Emociju kolekcionēšana Latgalē

  • 11 min lasīšanai
Kāpēc cilvēki ceļo? Kāpēc pamet savu ierasto vidi? Kas mudina sēsties uz velosipēda un doties kalnainos ceļos vai ar laivu lauzties cauri aizgāztas upes līkločiem? Es nudien nezinu kāda ir motivācija aktīvās cilvēces lielākajai daļai, taču mani mudina kolekcionāra instinkts. Vieni krāj atklātnītes, citi alus pudeļu korķīšus vai pastmarkas, bet es kolekcionēju iespaidus. Ja pastmarkas var ielīmēt albumā, bet stikla suvenīrus plauktā, tad ko darīt ar iespaidiem? Agrāk vai vēlāk tie pazūd dziļāk no apziņas priekšplāna, apsūbē un tos nomāc jauni kolekcijas eksemplāri. Taču gribas paturēt visu, kas rasts klejojumos, tāpēc jāmēģina mirklis notvert, materializēt. Fotogrāfijai ir liels spēks, taču, manuprāt, tik pat vērtīgi ir mēģināt emocijas kolekcionēt rakstot. Iedvesma nāk dažādi. Ir braucieni, pēc kuriem ienākot mājās pirmais ko gribas darīt ir sēsties pie datora un rakstīt. Bet ir tādi, kuriem nepieciešama emociju nogulsnēšanās, lai pēc kāda laika, kāda stimula vadītas tās uzplauktu no jauna. Bija smaga darba nedēļa, galvā nemitīgi šaudījās domas par plānošanu, gaidāmajiem notikumiem, jauno darbinieku apmācīšanu. Tik ļoti gribējās izrauties, atslēgties no visa, taču fiziski tam laika neatlika. Tad nu jāķeras pie emociju kolekcijas lādes, jānotrauš putekļi un jāskatās, kas tad tur ir. Un ir! Šogad ir pabūts daudz kur. Ir kāpeļāts pa Karpatiem un skatīti ziedošu krokusu lauki sniegotu kalnu virsotnēs, ir baudīts romantiskais Parīzes pavasaris un apceļoti Latvijas nostūru nostūri. Lielākajai daļai no šiem braucieniem ir bijis nolūks aizbēgt no ikdienas un mēģināt citādā vidē sakārtot domas. Tomēr tikai tie visi kopā dod to emociju gammu un mieru, ko spēja radīt četras dienas divatā Latgalē – tikai es un mans velosipēds kā uzticams ceļabiedrs un transportlīdzeklis. Izvilkt Latgales esenci četrās dienās Atvaļinājums jūlija otrajā pusē pienāca pavisam negaidīti, tāpēc atrast kompāniju kādam tālākam braucienam neizdevās. Un patiesību sakot es nemaz to tik ļoti nevēlējos. Braucienā uz Parīzi sapratu cik ļoti man patīk ceļot vienai. Pilnīga brīvība. Lai gan mani senči ir no Latgales, šo Latvijas nostūri pazīstu pavisam nedaudz. Tikai tik, cik apskatīts braucot uz Balviem pie radiem un pāris reizes komandējumos uz Rēzekni un Daugavpili. Gaidot pēdējās dienas pirms atvaļinājuma galvā drudžaini šaudījās dažādas domas par tā pavadīšanas iespējām – lai nu ko, bet mājās es negulēšu. Un te nu ideja par braukšanu uz Latgali, turklāt ar velosipēdu ir īsti vietā. Sākumā nemaz nebiju plānojusi doties viena. Otrs braucējs pēdējā brīdī pārdomāja, bet tas jau nu gan nebūs iemesls klejojuma atcelšanai. Kas ir Latgale – protams Rēzekne, Rāznas ezers, Latgales augstiene ar Mākoņkalnu un Sauleskalnu, Aglonas svētums un Latvijas otrā lielākā pilsēta – Daugavpils. Visas vēlmes vienā braucienā satilpināt grūti, turklāt es ņemu vērā, ka šis ir mans pirmais velobrauciens pilnīgā vienatnē, tāpēc pārāk garu to plānot negribēju – ja nu es paspēju pati sev apnikt. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka tomēr esmu diezgan bailīga un viena pati celt telti meža vidū pagaidām nesadūšojos, līdz ar to katru vakaru nepieciešams atrast teltsvietu kādā kempingā vai citu naktsmītni. Dienu pirms izbraukšanas plāns ir skaidrs: Rēzekne-Daugavpils, četras dienas, viens braucējs, telts un velosipēds. Iepriekšējā vakarā sapakojos, pārbaudu velosipēda tehnisko stāvokli, iekārtoju somiņā kartes, sazvanu pirmās naktsmītnes vietu – kolēģes lauku māju pie Rāznas ezera – un dodos pie miera. Rīga-Rēzekne un uz priekšu! Pirmdienas rītā jāceļas agri, lai paspētu uz Rīgas-Rēzeknes vilcienu. It kā varētu braukt uz Salaspili, kas manām mājām ir krietni tuvāk par Rīgas dzelzceļa staciju, taču bažījos, ka ar savām somām un velosipēdu var būt grūti iekļūt pārbāztā vilcienā, tāpēc minos uz 18 kilometrus attālo Rīgas staciju. Iepriekš ar apkrautu velosipēda bagāžnieku neesmu braukusi, tāpēc ceļu līdz stacijai uztveru kā iespēju iemēģināt velo manevrēšanu un vadīšanu. Vilciens, kā jau gaidīju, ir pārbāzts, turklāt bez manis ir vēl vesels bariņš velotūristu, tāpēc vietas vienīgajās trīs riteņu novietnēs visiem nepietiek. Iekārtojos “tamburā” un sākas četras šīs vasaras burvīgākās dienas. Rēzeknē nonāku pēc četru stundu brauciena jau ap pusdienlaiku. Ir jūlija beigas, saule cepina diezgan nežēlīgi. Vispirms gribu nedaudz apskatīt Rēzekni, kurā iepriekš ir būts tikai vienu uz dažām stundām, nopirkt pārtiku turpmākajām četrām dienām un doties Rāznas ezera virzienā. Tik karstā laikā īpaša ēstgriba nav, turklāt negribas pārkraut bagāžnieku, jo somas tāpat jau pilnas, tāpēc turpmākās dienas ēdienkarte vienkārša: rupjmaize, Rēzeknes gaļas kombināta lieliskais speķis un gurķi. Nu labi, arī saldējums, kas tika iegādāts vai katrā sastaptajā lauku bodītē. Rēzekni raksturojošais foto – skats no pilsdrupām uz Vissvētākās Jēzus Sirds katedrāli. Pilskalns ar drupām ir kā oāze. Sēžu koku pavēnī, ērtāk pārkārtoju somas, fotografēju, atlaižos zālītē – patiesību sakot jau pašā sākumā ir patīkami laisks slinkums doties kaut kur tālāk. Pa pilsdrupām lodā jauniešu pārītis, bet es lasu citātus no ceļveža: “Senos laikos Rēzeknes pilī bija ķēniņš un viņam bija trīs meitas. Ķēniņam bez Rēzeknes pils piederēja arī Rēznas un Ludzas pilis. Ķēniņš novēlējis katrai meita savu pili. Bet Rēzeknes pils princese iemīlējusi kādu koklētāju, kas koklējis pie pils vaļņa. To uzzinājis ķēniņš un ieslodzījis meitu pils pagrabā. Tur viņa aizmigusi sēž uz savas pūra lādes, kas pilna ar zeltu. Katrā pusē viņai nikns suns. Princesi uzmodinās un atsvabinās tas, kurš suņus uzvarēs. Ir bijuši pārdrošnieki, kas to mēģinājuši, bet nevienam tas nav izdevies. Tā princese sēž un gaida. Reizi gadā princesei naktī atļauts iziet no pagraba. Tad viņa pastaigājas pie Rēzeknes upes. Pēc tam viņa atkal snauž veselu gadu.” Bet stop, pietiks sapņot par princesēm un koklētājiem – lai gan vasaras vakari ir gari, gribu šodien vēl daudz paspēt pirms nonākšanas naktsmājās. Nobraucu gar iespaidīgo Vissvētākās Jēzus Sirds katedrāli, iepriecinu ceļu remontstrādniekus ar tai pusē laikam maz redzētu skatu – vientuļa, karstumā pusplika izmetusies velotūriste ar pārkrautu bagāžnieku laikam nav biežāk redzētais lielceļu izmantotājs. Pirmie divdesmit kilometri ir pa asfaltētu lielceļu, taču automašīnu mana maz. Biežāk redz zirga pajūgus ar večiņu, vecīti un sunīti vai večiņas vietā piena kannas. Ik pa brīdim jāparaujas nost no brauktuves – kursē pļaujmašīnas un siena kravas. Nu ja – siena laiks... Taču turpmākajās dienās biežāk redz nevis pļaujmašīnas un traktorus, bet vīrus ar izkaptīm rokās un zirga pajūgus. Tveicē smaržo vasara Velosipēds uz priekšu nemaz nerit tik ātri cik gribētos – es neesmu nekāda sportiste un krava arī krietni palēnina gaitu. Uzbraucu kalniņā, piestāju, iedzeru kādu malku ūdens, papriecājos par apkārtni, tālumā manāmajiem mežu galiem un ezeriem un ripoju lejā – tāda ir mana maršruta veikšanas stratēģija. No kārtējā pakalna ieraugu viņu – Latgales jūru, Rāznas ezeru. Skolā man mācīja, ka tas esot lielākais ezers Latvijā, bet tagad, pētot dažādus avotus, kā lielākais tiek minēts Lubāns. Lai nu būtu kā būtu, bet Rāzna tiešām izskatās pēc jūras, no kuras ūdenszāļu pļavās izbridušas ganīties jūras govis. Piesēžu uz soliņa autobusa pieturā, vēroju kā vizuļo ūdens un izbaudu kā smaržo tveicīgajā gaisā sakarsusī vasara. Viss turpmākais dienas ceļš vīsies tieši gar ezera krastiem, brīžiem ūdenim pat apskalojot ceļmalas granti. Skaisti! Gribu sameklēt kur nopeldēties, taču neizdodas. Vispirms krasti ir zāļaini un staigni – vairāk piemēroti putnu mājošanai. Tad seko rinda ar atpūtas kompleksiem un dažas jaunbagātnieku mājas, viena peldei tīri piemērota vieta jau aizņemta – no atvērtajām automašīnas durvīm skan “bumbastiks”, vīrietis cep šašliku, divas dāmas mēģina sauļoties un cīnās ar skudrām, bet puika prāto kā izvizināties ar turpat pietauvoto kāda vietējā laivu. Braucu tālāk un iegriežos Kaunatā pēc prombīra, kuru notiesāju skatoties uz vietējo baznīciņu. Jā – baznīcu Latgalē ir daudz. Mazas, klusas, mājīgas. Nav grūti iedomāties kā lauku sirmmāmiņa baltu lakatiņu dodas uz to ik svētdienu, bet lauku vīrs pēc dievkalpojuma “saštuko vienu maziņo”. Noripinos atpakaļ uz lielceļu un pēc neilga brīža nedaudz nomaļus no ceļa atrodu meklēto – lieliska, labiekārtota pludmale, neviena cilvēka. Pie blakus esošā stāvlaukuma gan ir plakāts, ka par ieeju teritorijā jāmaksā, taču neatrodu nevienu, kas manus 50 santīmus būtu gatavs iekasēt. Un nebūtu arī žēl – krastmala sakopta, iekārtotas pārģērbšanās kabīnes, zālīte nopļauta, bērniem smilšukaste un koka rotaļrīki. Informācija uz stenda vēsta, ka pieejama arī ūdensvelosipēdu noma un vizināšanās ar laivu, taču tas man nav prātā. Atrodu nomaļāku nostūri, metu visas drēbes nost un metos ezera apskāvienos. Tas ir lieliski! Ienirstu, pamatīgi sagurstu peldot tālāk no krasta un atpakaļ, spēlējos viļņos, kas nudien ir gluži tādi pat kā jūrā. Paguļu virs ūdens, izlaižos krastā un baudu oļu masāžu mugurai. Dzirdu, ka stāvlaukumā piebrauc auto, tas nozīmē, ka jāpošas – šoreiz un visu turpmāko ceļojuma laiku peldēt devos kaila, tās tomēr ir pilnīgi citas izjūtas: saplūst ar ezeru, kļūt par daļu no tā – ienirt starp ūdenszālēm, uzsmaidīt līdakai, sastapt uz ūdensrozes lapas sēdošu īkstīti. Vēl apmēram 15 kilometri pa grantētu ceļu gar ezera krastiem un es nonāku Zosnā, kur ir manas pirmās naktsmājas. Esmu sarunājusi palikt kolēģes lauku mājās, kur vasarā saimnieko viņas radiniece no Maskavas. Mani sagaida vistas buljons, pelde vietējā dīķī un ilga skaidrošana mazajam puikam par velosipēdu. Viņam tāds šķiet īsts brīnums. Diena Rāznas apkaimē Naktī pamostos no pamatīga pērkona grāviena un nopriecājos, ka neesmu teltī. No rīta esmu plānojusi doties tālāk uz Aglonu, taču mani pierunā vēl dienu palikt pie Rāznas un pavizināties šeit pat. Arī šis plāns nav slikts, tāpēc noceļu bagāžu no velosipēda, paņemu mazo mugursomiņu un dodos iepazīt apkārtni. Vispirms uz desmit kilometrus attālo Mākoņkalnu, kurš manas neuzmanības dēļ gan kļuva par 18 kilometrus attālo Mākoņkalnu – aizsapņojoties un bēgot no rejošiem krančiem pabraucu garām īstajam krustojumam un nācās nobraukt liekus kilometrus. Ceļš uz galamērķi vijas tikai uz augšu un man nākas rīt autotūristu saceltos putekļus. Mēģinu izdomāt kurš no tālumā redzamajiem ir Mākoņkalns, taču esmu jau gandrīz klāt, pieslēdzu velosipēdu pie informācijas stenda stabiņa un kāpju pa koka trepītēm augšup. No 247 metrus augstā kalna paveras plašs skats uz Rāznas ezeru, bet piesaista ne tikai tas – pirms tam nemaz nezināju, ka kalna virsotnē atrodas 13. gadsimtā celtās Livonijas ordeņa Volkenbergas pils drupas. Pakāpelēju pa tām, taču ilgāk uzkavēties negribu, jo dunduru uzmācīgā dūkšana ap mani nav izturama. Pakājē sastopu vēl kādu velotūristu grupiņu, kas aicina mani sev līdzi, bet atsakos – ja plānots braukt vienai, tad pie tā arī jāpaliek. Nelielam treniņam pabraukāju vēl pa apkārtnes ceļiem un dodos atkal peldē uz Rāznu. Atrodu klusu nostūri un pāris stundas tur laiskojos saules un ūdens peldēs. Pievakarē, pirms došanās uz naktsmājām, apskatu Zosnas centru – koka muižiņu, kur uz nometni pulcējušies jaunieši, un skapja izmēra baznīciņu, kas esot viena no mazākajām koka baznīcām Latvijā. Vietējā veikalā, kā par brīnumu, pieņem bankas kartes un es tieku pie arbūza – šovakar būs svētki. Zilo ezeru zeme Lai kā namamāte aicinātu palikt, nākamajā dienā jādodas tālāk. Dienas pirmā daļa paiet minoties pa vienmuļiem un maz apdzīvotiem nostūriem. Baltie lielceļi, “trepīte”, karstums un “augšā-lejā” vairākas stundas no vietas. Taču lieliski atsvaidzina peldes – vispirms Krievu ezerā, tad Viraudā un Salājā. Starp citu, Latgalē daudzu ezeru nosaukumi ir vīriešu dzimtē – arī Drīdzis, jeb Dreidzs, Olovecs, Ildzis, Rušons un Cirišs. Ceļā no Zosnas uz Andrupeni ir vairākas senlatviešu bijušās apmetnes vietas un pilskalni, taču dabā tās izskatās vienīgi kā kokiem noauguši stāvi pauguri. Bet apskates vērts ir Salāja, jeb Solovju ezera dabas parks – ezers ir līkumu līkumots, tajā ir desmit salas un Latgalei netipiska apkārtne – mežs kā piejūras kāpās – klajš, plaši pārskatāms, bet ceļš caur to vijas stāviem līkumiem augšā un lejā. No kalniņa ieskrienies un nākamajā tiec augšā gandrīz neminoties. Apdzenu kārtējo vietējo ar zirgu pajūgu un esmu Andrupenē. Vispirms man vajadzīgs veikals – esmu neapdomīgi devusies ceļā bez kādas galvassegas un papildus apdedzinātajiem pleciem un stilbiem mana piere izskatās pēc luksofora. Taču lauku bodīte liek man vilkties – nez kāpēc biju iedomājusies, ka lakatiņš tādos veikalos ir tik pat ikdienišķa prece kā maize, gumijas kalošas vai spaiņi, taču - nē. Lai neiedzīvotos vēl pamatīgākos apdegumos aptinu ap galvu baltu krekliņu un nu jau izskatījos pēc “dvieļugalvas”, jeb kāda arāba. Daudz biju dzirdējusi par latgaļu lauku sētu Andrupenē, taču paša ciema centrā norādi uz to neatrast, tāpēc nākas meklēt vietējo iedzīvotāju palīdzību. Mani sagaida laipnā muzeja vadītāja Skaidrīte un ir gatava vienai pašai izrādīt pagājušā gadsimta sākuma ēku kompleksu. Tūristi šeit neesot retums, arī manis iepriekš pie Mākoņkalna sastaptie velobraucēji pirms pāris stundām te paviesojušies. Klēts, rija, dzīvojamā māja, klāvs –tāds neliels Brīvdabas muzeja kumosiņš pašā Latgales centrā. Saimniece piedāvā izmēģināt roku gan miltu malšanā, gan linu vērpšanā, ko arī piekrītu darīt. Nav nekāds vieglais darbs smago dzirnakmeni griezt un abas nosmejam, ka mūsu senčiem dzirnakmens, sprigulis, arkls un ūdens spaiņi bijuši mūsdienu trenažieru zāles vietā – pilns kustību klāsts vai visām muskuļu grupām. Muzejs izveidots pašā kalna galā un no tā paveras plašs skats uz apkārtnes laukiem. Ceļā uz klosteri Ripoju lejā no kalna, vējš patīkami plivinās un es dodos tālāk uz Aglonu. Ceļš un ainava jau pierasts, taču ir tik patīkami nedomāt ne par ko citu, kā vien par apkārtne vērošanu, kārtējās peldvietas meklēšanu. Joprojām ēdienkartē ir rupjmaize un Rēzeknes speķa kumosiņš un pa ceļam iegādātie lauku gurķi. Patīkami būt vienatnē ar sevi, velosipēdu, nedzirdēt mobilā telefona zvanus, mežmalā iztraucēt stirnu un klausīties stārķu klabināšanā. Pusceļā līdz Aglonai sastopu velotūristu pārīti, mazliet papļāpājam un nolemjam tālāk braukt kopā. Taču man viņi tomēr izrādās par lēnu, aiztraucos garām un atrodu nomaļu peldvietu Dubuļu ezerā patīkamai vēsai pauzei. Jāsāk domāt kur palikt pa nakti. Laika ziņās šo nakti solīja lietainu, tāpēc pēc gulēšanas telti neesmu īpaši izslāpusi – lietus lāšu dungošana pa telts jumtu, koku draudīgā šalkšana un pērkons nav pati patīkamākā miega dziesmiņa, īpaši ja esi viena. Ceļvedī sameklēju Aglonas bazilikas viesnīciņas telefona numuru un vienojos par naktsmājām par 8 latiem. Uz ceļa vēlreiz sastopu jau zināmos velotūristus un nonāku Aglonā. Bazilikas baltā ēka Ciriša ezera krastā ir pēcpusdienas saules apspīdēta, viss plašais klajums ap to ir kluss un mierīgs, šur tur pastaigājas vīri garos melnos talāros. Tāda kā miera osta. Vārds pa vārdam ar klostera saimniecības māsu un top skaidrs – mana sarunātā vieta viesnīciņā tomēr nav pieejama, jo vai visas Latvijas katoļu priesteri sabraukuši uz kādu no savām sanāksmēm, jeb rekolekciju. (Mājās, starp citu, ilgi meklēju šī vārda nozīmi – atslēgšanās no laicīgās dzīves un nodošanās lūgšanām). Taču risinājums ir – man tiek piedāvāta vieta uz saliekamās gultiņas klostera bēniņos. Tieku brīdināta, ka bēniņos dzīvo kāda sieviete un dodos apskatīt savas naktsmājas. Plaši bēniņi, gari gaiteņi, daudz mazu istabiņu un lielāku zāļu. Dažas loga rūtis tukšas, citas puspievērtas čīkst vējā. Patiesību sakot īpaši omulīgi nav. Atrodu kādu no mazajiem kambarīšiem ar aizveramām durvīm, izklāju guļammaisu, pārģērbjos un dodos uz ciemata centru. Jānopērk taču tas lakatiņš, pieres krāsa arvien vairāk sāk līdzināties tomātam. Vēlāk, kad atgriežos bazilikā ir sākusies vakara mise, kurā notiekošo atskaņo pa skaļruņiem visā teritorijā. Priesteri skaita lūgšanas dziedošā intonācijā, riet saule un pārņem ārkārtīgi mierpilna sajūta. Tāda apcerīga. Pat tagad, vairākus mēnešus pēc būšanas tur, stresa brīžos mēģinu atslēgties, atcerēties relaksējošo vakaru pie bazilikas. Palīdz! Bēniņos satieku savu kaimiņieni – vienkāršu un sirsnīgu, apmēram 40 gadus vecu lauku sievieti, kas ieradusies iestāties klosterī, taču viņai teikts – vēl par agru. Tā nu sieviete apmetusies uz dzīvi bēniņos, palīdz dažādos saimniecības darbos, apmeklē dievkalpojumus un mācības, lai tiktu uzņemta klosterī. Rīgā viņa esot bijusi tikai vienu reizi, kaut kas sen, sen atpakaļ, tāpēc viņai ļoti interesē, kā „tur augšā” cilvēki dzīvo. Visu vakaru nopļāpājam, aiz loga sākas pērkona negaiss un man nepavisam negribas jau rīt pārtraukt klejojumus pa Latgali. No rīta ceļos un sīka lietutiņa pavadīta dodos uz Daugavpili. Vēl negribas atgriezties ikdienā, vēl gribas uzkavēties mierīgā un nesteidzīgā ritmā, kāds pavadīja visu manu braucienu. Četras dienas, kas likās kā nedēļa prom no ikdienas. Saulaini, labsirdīgi un pat nedaudz naivi cilvēki, baltie Latgales lielceļi, karsts vasaras gaiss, vizuļojoši viļņi ezerā, dundura sīkšana ap ausi pusdienlaikā, priesteru lūgšanas, mazie koka dievnami un vecticībnieku lūgšanu nami, mītiskais Mākoņkalns, saldas mellenes, tikko sārtoties sākuši pīlādži, piekusis zirdziņš siena pļavā, mazo sētas kranču rējieni, smaržojošs siens... Latgale!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais