Pavasara ceļojums kalnos.

26.06.2005
8 min lasīšanai

Tatri 2005 no 19.05.-27.05. Ceļojumu sākām plkst .19.00 no Jelgavas ar vieglo auto. Robežu šķērsojām Pie Elejas. Tad cauri Lietuvai-Šauļi-Kauņa-Marijampole-Kalvārija.Te pielējām pilnu bāku ar degvielu, jo cenas tālāk būs augstākas. Polijas robežu šķērsojām bez problēmām, Rindā 2 auto. Samainījām nepieciešamos PLN, kurss labāks kā Latvijā, bet jāņem vērā, ka būtu lietderīgi iepriekš samainīt uz EUR . Sekoja Suvalki- Augustova- Bialystoka un uz Varšavas ceļa Nr. 18..Plkst.04.30. auto stāvvietā atpūtāmies līdz 06.30. Tālāk uz Varšavu un pirms pilsētas, apbraucām pa apvedceļu. Sekoja Grojeca- Bialobrezgi- Radoma- Skarzusko Kamienna- Kielce. Te mazliet pastaigājamies, jo jauka mazpilsēta. Krakovas pilsētu arī apbraucām pa apvedceļu un devāmies Zakopanes virzienā uz Lanckaronu – mazu miestiņu kalnos. Tur apmetāmies kalnu pansijā. Iekārtojušies, devāmies uz Krakovu un izstaigājām vecpilsētu, Vāveles pili. Ir vērts iegriezties vecpilsētā, daudz apskates objektu, bet visur ir maksas stāvietas, bet ,ja mēģināsi parkoties pēc 19.00, tad daudzas vietas ir bezmaksas. Pēc Krakovas apskates devāmies atpakaļ uz viesu māju. Izstaigājām vietējo kalnu ciematu, kas piesaista ar savu savdabīgo arhitektūru. No rīta devāmies uz Zakopani. Sakarā ar to, ka pilsētā plaši notika ceļu remontdarbi, nācās mazliet pamaldīties, bet galu galā 14-tos ieradāmies Kempingā-Camping Klub Sportowy Snptt- 1907,Za Strugiem ielā 39. Tel.+ 48-18-2014566, fax+ 48- 18- 2015512. Kempings darbojas no 15 maija līdz 30 septembrim. Bet sakarā ar lielo sniegu biju pirmais klients šosezon. Izcenojumi; gultas vieta mājiņā- 20 PLN, telšu vieta vienai personai- 10 PLN, bērniem līdz 10 gadiem atlaides 50 % .Rezervējot iepriekš grupām, atlaides par 20 %. Pl 15.00 izgājām uz Gievontu. Ceļš veda pa Stražiska ieleju. Ieeja Dabas parkā maksā 3.2 PLN. Apmeklējām Siklavica ūdens kritumu. Pie ziemeļu Kondrackas sedlienes(1780), mēs izlēmām, ka labāk dosimies uz Kondrackas virsotni un tikai atpakaļceļā uz Gievonta virsotni. Kad uzkāpām Kondrackā(2005), tad pēc kopējās apspriedes nolēmām kāpt vēl augstāk uz Malolačniaku(2096). Lai gan laiks jau bija doties uz leju, mēs kāpām uz augšu. Sasniedzām virsotni jau saulei rietot. Nekas nav labāks par saules rietu kalnos… Lejā devāmies raitā solī. Taka bija pazudusi zem lialajiem sniegiem un nācās šļūkt lejā pa sniegu, pa Litvorovas ieleju. Gājiens bija stāvs un nepatīkams. Vietām nācās rāpties pa klintīs iemontētām ķēdēm 10-15 m augstumā. Līdz ar tumsu sasniedzām meža masīvu un vājā mēnesgaismā taustoties, sasniedzām Mietuši krustpunktu. Jau pēc 1,2 stundām sasniedzām Zakopanes robežu . Kempingā iesoļojām 23.40. 22.05. Pēc brokastīm devāmies uz Kiru- netālo ciematu pie Zakopanes. Trase interesanta, bet gara .Līdz Čudas krustpunktam mums pagāja apmēram 3 stundas. Ceļš vijās ar lielu kāpumu, bet panorāmas ainavas bija pasakainas. Sniegs aizvien vairāk lika par sevi manīt. No krustpunkta devāmies uz virsotni-Čiemiaku(2096).Laiks ceļā pagāja 30 minūtes. Fotografēšanās un ainavu ķeršana. Tad devāmies uz virsotni- Krzesanica(2122) ,laiks ceļam - 40 minūtes. No šejienes pavērās pasakains skats uz tālu lejā esošo Mulova ieleju. Tā stāvot kraujas malā ,nepārvarami rodās vēlēšanās pacelties spārnos un planēt, līdzīgi ērglim. Pēc nelielas atelpas devāmies uz virsotni Malolažniaku( 2096). Ceļā pavadījām 40 minūtes. Lai gan devāmies uz leju, nebija viegli. Sniegs lika būt uzmanīgiem pie katra soļa. Tālāk uz virsotni Kondracka( 2005), ceļā- 30 minūtes. Pēc tam jau devāmies uz leju, uz Kondračkas ziemeļu sedlieni(1780),laiks ceļā- 40 minūtes. Pēc atpūtas kāpām virsotnē Gievont((1895), laiks pagāja 30 minūtes. Ceļš bija grūts un stāvs. Takas nebija ,bet bija izveidotas klintī iestiprinātas ķēdes, pie kurām turoties, varēja uzrāpties virsotnē. Šo vietu ir vērts apmeklēt, jo tā ir skatāmākā virsotne šajā kalnu grēdā- stāva un bīstama. Pie kājām , tālu apakšā izvietojusies Zakopanes pilsēta, austrumu pusē slejas iespaidīgas kalnu grēdas. Te fotoaparātam bija ko karst. Pēc nelielas atpūtas un našķošanās(parasti virsotnēs ēd sniega saldējumu, bet mēs apmierinājāmies ar šokolādi un līdzpaņemto Latvijas alus malku) , devāmies lejā uz Stražuska ieleju. Nokāpšana no Gievonta virsotnes arī bija samērā sarežģīta, izmantojot ķēdes. Ceļš līdz Dabas parka beigām aizņēma 3,5 stundas. Dienā apmeklējām 5 virsotnes, tas nav maz. Kempingā ieradāmies 22.20. 23.05.Diena bija paredzēta relaksācijai. Pēc brokastīm braucām no Zakopanes, Krakovas virzienā un pie apdzīvotas vietas Poronin, griezāmies pa labi uz 961. ceļa. Pēc apmēram 10 km griezām pa kreisi uz 49. ceļa, virzienā uz Nowy Targ, Aiz ciemata Bialka griezām pa labi uz Niedzica un pabraucot garām Lapsze Nizne pie krustojuma griezām pa kreisi. Pie ūdenskrātuves pa labi un pēc apmēram 3 km, pārbraucot aizsprosta dambim pie ceļa sazarojuma pa labi. Te jau tik pat vai ar roku aizsniedzama vieta, kur sākas braukšana ar plostiem pa Dunajecas upi. Novietojot auto maksas stāvvietā(10 PLN) , devāmies uz starta vietu. Bez īpašām rindām , nopērkot biļeti( 40 PLN katram) sakāpām plostos. (vietas vienā plostā ir 9), pludinājāmies pa jauku upi 18 km garā maršrutā. 2,30 stundas pagāja nemanot. Upe ir robežlīnija starp Poliju un Slovākiju. Kad izkāpām, tad auto stāvvietā speciāli autobusiņi nogādāja mūs uz starta vietu( 5 PLN). Jauks ceļojums. Tālāk devāmies uz Czorstyn pili, kurā ir izveidots muzejs(ieeja 3,5 PLN).Pils atrodas ūdenskrātuves stāvas kraujas malā un no pils augšējā skatu laukuma paverās jauks, acij tīkams skats uz apkārtējo ainavu. Pēc apskates devāmies atpakaļ uz Zakopani. Atlika naksnīgās pilsētas apskate, kas ir tiešām ievērības cienīga. 24.05. Rīts pienāca dzestrs un apmācies, bet neskatoties uz to, pabrokastojuši, braucām uz Slovākijas un Polijas robežpunktu- Lysana Polana. Pabraukuši garām robežkontroles punktam, novietojām auto maksas stāvvietā.(2 PLN par stundu). Iegādājušies apmeklējuma biļetes Dabas parkā(3,5 PLN), devāmies raitā solī pa labi noasvaltētu ceļu, kas vijās kalnup uz diviem kalnu ezeriem- Morskie Oko un Czarny Staw pod Rysami. 10 km veicām tīri raiti. Jo augstāk devāmies, jo mitrāks un vēsāks kļuva gaiss. Pie pirmā ezera nokļuvām pēc nepilnām divām stundām. Bet mūs sagaidīja migla un sniegs. Nācās siltāk saģērbties. Gājām uz ezera otru pusi, kur bija jābūt takai, kas vestu uz augšu- otru ezeru. Ceļa posmā vērojām daudzās lavīnas, kas savu skrējumu bija izbeigušas tieši ezerā. Jo tālāk gājām, jo bezcerīgāka izskatījās nokļūšana pie otra ezera…sniegi, sniegi. Aiz kalnu strauta tomēr pamanījām kaut ko līdzīgu takai. Neskatoties uz sākušos lietu, virzījāmies uz augšu. Taka bija pilnībā paslēpta zem sniega un nācās vadīties pēc aptuvenajām takas aprisēm. Grimstot sniegā līdz ceļiem pēc apmēram 40 minūtēm, sasniedzām otru ezeru. Tas vēl dusēja ledū kalts un tikai piekrastes josla mirka dzidri zilos ūdeņos. Devāmies apkārt ezeram uz otru pusi, kur nosacītā taka veda uz Rysy virsotni. Virzīšanās bija gliemežu gaitā, jo jāiet bija pa irdenu firnu, bet trūka leduscirtņu, zābaku un galu galā- sasaites…Viens kļūmīgs solis un attaptos jau ezera ledainajā ūdens lāmā. Virzoties uz priekšu, mēs apgājām ezeru un strauji uzņēmām augstumu. Šķērsojām nesen gājušu lavīnu…netālu pa noripoja pa akmenim, lietus pastiprinājās un drīzi vien to nomainīja krusa. Virzoties augstāk , sāka nākt slapjš sniegs. Tikuši pāri bīstamajai akmens nogruvumu un lavīnu vietai, piekļāvāmies klintīm. Pēc nelielas atpūtas, izvērtējām savas izredzes uz nokļūšanu virsotnē. Trūka ekipējuma šādam kāpienam un tālāka virzīšanās, būtu vairāk kā neapdomība un pārgalvība. Punktu visam pielika pērkons, kas sākumā izklausījās pēc lavīnas dārdoņas. Ātrumā no video somas un mugursomas lencām uzmeistaroju improvizētu virvi un lejā jau devāmies sasaitē. Kad nokļuvām līdz ezera sākumpunktam , varējām atviegloti uzelpot. Atkal ceļojums pārvērtās par patīkamu izklaidi! Nokāpuši līdz apakšējam ezeram apgājām tam riņķī , jūsmodami par neskarto dabas nostūri un raibajām forelēm ezerā. Tikuši līdz viesnīcai pie ezera, izpētījām karti un noskaidrojām ,ka maršruts, kuru izvēlējāmies ir ejams tikai sākot ar 01. jūliju. Nosmaidījām paši par sevi un devāmies lejā uz auto stāvvietu. Kaut arī līdz auto bija 10 km, tos paveicām samērā ātri un netraucēja smalkais lietus, kas ne uz mirkli nepārstāja līkņāt. Ceļojums ilga 8 stundas un auto stāvvieta izmaksāja 16 PLN. Devāmies atpakaļ uz Zakopani. Novietojuši auto kempingā, devāmies uz pilsētu. 25.05.Rīts pienāca saulains un silts. Šodien paredzēta atpūta ,kas saistīta ar pilsētas apskati. Pabrokastojuši , devāmies lejā uz pilsētu. Zakopanē ir visai neliels, bet piepildīts tirgus ar dažādām sakarīgām precēm. Te varēja iegādāties dažādas kažokādas, vasaras apģērbus, sporta un tūrisma apavus, gan arī apģērbus, stikla izstrādājumus. Īpaši iecienīti tur bija sieri; gan kazas, gan aitas, gan liellopu, gan jauktie. Pusdienas laiks pienāca nemanot un nācās doties uz kempingu atvieglot rokas no iepirkumiem . Pēcpusdien devāmies atpakaļ uz pilsētu. Rietumpusē devāmies paralēli sliežu tramvajam, kas ved tūristus uz Gubalowkas rajonu. Uzkāpuši šai jaukajā panorāmas vietā , vienā no ērtajām kafejnīcām, atpūtāmies un pie kausa alus mielojām sevi ar brīnišķajiem dabas skatiem. Tālu lejā pletās Zakopanes centrs, kas ieskauts no trijām pusēm ar varenajiem Tatriem. Kad nonācām kempingā, bija jau vakara krēsla klāt. 26.05. Pēc nakts sekoja rīts un tas pienāca saulains. Pabrokastojuši, sakrāmējām ceļojuma lietiņas un atvadījušies no kempinga saimnieces, devāmies uz Lysana Polana , kur bez problēmām šķērsojām Slovākijas robežu. Ceļš veda serpentīnā kalnā augšā , tad lejā. Jaukas kalnu ainavas mijās ar patīkamiem lauku ciematiņiem. Pēc neilga laika nonācām pie pilsētiņas- Tatranska Lomnica. Vadoties no kartes, atradām pirmo pacēlāju, kas veda uz kalnu ezeru Lomnicas virsotnes piekājē. Piebraukuši pie pacēlāja, konstatējām, ka tas nedarbojās, jo janvāra vētra nav gājusi secen arī šai vietai. Daudz negudrojām, bet paņēmuši mugursomas, devāmies uz augšējo ezeru. Vadoties no kartes, drīzi vien atradām pareizo tūristu taku un virzījāmies pa to. Lai gan saule cepināja, koku biezā skujotne, deva pagaidu patvērumu no saules stariem. Tikai ieejot mežā ,skatam pavērās īstenā postaža, ko vētra bija paveikusi…priedes un egles bija nošķeltas kā milzim pastaigājoties un vicinot lielu debesu vāli. Daži koki bija izrauti ar saknēm. Te būs nepieciešams zināms laiks, kamēr šo Dabas parka daļu savedīs kārtībā . Līdz ezeram tikām pēc trijām stundām. Bijām sasnieguši pacēlāja pamatbāzes staciju. Lejā pletās plašā ieleja ar daudziem ciematiņiem un Stary Smokovec pilsētu. Cilvēki šeit bija maz , sakarā ar pacēlāja bojājumu. Apskatījuši ezeru un iemūžinājuši to bildēs, nolēmām doties augstāk uz Lomnicas virsotni. Kad devāmies tuvāk, tad mūs apstādināja norobežojušās lentas, uz kurām bija skaidri rakstīts , ka staigāt aizliegts. Sakarā ar lielo sniega daudzumu, taka uz augšu bija slēgta. Mirklīti uzkavējušies, mēs raitā un apņēmīgā solī, neievērojot aizliegumus, devāmies uz redzamo virsotni, cerībā, ka parka uzraugi būs par slinku, lai skrietu mums pakaļ… Mums paveicās un neviens mums nesekoja. Pēc droša attāluma, mēs pavērojām, kas notiek lejas stacijā…viens no uzraugiem bija pielicis pie acīm tālskati un cītīgi mūs vēroja, bet neskatoties uz to , mēs turpinājām ceļu. Kalns strauji uzņēma augstumu un minimāli traversējot to, mēs ātri virzījāmies uz augšu. Sniegs mijās ar lieliem klints bluķiem un uzmanīgi bija jāseko katram solim, lai izslēgtu jebkuras kļūmes, kas varētu saistīties ar nepatīkmu krišanu. Jo augstāk kāpām, jo vēsāks kļuva un tiekot līdz sedlienei , nācās mugursomā meklēt pēc jakām. No sedlienes virzījāmies uz augšu, sākumā pa redzamu taku, kas drīzi vien vienkārši pazuda. Nu jau tā nebija iešana, bet rāpšanās pa milzīgiem klints bluķiem. Te būtu lietderīgi izmantot sasaiti, bet ak vai…mums nebija virves. Nācās būt sevišķi uzmanīgiem, no abām pusēm mūs ieskāva kraujas un vienīgais virziens – uz augšu. Laiks mums bija labvēlīgs, un nezin kā būtu mums gājis, ja būtu kaut mazākie nokrišņi. Līdz virsotnei Lomnicai(2340) bijām uzrāpušies bez starpgadījumiem. Te nu sekoja patiešām pelnītā našķošanās…šokolāde, toniks un līdzpaņemtās maizītes. Kemara un fotoaparāti dabūja karsēties, jo atradāmies uz kraujas, kuru no divām pusēm norobežoja aizas, virziens uz augšu mums nebija pa spēkam, neizmantojot papildus ekipējumu. Pēc mazas atelpas, devāmies lejā , izmantojot iepriekšējo maršrutu. Lai gan laukā bija jau tumsa, tikām lejā bez lieliem starpgadījumiem, mazliet novirzījāmies no kursa un iznācām no meža masīva svešā vietā, bet noorientējušies, devāmies pareizajā virzienā un 23.15. bijām pie auto. Tad sekoja mājupceļš…robeža –Nowy Targ-Nowy Sacz- Gorlice- Jaslo- Krosno- Rzeszow- Janow Lubelski- Niedrwicza Duža. 06.10. uz divām stundām atpūtāmies stāvvietā un pēc nieka 10 km iebraucām Ļubļinā. Tālāk Lubartova- Siemieatucze- Bielsk Podlaski- un 13.10. iebraucām Belostokā. Iegādājušies stāvvietas biļeti kioskā, devāmies uz Belostokas centra tirgu. Apskatei bija nepieciešamas 1,5 stundas. Salīdzinoši ar Zakopanes tirgu, Belostoka izskatījās daudz vājāka. Tālāk devāmies uz Augustovo un, lai izbēgtu rindas pie robežas , braucām pa 16 ceļu uz Lazdiņai robežposteni. Tālāk jau kā mājās- Marijampole- Kauņa- Šauļi- Eleja- Jelgava. Robežu šķērsojām 27.05.pl.22.22. Nobrauktais attālums 2800 km., izlietotā degviela 135 litri 95E+ pilna bāka izbraucot no Latvijas.

Pavasara ceļojums kalnos.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem