Ekspedīcija uz rezervātu Neneckiy. 4. daļa

Māris Pilāts 28.04.2012 7 min lasīšanai

2010. gada Ekspedīcijas turpinājums:

Ekspedīcija uz rezervātu Neneckiy

10. augusts

Samostos no tā, ka mamma prasa, kur man stāv sirds pilieni. Es momentā pamostos un prasu, kas pa lietu. Izrādās tētim slikta dūša, krata drebulis, bezspēks kā rezultātā arī motors sāk protestēt. Bet kā zāles tiek iedzertas organisms momentā tās atgrūž atpakaļ. Jā, drudzis tāds, kādu es pat filmās neesmu redzējis. Tas protams visos rada nelielu stresu. Atgādinājumam – mēs esam uz salas Barenca jūras līcī, pārsimts kilometrus no kādas pilsētas, un ir bēgums, tātad laivot arī nevar. Par laimi direktoram ir satelīt telefons, tas nedaudz nomierina, jo sliktākajā gadienā helikopters jau nu tiktu pie mums.

Mamma uzvāra auzu pārslas. Notiesāju laimīgs lielu porciju, lai gan nesen biju jau ieēdis rezervāta darbinieces gatavotās brokastis.

Pēc laiciņa arī mamma sūdzas, ka viņai uznākot sliktas dūšas brīži. Momentā tiek iedzerta ogle un balzāms, lai izdezinfincētu iekšas. Konfiscē manu guļammaisu, un saka, ka pagulēs nedaudz. Es tad nolemju doties mazā pastaigā pa salu, paēst lācenes un pavērot apkārtni. Sakrāmēju somu un kāpju lejā.

Virtuvē sēž inspektori un spriež, kas varētu būt pie vainas, ka daži te saindējušies. Patreizējā viņu doma, ka vainīga, iespējams, slikti sagatavotā bute, kuru ēda tikai mani vecāki. Tās te esot rūpīgi jāgatavo.

Dodos ceļā. Lēnā garā, domājot, soļoju un malkoju lācenes. Pēcāk nolemju doties uz tuvējo ezeru, lai vēlreiz mēģinātu sabildēt tur dzīvojošo melnkaklu gārgalu pārīti. Tuvojoties ezeram gārgales protams atkāpjas uz tālāko ezera krasta pusi. Uzvelku “RealTree” maskēšanās masku, jaku un cimdus, un guļus lēnām lienu tuvāk krastam. Nokļūstu līdz krastmalai un tur aiz cinīša nolemju palikt. Gārgales pēc brīža sāk tuvoties man, bet tad laikam tomēr saprot, ka kaut kas nav tīrs, un tuvāk vairs nepeld. Attālums atkal nav pietiekams, lai sanāktu laba bilde. Bildi gan uztaisu, bet tas vairāk arhīvam. Neraugoties uz neiespējamo fotosesiju, šī ir pirmā reize, kad šos skaistos putnus redzu tik tuvu. Pēc laiciņa putni jau sāka atkāpties no manis.

Pieceļos un dodos gar ezera krastu, ar domu apiet tam apkārt. Ezera otrā galā izbaidu kākauļu mātīti. Tad pamanu uzkalniņā sēžam īssastes klijkaiju. Vēl viens ļoti skaists ziemeļu putns. Mēģinu tuvoties tai, ar mērķi iemūžināt iekš foto. Protams, arī šis putns nelaiž tuvu klāt. Paceļas spārnos un atkāpjas pa pāris metriem. Tad pēkšņi atkal paceļas spārnos un tuvojas man, bet atkal atkāpjas. Un tā pāris reizes. Drošvien tuvumā ir ligzda, no kuras tad cenšās mani aizvilināt prom. Tad pēkšņi man uzmetās baigais nespēks. Īsti pat nesapratu no kā, bet tad atcerējos par vecāku veselības stāvokļiem. Nedaudz stresiņš parādās. Sakrāmēju mantas atpakaļ somā un lēnā solītī atkāpjos uz kordonu.

Pagatavoju karstu kakao un saberu tajā daudz cukura, iemalkoju, un pēc brīža nespēks kā sāka atkāpties. Bet uz tālāku soļošanu pa salu prāts vairs nenesās. Dodos apraudzīt apslimušos vecākus. Tētim joprojām ir ļoti slikti, vienīgi drudzis mitējies. Pa to laiku kamēr vazājos arī mammai uzmetusies temperatūra – 39 grādi C, bet par laimi nav tāds bezspēks kā tētim.

Tikmēr ārā Koļa ar meitenēm gaida atkāpšanās brīdi. Šie un direktors šodien atkāpsies. Inspektors un zinātniskās darbinieces pavisam, bet direktors būs atpakaļ pēc 3 dienām, tā vismaz solās. Viņam pilsētā jāsagaida “koriši” un jāiepērk pārtika, kas mums jau iet smagi uz beigām. Tiek izmēģināts satelīttelefons, kurš katram gadienam tiks atstāts mums. Vēlā pēcpusdienā, ar paisuma ūdeņiem, aizbraucēji, mājot ar rokām, atkāpjas. Kordonā uz brīdi iestājas klusums.

Nepaiet ilgs laiks, kad Dima jau sāk skaitīt dienas, cik mums te jānodzīvo, un pēc cik dienām atgriezīsies šefs ar pārtikas krājumiem. Pirms tam mēs sastādījām garu sarakstu ar nepieciešamajām precēm. To skaitā arī šņabis, lai varētu ik pa laikam dezinficēt iekšas. Patreiz ir pavisam nedaudz balzāms palicies. Es pirms ekspedīcijas biju nolēmis nekairināt kuņģi un nedzert, bet diemžēl šādi ekstrēmi pagriezieni mainīja manus nodomus, nu gribot negribot ik pa laikam bija jāiemalko balzāms.

Pēc laika kārtējā ekspedīcija līdz tīklam, atkal viena bute. Es smeju, ka vismaz esam stabili ienākumos.

Laiks sāk vilkties atkal lēnāk. Vienīgā nodarbe ir vecāku aprūpe un sevis profilaktiska ārstēšana, jo nu galīgi negribas ar drudzi nolikties.

Beidzot ir pienācis vakars. Bezspēka fons ar pašam tomēr vēl liek par sevi manīt. Tad nu jādodas gulēt. Diemžēl esmu palicis bez guļammaisa, jo tētis ir apsegts ar abiem guļammaisiem, kas bija paredzēti gan viņam, gan mammai, savukārt manējā guļ mamma. Citu guļammaisu nav. Savelku daudzas drānas mugurā un dodos gulēt. Nav tā, ka baigi silti, tas nozīmē, ka rīta stundās būs vēl aukstāks. Laiks gulēt.

11. augusts

Ceļos un miegu, miegu, bet salstu. Meklēju drānas, kas pa rokai. Kā jau minēju iepriekš, mans guļammaiss ir pie mammas. Es tad nu 27 drānās kā tāds kāposts satuntuļojies. Bet diemžēl īpaši siltāks nepaliek. Tā nu tas rīts lēni jo lēni nāk.

Ap kādiem 7 rītā vairs neesmu spējīgs ilgāk tēlot miegu, un nu raušos ārā. Vispirms prasu vai ko nevajag senčiem atnest. Vajag. Jāatnes dzeramais, un mamma prasa tēju. Temperatūra ar abiem joprojām turas, bet mamma jau liekas puslīdz atguvusies.

Pats sev arī pagatavoju tēju un pēcāk kafiju, tad brokastis, un tad secinājums, ka vispār nav variantu, ko darīt. Bāzē karantīna. Ārā apmācies, pa laikam līņā un vēl auksts. Apetīte kur doties nav. Un nav jau ar kur doties, jo tak uz salas esam. Neatliek nekas cits kā atkal iekārtoties ērtāk un turpināt lasīt Remarku. Baida, ka ātri lasās, un drīz aptrūksies lapas, tad šādās bezdarbības dienās vispār nebūs ko darīt. Bet nu neko, lasu. Mamma ar jau piesakās paralēli, kad es nelasu, lasīt. Tā nu ta diena lēnām rit. Pa brīdim izeju ārā svaigu gaisu ieelpot, tad pie Dimas istabā kādu joku pasist. Un atpakaļ uz gultu pagulēt un pārdomāt dzīvi un vēl reiz dzīvi.

Šī noteikti aktivitāšu, notikumu ziņā ir nabadzīgākā diena, un līkne, kas to atspoguļo tagad pat zem nulles paietu. Pārskatu savas bildes, ko padzēšu. Bēdājos, ka īsti nav kā biju cerējis. Jo redziet pirms braukšanas rezervāta šefs mums bija solījis redzēt atklāto Ziemeļu ledus okeānu, tur mītošos lopus, kā piemēram baltvaļus un valzirgus, bet no ta ne kā. Vēl biju cerējis te sabildēt gada labākās bildes, bet ar vilšanās. Ko daudz sabildēsi uz salas, kas viens liels līdzenums un 80% dienu ir apmākušās. Sāk pat gribēties uz mājām, un tā konkrēti. Pārdomāju pat visas iepriekš piedzīvotās ekspedīcijas. Salīdzinu un atkal pārdomāju.

Tālāk dienasgrāmatā tukšums, un tieši tik tukša šī diena bija. Rakstot šo dienasgrāmatu tur, gribējās šo dienu apzīmēt ar pāris vārdiem – guļu – ēdu – guļu jeb domāju un pārdomāju.

Pašķirstot tālākās lapas skatos, ka ar dienu tās atkal paliek garākas vai nu vismaz aizņem vienu lapu. Pacietību, drīz būs atkal kādas darbības, bet pagaidām arlabunakti.

12. augusts

Biju saņēmis no Dimas viņa guļammaisu, bet šamejais pats bija kur segu atradis. Tad nu šonakt bija daudz maz silts. Ārā joprojām vēss, un rudens toņi visu pārņem. Ap 8 jau atkal esmu gatavs līst ārā no gultas. Nu jau klasiskā apgaita pie vecākiem. Tētis jūtas salīdzinoši daudz labāk, bet nu vēl gultas režīmu negrasās pamest. Mamma sūdzas, ka gribas visu laiku ko piparotu un sāļu, uz saldumiem galīgi nevelkot.

Nokāpjot lejā uzzinu, ka mums nākošais kritušais. Dima ar noķēris saindēšanos. Temperatūra 40 grādi un liela, liela caureja. Arča saka, ka pirmo reizi redzējis Dimu tik veikli saģērbjamies un aiztraucamies uz toleti. Jā, tolete mums ārā ap 100m no mājas. Bet neraugoties uz caurbiru vēderā, garīgais Dimam kā vienmēr pozitīvs. Pa laikam vēl inspektors Andrejs par viņu pazobojas. Tā kā arī Dimam mājas režīms, šis ar sācis grāmatu lasīt, bet nu kaut kādu tur krievu mūsdienu ziepeni.

Šodien vajadzētu atbraukt šefam , bet jau rīts sācies ar apmākušos laiku un ļoti brāzmainu vēju saldajā. Viss ved uz to, ka šodien neatbrauks neviens. Trakākais, ka pārtika mums tuvu nullēm, alkohols ar beidzies un klāt vēl viens slimnieks. Sāk veidoties lazarete ne pa jokam. Atkal dēļ drūmā un vēsā laika nekas prātīgs nenotiek. Šodienas procesu arī varētu definēt kā guļu, lasu, slaistos, ēdu, lasu, ooo, tēja. Arī pārējo biedru ikdiena ir stipri līdzīga manējai.

Pārsvarā sēžu virtuvē un lasu to pašu Remarku. Virtuvē, jo te tiek kurināta krāsns un ir salīdzinoši silti. Palikušas pēdējās lapas. Nekas neatliek kā meklēt ko lasīt tālāk. Par laimi te uz vietas ir kāda mini bibliotēka, viss protams krievu valodā. Par laimi man tas baigās problēmas nesagādā. No visām pieejamām grāmatām paņemu Tolstoja “Augšāmcelšanās” un kādu plānu pasaku grāmatu. Lai ievingrinātos lasīt krievu mēlē sāku tieši ar pasaku grāmatu. Nepaiet ilgs laiks, kad lasās tīri raiti.

Pusdienlaikā ar Arču un Vovu dodamies apskatīt tīklu. Vakar ikdienas apskati bijām izlaiduši. Plānā vēl izlikt arī otru tīklu. Atkal klasiskā izbraukšana jūrā pa kanālu. Pēc pāris minūtēm esam pie tīkla. Un šoreiz, jā, ir paveicies. Ir Lasis, ir. Un bez butēm ar nevar iztikt. Es gan īsti nesaprotu vietējos. Butes ar vienmēr tiek ņemtas, bet reāli neviens viņas neēd. Ņemšana, ņemšanas pēc. Pēcāk dodamies uz salas ziemeļu pusi, kur jāizliek otrs tīkls. Dēļ palielā vēja, kurš turklāt pūš mums no neizdevīgās puses, man nākas sēsties pie airiem un airēt. Rezultātā nedaudz pasvīdu, bet tīklu veiksmīgi izlikām.

Pēc kāda laiciņa vējš vēl vairāk pacēlās spēkā. Raugoties jūrā var jau redzēt kā viļņi šķeļas, un līdz ar to viss caur tālumā redzamas baltas līnijas. Nu bija pavisam skaidrs, ka šodien neviens neatlaivos, jo pa šādu laiku tā būtu pašnāvība, vai nu vismaz kas ļoti tuvu tam. Tas nozīmē ne pārtikas papildināšana, nedz šņabis, ko uz veselību iekapāt.

Pašas pēdējās “Mīli savu tuvāko” lapas. Esmu jau tā iegrimis grāmatā, ka neko blakus esošu nepiefiksēju. Visu laiku domāju kā grāmata beigsies, jo pēc iepriekšējo Remarka grāmatu izlasīšanas pieredzes zināju, ka visi galvenie notikumi var atrisināties pat pēdējā rindkopā.

Pēcāk nekas cits neatliek kā atkal gulšņāt un taupīt enerģiju.

Sauciens uz vakariņām. Tas priecē, jo šovakar tajās lasis. Tas noteikti šodienas pozitīvākais notikums. Kāru muti visu savu porciju notiesāju.

Vēl aizvien aizdomīgāk sāk likties, ka Arča ar visu laiku gulšņā. Viņš visu laiku līdz šim bija pati aktivitāte, līdz ar to tas tiešām liekas uzkrītoši, kas tagad tā nav.

Ar krēslu virtuvē tiek iedektas sveces, pie kurām tiek lasītas grāmatas. Mamma tagad lasa Remarku, savukārt Andrejs kādu krievu romānu. Andrejs no visiem inspektoriem vissakarīgākais. Daudz lasa, spēj labi uzbraukt Dimam augumā, un arī ļoti labs, kā sarunu biedrs. Tagad Andrejs ir inspektors, bet savā laikā ir dienējis specvienībā un karojis Čečenijā, pēc kara bijis milicis. Kad prasu: “Nu, kā Čečenijā bija?”, saņemu īsu un kodolīgu atbildi (Latviski rakstīšu): “Nu neko. Mēs pašaudījāmies. Uz mums pašaudījās. Viss normāli. Nekas īpašs”. Esot saņēmis atkal uzaicinājumu doties uz to valsti, bet atteicis, jo jau esot ģimenes cilvēks, tā brauktu pat nedomājam.

Vakarā priecājos, ka šī Remarka grāmata beidzās ar pozitīvām noskaņām, nu, daudz maz pozitīvām.

Mājā klusums. Dodos gulēt. Šodien vismaz kas notikās. Tas labi, tas labi. Arlabunakt.

Turpinājums sekos