām pie Thouami drauga mājas. Pirmais iespaids bija savāds – aiz durvīm, kuras funkcijas pilda palags, ienākam 6 reiz 6 metru istabā ar askētisku iekārtojumu – 4 matrači, pa diagonāli pārvilkts veļas striķis, mazs, sfērisks televizoriņs, mazs skapītis un butāna balons ar degli. Tās bija otrās mājas 4 draugiem no Er-Rachidia, pilsētas Marokas viedienē starp Atlasu kalniem un tuksnesi, strādājot Melillā. Komunicēšanās bija ierobežota valodas barjeras dēļ – vienīgi Thouami no visiem iemītniekiem zināja angļu valodu, kamēr pārējie labi pārvaldīja 3 valodas: arābu, berberu un franču. Bet šī situācija nebija pati grūtākā ceļojumā, jo vēl vēlāk tika pieredzētas pļāpāšanas ar marokāņiem, kas no angļu valodas prata tikpat, cik es no franču valodas – [bonžū], [bonvojāž] un [že ma pell Alvis] vai pat sliktāk. Taču, kā izrādījās šajā ceļojumā, valoda nav šķērslis, lai saprastos ar cilvēkiem. Dzerot “berber whisky” jeb stipru pipermētru tēju ar nenormāli daudz cukura, rādījām kartē, kur atrodas Latvija, un neviens nevarēja noticēt, ka šādu gaisa gabalu esam veikuši, tāpat kā poļu šoferis Polijā nevarēja noticēt, ka braucam uz Āfriku. Tā kā rītdien bija darbadiena, tad ilgi nedzīrojām un likāmies gulēt, skatoties kādu muļķīgu Holivudas grāvēju. Kā vēlāk izrādījās, masai marokāņu ir slimība ilgi blenzt amerikāņu un eiropiešu satelītprogrammas. Pēc dažām pavadītām dienām tam atradās arī izskaidrojums – starpība starp arābu un rietumu dzīves stilu ir milzīga, tādēļ tā tiek skatīta ar milzīgu interesi, un, otrkārt, marokāņi tiecas pēc eiropeiskās dzīves (izņemot tos, kas dzīvo pāķos, jo islāms tur vēl nav zaudējis nozīmi) un redz Eiropu kā atrisinājumu bēdīgajai, stagnējošajai bezdarba situācijai valstī. Dzirdot automāta šāvienus, arī aizmiegu... 2. diena Atveru acis un uz brīdi nesaprotu, kur atrodos. Lēnām aust gaisma, pamostas arī Matīss, Thouami lejot tējai ūdeni. Tā kā Thouami vienīgajam nebija todien jāstrādā, laiski pavadījām pusi no dienas viņa kompānijā. Apēdam pēdējās eiropeiskās brokastis un steberējām uz autobusu, kas aizvestu uz netālu esošo pilsētu Nadoru. Pa dienu Beni-Enzar jau izskatījās mīlīgāka, tomēr vēl atgādināja milzīgu bēgļu nometni. Saule spīdēja spoži un, stāvot ēnā, nācās svīst, dzerot ļoti vērtīgo minerālūdeni. Ar pārbāztu autobusu pārvarējām 13 km līdz lielajai pilsētai, kur samainījām naudu, paēdām marokāņu ēdnīcā ( 3jatā par 1,40 Ls – Thouami zināja vietu, kas ir paredzēta vietējiem) un nopirkām pārtiku. Kā par pārsteigumu lielākais pārtikas veikals, ko atradām bija kioska izmērā un tikai vienreiz ceļojuma laikā Marokā, atradām lielāku. Sākumā jaunā dienas ēdienkarte šķita interesanta – maizes plācenis par 4 dirhēmiem (12 santīmi) un kāds franču kausētais sieriņš klāt, bet tad tas kļuva pārāk vienveidīgi un parasti pusdienas ēdām kādā ēdnīcā. Liekas, kopš ceļojuma beigām neesmu apēdis nevienu siermaizi vēl šobaltdien... Pienāca laiks šķirties, un, apmainoties ar telefoniem un adresēm un ar aicinājumiem apmeklēt Thouami dzimtās mājas Er-Rachidiā, katrs aizgājām uz savu pusi. Mēs gājām uz pilsētas robežu, lai stopētu uz Fēsu, kas šķita intriģējošs pasākums, jo kas notiek, ja stāv pie ceļa ar gaisā paceltu īkšķi ārpus Eiropas, mēs nenojautām. Izvērtās arī kā jautrs pasākums – ilgi negaidot, sagrabējis sabiedriskais autobuss apstājas pie mums, un šofera palīgs aicināja braukt, uz kurieni vien mēs vēlējāmies. Tad pēkšņi no aizmugures caur smilgnāju piebrauc taksists, kas aicināja mūs pie sevis. Atsakam. Melns 90. gada mersis piestāj, atveras logs un rupja balss jautā: “Hashish?” Atsakam. Pienāk 2 vietējie celtnieki, sāk ar mums tāpat pļāpāt, tomēr ilgi to ne turpinam, jo jātiek uz priekšu no pierobežas prom. Un beidzot apstājas arī mašīna, kas gribēja aizvest mūs un kas par laimi brauca arī uz 400 km attālo Fēsu. Vadītājs bija franču valodas skolotājs, kas bija aizbraucis uz Nadoru, lai sagaidītu radinieku, kas atgriezās Marokā brīvdienās no darba Francijā. Par laimi prata arī biškiņ angļu valodu, kas ļāva uzturēt dzīvīgu sarunu. Pēc pusstundas brauciena piestājām pie meloņu tirgotāja ceļmalā, kas īstenībā vēl pārdeva benzīnu... Skanot Boba M. “No woman no cry”, slīdējām pa Marokas saulrietā sarkanajām kalnienēm. Pa ceļam apstājoties kafejnīcā, kur uzēdām šofera uzsauktas vakariņas, ap pusnakti nonācām Fēsā. Aizveda mūs līdz kempinga, kas pēc mūsu un šofera domām bija pārāk dārgs, kamdēļ braucām uz otru kempingu, kur arī palikām (1,50 Ls par palikšanu no personas). Bezgalīgi daudz pateicības vadītājam par izpalīdzību un ejam gulēt saldā čučā. 3. diena Pirmā dienas daļa tika veltīta sevis uzkopšanai – nebijām mazgājušies 5 dienas, drēbes arī jātīra, jāatpūšas no pārbrauciena un jāaklimatizējas Marokas vidienes vasaras klimatam (vidēji 42 grādi pēc Celsija skalas). Drēbju mazgāšana tika atlikta rītdienai, pēc mazgāšanās nolēmām laiski paplunčāties baseinā. Dienas vidū tas bija pārpildīts līdz malai. Pārvaram slinkumu kustēties no vietas, un, paņemot taksi (20 minūšu brauciens – 1 Ls katram), nonācām Fēsas vecpilsētā. Fēsa ir vecākā Marokas galvaspilsēta – dibināta ap 800.g.m.ē. Kā spilgtāko pilsētas īpašību, jāmin lielo ielu labirintu tajā – dažkārt no padsmit ielu rajona uz galvenās ielas var izkļūt tikai pa vienu no vtām. Karte arī nav nolosāma, ja vien neatrodies pie kādas lielas mošejas. Kā otru spilgtāko īpašību, diemžēl jāmin lielo tūristu daudzumu un tam pakārtotajai tūrisma industrijai, kas ir viena no 3 galvenajām Marokas “maizēm” (pārējās 2 ir zvejniecība un hashish). Pret tirgoņiem kā tādiem man nav pretenziju, bet pret to, kas notiek Marokā ir gan, jo tur starp tirgoņiem valda stereotips, ka visi baltie ir staigājoši naudasmaki. Lai arī Latvijas cenas ir ļoti līdzīgas Marokas cenām. Pietam tiek pielietoti daudzi triki naudas iegūšanai – piemēram, liela daļa tūristu iziet cauri pārbaudījumam “ekskursija pa paklāju tirgotavu”. Tas notiek šādi – tirgoņa palīgs staigā pa pārbāzto vecpilsētu un meklē “zaļus” tūristus, kas tikko iebraukuši pilsētā vai Marokā. Pienāk klāt un sāk pļāpāt (visi tirgoņi gan zina angļu valodu labā līmenī), un prasa: “What are you looking for?”. Upuris stostās un rāda ar pirkstu kartē. Atbilde: “Ok i will show you the way”. Pēc kāda laika atskan frāze: “Before going to the place i will show you very nice carpetshop.” Upuris mēģina pretoties, jo nekāds tepiķis vēl pirmajā dienā nav vajadzīgs, bet palīgs saka: “Dont worry, i if you dont like anything, you can buy nothing.” Upuris: “Okayyy”. Pirms notiek varenā tepiķu demonstrācija – ir vēl ekskursija uz tirgotavas jumtu, no kura paverās “very beuatiful sight” un palīgs, it kā jau simto reizi to darītu, vienaldzīgi saka: “You can take Picture if you want!”. Tad upuris tiek apsēdināts krēslā un tiek pasniegta piparmētru tēja. Sākas garais stāsts par katru tepiķi – šis ir kaktusa šķiedras tepiķis, kas nedeg. Tirgonim jau rokās ir šķiltavas, kas dedzina paklāju, kas patiešām nedeg. Pasaciņas turpinājumā stāsts – šo tepiķi auž sieviete pusgada garumā. Un tad seko nozīmīgākais jautājums - cik upuris maksātu par tepiķi. Ir divi iespējamie turpinājumi: 1) notiek kaulēšanās par preci un beigu, beigās pircējs ar lielāku vai mazāku pielaušanu nopērk preci; 2) notiek kaulēšanās, bet upuris ieņem kategorisko “nē” pozīciju. Mēs izvēlējāmies 2. variantu un zinu, kas turpinājumā seko. Palīgs jau kļuvis biški īgns pavada līdz izejai no nama un parāda, ka mūsu meklētā vieta ir “pa labi otrajā ielā, taisni, vēl reiz pa labi pirmajā šaurajā ielā un pa kreisi ”. Atvadu frāze – iedodiet man tādu un tādu naudas summu medikamentiem, jo bērni ir slimi. Vēlāk dzirdējām, ka izvēloties 1. variantu bieži vien turpinājums ir daudz patīkamāks – tirgonim paliek mazliet kauns, ka ir aptirgojis eiropiešu naudasmaku un tādēļ, lai to kompensētu ielūdz uz tēju. Visinteresantākais šķita tad, kad aprunājoties ar satiktajiem ceļotājiem, sapratām, ka shēma ir viena un tā pati dažādos Marokas nostūros – šovs ar dedzināšanu nebija nekur izpalicis/ Vēlu naktī ierodamies kempingā, lai pagulētu. 4. diena Veļas diena. 2 stundu drēbju beršana 34 grādu ēnām, un tad drēbes tiek žāvētas saulē uz striķa – šis proces aizņem tikai 1 stundu sausuma un karstuma dēļ. Protams, pēc tam ir liels slinkums neatiet no baseina, jo cepinošā saule to neatļauj. Tomēr, cerība, ka pēc pāris dienām satiksimies Marakešā ar ilgi neredzētajiem ceļabiedriem Jāni B. un Anselu K., liek kustēt no vietas. Kārtojot somas, sākas saruna ar telts vietas kaimiņieni Lailu (uzsvars uz otro “l”), kas studē un dzīvo Rabātā. Beigās samainamies ar numuriem, jo pastāvēja liela iespēja, ka atkal satiksimies Rabātā, kur pavērsies tādas ekskluzīvi, kā ekskursija pa Rabātu Lailas pavadībā un vakariņas ar viņas ģimeni. Diemžēl Rabātā neiebraucām. Aizkātojām līdz autobānim. Sākumā, kautrīgi stopējām uz autobāņa ieejas, bet tad pienāca kāds bērnu bariņš, kas mēģināja ieskaidrot, ka UZ bāņa ir jāstopē. To arī darījām un neilgāk kā pēc 5 minūtēm apstājās balts mersis. Tur sēdēja tēvs ārsts, viņa sieva un viņu meita, kas Maskavā studēja medicīnu. Kā vēlāk izrādījās, tādu marokāņu studentu, kas mācās Krievijā, nav retums, kam par iemeslu ir labās starpvalstu attiecības un bezmaksas izglītība Krievzemē. Tā kādu stundiņu mēļojām krievu mēlē ar meitiņu, līdz tikām izsēdināti kaut kur uz bāņa pie pagrieziena uz Meknesu. Sapnis turpinājās – jau pēc 10 minūtēm viena no mašīnām, kas brauca pa tukšo bāni, apstājās. Džipa šoferis brauca uz Marākešu! Bet, tā kā vēl bija jānokārto Mauritānijas vīza Kasablankā, braucām kādus 300 km līdz mūs izsēdināja. Diezgan sliktā stāvoklī bijām nonākuši – atradāmies kādus 30 km no Kasablankas centra, nakts tumsā pie maģistrāles, uz kuras mašīnu plūsma bija dzīvē neredzēta. To varētu raksturot ar gadījumu, kas notika – kādu gabaliņu mums priekšā, ceļa otrā pusē apstājas mašīna. Pieskrienam, tā ka esam pretī tai – izrādās franči ir apstājušies, lai pačurātu. Pierunājām, ka tie aizvedīs mūs līdz Kasablankas centram, bet netiekam pāri bānim kādas 10 minūtes mašīnu straumes dēļ, frančiem apnīk gaidīt un aizbrauc (eiropeisks izgājiens). Turpinam stopēt. Pēc pusstundas beidzot aiz žēlsirdības apstājas kāds jaunietis melnā bembī. Sacīja, ka nekad neņemot stopētājus, bet redzot mūsu bīstamo situāciju (it kā netālu no mums jau tuvojās kāds vīriešu bariņš) palīdzējis mums. Dīz vien esam pie Kasblankas medīnas (vecpilsētas). Lai arī nav ideju ko darīt, kur palikt, izdomājam nopirkt “šīšu” (ūdenspīpi) un tad aiziet uz okeānu. Ūdenspīpi ātri atrodam, bet ar okeāna meklēšanu veicās tā pašvakāk (kā nekā Kasblanka ir 7 miljonu pilsēta). Izdomājām pajautāt garāmgājējam, uz kuru pusi jāiet... ...Tā mēs satikām Nabilu, pie kura nodzīvojām 4 dienas, ar kuru iepazinām Kasablanku un kas kļuva par labu draugu mums. Bet par to TURPINĀJUMĀ P.S. Kamēr tehnisku iemeslu dēļ bildes nevar pievienot aprakstam, tās var apskatīt manā albūmā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais