600 jūdzes Marokā

  • 8 min lasīšanai

Ceturtdiena, 19. aprīlis (intro)

Pirms braukšanas noskatījāmies FC Barcelona – Chelsea spēli pie kaimiņa Pola, sasteigta paēšana un pēdējo mantu krāmēšana, kas, protams, noveda pie aizmirstām lietām, bet nekas nozīmīgs. Startējām 23:25 no Notingemas, ar diviem auobusiem līdz Stenstedas lidostai, pa ceļam stundu gaidot pārsēšanos kaut kur pie Londonas. 9:00 nolaidāmies Marakešā. Alž pirmais sakāmais bija: „Kaut kā nav tās „Wow!” sajūtas,'' lai gan pirmo reizi dzīvē esmu ārpus Eiropas. Aizgājām līdz Marakešas centram aptuveni 5km. Pirmie iespaidi – haoss uz ceļiem un sliktas gājēju ietves. Pa ceļam vietējās jaunavas uzdāvināja mums pa rozītei. Bezjēgā izstaigājām pilsētas centru un pasaulslaveno Marakešas tirgu. alzhiirijs paturēja čūsku, topa teiciens: „Non, merci!” Meklējām taksometru parku, lai tiktu uz kalniem. Pa ceļam satikām divus vietējos, kas norādīja pareizo virzienu uz „Grand Taxi” staciju. Taksists prasīja 300Dh līdz Imlil – miests no kura sākas ceļš uz Jebel Toubkal virsotni, tāpēc gaidījām vēl cilvēkus, lai būtu lētāk. Šie parasti pa 6 braucot. alzhiirijs nopirka vietējos smēķus. Pirmās cigaretes iespaidi: „Jēziņ, tā piesita pilnu muti ar darvu, ka reti!” Beigās sanāca, ka braucām 4 – metāmies uz vienu roku ar 2 angļu tūristiem. Pa ceļam šo to parunājām. Imlilā iepirkām pārtiku un sākām ceļu uz virsotni. Kaut kāds vietējais gribēja mūs apkrāpt, piedāvājot klinškāpēju dzelkšņus, lai var pa sniegu kāpt utml, bet atšuvām. Tālāk jau vienkārši iešana pa kalna takām un ainavu baudīšana. Labi turējāmies, ņemot vērā, ka visa iepriekšējā nakts bija praktiski negulēta. Tikām līdz 2,6km vjl., uzcēlām telti, skatījāmies saulrietu un devāmies gulēt ar domu par nākošās dienas izaicinājumu un ūdenskritumu fonā.

Piektdiena, 20. aprīlis (augšā un lejā)

Piecēlāmies ap 6:30, savācāmies un turpinājām ceļu uz virsotni. Kādu gabalu tālāk piestējām pie viena namiņa ieturēt brokastis un mazliet pažāvēt piesvīdušās drēbes. Pieņēmām namiņa saimnieka piedāvājāmumu iedzert tēju, ko marokāņi mīl saldu. Pie pēdējās apmetnes mazliet ievilkām elpu, kārtīgi nobriedām un devāmies pretī smagākajam un galvenajam notikumam – virsotnes iekarošanai. Gājām, kāpām, rāpāmies, svīdām, elsojām, pauzējām pa sniegu, pa akmeņiem līdz sasniedzām 4167m augsto Jebel Toubkal virsotni. Tur mazliet ieturējāmies, atpūtāmies, izbaudījām skatus – tuksneši, Atlasa kalni, mākoņi vienā līmenī ar tevi. Kopumā ceļš līdz virsotenei prasīja aptuveni 5h, ar aklimatizāciju viss kārtībā. Lejupceļš bija kādas 4-5 reizes ātrāks un pat visai jautrs, ja par tādu uzskata sļūkšanu pa sniegu. Aivaram slapji apavi, alzhiirijam – bikses. Pie nometnes satikām tos pašus angļu tūristus, apsveicinājāmies un gājām tālāk lejā, jo gribējām tikt pēc iespējas zemāk. Tikām līdz ~2km vjl., kājas, tā teikt, lupatās, bet bijām priecīgi par niknāko, kas līdz šim paveikts, apvienojumā ar fantastiskajiem skatiem, ko tas nodrošināja. Telti uzcēlām blakus tādam kā viaduktam, līdz ar to bija sajūta, ka blakus būtu upe.

Sestdiena, 21. aprīlis (no kalna uz okeānu)

Piecēlāmies pēc 7:00 un veiklā solī devāmies uz Imlil, kur uzreiz paveicās trāpīt uz to pašu šoferi, kurš mūs veda uz šejieni. Viņam jau bija 4 pasažieri, tā nu mēs divatā saspiedāmies priekšējā sēdvietā un braucām. Krēsla mala ergonomiski dūrās mugurā, bet nekas, galvenais, ka ātri un lētāk tikām uz Marakešu. Šoferis gribēja no Aivara nopirkt pie naģenes stiprināmu lukturīti, bet beigās sanāca, ka viņš par to mūs aizveda gabaliņu tālāk. Atkal mazliet nejēgā izvazājām Marakešu, Aivars uzstāja, ka jāiegādā pretapdegumu krēms (alzhiirijs tādu nebija lietojis nekad), atradām lielveikalu, kas bija dārgāks kā gaidījām, bet neko darīt – iepirkām „paiku” pāris dienām un piemetāmies parkā ieturēties. Plānā bija doties uz ūdenskritumu, bet autobusi vairs nebija, tāpēc mainījām taktiku. Dabūjām vietas autobusā uz Essaouira – vienu no Marokas pludmales pilsētām. Kamēr gaidījām izbraukšanu caur autobusu izgāja vairāki cilvēki, kas kaut ko tirgoja vai vienkārši ubagi, te tā pieņemts. Ceļā ~3,5h. Atbraucām, knapi izkāpuši no autobusa, kad jau tevi grib apkrāpt at kādu lēta hotelīša piedāvājumu utml. alzhiirijs neuzticas clvēkiem, kuriem neredz seju. Mēs neko, caur pilsētu uz pludmali un gar okeānu nost no pilsētas, pāri tuksnesīgām kāpām līdz atradām labu vietu, kur nomesties. Pie ugunskura ieturējām vakariņas un iedzērām vietējo lētāko vīnu pa 29Dh, kas garšoja visai pretīgi, bet tas tā. Devāmies gulēt ar vēja brāzmām un okeāna šalkoņu fonā par nākošo dienu sevišķi neiespringstot.

Svētdiena, 22. aprīlis (tālāk gar krastu)

Nesteidzīgi piecēlāmies un ieturējāmies jaukajās Essaouira pludmales kāpās un dūrām uz autenes pusi. Pa ceļam piestājām pie vecām cietokšņa paliekām, alzhiirijs gāja testēt Atlantijas okeānu. Iegāja, pāris viļņi nogāza, iznāca. Aizvējā mazliet pasauļojāmies, paskatījāmies kā vietējie pludmales futbolu spēlēja un devāmies tālāk. Aivars pieļāva taktisku kļūdu neiesmērējot kājas ar pretapdegumu krēmu, sak, kājas jau neapsvils, „he was so wrong”. Gaisa T’ ap +25’C, vējš ~20m/s, vindsērferu un kaitbordistu sapņu pludmale. Izgājām cauri vecpilsētai, tīri tīkama, ar šaurām ieliņām starp augstiem namiem. Pēdējā brīdī tikām autobusā uz Safi. Pēc ~2,5h izkāpām un gribējām uzreiz tikt ar vilcienu uz Benguerir, bet nepaspējām. Izmetām līkumu caur pilsētu, bija ok, jo nav tūristīga plsēta un līdz ar to neviens nepiesējās, dāmas arī vairāk bez sejsegiem. Pludmales te nebija, tā vietā 15-20m augsti, klinšaini krasti. Aizgājām atpakaļ uz auteni noskaidrot autobusu laiku rītam un devāmies citā virzienā ārpus pilsētas 2x2m pleķīša meklējumos. Atradām tādu starp izgāztuvi un labības lauku un laidāmies slīpi ar nemitīgām suņu rejām fonā un gaidot modinātāja zvanu 3:45.

Pirmdiena, 23. aprīlis (garš ceļš un pelnīta atpūta)

Piecēlāmies un aizlaidām uz autoostu, bet autobuss pilns, tāpēc devāmies uz vilcienu. Naksnīgā Safi ok, 4:30 rosība jau notiekās. Pa kādām 2h aizbraucām uz Benguerir, vilciens foršs, alzhiirijs jauki nosnaudās. Ceļvedī nekāda informācija nebija par šo pilsētu, gājām meklēt autoostu, bet tā izrādījās turpat blakus dzelzceļam. Neko tur nesapratām un gājām baigi stopēt. Sapratām, ka nebūs, jo esam uz nepareizā ceļa, gājām atpakaļ. Autenē drusku pamulsām un tikām autobusā ar kuru aizbraucām līdz El-Kalaa des-Sraghna. Pa ceļam jau trešo reizi autobusu „menti” noturēja, pirmās divas reizes uzreiz braucām tālāk, šoreiz divreiz izgāja cauri, ko vņi grib, tā arī nav skaidrs. Izkāpām un uzreiz ap mums saradās valodnieku komisija no blakus esošā riepu servisa un tika izlemts, ka mums esot jākāpj taksī, kas aizvedīšot tur kur vajag. Taksī īsti nesapratām, kur mūs ved, izrādījās uz autoostu/taksometru parku. Taksisti gribēja mūs apkrāpt, vietējie uzvilkās savā starpā, nospļāvāmies un gājām stopēt, šoreiz pareizi. Visnotaļ ātri mūs paņēma koledžas matemātikas profesors, sava ciema vecākais un azveda līdz savam miestam. Tur mūs savāca jau otrā mašīna, franču tūristi, diez ko runīgi nebija, bet paveda savus 100km. Priecājāmies par veiksmi un piestājām ceļmalā notiesāt dienišķās sardīnes un marokāņu maizi. Turpinājām stopēt un ~5min laikā mūs paņēma vietējais biznesmenis, budisma piekritējs, kurš strādājis Itālijā un arī angliski šo to runāja, un bija viņš visnotaļ runātīgs – visai patīkami bija ar viņu aizbraukt līdz Bin el-Ouidane ūdenskrātuvei. Pa ceļam pīpējām šofera Marlboro, baudījām skatus, vedām aizrautīgas sarunas. Atvadījāmies un gājām gar krastu līdz atradām klusāku vietiņu, kur piemesties. Bija ap 15:00 un atlikušo dienas daļu veltījām „chill-ax” – peldējāmies, ūdens sākumā auksts šķiet, kā jau, bet, kad pierod, ir labs, sauļojāmies, apēdām atlikušo plastalīndesu, lūkojāmies zvaigznēs un bez jelkādas steigās gājām čučēt, lai bez tādas pašas, nekādas, steigas celtos nākošajā rītā.

Otrdiena, 24. Aprīlis (no stāvoša ūdens līdz tekošam)

Piecēlāmies no tā, ka teltī sakarsa kā siltumnīcā, ieēdām, novācām telti un nodevāmies atpūtai. Pasauļojāmies, gājām nopeldēties, alzhiirijs nolēma, ka jāizmanto burvīgā iespēja un jāpalēkā no klintīm, Aivars ar pārīti reižu iemetās no klints ūdenī. Žuvām un turpinājām ķert iedegumu. 13:00 nolēmām, ka ir gana un laiks doties dambi lūkot. Dzeramais ūdens maz bija palicis, to dabūjām no vietējiem armijas vīriem, kuri apsargā dambi, ko, nez kāpēc, ir aizliegts fotografēt. 133m augstais monstrs vienkārši apbrīnojams, palikām mutēm vaļā,ražo ~25% Marokas elektrības. Kamēr priecājāmies par skatu un noķērām pāris bildes, kušš, tikām tieši pienāca viens armijas vīrs, mazliet jau sabaidījāmies, bet izrādījās laipnākais militārists pasaulē. Jauki parunājāmies,viņš novēlēja mums veiksmi turpmāk Marokā un devās savu ceļu, bet mēs devāmies stopēt uz Azilal, turpat pie dambja labā „spotā”. Apstājās trešā mašīna – Hilux pikaps, kādu te daudz. Braucām aizmugurē, kulbā – „dream came true’’ līdz pašai Azilal, kur uzpildījām pārtikas krājumus, izgājām cauri visnotaļ sakoptajai un patīkamu iespaidu atstājošajai pilsētai, lai turpinātu turēt paceltu īkšķi, mazliet nevedās. Nogājām vēl ~5km, tad līdz pagriezienam uz Cascades d’Ouzoud aizrāva kādas skolas direktors. Tur padzērām jogurtu un momentā nostopējām atkal Hiluxu, kas aizveda līdz galam. Sākumā mazliet nepareizi aizgājām, bet tas mazsvarīgi. Aizgājām pie 110m augstā ūdenskrituma no „nepareizās” puses, tas pavērās skatam no augšas, patiešām skaists, ko tur piebilst. Nolēmām, ka atpakaļ vairs neiesim, bet iesimies uz priekšu gar upi, pie reizes lūkojot vietu nakšņošanai, beigās uzgājām tādu kā zaļo zonu, kur T veidā satek divas upes. Izpētījām aizas apkārtni, izlēkājām pa akmeņiem, parāpāmies klintīs, ieložņājām alās, viss vienkārši fantastiski. Pirms gulētiešanas manījām tālumā lietus mākoņus, pāris piles trāpīja mums, bet kopumā veiksmīgi. alzhiirijs teica, ka noteikti pēc pāris gadiem še atvedīšot kādu draudzeni (speciāli neteica sievu).

Trešdiena, 25. sprīlis (punkts uz I)

No rīta pakāpelējām pa klintīm, papeldējāmies upē, pasauļojāmies un devāmies atpakaļ, jo maz ūdens bija palicis. Gribējam tikt pie ūdenskrituma no „pareizās” puses, bet nevietā šķērsojām upi. Tā arī neaizgājām līdz tūristīgajam aplūkošanas punktam, jo mazliet „besis” bija un arī fočikam batereja bija izbeigusies. Pilsētelē saprikām ēdmaņu un ūdeni un devāmies pildīt plānu „tikt pēc iespējas tuvāk Marakešai”. Kamēr ķērām mašīnas pilsētas nomalē, vietējie celtnieki mūs pacienāja ar tēju un maizi, mērcējamu saulespuķu eļļā. Tieši kā notiesājām cienastu un atdevām traukus, apstājās jauns pāris un tikām līdz pagriezienam uz Marakešu. Tur uzreiz piesējās kaut kāds taksists un kamēr Aivars skaidroja, ka mums nav naudas un mēs stopējam, alzhiirijam izdevās noturēt vīru vārdā Aziz. Angliski nerunāja un braucām klusumā līdz uzpeldēja futbola tēma un Aivars varēja likt lietā visu savu franču valodas vācelīti. Aizveda mūs līdz Attaouia un aicināja vietējā tavernā padzert kafiju. Izrādījās tur novākušies Real fani un gaida spēli, mēs tā kā arī labprāt gribējām redzēt un nekur nesteidzāmies palikām pie galdiņa, kur mums kompāniju sastādīja šoferis, tavernas saimnieks Ahmeds un vēl viens Azizs. Iedzērām kafiju, pīpējām ūdenspīpi daudz, šo to parunājām kung-fu filmu fonā, saimnieks uzlika garšīgi asu zupu, viens vietējais šamanis piedāvāja „zaļo”, alzhiirijs ievilka pāris dūmus, Aivars atteicās, apmainījāmies adresēm un numuriem, noskatījāmies spēli. Bija jau 21:30 un sen bija jāguļ, vilkāmies ārpus pilsētas meklēt guļvietu. Atradām, sākām sliet telti, kad no tumsas iznira divi kolēģi un nerunādami nevienā mums zināmā valodā lika noprast, ka nevaram tur palikt. Nojaucām telti un šie māja, lai ejam līdz. Vienmēr patīkami sekot kam nepazīstamam tumsā, svešā vietā, bet neko jau. Aizgājām, parādīja būdu, kurā šie dzīvo (laikam) un ierādīja vietu teltij. Ieēdām un gājām gulēt.

Ceturtdiena, 26. aprīlis (prom)

Lai dzīvo pasaules pusbomžu brālība! Kolēģi no rīta pacienāja ar tēju, pabrokastojām un devāmies pēdējā stopā – 72km līdz Marakešai. Sākumā paņēma kaut kāds mikriņš un paveda 22km par ko nokāsa 5Dh no katra. Tad mums apstājās smagās mašīnas šoferis un aizveda līdz pašai Marakešai. Runāja tikai arābiski un visu ceļu kaut ko smaidīja un smējās pie sevis. Uzreiz trāpījām lielveikalā, kur uztankojām ēdmaņu pēdējo reizi, aizgājām uz savu vietu parkā, kur ieturējāmies. Izstaigājām vēlreiz Marakešas tirgu un lēnām gājām uz lidostu, kur uzdūrāmies diviem tautiešiem. Lidmašīna kādu stundu kavējās, bet tas tā. Tax free zonā iegādājām litru „Sir Edward’s” pa 7 Eiro. Ap 23:00 nolaidāmies Stenstedas lidostā, kur pavadījām nakti. Nākamajā rītā 10:00 bijām apakaļ Notingemā.

Kopsavilkums

Ceļā >900km no kuriem ~400km ar stopiem. Pēc mūsu pieredzes Marokā ar stopēšanu viss kārtībā, pat diviem vīriem.

Izdevumi Marokā ap 40Ls katram.

Spriest par Maroku un tās cilvēkiem pēc Marakešas vai citiem tūristu punktiem ir kā spriest par Latviju un latviešiem pēc Centrāltirgus un Stacijas laukuma.

Tūristīgajos objektos ar angļu valodu var iztikt, bet, ja grib, ko vairāk, noder franču valoda.

Bildes: https://picasaweb.google.com/112222498920649802885/Maroc?authkey=Gv1sRgCPbgx8_4weTJKA



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais