Vienkārši Abava.

26.06.2005
7 min lasīšanai

Abava-Venta-Nabas kanāls-Nabas ezers.2004.24.08.pl.13.00-25.pl.20.50. 55.2 km. Kad konstatēju,ka manam atvaļinājumam palikušas skaitītas dienas,tad nolēmu tās izmantot netradicionāli. Un ja tā padomā, tad perspektīva nav jauka –skatīties olimpiskās spēles,vai neskatīties.Nevarētu teikt,ka man viņas neinteresētu,bet neesmu ar mieru pavadīt augu dienu pie zilā ekrāna. Tad nu lūk nolēmu doties izbraucienā ar gumijas laivu pa upi. Ņēmu priekšā karti un sāku pētīt mūsu upes. Atsijājot daudzas upes, tiku līdz pusfinālam,kur bija jāizvēlas starp Gauju, Abavu un Irbi. Nākošais kritērijas bija attālums līdz upei, nokļūšana līdz tai un no tās. Kaut gan Gauja un Irbe abas ir ļoti līdzīgas savā tecējumā, tomēr palielais attālums līdz tām šoreiz nospēlēja savu lomu.Tātad paliku pie Abavas. Vēl tikai atlika izvēlēties vietu no kuras sākt un vietu līdz kurai kuģot. Sakarā ar to,ka parasti braucot, man allaž jāvadās no fiziski vājākā airētāja,tad šoreiz tas biju- es pats. Distances kopējais garums bija plānots 55.2 km.Sadalot šo attālumu uz trijām dienām,jutos apmierināts. Noteiktajā dienā-otrdien biju gatavs startam jau plkst.09-ņos, bet dažādu apsvērumu dēļ, darba kolēģis nebija izbrīvējis brīvu laiku, un nācās vien gaidīt. Lai nu kā, uz upes tiku tikai 13-tos. Laiks bija jauks,gluži kā atvēlēts šādai kuģošanai.Pirmā vilšanās nāca, kad centos iemūžināt šo pasākumu-izrādās,ka videokamerai nebiju paņēmis līdzi kaseti. Bet īpaši daudz nepārdzīvoju,jo priekšā vēl bija paredzams Dievs vien zin kas… Braucienu sāku, mēreni cilājot airus,vērojot jauko dabas ainavu un līdztekus ieelpojot ziedu nektāru jūtamo smaržu. Vietās,kur pēc manām domām varētu būt zivis ,mētāju laiku pa laikam savu 20 gadus veco spiningu. Priecē aizvien tas, ka apzinos savu pacietību šajā jomā-varu veltīt šai nodarbei ilgas stundas, nenoķerot ne asakas, un neapnikt . Dienas “tveicē” protams,ka loms izpalika un tikai uz vakara krēsliņas iestāšanos, sajutu patīkamu raustīšanos makšķeres galā. Lēnām,izbaudot šo patīkamo sajūtu, vilku lomu laivā iekšā. Makšķerei bija pieķēries asaris, vidēja lieluma. Uzmanīgi to atkabinājis, pavēroju tā izskatu,kas nudien bija sabozies un nemaz nepriecājās par mūsu tikšanos. Brīdi patīksminājies, lēnām ielaidu to ūdenī, un atvēru plaukstu. Tas zibenīgi pazuda dzelmē, tā izraisot man smaidu sejā. Kas gan par jauku sajūtu. Pieķēru sevi pie domas, ka šogad jau esmu tā ar noķertajām zivīm rīkojies-atvaļinājuma sākumā,kad braucu pa Gauju, tad atlaidu gan asari, gan arī nelielu līdaciņu. Vakars tuvojās un drīz jau bija jābūt apdzīvotai vietai-Rendai. Braucot garām, upes malā esošai kafejnīcai, brīdi gribēju krist kārdinājumā un doties pēc kafijas un saldējuma, bet tomēr nolēmu atturēties, jo esmu parasts ūdenstūrists, kur jāiztiek ar to, kas ir paņemts līdz. Izbraucot cauri šim miestam sāku lūkoties pēc piemērotas naktsmītnes. Gadiem ilgi ceļojot, ir izstrādājušies sekojoši kritēriji, pēc kuriem vados: naktsmītnei jābūt viegli piebraucamai, ērtai mantu izkraušanai, vēlams izvietotai uz kraujas(lai vakarā patīksminātos ar saulrietu), jābūt iekārtotai ugunskura vietai, zālei jābūt īsai, mežam būtu jāatrodas netālu(vēlams skujkoku),lai papildinātu malkas krājumus. Parasti man izdodas šadas vietas atrast.Šī bija visnotaļ piemērota. Sākumā laivas izkraušana, tad novietošana naktsmītnes tuvumā. Ātri vien sameklēju tuvumā esošajā priedulājā malku, sakārtoju vakara maltītes vietu, iekūru ugunskuru, uzliku vārīties ūdeni un devos sliet telti. Pēc 20 minūšu intensīvas darbošanās, verēja ķerties pie vakara maltītes. Rādio stacija tika noregulēta uz sporta ziņu pārraidi, jo iet taču olimpiāde. Malkojot kafiju, klausoties ziņas, lēnām izpētīju nobraukto maršrutu, biju šodien nopludinājies 16.6 km. Biju ar veikumu apmierināts. Melnums nāca virsū ar joni un nolēmu doties pie miera. Teltī ielīdis guļammaisā, vēl ielūkojos internetā ar telefona starpniecību un klausoties klusinātai mūzikai, grimu domās par dzīves vērtībām. Nesen viena mana paziņa teica, ka esmu sieviešu izlutināts. Tad nu analizēju, kas varētu likt tā domāt. Esmu pieradis visu veikt pats, uzturā esmu pieticīgs, apģērbu izvēlē arī, pēc komforta nedzenos,…varētu teikt, ka visās jomās valda pieticība. Parasti atturos no kritikas par otru, to daru pats ar sevi. Cenšos sevi turēt labā fiziskā stāvoklī, regulāri skrienot, peldot. Ziemā atrodu atbilstošas nodarbes, piemērotas gada laikam. Zināmā mērā esmu ar savu darbību apmierināts, to pierāda šis vasaras ceļojums uz kalniem. Staigājot lielus attālumus un kāpjot pa kalnu takām, nejutu īpašu nogurumu. Tas nedaudz priecē un nosaka, ka kustībai ikdienā aizvien pievērsīšu lielāku nozīmi. Skaidrs ir viens, ka vecumu nosaka tava aktivitāte, nevis nejaukie gadu cipariņi. Ar domām par sportošanu arī laidos migā. Nakts bija auksta, bet tā nespēja mani nosaldināt, vien kādu brīdi likās, ka elpa gaisā sasals. Naktī kā jau parasts- sapņoju, ka slēpoju ar vecām slēpēm. Lecu no kalna, pēc tam vēl, un vēl. Un man tik labi sanāca, it kā būtu to darījis visu mūžu. Rīts pienāca dzestrs. Ātri vien iekūru uguni un nepaspēju vēl uzsmērēt svietstmaizes, kad ūdens kafijai jau bija uzvārījies. Brokastis man aizņēma 20 minūtes. Palūkojoties debesīs, man kļuva skaidrs, ka ir jāpasteidzas, ja vēlos tikt uz ūdens vēl pirms lietus. Lai kā arī steidzos, sāka līņāt. Noklausoties laika prognozi, kur solīja lietu tikai pēcpusdien un sākot no rietumiem, kārtējo reizi secināju, ka meteorologiem nevar uzticēties. Par laimi, biju pienācīgi sagatavojies nejaukam laikam. Visas svarīgās mantiņas tika ievietotas ūdens necaurlaidīgā maisā un apklātas piedevām ar plēvi. Pats biju ietērpies smagā, bet drošā lietus mētelī. Savu kuģošanu sāku 09.40.(mazliet par vēlu).Lietum līstot, es kuģoju vien tālāk. Savā prātā skaitļojot par lietus ilgumu un plānojot brauciena ātrumu un ilgumu. Laiku pa laikam pamētāju spiningu, jo mana agrākā pieredze tieši Abavā ļāva secināt, ka šeit ķerās tieši lietus laikā. Pēc periodiskas mētāšanas, sajutu spēcīgu pretošanos makšķeres otrā galā. Ar baudu lēnām vilku nezināmo cīkstoni tuvāk laivai. Tai vajadzēja būt līdakai, bet ak vai –tavu brīnumu, kad ieraudzīju lielu asari. Pat biju aizmirsis, ka tepat pie mums Latvijā mēdz būt tik lieli eksemplāri. Pirms diviem gadiem tādus vilku Karēlijā. Uzmanīgi to atkabināju un brīdi pavēroju-nu dien liels un skaists. Tad pašam sev par izbrīnu, lēnām to iegremdēju ūdenī…un palaidu. Tas acis vien izbolīja un neapjautis savu necerēto veiksmi, ātri pazuda dzelmē. Neviļus atausa atmiņā Diskoveri pārraidē redzētais Reks Hants, kurš ķēra zivis un laida tās vaļā. Es, sēžot pie zilā ekrāna nespēju vien beigt brīnīties, jo domāju, ka, lūk es gan vaļā nelaistu. Bet notika pretējais. Sapratu, ka esmu iesoļojis citā zivju un makšķernieku attiecību līmenī. Neilgi vēlāk, sajutu rāvienu, kas nāca līdz ar šļakatām. Konstatēju, ka biju uzķēris zivi, kas meistarīgi pati spēja atbrīvoties no dzelzs āķa. Žēl, būtu vismaz sevi atrādījusi. Tā braucot, lietus pieņēmās spēkā un netaisījās nemaz beigt savu darbību. Vienu brīdi man uznāca tāds kā sapīkums un gribējās uz kādu izgāzt savas dusmas, bet sakarā ar to, ka biju viens un spēkojoties ar dabu, jābūt pacietīgam, tad ņēmu un dungoju dziesmiņas. Par cik mans dziesmu vārdu klāsts nav visai liels, tad ņemot par pamatu zināmu melodiju, dungoju tai līdzi uz vietas izdomātus vārdus, atbilstoši esošajai situācijai. Labi, ka neviens to nedzirdēja, jo manuprāt pat zivīm būtu ausis jāaizklāj. Tā braucot, pārstāju arī spiningot, jo lietus darīja savu-biju pietiekoši izmērcis. Šeit domāju rokas un kājas. Laiku pa laikam vēroju vai neparādīsies pirmās tulznu pazīmes, jo slapjumā tām ir tendence ātri likt par sevi manīt. Sēdēšana arī sāka radīt zināmas neērtības, jo nav viegli tupēt uz cieta koka soliņa. Kad bija pienācis iedomātais pusdienas laiks, tad sāku lūkot pēc atbilstošas vietas. Nebija ilgi jāmeklē, kādā no naktsmītnēm piestāju, bet varēju tik vien kā izlocīt notirpušās kājas- lietus ne tikai nemitējās, bet vēl pieņēmās spēkā. Nu ko-atlika pusdienas atlikt uz vēlāku laiku un sēsties tik laivā. Tā braucot nodomāju, ka labi vien ir, ka neaicināju līdzbraucēju kompāniju, jo nebūtu viņiem ko piedāvāt. Pavadīt turpat vai pusi dienas sežot zem plēves laivā…un nez vai būtu daudzi,kam patiktu šāds ekstrēms. Par sevi smīkņāju…sak izvēlējies pats sev maršrutu, tad saņem ,ko gribēji. Vienmēr man ir bijis par maz nobraukto kilometru. Tā braucot, laika bija atliku likām , lai nonāktu pie secinājuma, kas tev liek dzīties vienatnē pa upi pie tik nelabvēlīgiem apstākļiem, tā vietā, lai pavadītu laiku kaut kur siltumā un sausumā. Laikam jau dzīve vienmuļa likās, prasījās kaut kas, kas tev liktu sapurināties, kur tev būtu grūti. Esmu sasniedzis savu mērķi. Upes vienmuļais ritējums mijās ar jaukām krācītēm, ar smilšakmens iežu atsegumiem, ar dzidro ūdeni, kur necerēti daudz redzēju zivju. Atminos, agrā bērnībā, kad mamma mani ņēma līdz upes baraucienos, stundām, nogūlies uz laivas priekšgala vēroju upju iemītniekus un, kādas tik tur zivis nebija. Tagad redzēju gluži to pašu. Skatījos upē kā akvārijā, redzēju gan blāvos Grunduļus, gan svītrotos Asarus, gan plakanos Plaužus, gan dažāda lieluma Raudas, bet vislielāko prieku man sagādāja lielie Sapali un Ālanti. Izklausās neticami, bet tā nu tas bija. Upju krasti bija pārsvarā mežonīgi, stāvi, apauguši ar biezām eglēm. Līkumu arī vai cik uziet. Intereses pēc skaitīju, cik sakarīgu naktsmītņu savā ceļa posmā ievērošu?No Rendas līdz Ventai tādas bija 28 gabalas. Kad jau sāku lūkoties pēc piemērotas naktsmītnes, tā iezvanījās telefons. Zvanīja darba kolēģis un paziņoja “patīkamus”jaunumus- mans ceļojums ir šodien jābeidz, jo rīt man jādodas uz Kuldīgu, kur jāsaņem apbalvojums. Precizēju vietu, kur atrados un aprēķinājis atlikušo ceļa posmu ,sarunājām vietu kur tikties...tā izrādījās manis plānotā gala pietura, kur man bija jānokļūst tikai rīt vakarā. Tā lūk sanāk, ka izdomā ceļot pa vietām, kur nevar civilizācija piekļūt. Pēc pāris stundu braukšanas, nonācu pie Abavas ietekas Ventā. Tad gan izlocīju kājas, uz ātru roku kaut ko sagrabinājis pārtikas maisiņā, devos beidzamajā slīdējumā, jo vairs tikai atlika nieka 8,8 km. No Ventas iebraucu kanālā, kas savienots ar Nabas ezeru, tad pāris km un lūk jau arī pats ezers. Atlika ezeru šķērsot un izkāpu krastā 20.30. Mans ceļojums bija veiksmīgi beidzies, lai gan dienu pirms plānotā. Tā vietā, lai dienā nobrauktu 18.4 km, man nācās šodien nobraukt 38.6 km. Apsveicami, esmu noguris pēc suņa, bet apmierināts, ja neskaita noberzto dibenu. Kā par brīnumu tulznas tā arī neparādījās, vien muguru gan jūtu. Nu zinu droši, ka tik drīz man nekārosies kāpt laivā un airēt.  Jauki, ka mana izvēle nenosliecās par labu “Zilajam ekrānam”… P.s. 20.50. ieradās kolēģis un veiksmīgi mani aizvizināja mājup.

Vienkārši Abava.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem