Sapņi , kas piepildās....

13.11.2007
29 min lasīšanai

Sapņi , kas piepildās. Sapņu zeme Itālija. Klasiskā Itālija. Viss tas sākās vēl ziemā, dzima sapnis par Itāliju- doma dzīvot un pavadīt vecumdienas šajā daudzpusīgajā valstī. Saslimu ar šo domu tā, ka februārī, algas dienā, aizgaju uz grāmatnīcu “ Valters un Rapa” un iegādājos grāmatu par Itāliju, veseli 16.86Ls. Biju laimīga un apgarota, smeļoties informāciju no šā izdevuma, trūka tikai šo skaistumu redzēt dzīvē un nokļūt tur. Visu redzēt savām acīm, baudot mirkļus, kas paliek uz visu mūžu. Lēmums. Staigāajot ar apgarotām acīm un runājot ar lielu degsmi par šo brīnišķīgo zemi Itāliju, un sakot :”Gribu tur nokļūt un baudīt, baudīt!” Aplipinaju ar šo ideju arī savu māsu, un viņa teica:” Nau, ko sapņot, sataisamies un braucam.”Sākās nebeidzamie brauciena, maršruta meklējumi, dažādās tūrfirmās. Apstājāmies uz “ Ciau travel”-Klasiskā Itālija-10 dienu brauciens, visas naktis viesnīcās. Tūroperātors šim braucienam bija “ Averoja”, rezervējām vietas uz 22.07.2006. Pēdējā brīdī mums ar māsu pievienijās mūsu kopīgā draudzene.Būtībā viss bija nolemts, bet bij uzsācies pirms brauciena drudzis, ko ņemt līdzi, ko ģērpt mugurā, ko likt lielajā koferī. Ar šīm problēmām veiksmīgi tikām galā. 21.jūlijā notika atvadu vakars, no mūsu ģimenes locekļiem un pēdējo lietu sakārtošana. Tā , kā no Rīgas bija jāizbrauc 22.07. 6.00 no rīta, gulēt palika pa visam mazs, bet mūs jau bija pārņēmis ceļojuma drudzis, arī gribot , droši vien nemaz nevarētu aizmikt un izgulēt pilnvērtīgu nakti. Brauciena sākums. Mūsu vīri mūs aizvizināja līdz satikšanās vietai, iesēdināja ērtajos autobusa sēdekļos, par pārsteigumu viņi bija neviss trīss, bet pieci uz trijām, un mēs varējām doties ceļā uz manu sapņu zemi Itāliju. Pārsteigums bija redzot kopumā mūsu grupu, pirmais iespaids pensionāri no Latvijas provinces, bet tā kā mēs bijām trijatā, pārāk tas mūs nesatrauca. Kau gan, pēc tam izrādījās grupa nebija slikta, varbūt tikai īpatnēja. Lūk tā sākās mūsu brauciens. Priekšā mūs gaidīja nomācoši garais ceļš cauri Lietuvai un Polijai, bet tā kā ceļa mērķis bija daudzsološs mēs neskumām, vilkām ārā no somas savas maizītes un grādīgo un sākām sumināt izbraucienu. Kā pēc tam izrādījās sēdekli priekšā mums brauca kolosāls pārītis, viņi arī bij norūpējušies, ka šis brauciens būs jāpavada divu- vientulībā. Šo jautājumu mēs izrisinājām un metāmies uz vienu roku, mūsu bariņš tapa lielāks, piecu cilvēku sastāvā. Šīs dienas galamēķis bij Polijas Mazpilsēta, nekas izcils.līdz viesnīcai nokļuvāam ap Pl:19.00, bijam patīkami pārsteiktas, par Polijas viesnīcu, marmora grīdas viss tīrs un ekstravagants. Pirmā viesnīca un pirmā neveiksme. Visa grupa draudzīgi uzbrauca ar liftu uz saviem nummuriem, kad mēs vestibilā palikām trijatā- lifts pēkšņi sabojājās, secinājums, jaiet ar kājām uz mūsu nummuriņu. Ņēmām koferus pār pleciem un devāmies nummuriņa meklējumos. Polijas viesnīca mums sagādāja pārsteigumu, ne otrā , ne trešā stāvā šāda nummura nebija. Grupas vadītāja mūs vestibilā brīdināja, ka šajā viesnīcā dažzus nummuriņus ir grūti atrast, bet mēs jau tikai pasmējāmies. Bet, kā jau saka Latviešu sakāmvārds smejas , tas kas smejas pēdējais. Diemžēl, kādai no mūsu trijotnes bija jādodas, grupas vadītāajas Ingas meklējumos. Tas veiksmīgi izdevās. Izrādās, tiešām mūsu mummuriņš bij izņemums, tas atradāas viesnīcas labirintos. Tad beidzot, tādas mums bij izjūtas, kad sasniedzām savu istabiņu, pa reizēm pavīdēja doma, vai tiešām koferī vajadzēja likt tik daudz mantas, bet tās jau tikai domas. Ieejot nummurā metām drēbes nost un ātri uz dušu. Uzcirtāmies un devāmies uz mazpilsētas krodziņu. Ieejot pirmā krodziņā nokonstatējām, ka seit var nopirkt tikai alu, tā kā divas no mūsu kompānijas, šo dzērienu nelieto ( kā izrādijās, ta viss nav- bet par to vēlāk)mēs pagriezāmies uz citu pusi un meklējām kādu piemīlīgu vietiņu, un tādu arī atradām. Krodziņs bija tīri jauks, pasūtijām vīnu, kaut gan atnesa vermutu, bet arī ar to mēs bijām apmierinātas un stedzāmies pacelt pirmo tostu par šī brīnumainā ceļojuma pirmo vakaru. Veiksmīgi pasēdējām un atkal parunājām par mūsu ceļojuma daudzsološo galamērķi, bet tad notika pirmais kuriozs mūsu brauciena laikā. Paprasījām oficiantam reiķinu, oficiants protams to izdarīja, mēs viņu apmaksājām un ar platu žestuatstājām arī dzeramnaudu.Iet prom, izskrien oficiants un ar platām acīm mums , kaut ko skaidro. Tikai pēc tam mēs sapratām, ka esam nomaksājušas, neviss summu, bet Pl. , kad izsists čeks, tā kā jau bija pāri deviņiem, summas bija līdzīgas 21........ Protams , kad mēs to sapratām, izlabojām savu kļūdu, bet pēc tam mums sākās smieklu lēkme. Jautrā garastavoklī mēs veiksmīgi tikām līdz viesnīcai un savam nummuram, bet smieklu vētra nebij beigusies, jo vajadzēja, Jums, redzēt oficianta acis un izmisušo skatienu.Jo droši vien viņa doma bija ‘ atkal ruso-turisto-obļika maraļi’. Tā kā logi atradās sētas pusē, bet sēta veidoja kvadrātu starp diviem korpusiem, mūs dzirdēja visi. Kaut gan atsauksmes bija labas, jo tik gardus smieklus sen neviens nebija dzirdējis. Ar šādu, foršo noskaņojumu arī devāmies pie miera. Šī nakts nebij no vieglajām, jo bija briesmīgi karsti un kondicioniera diemžēl nummurā nebija. Lai cik labi bija iekārtots mūsu nummuriņš, par to poļu pani nebij padomājuši. 23.07.2006- 2 diena- Rīts. Cēlāmies agri, jo bija sevi jāpiepucē pirms garā pārbrauciena uz Čehiju , pilsētiņu “ Česke Krumlova”- ar otru lielāko pili Čehijā.Sataisījāmies, sakrāmējāmies, bet tā kā nebijām vēl piešāvušās uz brokastīm ieradāmies pašas pēdējās. Vietas ēdamzālē nebija viena otrai blakus, tā kā izsēdāmies kur pagadās. Brokastis Polijā līdzīgas Latvijai- kreptīgas. Deva pat sardeles, bija garšīgi. Poļu pavāres bija tik laipnas , ka manai māsai sardeles sakrāmēja maisiņā un iedeva līdzi, pat neprasot, nezinu kādā nolūkā, bet ja dot , tad jāņem. Sakāpām mēs visi autobusā un devāmies ceļā uz nezināmo. Rīta pārbrauciens bija diezgan omulīgs, mūsu jaunie kaimiņi daudz nedomājot pidāvāja rītu sākt ar kafiju un konjaka malku no kura mēs neatteicāmies, bet mums pretī nebija ko likt, bet tas jau tikai pagaidām.....Viena no apstāšanās vietām bija Čehijas lielveikals, kurā mēs devāmies iepirkuma tūrē, viskijs, minerālis, uzdzeramie, kafijas krējums, un t.t.- par ko nebijām padomājušas Latvijā. Bij sākusies pamatīga suta, bezvējšs, nezinu cik bij grādu, bet pat mūsu autobuss šo karstumu nevarēja izturēt, un notika tehniska kļūme- pārplīsa siksna dzesēšanas iekārtai, neparedzēts taimauts. 15 minūšu laikā viss tika novērsts un mēs varējām doties tālāk, mūsu pašu šoferīši ar to tika galā.Sākām mēs taisīt atpakaļ gājienu un cienāt mūsu kaimiņus ar viskiju, bet arī viņi bija iegādājušies ko grādīgu, vai slivovicu, vai grapu, bet kur tad var atcerēties visus sīkumus. Gala mērķī nokļuvām apmēram ap 19.00- laikus varu kļūdīties, teikšu apmēram, jo ne man, ne manai māsai pulksteņu līdz nebija- laimīgās… Pārsteidza , tas ka mūsu viesnīca bija tāda ka PSRS laikos- kultūras nams,nebiju domājusi, ka arī pie viņiem ir šādas celtnes, kas bojā visas pilsētas skatu.( Apmēram teātris un gumijnieki). Bet tas jau nieki ātri iekārtojāmies nummuriņā, sakopāmies un devāmies apskatīt šo jauko Čehijas mazpilsētu “ Česke Krumlova”.Pilsētiņa patiešāam jauka, savienojas kopā jūgenstils ar dabas ainavu un šaurām vecpilsētas ieliņām.Pils grandioza it sevišķi nakts apgaismojumā. Mājas uz mazas upes-un protams vecpilsētas ielu labirintu romantiskums. Uztaisījām pāris foto, nopirkām suvenīrus un devāmies uz skvēru, kur bij pulcēšanās vieta, lai ietu ekskursijā, gides pavadībā. Šī pilsēta ir no nedaudzajām kur ekskursijas vada tieši tad, kad sāk krēslot, vai pilnīgi iestājas tumsa, jo tad varot labāk izbaudīt un izprast šo jauko pilsētu “ Česke Krumlova”- par ko mēs patiešām pēc tam pārliecinājāmies. Krēslojot, atnāca mūsu gide, jaunekļa pavadībā, tērpušies veclaicīgās drēbēs un ar lukturi rokā. Gide bij čehiete, bet ļoti labi runāja krieviski, un mūsu ekskursija varēja sākties.Patiešām atmosfēra ir vajadzīga, un lai labāk mēs varētu izprast čehus un viņu vēsturi tieši tumšā laikā ir jāstāsta par viņu pagātni, teikām un parašām.Stāstījums bija iespaidīgs, daudz runāja par rēgiem,spokiem, un ja neticot, lai paši pārbaudot padzīvojot vairākas dienas šajā jaukajā vecpilsētā. Ekskursijai beidzoties, mums radās doma, ka ja jau esam Čehijā, vajadzētu apmeklēt kādu krodziņu un nobaudīt čehu alu. Tā arī izdarījām, devāmies uz krodziņu, vecas mājas labirintos, pie upes un baudījām, cik jau alu vispār var baudīt. Drusciņ par krodziņu, jo arī šajā krodziņā notika kāds kuriozs. Krogā bij vecas sienas , jumta sijas un liela, veca krāsns. Visas sienas bija apzīmētas ar ģērboņiem. Mēs sākām meklēt kur varētu uztaisīt bildi ar alus kausiem rokās, jo ne tik bieži mūs var redzēt dzerot alu.Meklējām fonu, te skatāmies trepes, uz trepju pakāpieniem sveces un fonā ģērboņi, kā viduslaikos,daudz nedomājot izvēlējāmies tieši šo fonu mūsu bildei, tikai pēc tam pamanījām nummurā, ka šajos ģērboņos bij ierakstīts WC un trepes veda tieši uz turieni. Atkal mūs pārņēma smieklu vētra. Izdzerot alu uzsākām gajienu uz savu viesnīcu, nedaudz apmaldījāmies, bet beidzot veiksmīgi nokļuvām galamērķī. Nakts nebūt nebij no omulīga, jo prātā nāca spoki , kas ir gandrīz katrā no šajiem pilsētas namiem. Un patiesi, nākamā dienā mūsu kaimiņš mums izstāstīja amizantu atgadījumu. Bet mēs devāmies pie miera, ar domām pa nākamo mūsu ekskursijas dienu. 24.07.2006-3 diena-Rīts Galamērķis Itālija ( mazpilsēta Terīno, ar pieturu-Austrijā-Brikslega-sveču pilsētiņa, Ratenberka-stiklu pūtēju pilsētiņa.) Cēlāmies agri- šoreiz brokastis nenokavējam.Pabrokastojām un devāmies ceļā. Tad vēlreiz par kaimiņa vakarvakara atgadījumu.Kamēr mēs baudījām čehu alu mūsu kompanjoni jau bija pārnākuši uz viesnīcu. Sieva aizsteidzās uz dušu pa to laiku mūsu kaimiņš gribēja piekārtot nummuriņu, lai var doties pie miera. Aizvelkot aizskarus un dodoties savāk drēbes, viņš izdzirdēja, ka aizskari paši atvelkas atpakaļ, būdams vīrietis, daudz nedomājot, par šī vakara spoku stāstiem viņš šo kustību izdarīja vēlreiz, bet par viņa brīnumu, aizskari atkal atvilkas atpakaļ. Protams cilvēks neviļus sāk domāt, ka tā jau tiešām nav nejaušība, bet ta kā vīrieši ir vairāk tehniski domajoši, neviss emocionāli, viņs saprata, ka aizskaru stanga šaja viesnīca ir uz diviem nummuriem viena. Ja viņi velk ciet, tad otra nummuriņā viņi velkas vaļā. Es domāju arī tos cilvēkus, kas dzīvoja blakus bija pārņēmis neomulības vilnis. Arī tā var gadīties. Ha....ha Šīs dienas ceļš bij skaists kalni, ezeri un atkal kalni. Braucām cauri Austrijai, drusciņ Bavārijai un atkal iebraucam Austrijā. Apmēram ap Pl.15.00 mēs apstājāmies Austrijas mazpilsētā Brikslegā- sveču pilsētā, bet bija mums liels pārsteigums , tas jau tomēr ir mārketinga triks, jo no sveču pilsētas nav ne miņas. Ir namiņš kur taisa sveces un pie viņa ir arī veikals, kur šīs sveces var arī nopirkt. Ka saka apskaties, nobaudi un tad iegādājies. Bet sveces patiešām bija jaukas, roku darbs. Un , kas patiešām pārsteidza, bija eksponāti taisīti no parafīna, kā mākslas darbs. Piemēram: (Svētais vakarēdiens)-pilna augumāizveidoti Jēzus un viņa mācekļi, tas patiešām bija pārsteidzoši. Stundas laikā visa grupa bija visu apskatījusi un iegādājusies un mēs varējām doties uz Austrijas –stikla pūtēju pilsētiņu-Ratenbergu. Šī pilsētiņa patiešām bija ļoti jauka. Maziņa , kalnu ieskauta ar mālainu kalnu upi blakām.Šai pilsētā, vairākus mēnešus gadā neiespīd saule, apmēram, kā polārā nakts.Staigājot pa šo pilsētiņu, nobaudījām viņu stiprinātos liķierus un vērojām un baudījām šīs pilsētiņas omulību.Apmeklējām arī stikla muzeju un vērojām, kā no stikla taisa izstrādājumus, Tad devāmies uz krodziņu un nobaudījām austriešu virtuvi ar glāzi vīna. Tā kā laika vairs nebija, dodoties uz autobusu uztaisījam dažus foto.. Devāmies ceļā uz Itālijas mazpilsētu Terīno. Grupas vadītāja mūs iepriecināja, ka tanī viesnīcā “ Flora”,kur mēs šodien apmetīsimies, ir baseins, kur var nopeldēties. Viesnīcas saimnieks pats brūvē , ļoti garšīgu vīnu, it sevišķi rozā. To var iegadāties līdzi, vai nobaudīt viesnīcas restorānā. Braucot jau pēdējās stundas uz “ Terīno” mūsu draudzene palika ļoti nemierīga, jo ļoti vēlējās šodien pazvanīt savam vīram un apsveikt viņu dzimšanas dienā.Bet, valdīja tāda , kā neziņa, cikos mēs tur būsim, vai varēs nopirkt telefona karti, un vai vispār būs no kurienes pazvanīt? Iebraucot “ Terīno” šo problēmu veiksmīgi atrisināja mūsu šoferīsi, iedodot pazvanīt mūsu draudzenei uz Latviju no mobīlā-telefona, jo laikam pa tiešām viņas acīs bija redzams izmisums.Šoreiz mūsu nummuriņš ar balkonu atradās pašā augšējā stāvā ar skatu uz kalnu virsotnēm. Procedūra atkārtojās-duša, pārģērpšanās un uz centru.Pa ceļam pārs skaisti fotokadri un pilsetiņas baudīšana.Patiešām itāļi māk atpūsties. Ģimenes, berni, veci cilvēki-visi ielās, pastaigājas, bauda dabu, komunicē. Jauki! Šī pilsetiņa bija ļoti skaista, riktīga-Itālijas sena, mazpilsēta.Vakars, dzīve mutuļo, cilvēku daudz, atmosfēra patīkama un mūsu izjūtas ir neizmērojami jaukas. Pastaigājamies un sākam doties uz viesnīcas pusi, pa ceļam satiekam mūsu kompanjonus un sarunājam pasēdēšanu vēlāk vakarā. Pārnakot uz viesnīcu dodamies uz restorānu pasūtam vīnu, protams rozā ar siera plati, un sākam atzīmēt draudzenes vīradzimšanas dienu un protams paceļam tostu par Itāliju.Kad bijām piebeigušas vīna pudeli un apmainījušās ar iespaidiem, devāmies uz mūsu nummuriņu un gaidījām ierodamies viesus. Drīz jau viņi bija klāt, izveidojām mājīgu vietiņu uz balkona, ka arābi , uz zemes un sākam sumināt šo vakaru. Jautri un interesanti. Bet kaut ko tādu mēs pašas no sevīm nebijam gaidījušas, kad beidzās vīns dzērām konjaku. Daža laba pat sajauca kopā. iznākums, jautrs vakars, un nekādas galvas sāpes. Patīkami sēžot mums visiem radās doma, ka vajadzētu aiziet uz vakara peldi. Divreiz nebija jasaka , visi apģērbām savus bikīnī un prom uz baseinu.Klusā viesnīcā, nobraucot ar liftu, pie foajē durvīm mūs noķēra viesnīcas īpašnieks, un diemžēl mums pateica, ka baseins jau ir slēgts. Žēl….., bet ta arī gadās.Devāmies atkal gulēt, jo rīt ir jauna diena. Kā , nekā esam Itālijā!!! 25.08.2006-4 diena –Rīts Galamērķis- Florence-Piza-Monte Katīnī. Gulēts ir mazs, bet tas ir nieki, rīta duša, rituāls nemainīgs, brokastis. Itālijas brokastis ir nedaudz atšķirīgas. Kafija vai tēja, bulkas + džems, plāna šķēle siera un šķiņķa. Tas mūsu trijotni nebaida, jo nēesam jau atbraukušas rīt, bet baudīt Itāliju. No grupas gan varēja dzirdēt izbrīna saucienus. Kas Jums teica , ka būs savādāk- domas...olas ar bekonu, salāti u.t.t. Izbraucām ar jautru garastāvokli, jo priekšā ir daudz skaista un nezināma.Dienas vidū ierodamies Mikelandželo dzimtenā un radošajā pilsētā Florencē-renesances šūpulī, Arno upes krastos. Izkāpjam no autobusa un dodamies uz Florences centru ekskursijā, gides pavadībā. Mūs sagaida ļoti patīkama gide , krievu tautības meitene, kas jau vairākus gadus dzīvo Florencē, jo to var pateikt tāpēc, ka viņa jau iemantojusi Florenciešu runas manieri(mīkstināt vārdus). viņa mūs aizved uz “ Santa Croce” –baznīcu, kur savu altāri ir izveidojis pats Mikelandželo-tēlnieks/ mākslinieks. Florences centrā stalti debesīs slienās Mikelandželo statuja “ Davids”. Apmeklējām arī klosteri un tāpat baudījām Florences burvību.Kādā ielu skvērā nobaudam itāļu vīnu un viņu neatkārtojamo saldējumu. Kad beidzas ekskursija, dodamies brīvsolī, bet te pēkšņi mūs pāsteidz lietus, bet ne jau smidzina, bet riktīgi gāž kā no spaiņa. Mūsu reakcija- vienalga, ejam uz priekšu un izbaudam šo mirkli. Draudzene novelk kurpes un bauda Florences lietu basām kājām. Izlīstam pamatīgi, bet sajūtas ir neatkārtojamas. Var jau būt, ka kādreiz vēl būsim Florencē, bet vai staigāsim ar basām kājām pa lietu-jautājums??? Tiekam arī līdz kādai bodītei, jo ir tak atlaižu laiks, nopērkam kādu nieku, bet tas jau nav galvenais. Ar apgarotām acīm un neizsakāmām emocijām baudām šo brīnišķīgo pilsētu. Klīstam un uzsūcam , kā švammītes šo brīnišķīgo baudījumu . Ejot atpakaļ uz autobusu pametam skatus atpakaļ uz Arno upes-zeltkaļu tiltu, atkal pārs foto un mūs jau šeit nebūs. Kad nokļūstam līdz autobusam, par lielu pārteigumu viena kundzīte no grupas ir noklīdusi. Grupas vadītāja mūs sāk gatavot tam, ka mēs līdz vakaram būsim bez viņas, jo viņa paliks gaidīt noklīdušo. Bet, notiek brīnums, mēs atkal esam pilnā sastāvā un varam doties ceļā. Kundzīte bija pazaudējusikarti, bet viss veiksmīgi tika atrisināts. Zaudēta ir kāda stunda, bet kam negadās svešā pilsētā..... Dodamies uz Pizu. Tas nav tālu un drīz jau esam galā. Bet te jau nākamais kuriozs: jau cita kundzīte izsteidzas no autobusa un sāk ēst krūmu lapas.Mūsu gide panikā: “ nu lūdzu neēdiet krūmu lapas,”, uz ko sašutusī kundzīte atbild: “bet, ko man darīt ja es visu dienu nēesmu ēdusi!” Jocīgi –vai ne? Kundzītei izveidojās jauna iesauka-Lapu kundze( arī tas ir labi.) Visa grupa steidzās apskatīt, slaveno Pizas torni, ļoti izbrīnīti bijām, ka “ melnīši”( tā sauc melnos iebraucējus) tik brīvi un bez baidīšanās tirgo kopētās brenda mantas, kaut gan Itālijā ir bargs sods par šādām izdarībām. Ieejot laukumā, kur slejas Pizas tornis, nokonstatējam, ka viņš patiešām ir šķībs, kā ir teikts masulīdzekļos. Sākās šī arhitektūras pieminekļa baudīšana. Patiešām brīnums, tik šķībs un slienas debesīs. Ejot atpakaļ uz autobusu, apķērām kādu palmu un noknipsējām foto. Talākais ceļš mūs ved uz mazpilsētu “ Monte Catini”- kas ir šī vakara galamērķis. Šī pilsētiņa atrodas starp Pizu un Florenci.Brīnumjauka, viesnīca, kā vecās Itāļu filmās. Balta māja ar zaļiem slēģiem, un virs baltās, gleznas reprodukcija- “ Svētais vakarēdiens”.Viesnīcas pagalmā pamatīga , apgaismota strūklaka. Tas viss ir neticami, liekas ka sapņojam, bet patiešām tā ir īstenība. Sakopšanas rituāls nummurā nemainīgs, un prom uz pilsētiņu. Ejam pacilātā garastāvoklī, vērojam un apbrīnojam.trūkst vārdu, lai izteiktu visas sajūtas , ko izbaudam šajā brīdī.Tad nospriežam , ka derētu nobaudīt kādu picas šķēli, ne pavelti esam picu dzimtenē Itālijā. Laikam, mūsu izvēle nebija kritusi uz pareizo krodziņu, jo nemaz tik garšīgas viņas nebija. Pastaigājoties pa šo skaisto pilsētiņu, nesteidzīgā solī, satikām mūsu kompanjonus, metāmies uz vienu roku un devāmies uz viesnīcas pusi. Iegājām mazā bodītē, nopirkām vīnu un devāmies pie strūklakas. Piesēdām, kājas iemērcām strūklakā, un sapratām, ka nekas nevar būt labāks šī vakara izskaņā. Sarunas vadījāsu un garastāvoklis bija uzmundrinošs. Vēlāk mūsu kaimiņi uznāca novērtēt mūsu nummuriņu, un viņu domas sakrita ar mūsējām-skaita. Viens foto un vakars bija izskanējis. Devāmies pie miera. Miegs bija neizsakāmi dziļš , laikam no emociju pārpilnības. 26.08.2006.-6 diena – Rīts Galamērķis – Roma. Devāmies intensīvā pārbraucienā līdz Romai. Šīs dienas galamērķis bija tik vilinošs, ka ceļš pagāja nemanot. Pirms iebraukšanas Romā mūsu grupas vadītāja izdalīja mums pilsētas karti un metropolitēna karti, lai mēs varētu labāk orjentēties, jo pa Romu mēs pārvietosimies paši ar metro . Apstājoties Romas priekšpilsētā, visi kā bērnudārznieki devāmies uz metro pazemes pieturu, kur mūs apmācīja, kā pirkt biļetes, kā izvēlēties vajadzīgo galamērķi. Visi sakāpam metro vagonā un braucām uz Kolizeju, kur mums bija tikšanās ar gidi, kas vadīs mūs pa Romu un Vatikānu. Ierodoties pie Kolizeja, sajutām, ka ir nežēlīgs karstums. Termometra stabiņš lēkāja kaut kur pie 50 grādiem pēc celsija. Grupas vadītaja mums ieteica nopirkt mazo minerāli, jo tad kad ūdens būs izdzerts, ūdenskrājumus varēs papildināt. Pa visu Romu ir avotu ūdens strūklakas, speciāali dzeršanai. Gaidot gidi, mēģinājām izbēgt no intensīvās saules iedarbības, bet diezgan slikti tas padevās. Mūsu gide bija ļoti patīkama meitene, krieviete, diplomāta meita, kura jau astoņus gadus dzīvo Romā, mācās, strādā un ir precējusies ar itāli, kas ļoti viņu uzpasē. Sākās mūsu ekskursija pa Senās Romas impērijas sākuma punktu, nošokēja tas, ka pati pilsēta ir diezgan netīra, bet tas viss tušējas, jo arhitektūra un Romas vēsture ņem pārsvaru pār visu.Pirmais mūsu ceļa posms veda gar Kolizeju uz Romas Forumu. Kolizeja iespaidīgie izmeri protams, liek sevi respektēt. Tas viss nav vārdiem izsakāms, redzot gribas tvert katru mirkli un ielikt tik dziļi dvēselē, lai tas nekad neaizmirstos. Visa grupa pēc Romas Foruma devāmies uz Tverī strūklaku. Tā , kā biju daudz lasījusi par Itāliju un Romu, teicu māsai un draudzenei, ka tas būs iespaidīgs skats, bet pati tādu skatu nevarēju iedomāties. Tas bija kaut kas grandiozs un vērienīgs, biju šokā. Man pat no tik liela emociju uzplūda sāka sāpēt galva. Kādas mēs esam pieraduši redzēt strūklakas- apaļas, četrkantainas, bet šī Tverī, neiedomājami liela ēka no kuras līst lejā ūdens, baseinā , tirkīzzilā krāsā. Stāvot pie šīs strūklakas sajūtas ir neizstāstāmas, ūdens šalkas, vēsums un iespaidīgie izmēri. Var būt stāastījums sanāak haotisks, bet savādāk savus iespaidus uzlikt uz papīra nemāku, ņemiet pa labu.Tad mūsu grupas ceļš veda uz “Pantenonu”- sena, tā laika kapella. Izmēri iespaidīgi, lielas kollonas, krāsa drusciņ nosūbējusi, ieejot iekšā pārsteidza, tas ka šai baznīcai pašā vidū kupolā ir, tā saucamā acs ( caurums kuram nekas nav priekšā.) Jautājums-?,kā caur gadu simteņiem šī ēka ir saglabājusies, tik labā stāvoklī, ja lietus ir lijis tik gadsimtus, viņā iekšā.Izrādās, ka iekšā baznīcā veidojas silta gaisa mākonis kurš cirkulējot, ar savu spēku atsit atpakaļlietu, bet ja arī, kaut kas ielīst iekšā, speciāli ir izveidoti slīpumi ar caurumiem, kur viss ūdens uzsūcas gruntī. Savādi!? Un tad mūsu ceļš mūs virzīja uz Spāņu laukumu un Spāņu Trepēm. No Spāņu laukuma iziet iela uz kuras ir izvietojušies visi brenda veikali. Izgājām arī pa šo ielu, kā pa izstādi, mūsu makiem- to nepavilkt, bet gan jau kādreiz. Ha...ha! Mūsu obligātais maršruts bija beidzies, un mēs varējām doties brīvsolī. Visa mūsu izslavētā kompānija, devāmies uz kādu Romas krogu iestiprināties. Pirms tam vēl mūsu gide bija mūs iepazistinājusi ar visām debess pusēm, lai mēs nezaudētu orjentieri. Atradām omulīgu restorānu un ieurbāamies ēdienkartē meklējot pazīstamus burtus Ha..Ha... Trīs no mūsu kompānijas izvēlējās “ Lazanju”, bet māsa ar draudzeni paņēma komleksās pusdienas. Sapratām tikai to, ka būs ( pasta+gaļa), te pēkšņi oficiants atnes mums vīnu, kaut gan tas nemaz nebija pasūtīts- izrādās prezents no restorāna.Sīkums, bet patīkami. Ļoti labi paēdām, es piesaucu oficiantu, un itāaliski prasu, lai atnes reiķinu, viņš šokā, kā Jums tak ēdiens vēl būs. Izrādās māsai ar draudzeni atnesa makaronus ar mērci un mazu gaļas gabaliņu un viņas izlēma , ka tā ir solītā pasta+gaļa, bet izrādās pasta –ir pirmais ēdiens, bet otrais gaļa un salāti.Atkal izsmējāmies, visu notiesājām –patiesi bija garšīgi.Posāmies un devāmies uz Kolizeja pusi vēl pārs foto kadri, un prom uz metro uz mūsu autobusu. Atbraukt laicīgi mums ieteica mūsu šoferīši, jo blakus kur bija novietots mūsu autobuss atradās pārs labi veikali, kur var iegādāties labu vīnu un dažādus niekus par pieņemamām cenām.Mums divreiz nebija jāsaka, mēs patiesi ieradāmies stundu iepriekš un steidzāmies iepirkumu kūrē. Sapirkāmies un lieliem maisiem devāmies uz autobusu, kur mūsu šoferīsi mūs sagaidīja ar ovācijām un tekstu;” vai visu veikalu izpirkāt?” Vārds pa vārdam un šoferīši šovakar mūs uzaicināja, pasvinēties. Mēs priekšlikumu pieņēmām. Tad visa grupa devāmies uz uz viesnīcu Romas pievārtē.Godīgi sakot šī viesnīca, bija viena no sliktākām šī brauciena laikā, bet mums kārtējo reizi noveicās. Visiem logi nummuriņos bija maziņi un vērās vaļā tikai līdz pusei, bet mums nummurā divi lieli logi , kurus nekavējoties atdarījam vaļā. Karstums nežēlīgs, kondicionieri neeksistē.Es izlēmu , ka derētu izmazgāt matus, bet kāpēc stāstu par to, jo sastrādāju baigos podus. Ieslēdzot savu jaudīgo fēnu, izsitu korķus visa hotelī. Sacēlās baigā jezga, atsteidzās jaunais cilvēks no recepcijas un ieraugot jaudīgo fēnu, teica , ka tādu nedrīks izmantot viņu viesnīcā.Viņam aizejot, es šo procedūru meiģināju atkārtot, bet viss notika nemainīgi-atkal korķi ārā, tad nolēmu pie velna, lai žūst paši. Tad mēs posāmies uz šāvakara pasēdēšanu. Viss izvērtās ļoti jautri un patiesi omulīgi.Pasēdējām, pakomunicējām, pasmējāmies. Daža laba pat bija labi iedzērušas, bet tas jau nekas ir tak atveļinājums.Devāmies pie miera. 27.08.2006.-7 diena-Rīts Šodienas maršruts Vatikāns un brīvsolis. Rīta nokomlektējums, kā vienmēr, dažiem diezgan slikta pašsajūta. ja šodien būtu pašām jātiek līdz Romai un tālāk, tad vajadzētu teikt, kā tanī teicienā-visi ceļi ved uz Romu..... Tā kā mēs esam gida pavadībā par to mums nevajadzēja uztraukties.Autobuss mūs aizvizināja līdz Romas piepilsētai un mēs ar metro devāamies uz pilsētvalsti-Vatikānu, kur mūs sagaidīja tā pati gide kas Romā. Rinda , lai iekļūtu Vatikānā bija mežonīga, karstums nežēlīgs un drusciņ mocīja paģiras.Likās, ka mēs nekad to nepaveiksim, rindai nebija ne gala, ne malas. Pats interesantakais bija tas, ka šeit varēja sastapt nācijas no visām pasaules malām: Koreja,Japāna, Vācija, Amerika, Krievija u.t.t. Pēc pusotras stundas galamērķis bija sasniegts. Labi , ka bijām brīdinātas pa plikumu aizsegšanu, Vatikāna likums paredz, ka ar atvērtiem pleciem un minisvārkiem ieeja ir slēgta. Vestibilā savācāmies visa grupa, saspraudām mikrofonus un uzsākām ekskursiju pa šo svēto vietu. Pirmā apstāšanās vieta bija “ Čiekura laukums”, šseit mēs uzklausījām gides stāstījumu par Mikelandželo dzīvi, šedevriem un protams par viņa veidotās “ Siksta kapellas” brīnumainām freskām, jo diemžēl “ Siksta kapellā” nedrīkst fotografēt un sarunaties. Tad sākās mūsu gājiens pa Vatikana telpām, gaiteņiem un zālēm. Pārsteidza šo telpu greznums, sienu gleznojumi, freskas, gobelēni un statujas.To visu nevar ne izstāstīt, ne nofotogrāfēt, jo apmēri ir neiedomājami. sasniedzot “ Siksta kapellu” no sajūsmas zuda valoda, iespējams bija tikai lūkoties un izjust šo mirkli. Nekāds īpasais stastījums jau nesanāk, bet es domāju , lai šo vietu izjustu būs stimuls tur doties pašiem. Ejot pa Vatikāna gaiteņiem, bija pat iespēja ielūkoties, Vatikāna-paradīzes dārzos, kur dzīvojot daudz papagaiļu un aug eksotiski augi. Bija tik jocīgi apzināties, mūs te miljoniem, bet aiz loga paradīzes krašņums un nevienas dzīves dvēseles. Pēc “ Siksta kapellas” apskates mēs devāmies uz Sv. Pētera baznīcu no kuras rāda visas tiešraides pa televizoru un izslavēto Vatikāna laukumu. Apbrīnojami, tas viss ir, ko šādā mirklī,tu cilvēks vari pateikt. Redzējām balkoniņu no kura parasti runā pats Romas pāvests, sastapt viņu Vatikānā nebija iespējams , viņš bija devies uz Alpiem atpūsties savos īpašumos. Tad mūsu gide pasvieda mums vienreizēju ideju, aiziet ieturēties Vatikana pilsētvalsts ēdnīcā, lai pilnvērtīgi nobeigtu šo ekskursiju. Pirmstam mēs iegajām Vatikāana veikalā, kur tirgoja preces no1Eur līdz.....Tie bija viss dažādākie suvenīri, sākot ar atslēgu piekariņiem, beidzot ar zelta krustiņiem un ļoti dārgām svētbildēm. Mēs arī iejaucāmies šajā masā un iegādājamies suvenīrus, gan krustiņus, gan atslēgu piekariņus, mammai nopirkām mazu rožukronīti, ko viņa vienmēr varēs glabāt savā rokas somiņā. Ar pirkumiem bijām apmierinatas un devāmies uz Vatikāna ēdnīcu. Nu ēdnīcu viņa nebūt mums neatgādināja, bet labu bistro gan un izrādās cenas nebūt nebija ēdnīcas līmenī, bet gan vakardienas restorāna cenu amplitūdā. Paēdām ļoti garšīgi, es ēdu raviolli un būdama Itālijā nolēmu nobaudīt nacionālo saldēdienu “ Tiramisu”. Porcijas bija tik lielas, ka notiesāt viņas nebija iespējams un tāpēc nolēmām ēdienu ņemt līdzi, jo mūsu kompānijā ir daži indivīdi, kas brīžiem jūtas tik izsalkuši, ka vai mirst nost.Izgājuši no Vatikana ēdnīcas mūsu kompānija , lai nenomaldītos piesitāmies klāt mūsu grupas vadītājai un vējiem matos atgriezāmies Romas centrā. Autobusa notika vēl viens atgadījums iz dzīves, domaju , ka tadi čigāni, kā mūsu Latvijas provincēs ir sastopami tikai pie mums, bet bija liels pārsteigums tieši tādus sastapt Eiropā-Romas centrā. Tik pat netīras kājas, tik pat krāsainas drēbes un uzvedība varbūt pat izaicinošāka ne kā pie mums. Aizvizinoties līdz Romas centram, mūsu brīvo laiku varēja pavadīt, katrs pēc saviem ieskatiem. Mūsu jautrai kompānijai radās ideja aizbraukt līdz Trēnu jūras piekrastei-pieturai “ Lido di osti”. Daudz nedomājot devamies uz metro un braucām līdz pieturai “ Piramida”. Izkāpjot mūsu vienīgais vīrietis aizsteidzās, lai iegādatos kādu aukstu malku dzeramā, mēs visas meitenes viņu paklausīgi gaidījām pie piepilsētas virszemes metro/vilciena, kas to lai zin, lai mērotu ceļu uz jūru. Atgriežoties pie mums viņš pastāstīja, ka ne pa velti šo pieturu sauc “ Piramida”, jo pa tiešām viņš to ir redzējis, bet tākā vilcienam jau vajadzēja atiet, mēs par šo faktu pārliecināties nepaguvām. Ceļu līdz “ Lido di osti” mērojām apmēram pusstundu, izkāpjot stacijā, mēs smaržojām gaisu un vērāmies kurā pusē atrodās Tirēnu jūras piekraste. Iegriežoties bodītē, lai nopirktu kādu remdējošu malku, jo mežonīgai karstums vēl joprojām nebija mitējies, devāmies meklēt pludmali. Šī vieta man atgādināja Jūrmalu. daudz privātmājas, uz ielām vasaras kafejnīcas un mazas bodītes, mūsu priežu meža vietā te ir palmas. Sasniedzot pludmali kura no ielas mēreni pārgāja pludmales zonā nolēmām , ka deretu nopeldēties. Pārdomas: Mēs daudz reizes dzīvē nenovērtējam mūsu dabu, jo tomēr ejot uz mūsu pludmali pa smaržīgo priežu mežu, nezini kāds skats uz jūru tev pavērsīsies sasniedzot kāpas virsotni. Šajā pludmalē kāpu nav, bet jūras šaltis tā pat ir jūtamas. Grupas vadītāja mūs bija informējusi, ka šeit ir maksas pludmales un arī kopējās, tā kā pie jūras mūsu paredzētais laiks bija pusotra stunda un ne vairāk, mēs izlēmām, ka apmeklēsim pieejamo kopīgo pludmali. Visa mūsu kompānija devās pa pludmales smiltīm tuvāk jūrai, bet mēs trijatā drusciņ atpalikām, jo dāmām, kā jau zināms ir jānovelk iesļūcenes, lai varētu mērot ceļu pa pludmales smiltīm. Un , to jums vajadzēja redzēt, jo šis bij kārtējais kuriozs. Pirmā savas klikatas novilka mana māsa, tad draudzene un pagajās uz priekšu un tad notika tas – masa un draudzene sāka lēkāt no vienas kājas uz otru, ta ka viņām būtu piesities kāds lietuvēns. Es biju nesaprašanā un devos uz viņu pusi, bet par manu brīnumu arī ar manīm tas sākās. To mēs nebijām paredzējušas, ka smiltis var būt tik mežonīgi karstas, tā ka kāju nevari spert, pēdas svilst kā uz nokaitētām oglēm. Kaut kā lecot un skrejot mēs tikām līdz veldzējošai Tirēnu jūrai, bet arī šeit par pārsteigumu ūdens bija kā vārīts piens.Smieklu vilnis atkal pāršalca mūsu kompāniju, itāļiem bij ko brīnīties par mūsu savādo kompāniju, viens vīrietis piecas meitenes no tām četras blondīnes un jautrības vilnis nopakaļ. Radās nākamais jautājums, kā lai uzvelk peldkostīmus, jo pārģērbjamās kabīnes atradās pludmales sākumā un būtu atkal jāmēro dedzinošais ceļš pa pludmales smiltīm. Lēmums: viss tā nenotiks , mēs mēģināsim pārģērbties tepat un tūlīt. Ta arī notika, no saniem, no augšas uz leju, balansējot starp dvieļiem mēs ar šo rituālu veiksmīgi tikām galā. Varēja sākties jūras baudīšana, pelde, atvēsināšanās kura jāveic ik pec 5 min., jo nožūsti jau tad, kad ej arā no ūdens. Visa visumā par šo pludmali teikšu: godīgi, mūsējā ir labāka. Kāpēc? Mežonīgi daudz cilvēku, netīra ( mūsu ekoloģijai vēl briesmas nedraud) ,smitis-pelēkas un raupjas, apskatoties pēc tam uz kājām, liekas ka neesi mazgājies mēnesi un ūdens veldzi nesniedz. Bet, tas jau sīkums, galvenais , ka esam apmeklējuši Tirēju jūras piekrasti un panorāma patiešām brīnišķīga, kaut kur tālumā pavīd bagātīgas savrupmājas, villas, un pie horizonta redzamas arī klintis. Ta kā uz priekšdienām ir cerība, ka šeit atgriezīsimies un ar savu auto, traucot pa Itālijas ceļiem, apciemosim arī šo Tirēnu jūras piekrati. Laika mums bija mazs jo pulksten septiņos mums bija jābūt citā Romas piepilsētā, kur mūs gaidīja autobuss. Jadodas atpakaļ uz Romu. Veiksmīgi atradām staciju un devāmies ceļā, jutām, ka nedaudz kavēsim, bet tā kā ar mūsu kompāniju šoreiz brauca otrs šoferītis ar mazo dēlēnu bijāam pāarliecināti, ka mūs jau noteikti sagaidīs, tā arī notoka un te jau mēs sēdējām un traucāmies uz mūsu viesnīcu. Uz vakaru norunājām atkal mazu pasēdēšanu, šoferi, mūsu kompānija un grupas vadītāja, jo kā nekā šis bija tālaikais punkts Itālijā, no kura mēs dosimies jau atpakaļ, tuvāk savām mājām. Drusciņ patērzējām un devāmies pie miera, jo jauzkrāj spēki rītdienai. Rīt mūs sagaida pasakaini skaistā “ San Marino”-republika un Adrijas jūras kūrortpilsētiņa “ Catolica”. 28.08.2006.-8 diena-Rīts Šodienas maršruts- “ SanMarino”-pilsētvalsts(pundurvalsts) un Adrijas jūras piekrastes kūrortpilsētiņa “ Catolica”. Ik rīta rituāls, autobuss un ceļš , kas veda pāri visai Itālijai uz Adrijas jūras piekrasti. Adrijas jūru mēs ar māsu jau bijam redzējušas no Horvātijas krastiem un nepacietīgi gaidījām, lai izjustu šīs piekrastes viesmīlību. Sasniedzot pundurvalsti “ SanMarino” grupas vadītāja sāka mūs iepazīstināt ar šīs valstiņas īpatnībām. Šī ir tā valsts kur savu patvērumu guva itāļu revolucionārs Garibaldi. Maziņa, atrodāas klins virsotnē. Šīs valsts ekonomika pastāv uz uz tirzniecību un ražotnēm, šā valstiņa ir beznodokļu zona. Ļoti interesants fakts ir , ka pilsonību šajā valstī var iegūt tikai šeit piedzimstot, bet nevis nodzīvojot šeit kaut kādu laika perjodu. Čeļš veda apkārt kalnam, tā kā kāpjot pa to arvien augstāk un audstāk. Kad apstājāmies mūsu grupas vadītāja mūs uz reiz ieveda veikaliņā pie rūpnieka, kas pats tirgo “ SanMarino” –liķierus un arī citus alholiskos dzērienus. Veiksmīgs mārketinga triks, liels plakāts, kas rakstīts latviski-“ Laipni lūdzam”. Visus liķierus var nodegustēt, patiešām gardi, mēs nekavējoties arī viņus iegādājāmies un varēja sākties šīs pundurvalstiņas apskate. Visa grupa mēs devāmies pa mazām, šaurām ieliņām, kas bija pilnas ar bodītēm. Kalna virsotnē , cietoksnī atrodās kuriozu muzejs-pavēstīja mūsu grupas vadītāja. Uzkāpjot pašā virsotnē mums pretī pavērās iespaidīgs cietoksnis, tāda sajūta bija , ka viņš atrodās kaut kur pasaules malā, apkārt zilas debesis un likās ka viņš karājas gaisā. No cietokšņa laukuma uz leju paverās iespaidīgs skats, visas pilsētvalsts jumtu kores. Visa šī valsts ir kompakta, veikaliņi piekļaujas krodziņiem, hoteļi mijās ar skvēriem un pils laukums mūsu priekšā iznira , tā kā no nekurienes. Brīnišķīgs skats. Tā , kā šī pilsētvalsts piedāvā visu un daudz, mūs pārņēma iepirkuma drudzis. Te skaties somas, maciņi zeltlietas, lakati, visa kā tik daudz, ka gribās iegūt kaut ko no visa tā sev. To mēs arī izdarījām. Beidzot iepirkuma kūri, mēs izlēmām iestiprināties, tam noderēja mūsu grupas vadītājas padoms. Pasūtījām lavašā ietītu basturmu ar sieru un slāpju remdēšanai alus glāzi ( tā, kā bijām jau pieradušas pie šī dzeriena rūktuma). Paēdušas gajām uz autobusu un devāmies uz šodienas gala mērķi kūrortpilsētiņu “ Catolik”. Ta , kā bija Jūlija beigas, arī daudzi itāļi šajā laikā dodas ar savām ģimenēm atveļinājumos. Braucot klāt kūrortzonai sākās šausmīgi lieli sastrēgumi, braucām ilgi gar piekrastes zonu, ja to vispār var saukt par braukšanu, drīzāk virzījāmies uz to pusi, kamēr sasniedzām mūsu kūrortpilsetiņu “ Catolik” un mūsu hoteli “Rica’. Kad nokļuvām līdz viesnīcai, mana māsa izteicās, ka mēs dzīvosim pēdējā stāvā ar skatu uz jūru, mēs ar draudzeni tikai tā nosmējām.Hmm...,bet par lielu pārsteigumu, kad iegājām viesnīcas nummurā, pa mūsu balkona logu patiešām pavērās skaists skats uz Adrijas jūru un mūsu nummurs atradās piektajā stāvā. Mēs ar draudzeni teicām, ka tadag pirms piebraucot pie nākamās viesnīcas, viņai skaļi būs jāizsaka skaļi savas vēlmes , lai viņas spētu materializēties. Laiks nebija mainījies un karstums nebija mitējies un mēs izlēmām veldzēties pilsētiņas pludmalē. Lai pēc peldes varētu remdēties ar aukstu itāļu vīnu “ Lambrusco” risinājums arī bija atrasts. Mūsu viesnīcas istabiņā, bija bidē kuru pielaižot ar aukstu ūdeni varējām atdzesēt mūsu izraudzīto vīnu. Paņēmām dvieļus, pārvilkām peldkostīmus un devāmies uz pludmali peldēties.Sasniedzot pludmali, sapratām, ka mūsu vēlmes bija sakritušas ar grupas velmēm šaja jautājumā, jo pludmalē bija sapulcējušies daudzi no mūsu autobusa. Pelde izvērtās ļoti jautrā pasākumā. Izdauzījāmies un remdējām sasilušos ķermeņus Adrijas jūras vilnīšos. Pēc peldes mūsu kompānija norunāja, satikties pēc stundas lejā pie viesnīcas, lai ietu apskatīt pilsētiņu “ Catolic”. Gājām uz nummuriņu , savedām sevi kārtībā un aidā vakara pastaigā. Izgājām apmēram ap pl.18.00, kad itāļiem vēl turpinās sieesta. Apmetām līkumu, pazvanījām uz mājām un metāmies tvert kūrortpilsētiņas burvību. Apmēram pēc stundas uz ielām sāka iznākt visi pilsētas atpūtnieki. Šī pilsētiņa man atgādināja Majorus, kur pa gājēju ielu nesteidzīgi pastaigājas ģimenes, kompānijas un bauda pie jūras klimatu, tikai šeit šo atpūtnieku ir krietni vairāk, tā, kā sastrēguma stundās. Apbrīnot var itāļus par viņu saliedētību,tieši ģimenes ziņā, sievas ar vīriem, viņu draugi, un visi viņu bērni sākot no zīdainīšiem beidzot ar pusaudžiem. Vakarus viņi pavada nesteidzīgi atpūšoties. Kad satumsa pilsēetiņas burvība pavērās vēl krāšņāk, viss apgaismots, krāšņu ziedu ieskauts, dzīvs un rosīgs. Te ielu muzikanti spēlē kādu prelūdiju, te klauni izrāda trikus, te pēkšņi skaistas strūklakas, kas šaja vakarā dod kādu dzestru mirkli, lai būtu laiks ieklausīties un sajust šīs kūrortpilsētiņas pukstošo sirdi. Devāmies atpakaļceļā uz viesnīcu, jo bija sarunāts satikties ,vēlāk ar kaimiņiem pie viesnīcas, lai dotos uz naksnīgo peldi. Pirms tam iegājam vietējā veikaliņā, lai iegādātos ko iekožamu, pie mūsu ekstrēmi atdzesētā vīna. Nopirkām mazos tomātiņus, sieru un itkā cāli (kaut gan viņš vairāk bija līdzīgs balodim.) Dodoties pustumsā peldēties mūs pieķēra vietējie apsargi un teica, ka diemžēl pludmale ir slēgta.(Šaja braucienā ar nakts peldēm mums neveicās).Bet tas nespēja sabojāt mūsu pacilāto garastāvokli, un mēs visi devamies uz mūsu nummuriņu, lai pieliktu šim vakaram punktu ar atdzesētu vīnu un siera šķēli. Es šo gulēju uz balkona, pirms tam iznesot uz to matraci no gultas, jo gaisa temperatūra īpaši nebija kritusies , salīdzinājumā ar dienu un arī vēja brāzmiņas sajust nevarēja. tā ar domām par burvīgo zemi Itāliju es aizmigu, jo rīt ir jauna diena, un mūs priekšā ir daudz nezināmā. 29.08.2006.-9 diena –Rīts Šodienas maršruts – romantiskā Venēcija un viesnīca uz Austrijas -Itālijas robežas kalnu kūrortā “ Trento”. Noskaņojums romantisks, jo dodamies ceļa uz brīnišķīgo pilsētu Venēciju. Mēs ar māsu te būsim jau otro reizi, bet tāpēc jau tas nebūīt nav vilinošaks piedzīvojums, jo tā taču ir visu mīlētaju pilsēta- sapnis. Žēl, ka šajā ceļojumā nav līdzi mana mīļotā cilveka, jo Venēcijas noslēpumu manuprāt var atklāt tikai mīlestības apburts paris. Galamērķis ir tik vilinošs, ka ceļš paiet nemanot, jo gribas šo brīnišķīgo pilsētu sasniegt atrāk, un mesties tās apskāvienos, ļaujoties visai tās burvībai.Laiks ir ļoti jauks un saulains, esmu apģērbusi baltas bikses un romantiski maigi dzeltenu blūzi, atliek tur ātrāk nokļūt un atkal ieraudzīt Venēciju tās burvībā. Esam jau klāt, liekas, ka sapņoju. Pirmo reizi te nokļūstot, zināju , ka šeit atgriezīšos, tikai nedomāju, kad tik drīz. Sapņi tomēr piepildās, vajaga tikai uzdrīkstēties, tos piepildīt.” Vācam naudu par kuģīti”, -manu domu lidojumu iztraucē grupas vadītāja, tiešām es esmu atgriezusies. Savācot naudu mēs izīrējam privāto kuteri, kas mūs aizvizinās līdz San Marko laukumam- Venēcijas sirdij. Braucam tuvāk, te jau Sv. Grigorija sala, te Dodža pils un liekas , ka laiks nemaz nav paskrējis, un te mēs jau esam. Grupas vadītāja mūs salasa vienkopus un ved mūs uz skvēru pie gājēju tilta, tur pulcējas daudz gondoljēru, kas varētu mums parādīt Venēcijas burvību, braucot pa noslēpumainiem Venēcijas kanaliem. Mūsu kompānija nolasās vienkopus, mums vēl pievienojas viena meitene no mūsu autobusa un mūsu gondola ir nokomplektēta., te mēs jau raušamies iekšā gondolā un šis piedzīvojums var sākties. Tas protams nevar sabojāt šī mirkļa burvību, bet šis brauciens nebūs no tiem , kas mūžam paliks atmiņā. Jo cilvēks pie laba ātri pierod, kad mēs Venēcijā viesojāmies pirmo reizi mēs bijām 7 cilvēki un noīrējām divas gondolas, jo diemžēl gondolā pasažieru skaits ir ierobežots- 6 cilvēki. Tieši šis brauciens bija tāds , kas paliks atmiņā visa mūža garumā. Gondoljērs mums dziedāja romantiskas itāļu dziesmas un tās skanēja , tiltiņu fonā, ar tādu atbalsi, ka šermuļi skrēja pa kauliem, tad mūs pieveda pie restorāniņa, no kura izsteidzās oficiants un sāka mūs cienāt ar atdzesētu itāļu šampanieti un uzdāvināja ieejas kartes viņu restorānā. Šis brauciens ar gondolu man tiešām paliks atmiņā visa mūža garumā. Bet es pa savām izjūtām nevienam neteicu, jo tie cilvēki , kas Venēciju apmeklēja pirmo reizi, šo faktus nezināja, un tvēra šos mirkļus ar patiesu sajūsmu. Bet tādi mirkļi nespēja sabojāt to sajūtu , ka es atkal esmu šeit, un jūtu šo pilsētu un gribu šeit atgriesties vēl un vēl... Braucot gondolā iemūžinājām cits citu, un romantiku baudot nobeidzām izbraucienu ar gondolu. Gondoljērs mūs nogādāja tanī pašā skvērā pie gājēju tilta , kur mēs šķīrāamies no grupas vadītājas. Mūsu trijotne izlēma, ka pārējo Venēcijas apskati, mēs veiksim patstāvīgi. Inicatīvi uzņēmos es, jo manos plānos bija izbaudīt Venēcijas burvību, tieši iekšzemē nevis staigāajot gar Dodža pili turpu šurpu. Protams nepiemirsu , ka mūsu draudzenei ir jāizrāda Sv. Marka laukums, zvanu tornis un Dodža pils, neaizmirstot Venēcijas simbolu Lidojošo Lauvu. Pirmais apskates objekts bija lielākais gajēju tiltiņs, līdz kuram mēs netikām, pirmo reizi apmeklējot Venēciju. Ko var pateikt iespaidīgs, šķērso “Grand canale”, apkārt baltas burvīgas mājas, cilvēku rosība, bet uz ūdens gondolu un visādu citu laivu sastrēgums. Pārs foto un mūsu domas jau nesās tālāk. Ejot pa ielu labirintiem, šķērsojot romantiskos tiltiņus, veiksmīgi nokļuvām Sv. Marka laukumā. Cik šeit tomēr ir brīnišķīgi Sv Marka katedrāale ir tik iespaidīga, ka liek cilvēkiem aizrauties elpai. Visapkārt baložu bari, cilvēki gaišās drēbēs, mīlētāju pārīši un Venēcijas arhitektūra viss sajaucas kopā, veidojot neaizmirstamu kokteili kuru nobaudīt var tikai esot šeit. Laika vairs nav daudz, kā negribās pamest šo vietu, atkal rodas domas, ka derētu te atgriesties, tikai nākamreizi ar savu mīļoto cilvēku un noteikti uz vairākām dienām, lai varētu sajust Venēcijas sirds pukstus vakara pustumsā. Vēl izmetam pārs apļus pa Venēcijas ieliņām, veldzējoties ar aukstu itālijas saldējumu, un te mēs jau esam, atkal sastopoties ar savu grupu, gaidot ierodamies ūdens transportu, kas mūs nogādās līdz mūsu autobusam. Bet tas nebūt nav viss, jo ūdens transports , ko mēs gaidījām bija motorlaivas/takši, kas mūs līdz aurtobusam veda pa Grand canale. Šo motorlaivu izbūvējums bija šāds- kabīne ar krēsliem un aizmugurē krēsls bez jumta, to vietu mēs steidzīgi ieņēmām, un vējam matos, varējām apskatīt visu Venēciju braucot pa galveno pilsētas kanālu. Ko var pateikt brīnišķīgi, labāku beigu punktu, nevarēja pielikt. Iespaidīgas ēkas, viena krāšņāka par otru, ūdenstransports, cilvēku bohēma, vasaras kafejnīcas, privātie skvēri un savrupmāju lapenes, viss uz ūdens, kā pasakā. Un te mēs, jau traucamies tālāk, prom no šīs sapņu pilsētas, bet mani nepamet doma, es šeit vēl atgriezīšos...... Traucoties pa Itālijas Veneto reģionu , sirdī iesmeldzās, jo šis ir pēdējais vakars Itālijā. Viesnīcu sasniedzam jau pustumsā. Šis mazais kalnu kūrorts ir uz Itālijas-Austrijas robežas, viss apkāart kalni, tālumā redzami pacēlāji. Mūsu grupu izdala uz divām daļām, jo viesnīcas apartamentos nav tik daudz brīvu vietu, lai mūsu grupu izvietotu vienkopus. Iekārtojamies nummuriņā un dodamies ciemos pie mūsu kompanjoniem, ir jocīgi ēst mūsu rupmaizi ar šprotēm piedzert klāt itāļu vīnu un apskatīt grāmatas pa Romas-forumu, ko ir iegādājušies mūsu kaimiņi. Skumji, pamest šo viesmīlīgo valsti, kas sajaucas kopā ar prieku, ko izjutīsim atkal redzot mūsu vīrus un manu mīļo mazo dēliņu, kas gaida atgriežamies mammu , pilnām rokām dāvanu. Devāamies pie miera, jo no rīta mums agri bija jādodas mājupceļā cauri Austrijai. 30.08.2006.-10 diena – Rīts Šodienas pietura “Minimundus muzejs”-Austrijā- pasaules celtnes miniatūrā. Grupas vadītāaja bija skeptiska, un teica, ka šis muzejs ir izstaigajams stundas laikā, un neko sevišķu tur redzēt nav iespējams. Apstājoties autobusam, ar tādām izjūtām devāmies apskatīt muzeju. Nezinu, varbūt esot šeit vairākas reizes, tā arī liekas, bet mūs viss šeit fascinēja. Kā var tik perfekti nokopēt celtnes un pat dabu, kas raksturīga valstij kur šie arhitektūras šedevri ir radīti un visu to parādīt miniatūrā. Te bija Vatikāns, Venēcija, Ukraina ,Spānija, Vācija un Grieķija. Te jau tu esi nokļuvis Vašinktonā-ASV- pie baltā nama, te atkal jau Francijā- apbrīno Eifeļ –torni. Viss tik īsts un dzīvs, jo srūklakas met šaltis pāri miniatūriem namu pagalmiem, ātrvilciens kursē pieturot katrā stacijā Iespaidi tiek radīti, pasniedzot visu tik īstā gaisotnē, ka nav šaubu, ka esmu tieši šaja valstī, kur pašlaik stāvu. Nebeidzama foto-sesija, dažādos rakursos, guļus , stāvus un sēžus. Tas ir arī viss, domas jau nesās uz māju pusi. Vēl tikai pusotra diennakts un varēsim ieraudzīt savus mīļos. Vēl tikai jāpārvar, mežonīgi garais ceļš caur Poliju un Lietuvu. Metamies guļus savos autobusa sēdekļos un mēģinam iemikt, lai laiks paskrietu nemanot. Vēlu pustumsā iebraucam kādā Polijas pilsētiņā-kādā, kas to lai zin, un pāarlaižam nakti, ērtā horizontālā stāvoklī. 31.08.2006-11 diena-Rīts Galamērķis-mājas. Rīta mijkrēslī dodamies uz mūsu autobusu, lai turpinātu nomācošo ceļu uz mājām. Nepavelti ir dziesma “ Nekur nav tik labi , kā mājās...”. Visu dienu pavadām autobusa, pārbraucienos no vienas tankštelles uz otru. Un te jau viņa ir mūsu mīļā zemīte Latvija. Pulkstenis apmēram ir 22.15, pēdējā apstāšanās vieta , mūsu pašu tankštelle.Un te notiek mūsu brauciena pēdejais kuriozs. Mazā bariņā, mūsu autobusa vīrieši, dodas uz benzīntanka veikaliņu, lai njopirktu kādu pudelīti mūsu pašu veldzējoša alus, bet tavu brīnumu, pie mums tak alholu var iegādāties tikai līdz 22.00. Pie laba gan ātri pierod. Ha...Ha... Raušamies visi autobusā, jo ātrāk gribās nokļūt Rīgā, kur mūs gaida sagaidītāju pulciņš ( mūsu mīļie vīri).Tā arī ir, un atkal redzēšanās prieks ir tiešām paties. Mūs katru iesēdina savā auto un nakts pustumsā aizvizina uz mājām. Paties prieks bija pastāstīt par mūsu jauko ceļojumu, ceru , ka patiks. P.S. Gribētos pateikt ceļojiet, jo tās izjūtas, atmiņas un iespaidus, ko Jūs gūstiet ceļojot Jums neviens nevar laupīt un viņas paliek Jūsu prātos visa mūža garuma.

Sapņi , kas piepildās....

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem