Discover Andalusia. Dabas un kultūras baudījums lepnā vientulībā
|
Lilia Limane
|
Salasījusies Reinholda Mesnera grāmatas, jau labu laiku loloju nodomu doties pārgājienā pa kalniem viena pati, protams, savam vecumam atbilstošā grūtības līmenī, bez Mulasena un jo vairāk Everesta iekarošanas. Nodoms apvienot dabas un kultūras iepazīšanu Andalūzijā radās ziemas beigās. Iztēlē virknējās sapņu gleznas par ziedošu paradīzi zemes virsū – koptiem austrumu dārziem, smaržojošām un leknām olīvu un apelsīnu birzīm, pa kurām nesteidzīgi pastaigāsies vientuļa latviešu ceļiniece. Tomēr palasot informāciju un citu ceļotāju aprakstus, secināju, ka no brauciena visvairāk iegūtu, ja apbraukātu šo īpašo zemes stūrīti automašīnā. Bet, aptaujājusi dažus paziņas un kompāniju nesavākusi, sakombinēju Ryanair biļetes uz Malagu caur Briseli un Karlsrūi kopumā par aptuveni 100 ls uz aprīļa 20.datumiem – maijā ceļošana no Rietumeiropas pilsētām uz Spānijas Vidusjūras piekrasti sanāktu krietni vien dārgāka, jo laikam tad pa īstam sākas lielā atpūtnieku invāzija uz „Costa del sol” (saulaino krastu).
Ceļojuma plānu izstrādāju samērā precīzi. Tajā ietilpa pārvietošanās pa Andalūzijas piekrasti un tālāk kalnos ar sabiedrisko transportu, apmeklējot vairākas pilsētas un pieveicot kalnu pārgājienus. Pēc ielidošanas Malagā tai pašā dienā paredzēju braukt uz balto pilsētu Rondu, ņākošajā doties kalnu pārgājienā kājām līdz Benaojan, savukārt pēc pārgājiena sēsties vilcienā un braukt uz Antekveru, lai nākošajā dienā apmeklētu blakus pilsētai kalnos atrodošos interesantu akmens klinšu veidotu parku El Torkal un paklaiņotu pa akmeņainajām takām. Pēc Antekveras mans ceļš vestu uz Granādu. Vienu dienu bija plānota pilsētas apskate, Alhambras apmeklējums un flamenko koncerts, bet otru-brauciens pie augstākajām Spānijas smailēm Sierra Nevada kalnos. Ceļojumu noslēgtu diena pie Vidusjūras kūrortpilsētiņā Nerjē, kura tad būtu starta punkts braucienam uz Malagu un lidostu. Atbilstoši plānam norezervēju viesnīcas,pavisam piecas. Arī viesnīcu izvēlē pieturējos pie zemo cenu nišas, dārgākie 1 un 2 zvaigžņu hoteļi maksāja 25 eiro, bet pēdējā nakts 12 gultu „dormitorijā” Malagā tikai 10 eiro.
Jo tuvāk nāca izbraukšanas diena, jo vairāk pārņēma bažas. Kā tikšu ar visu galā, padzīvojusi, ne visai mobila sieviete ar pasliktām angļu valodas zināšanām un spāniski tikvien tiem vārdiem, ko izrakstīju no sarunvārdnīcas ceļotājiem. Briselē meitai sūkstījos, kāpēc gan nevarēju mierīgi vērties uz trim bērziem pa Juglas dzīvokļa logu, kāds velns mani dzina triekties uz Eiropas viņu stūri? Arī meita laikam bija norūpējusies,jo no Briseles uz Spāniju ik pa brīdim atceļoja kāda īsziņa. Atpakaļ viņai starp labajām aizsūtīju tikai dažas bēdīgākas vēstis – par savu apdegušo ģīmi un par to, ka sabojājās jaunais fotoaparāts. Pēdējā fakta traģiku izjutīs arī šā vēstījuma lasītāji, jo pirmajās divās dienās bildēto nevaru no aparāta izdabūt laukā, bet mēģinājumi iemūžināt skaistumu ar mobilā telefona palīdzību nav izdevušies diez cik koši.
Malagas lidosta sagaidīja ar dzīvu rosību un gidu baru plāksnītēm rokās pie ielidošanas termināla izejas. Cik žēl,ka man jāmeklē autobuss pašai! Bet rekur tur jau viņš stāv, ekspresis,kas par diviem eiro aizvizinās uz pilsētas centru. Jau pilsētā pa logu pamanīju kādu pagaru uzrakstu uz lielas mājas fasādes, kas sākās ar vārdu „Estacion”. Spontāni izlekusi no ekspreša, sastapos ar angliski runājošu jaunekli svaigi saules apvilktu ģīmi kā rožainam sivēnam. Abi vienisprātis secinājām, ka tā ir dzelzceļa stacija,nevis autoosta. Tomēr laipni cilvēki neatminu vairs,kādā valodā, parādīja ceļu uz autoostu,kas turpat vien bija.
Labākais veids kā spāņu valodu nezinošam cilvēkam atrast īsto autobusu firmu un noskaidrot tikšanas iespējas ir nevis mīcīties pa izbraukšanas laukumiem un kasēm, bet taisnā ceļā doties pie informācijas lodziņa, jo šie cilvēki runā angliski un veikli izdrukā no datora autobusu sarakstiņu ar visām nepieciešamajām ziņām. Tālāk jau vairs nav problēmu tikt galā ar angliski ne vārda nerunājošu kasieri,ja tāds priekšā gadās, jo var apvilkt vajadzīgos datus un iedot papīrīti kasierim. Vienīgais, ko viņš var iedomāties pārjautāt,vai „uno”, un es tad mierīgi varu atbildēt to pašu vai arī pacelt vienu pirkstu. Spānijā cilvēki uzvedas brīvi, žestu valodu izmanto bagātīgi un neiespringst par tādām blēņām kā uzvedības smalkums un kārtīgums. Plātītiesrokām un runāt pilnā balsītur ietilpst pilnīgas pieklājības normās.
Dienas ceļojumus no Costa del sol kūrortpilsētām uz slavenākajiem apskates objektiem kā Ronda (vai Granāda) piedāvā dažādas firmas un arī labākās viesnīcas, taču tie maksā ap 60 eiro, toties man biļete parastā autobusā tikai 10 eiro. Pa kalnainajiem ceļiem līkumojām es un liels jaunu meiteņu bars ar somām, tātad visi tūristi. Autobuss neveda pa to maršrutu,ko kartēs biju nolūkojusi kā skaistu – vispirms gar jūru līdz Marbellai un tad uz Rondu. Šis bija kaut kāds taisnāks variants cauri zemākiem kalniem, kuru virsotnes, ar aci vērtējot, nepārsniedza kādus 1000 metrus un vispār radīja tādu kā vilšanos. Kalni izskatījās visai pelēki, plakani, veidoti no pelēkas krāsas drupaniem iežiem, nevis monolītām klintīm, bet to nogāzēs redzamā flora pareta un zaļpelēka, bez pavasarim nepieciešamā dzidruma un košām puķu ielejām. Drupanākās un augiem nabadzīgākās nogāzes asociējās ar jaunībā skatītajām Pamira kalnu priekškalnēm vai arī ar karjeriem,kur iegūst derīgos izrakteņus. Kur vien tas iespējams, kalnu nogāzēs taisnās rindās auga olīvu kociņi – pēc formas kas līdzīgs mūsu plūmei vai zemai ābelei, pēc lapām pa vidu starp kārklu un vītolu. Tā kā zeme koptajos lauciņos starp rindām bija uzirdināta un kociņos pašlaik nebija ne ziedu, ne augļu, stādījumi neizcēlās ar īpašu dekorativitāti un īsti neharmonēja ar literatūrā pieminēto olīvu birztalu romantiku. Jāpiebilst,ka visa ceļojuma laikā acīm pavērās neskaitāmi olīvu dārzi, tas šeit ir galvenais un dominējošais kultūraugs. Toties apelsīnus redzēju tikai pilsētās, acīmredzot to dārzi meklējami manis neapbrauktajos apgabalos. Tomēr kad acs un prāts pierod un pieņem katras vietas specifiskās krāsas un īpatnības, Andalūzijas krāsas kļūst gan skaistas,gan mīļas, un vēlāk jau arī acīm pavērās patiešām dižas ainavas.
Rondā uzkrītošā sakoptība ar reklāmisku izskaistinājuma piegaršu, viesu mītņu izkārtņu bagātība un vispār visa gaisotne liecina, ka esi ieradies vienā no pasaules tūristu mērķiem. Iespēju pievilināt tūristus pilsētai piešķir īpatnējs dabas veidojums – klintī izveidojusies milzīga aiza, kas sadala uz kalnu kraujas uzbūvēto pilsētiņu divās daļās. Daļā, ko uzskata par jauno,atrodas svarīga būve – korida, kura pieejama tūristiem kā apskates objekts, bet kurā joprojām notiek arī vēršu cīņas. Pašlaik gan nebija vēršu cīņu laiks un pat neoda pēc vēršiem, bet koridas uzbūvi un tur iekāroto muzeju ar greznajiem vēršu un toreadoru apģērba piederumiem apskatīt bija ļoti saistoši. Lai gan sevi pieskaitu vairāk zaļajiem cilvēkiem un nežēlīgo cīņas veidu principā neatbalstu, pēc koridas apmeklējuma radās sajūta,ka ja te tās cīņas šobrīd notiktu,laikam tomēr aizietu paskatīties. Par aizas formu diženumu un ainavas skaistumu priecājās vairāk spāniski runājoši ļaudis nekā franči,angļi vai vācieši. Tas pats bija vērojams arī Granādā – izskatījās,ka paši spāņi no tuvākiem un tālākiem apgabaliem aktīvi iepazīst savas zemes kultūrvidi. Palīkumojot pa vecpilsētas šaurajām ieliņām un gar cietokšņa mūriem, pie aizas un skatiem no tās augstās kraujas gribas atgriezties vēl un vēl. Un tā kamēr satumsa.
Rītā agri izrakstījos no viesnīcas un devos uz tūrisma informācijas centru, lai noskaidrotu,kā tikt uz Benaojan. Pirms astoņiem ielas kā izmirušas. Dažās atvērtajās kafejnīcās manīja tikai pa kādam padilušam vīrelim pie glāzes – paģiru lāpīšana rīta agrumā ļoti atgādināja Rīgas mazos krodziņus padomju laikos, kurp septiņos naski steidzās trīcoši vīriņi pēc nepieciešamās devas. Informācijas centri Spānijā atveras no 10.00 un darbu beidz agri, izejamās dienās pat ap 14.00, tomēr tās ceļotājam ir īstas zelta oāzes – te par velti var dabūt gan karti pa pilsētu un apkārtni,gan cik tik lien iztaujāt darbiniekus. Te cilvēki visi kā viens runā perfektā angļu valodā, tātad ir pats drošākais atbalsts un palīgs. To saprot arī vietējie spāņi, jo iesaka vērsties šajās labajās iestādēs.
Tomēr Rondā iegūtā karte un informācija man nepalīdzēja nokļūt līdz mērķim. Kartē iezīmētais maršruts dabā iezīmēts nebija. Aptuveni nodomātajā virzienā izkļuvusi no pilsētas, tomēr neatradu īsto kalnu ceļu. Biju nodomājusi iet gar upes krastu,tāpēc acīm meklēju burbuļojam strauju upi,taču to atradu tikai pēc ilgākiem klejojumiem pa nogāzēm un asfaltētajiem ceļiem – slīkšņās tērptu šauru strautu, kurā pat nevarēja pamanīt lāga ūdens kustēšanos! Kalni bija skaistāki un arī dižāki nekā pa ceļam no Malagas uz Rondu, tomēr ne pus tik lieli kā Šveices Alpi. Nogāzēs un to ielejās izvietotās mājas arī neiztur nekādu salīdzinājumu ar Šveices sakoptajām saimniecībām. Drīzāk tās izskatījās pēc haotiski aprīkotām būdām un plakanām saimniecības ēkām, kur kūts no dzīvojamiem namiem tikai ar ieskatīšanos atšķirama. Tūrisma literatūrā bieži pieminēti baltie ciemi un pilsētas kā apskates objekts, taču to īpaši akcentēt nav pamata. Nami šeit visur un visi (no viensētas līdz lielpilsētai) ir balti vai ja ne baltā, visbiežāk dzeltenīgā krāsā un kā tādi lielāki vai mazāki pleķīši izceļas uz pelēcīgo nogāžu fona. Turklāt apbūve ļoti blīva,no tāluma tāda pilsētiņa izskatās kā vairāk vai mazāk regulāri izvietots baltu papīrīšuizgriezumu klājums.
Īsta bēda sākās māju tiešā tuvumā, jo aiz katra otrā žoga plosījās vesela suņu ferma ar dažāda kalibra un sugu eksemplāriem. Nav patīkama sajūta. Vēl no dzīvās radības manīja diezgan daudz zirgu. Tie šajā reģionā ir ļoti iecienīti, bija manāmi gan aizjūgā (vairāk gan pilsētās tūristus vizinot), gan jāšanai, gan sportam. Redzēju arī,kā zemnieks dzenāja diezgan vājo lopiņu pa apli, trenēja. Nebrīnītos, ja zirgus te izmantotu arī gaļai un varbūt es pat nezinādama nobaudīju to gaļu kādā restorānā. Aizdomas par zirgu izmantošanu pārtikā radās tāpēc,ka govis un aitas te redzamas ļoti maz, nerunājot jau par cūkām,no kurām nejuta ne smakas. Bet nu tie tikai mani vērojumi, varbūt kūtīs bija ceļinieka acij nemanāma radība. Arī iešana pa šoseju nebija komfortabla,jāuzmanās no mašīnām,kas vēl palaikam uzpīpināja,ieraudzījušas tādu brīnumu kā kājāmgājējs. Neskatoties uz neērtībām,klaiņojums pa kalniem ļāva tuvāk aplūkot lauku dzīves vidi, sajust dzīvinošo gaisu un atgriezties pilsētiņā sārtākai par rozā sivēnu.
Ceļojuma laikā tā arī īsti netiku gudra,kad Andalūzijā ir laiks ēst kārtīgas kompleksās pusdienās. Katrā ziņā Rondā ap 15-16 varēju dabūt tikai kafiju ar kūku. Biju dzirdējusi, ka kārtīgu ēdienu spāņi ēdot pēc 17.00, kad beidzas siesta. Taču Granādā vienkāršākās ēstuvēs ap 18-19 varēju dabūt tikai uzkodas, kārtīgu ēdienu vienīgi dārgajos tukšajos vai tūristu piekrautajos restorānos. Kafija Spānijā maksā uz pusi lētāk nekā Parīzē, 1 eiro vai nedaudz virs. Pārsvarā dzer ar pienu, bet ja prasi melno, īpaši jālūdz lielu krūzi vai „long american”, ja pārdevēja runā angliski, citādi iedos kādu nieku ar ekspreskafiju. Kafija tur laba, kūkas tā pa vidam (man mūsējās garšo labāk). Vispār jāsaka,ka es ārzemēs nekad neesmu pratusi paēst īstajā laikā īstos ēdienus, jo tad,kad uzkāroju konkrēta tipa ēdienu, tajā laikā un vietā kārotais nav ne atrodams,ne dabūjams. Tā arī šoreiz pagaršoju tapas un sangriju, bet netiku pie gaspačo un paeljas,ko biju uzcerējusi. Lieliska ietaise tur ir ūdens, kas kā dieva svētība plūst pa dažādiem brīvā dabā ietaisītiem krāniem un krāniņiem, daudzviet nepārtrauktā straumē. Labs ūdens, pirkt pudelēs izvēlēsies vai nu izšķērdīgs vai izcili neuzticīgs ceļotājs.
Kalnu klātbūtne Andalūzijā jūtama visur. Arī pa vilciena logu ceļā uz Antekveru ne visai augsti kalni plakanām virsotnēm mijās ar olīvu birzīm, retākiem labības lauciņiem un vēl retākiem citiem kultūraugiem. Vilciens pustukšs,katrā stacijā izkāpj pa 1-2 cilvēkiem, tālāk uz Granādas pusi vagonā palika kādi trīs. Antekverā kāpu tik kalnup pa taisnu ceļu, sekojot norādēm ar uzrakstu „centro” un pāris cilvēkiem pajautājot vajadzīgo ielu, nokļuvu savā divzvaigžņu hotelī,kur recepcijas puisis angliski nesaprata pat tik daudz, kā „shut down” attiecībā uz veco gliemeža ātruma kompi „biznesa centrā” – mazās priekštelpas stūrītī. Tomēr ar puisi sakomunicējām uz goda, viņš ne tikai ierādīja man divvietīgu istabu par vienvietīgas cenu,bet arī pavēstīja,ka uz El Torkal var aizbraukt vienīgi ar taksi un tas maksā 40 eiro. Es jau aizietu pāri kalnu grēdai dažās pastaigas stundās,bet atceroties priekšpusdienas klaiņojumus, nemaz necerēju uz savu galvu atrast akmens parku. Klaiņodama gar citadeli un līkumodama pa vecpilsētas ieliņām,prātoju,ka laikam uz Antekveru esmu atbraukusi velti,jo lai atkļūtu no El Torkal atpakaļ, vajadzēs otrus 40 eiro. Pa kafejnīcu vaļējām durvīm plūda ārā skaļums. Pēkšņi kāds puisis mežonīgi kliegdams un rokas vicinādams izdrāzās manā priekšā. Prātoju,ko esmu nodarījusi,ka mani taisās piekaut, kamēr puisis turpināja ņemties pats sevī. Citi kafejnīcā darīja to pašu pie televizora. Izrādās, gāja futbols. Īsto futbolu sajutu vēlāk,jau gulēdama gultā. Laikam spēle bija beigusies spāņiem par labu, jo pilsētā skanēja auri,čalas un gaviles,bet visas mašīnas braukdamas signalizēja kā uz uzvaras svētkiem, un signalizēja nevis 10 min., bet 2-3 stundas. Nezinu,kas gan Antekverā notika pēc trim dienām,kad spēlēja Čelsija ar Barselonu. Pret šito jezgu mūsu hokeja fani ir tikai rāmi jēriņi ar trubiņām.
Nākamajā dienā pēc viesnīcas brokastīm,kas sastāvēja no tases kafijas un tostermaizēm ar džemu, devos uz staciju pabeigt vakar iesākto braucienu Granādas virzienā, El Torkalusaglabājot kā vīziju. Stacijā uz soliņa tērzējām ar kādu britu,kas tagad dzīvojot Granādā. Brits mani mierināja,ka Torkalā tagad vēl neesot ko darīt, un viņam acīmredzot bija taisnība tādā ziņā,ka vēl nezaļo un nezied tur sastopamie retie augi un puķes. Biju mainījusi plāņiņu, no Granādas tūliņ vēlējos doties uz kalniem Sierra Nevada, prom no pilsētas jezgas. Taču kā, ar ko un cikos? Stacijas informācijas birojā nelaipna sievaatcirta,ka viņa sniedzot tikai ziņas par dzelzceļu,bet no stacijas aizbraukt dajebkur varot ar taksi. Tie jau arī tur grozījās pilna stacijas priekša, tomēr es devos droši zaļumu ieskautajās ielās. Pēc krietnas malšanās tiku autobusā,ar kuru varēšot aizbraukt līdz vietai, no kuras tikt uz Sierra Nevada. Domāju,ka tas būs kāds tūristiem paredzēts autobuss,par kādiem biju inetā lasījusi. Bet tas punkts izrādījās autoosta, turklāt autobuss jau aizgājis 9.00 un atpakaļ vedīs 17.00. Nekā. Iekārtojos savā hostelītī, atbrīvojos no mugursomas un devos iekarot Granādu. Informācijas centrā ļoti laipni iedeva kartes un trīs ceļojuma maršrutus uz Sierra Nevada nacionālo parku – divi no autoostas (Pradollan un Lanjaron),viens turpat ar piepilsētas autobusu (Guejar-Sierra), līdzīgi kā mums uz Ādažiem vai Mārupi. Uz pēdējo raudzījos visai neuzticīgi tieši pārāk tuvā attāluma no pilsētas dēļ,taču šo maršrutu,izrādās, nebiju novērtējusi pietiekami augstu!
Atlikusī diena pagāja klimstot pa Granādu –pa daļai pēc kartē izvietoto objektu plāna, pa daļai brīvi, jo smadzenes jau bija nomocītas ar staigāšanu pēc kartes. Tomēr Granāda nav tik maza pilsēta,lai karti ignorētu, jo izejot no kartes, vietējo valodu nezinošam cilvēkam var nākties grūti atgriezties kartē atpakaļ. Izstaigājos līdz vēl vairāk sāpošām jau sāpošajām kājām, vērojot skaistas baznīcas, ebreju kvartāla šaurību un arābu kvartāla plakanību. Pie Alhambras izgāju gar kalna nogāzi ārpus pilsētas pie pamestām čigānu alām,kur vēl mētājās šīs klaiņotājas tautas bomzība,iespējams,gaidot atgriežamies iemītniekus. Ļoti stilistiski bagāta un interesanta pilsētvide.
Pirms 20.00 Albasinā kāda restorāna priekšā ieraudzīju afišu par flamenko koncertu. Priekšā grozījās arī tāds kā iekšā saucējs puisis,kas pavēstīja,ka koncerts ar vienu drinku un tapu maksājot 20 eiro,bet kopā ar pilnu ēšanu 35 eiro. Nolēmu ņemt lētāko un tiku nosēdināta pie galdiņa. Ap 20.00 salasījās gandrīz pilns restorāns publikas. Viesmīlis angliski runāja labi. Pasūtīju kā dzērienu sangriu. Viesmīlis vēl apjautājās,no kurienes esmu un pabrīnījās, cik tālu. Tātad Latviju zināja. Pēc brīža atnāca cits viesmīlis un teica: trīs sangrias. Kad divas jau bija noliktas,es pabrīnījos,vai tiešām trīs? Ar to viņš mitējās un trešo nenolika. Sūcu sangriu. Pēc brīža atnāk tas pats viesmīlis ar pilnu paplāti, novieto skaistu keramikas plati ar sieru un šķiņķi, karstu maizīti, tad noceļ uz galda vēl vienu apetītlīgu sendviču ar kaut ko iekšā, un es atkal brīnos,ka tik daudz tapu,un šis atkal nobīstas un aiziet, novēlēdams labu apetīti. Tā ēdu un priecājos. Sākās koncerts. Spēlēja trīs vīri un dziedāja, bet dejoja sieviete un pa brīžam arī viens no vīriešiem. Veikli un smuki viņi to darīja. Bija jauks vakars,lai gan es nezinu,kāda līmeņa bija šie priekšnesumi, jo tik labi nepārzinu,kādi ir labi un kādi sliktāki flamenko. Pēc nelielām pārdomām izdzēru arī otru sangriu. Kad viesmīļi sāka piestādīt rēķinus un briti vai vācieši pie blakus galdiņa sāka izvirzīt pretenzijas tā lielumam, prātoju kāds būs mans,jo bija skaidrs,ka esmu apēdusi un izdzērusi vairāk nekā ietilpa 20 eiro biļetē. Nolēmu,ka maksāšu,cik prasīs,ja reiz esmu iekūlusies tādā situācijā. Bet mans rēķins bija tieši 20 eiro! Izrādās,dāsns spānis bija bagātīgi pacienājis nabadzīgas valsts tūristi.
Nākamajā dienā uz 14.00 man bija internetā nopirkta biļete uz Alhambru, šo pēdējās Spānijas mauru dinastijas izcilo pils kompleksu, uz kuru plūst tūristi no visas pasaules pulkiem, ģimenēm,pāros un retumis pa vienam. Taču no rīta nolēmu uz kādu stundiņu aizlaist uz informācijas centrā ieteikto Guejar-Sierra – nekas jau tur nebūs,bet autobusi ved katru stundu, biļete maksā tikai 1.55 eur, atveldzēšos svaigā gaisā. Biju plānojusi doties no mājas jau 7.00,bet labi ka aizgulējos līdz 8.00. Izrādās, Andalūzijā gaisma sāk aust tikai pēc 7.00 un vēl 8.00 ir ļoti agrs pa pusei krēslains un auksts rīts. Bet ap 10.00,kad nokļuvu galamērķī, spīdēja jau saulīte un ciematiņa galvenajā laukumā no skaista skulpturāla veidojuma čalodams burbuļoja dzeramais ūdens, bet vīri un sievas dzēra kafiju vai vienkārši sēdēja uz soliņiem un atpūtās. Iziešana no ciematiņiem man nekad uzreiz nepielec, un tikai kad biju krietni izklimtusies gar kalnu nogāzēm, atradu īsto vietu, kur iet garākā pastaigā. Ļoti greznu ceļu ielejā gar upi,kura bija uzplūdusi par garenu zaļganu ezeriņu,kurā spoguļojās augstas un varenas kalnu kraujas. Īsti kalni, tieši tādi, kādos veldzējas dvēsele, varētu iet līdz vakaram. Taču iet varēja neilgi, citu biļeti uz Alhambru nedabūsi.
Ar to Alhambrā tikšanu, kad aizelsusies biju tur ieradusies, gāja visādi. Vispirms jau to biļeti nepratu izprintēt. Viena meitene arī neprata, viņai automāts atbildēja,ka uz manu karti nekas nav rezervēts. Jau nobijos, taču otra meitene sekmīgi palīdzēja gan man,gan vienai krievietei,kas arī bija neaptēsta. Tās bija atsaucīgas meitenes no apmeklētājiem, jo pie automātiem neviens nedežurē un nepalīdz. Vēl tur ir ietaisīts muļķīģi,ka biļešu kase ir Alhambras tālajā galā, bet Nasredinu istabas atkal sasniedzamas, ejot atpakaļ. Uz tām jāiet vispirms,jo laiž stingri pēc biļetē norādītā laika. Sanāk tāda skraidīšana, turklāt iepriekšējā dienā satiktie britu tūristi,kas man bija iedevuši Alhambras karti, bija arī maldinājuši, sastāstot, ka uz Nasredīnu istabām ar visu biļeti jāstāv 40 min. garā rindā. Tas bija blefs-jā,pulks cilvēku stāv,bet tie visi tiek ielaisti iekšā,kad pienāk laiks. Es atsteidzos 35 minūtes pirms laika,bet iekšā jau netiku laista,kamēr pienāca manā biļetē norādītais laiks.
Kad tiku iekšā, stress bija kā ar roku nost no skaistā brīnuma. Tās ir dinastijas locekļu istabas, tukšas,bez mēbelēm vai priekšmetiem, bet tas baudījuma cēlonis ir ārkārtīgi izsmalcinātā un gaumīgā apdare. Nevis kaut kādi zelti, spožumi un ārišķīgs greznums, bet atturīgs smalkums un rotājumu bagātīgums. Izcila māksla. Kad no kādām 20 istabām sastāvošās telpas bija izstaigātas, ceļš veda dārzā. Tas ir izteikti regulārs austrumu dārzs, sadalīts arī ar sarkanīga mūra visādu formu nišām un veidojumiem. Dažādu būvju nav daudz, dominē tieši izsmalcināts dārzs,kurā staigātāju pavada acij tikai brīžam ieraugāmo ūdeņu čala, jo stādi tiek laistīti pēc īpašas autentiskas austrumu sistēmas. Pati košākā un greznām puķēm rotātā ir dinastijas vasaras dārza daļa, kur ir jāiet iekšā pa atsevišķu ieeju. Atsevišķa ieeja ved arī pils pašā vecākajā daļā,kur nav augu,bet ir tikai mūra konstrukcijas ar skatu laukumiem.Alhambra man patika ļoti, veldzējos tur kādas 5 stundas, lai gan visu varētu izstaigāt arī pa 2-3. Tomēr līdzīgus brīnumus var redzēt arī citos cietokšņos un austrumu pilīs, kas apskatāmas arī citās Andalūzijas pilsētās, piemēram, Antekverā un Malagā.
Pēc Alhambras biju jau pārsātināta ar iespaidiem un nogurusi, gribējās mājās. Tomēr priekšā vēl divas ceļojuma dienas un trešo aizņems lidojumi mājup. Nākamās dienas vakarā braucienam uz kalniem izvēlējos Pradolino, jo biju lasījusi, ka uz turieni ved augstākais kalnu ceļš Eiropā, gribēju to izbaudīt. Pradolino ir slēpšanas ciematiņš augstu kalnos otrās augstākās Sierra Nevada virsotnes -Velet tuvumā, un es jau zināju, ka sniegs virsotnēs nav nokusis, taču nebiju ņēmusi vērā visas no tā izrietošās sekas, proti,ka pastaigas kalnos nebūs iespējamas. Busiņā uz Pradolino brauca kādu 7 tūristiski noskaņotu pensionāru kompānija, viens jauneklis un es. Ceļš bija tiešām brīnumains. Busiņš bija uzvedis tā kā pacēlāja līmenī,pat ausis krita ciet kā lidmašīnā. Pa logu pavērās skati no augšas pāri sniegoto kalnu grēdu virsotnēm. Pensionāri izkāpa pusceļā. Līdz galam aizbraucām mēs ar jaunekli,kurš tūlīt aizgāju uz snovborda skolu.Es biju iebrauksi ziemā, kā mūsu marta sākumā. Apņēma vēsums, kusa sniega čupos, visapkārt baltoja sniega pilnas kalnu smailes, kas tomēr vairs nederēja slēpošanai, jo no sniega ārā spraucās klinšu un akmeņu gali. Ciems bija rosīties apstājies-pacēlāji apturēti, slēpošanas nomas punkti slēgti, pie neskaitāmajām viesnīcām vēl krāmējās aizkavējušies ziemas sporta cienītāji,lai brauktu projām. Kalnos nebija ejams. Pēc ciematiņa izstaigāšanas iepirkos veikalā paiku un devos pa šoseju, kur acis rāda. Tikai vietumis tās malā bija pa kādam mazam placītim virs kraujas ar saules iesildītu akmeni, kur apsēsties. Kad noāvu kājas, tās atdūrās pret ledaini aukstu zemi, kuru turklāt klāja asu kaktusveidīgu pērno augu klājums vai pelēki grīšļu ceri. Kalnu nogāzēs auga priedes,tādas puslielas- kaut kas pa vidam starp Latvijas sila un purva priedi, tikai apaļāku vainagu. Kaut arī komforta trūka, dienai iesilstot, novilku jaku, ēdu ceļmalā tomātus ar svaigu maizi, piedzerot pienu, un sāku justies lieliski. Skati no augšas pāri kalniem ejot mainījās, apbalvojotgājēju arvien jauniem iespaidiem un emocijām. Nemaz nezinu,kura bija Velet smaile un vai no Pradolino bija saredzams Mulasens. Bet man tas vienalga,jo šīs virsotnes svarīgas sava augstuma, nevis īpaši skaistas formas dēļ, tāpēc nolēmu baudīt, ko acis rāda, lai ķeksīšu vilcēji prāto, kas ir kas.
Granādā nemaz no autoostas prom nedevusies, sagaidīju autobusu, kas mani vedīs uz Nerji (spāņi saka-Nerhu). Braucām pa brīnišķīgiem kalniem, starp kuriem vīdēja arī kāds ezers. Lanjaron tuvumā apkārtne bija ļoti glezna, sāku jau nožēlot,ka nebraucu šurp rītā, būtu bijusi pastaigām piemērotāka vieta nekā Pradolino. Bet nekas. No Motril ceļš veda gar Vidusjūras krastu. Atkal no skaistuma aizrāvās elpa. Dzidro un zilo ūdeņu šļakatas sitās pret varenām klintīm, nu taisni kā piedzīvojumu grāmatās,kur kuģis nonāk mežonīgās vietās uz vientuļām salām ar klintīm. Tādas bija asociācijas. Taču drīz satumsa, un bažījos,kā atradīšu hosteli Nerjasol. Taču atradu viegli,tas ir vienā no centrālajām ielām,kas ved no autoostas uz jūru tieši pretī pilsētiņas slavenākajam objektam – Eiropas balkonam. Tas ir tāda burtiskā veidā apaļa balkonveidīga būve pašā jūras krastā uz augstas klints, uz kura var stāvēt un skatīties uz jūru tālumā. Jā, bet hostelī sagaidīja ļoti jauka atmosfēra, recepcijas meitene izturējās tā,it kā tieši mani gaidītu. Arī istabiņa bija ļoti tīra un labi aprīkota, piedāvāja karti un informāciju par pilsētu. Par 19 eur tāda mītne ir tiešām lieliska, iesaku katram!
Pati Vidusjūra man nesagādāja nekādu īpašu jaunatklāsmi, būtiski neatšķiras no mūsējās, tikai zilāka. Varbūt peldēties tur ir labāk, bet pašlaik ūdens bija ledains. Smiltis salīdzinājumā ar mūsējām ir pilnīgi melnzeme sajaukumā ar akmentiņiem,turklāt arī tie paši zemes pleķīši pie ūdens pieejami nelielās saliņās starp klintīm, jo klinšainais krasts piemērots vērošanai un acu priekam, nevis pieejai. Pašlaik Nerjē bija pilns ar atpūtniekiem baltās biksēs, kas staigāja pa krastu vai veikaliņu pilnajām ieliņām, vai ēda un dzēra. Nerje ir brīnišķīga kūrortpilsētiņa, taču man tur jau kļuva garlaicīgi ap pusdienlaiku.
Malagā nokļuvu pēcpusdienā. Hostelī 12 vietu dormitorijā biju viena pati persona! Smalki. Malagā īpaši necentos iedziļināties,jo pēc kalniem un Nerjes burzma un motociklu piegāzētās ielas kaitināja. Izpētīju lidostas autobusa maršrutu un pastaigas pēc gāju pa platu jo platu avēniju,kas laikam ir galvenā pilsētā. Nejauši uzdūros citadelei, un kājas pašas mani virzīja augšup. Kad biju uzkāpusi, jutos kā Mulasenu iekarojusi. Pils muzejs jau bija slēgts,bet man jau arī to nevajadzēja. Man pietika visa redzētā,dzirdētā un justā, un skatu, kas no citadeles augstumiem pavērās uz ostu, jūru un kuģiem tajā.
Tagad mājās īsti esmu apjautusi, cik viss tur bija jauns un neredzēts – arhitektūras formas un krāsas, peizāžs, cilvēku temperaments un uzvedība...Palmas, ziediem un augļiem pilni apelsīnu koki, citi krūmiņi un puķes ir pilsētu koptās kultūras augļi. Dabiskā Andalūzijas ainava, vismaz manis apmeklētājās vietās, līdzinās nevis sulīgu krāsu pilnai gleznai, bet drīzāk melnbaltai grafikai. Lidmašīnā sēdēju blakus meitenei, kas vairākus gadus dzīvojusi Malagā, un viņa stāstījusi, ka vasarā zaļgani pelēcīgās krāsas nomainot dzelteni brūnās. Viņas vārdu patiesumu apliecina diezgan prāvs skaits nokaltušo un apvītušo koku.Vispārsteidzošākais un brīnišķīgākais ir turienes cilvēki, spāņi (bez piemaisījumiem, pa visu laiku manīju labi ja 5 nēģerus). Skaisti, brīvi, atraisīti, godīgi, jautri, dzīvi, vitāli un nezin kādiem vēl epitetiem apveltāmi cilvēki. Paliks prātā spāniete,kas no acīm prot nolasīt, kādu kafiju vēlos. Kafejnīcas atmofēra ar blondo apkalpotāju un resno vīru,kas gatavo sendvičus, pacilātības un jautrības pilnā čala,ko izraisa kāds paziņa, kas ienāk ar sunīti.Un maigās rūpes, mīlestība un bezgalīgais prieks, komātes izjūt par savu un draudzeņu mazuļu vientiesīgajām izdarībām. Civilizācija, kultūras smalkums te apvienojas ar vienreizēju dabiskumu. Neticu, ka Spānijā var būt krīze. Andalūzija ir vieta, kur apvienojas izkopta civilizācija ar dabisku vitalitāti. Ik brīvais mālainās vai akmeņainās zemes pleķītis tiek atkarots skopajai dabai, lai iestādītu kultūraugus.(To redzot, pārņem kauns par simtiem hektāriem atmatā pamesto, usnēm un krūmiem aizaugušo Latvijas auglīgo zemju.) Šādu tautu nevar nekāda krīze ne nomākt, ne pataisīt nelaimīgu. Varbūt latvietim Spānija der tieši kā dzīves prieka mācību stunda.
